Šoruden mūsu draudzē veiksmīgi uzsākta vēl nebijusi aktivitāte – ik svētdienu mūsu draudzes cilvēki devās uz Iļģuciema sieviešu cietumu un tur vadīja Alfa kursu. Par to, kā šī ideja radās, kā veicās ar tās īstenošanu un kādi ir cietuma kalpošanas tālākie mērķi, sarunā stāsta mūsu draudzes locekle Kristīne Jaunzeme no Alfa kursa cietumā (turpmāk tekstā – Cietuma Alfas) komandas.
Kā Ģertrūdes draudzē radās ideja uzsākt kalpošanu cietumā?
Apmēram pirms gada Ulvis (draudzes jauniešu darba vadītājs Ulvis Kravalis) Ģertrūdes Alfa kursa komandas tikšanās laikā liecināja par savu pieredzi, kopā ar jauniešiem no mūsu un citām draudzēm kalpojot cietumā, vadot Alfa kursu nepilngadīgajām ieslodzītajām. Ulvis un Rinalds aicināja pieteikties komandu kalpošanai Alfā kursā Iļģuciema sieviešu cietumā. Šis aicinājums šķita interesants, mani uzrunāja un es pieteicos; kopā bijām kādi septiņi cilvēki, kas pamazām domājām par šādu kalpošanu. Vēl pavasarī mēs par to runājām pastorātos – ka mēs gribētu kopīgi kalpot uz ārpusi, filozofējām par savu gatavību šādai lietai, kas laikam tomēr vēl nebija pienākusi. Šovasar biju Tezē (Taizé kopiena Francijā) un piedzīvoju ļoti, ļoti īpašu laiku ar Tēti. Vienu nedēļu pavadīju klusuma nedēļā un tur man daudz deva lasīt Jesajas grāmatu, mani īpaši uzrunāja šī rakstu vieta: „Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas, kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju.” /Jes. 58:6-12/. Es lasīju šo rakstu vietu un domāju: „Jā, Dievs, es gribu Tev kalpot!” Šajā laikā Tezē ļoti dzīvi piedzīvoju piedošanu, domāju:
„Kam daudz piedots, tas daudz mīl. Dievs, kur ir mana mīlestība, kur ir tas, ko es no Tevis esmu saņēmusi?”
Atgriezos no Tezē un tūlīt Bruknā notika Lūgšanu dienas “Mīlestība, kas nepazīst vienaldzību”, tur mēs daudz runājām par mīlestību darbībā. Tur daudz domāju par to, ka mīlestība ir tukši vārdi, ja tā neīstenojas darbos. Tad aicinājumu iet un kalpot Cietuma Alfā sajutu ļoti, ļoti spilgti. Zināju, ka Lindiņa (Linda Ziemele) par to deg, tātad ar slavēšanu viss jau bija kārtībā. Tad Ģertrūdē teju visiem satiktajiem piedāvāju nākt Cietuma Alfas komandā. Pieteicās daļa no cilvēkiem, kas bija atsaukušies šai idejai jau pirms gada, nāca klāt jauni cilvēki un tā nu mēs visas 10 sanācām kopā. Mums nebija nekāda liela gatavošanās laika, manā sirdī pēc Bruknas viss bija pilnīgi skaidrs – Dievs, mēs ejam! Sadalījām uzrunu tēmas, vienojāmies par visām citām praktiskajām lietām, lūdzām. Visas durvis ļoti, ļoti pavērās, lai mēs šo kalpošanu varētu uzsākt. Pats kursa sākums bija neaptveramas žēlastības laiks, Dievs mūs vienkārši nesa! No cietuma kapelānes uzzinājām, ka Alfu vadīsim Iļģuciema cietuma trešajā korpusā. Sievietes, kas ir tur, no pārējām ieslodzītajām atšķiras ar to, ka viņām ir tiesas spriedums, kas vēl nav stājies spēkā, tas apelācijā vai kasācijā gaida uz galīgo lēmumu. Šīs sievietes pārsvarā domā, ka gala spriedums būs vieglāks, termiņš īsāks, ka viņas varbūt tiks vispār attaisnotas un drīz tiks brīvībā. Tas ir tāds diezgan jūtīgs un trausls laiks, kad, no vienas puses, tu jau esi notiesāts, no otras puses tu ceri uz kaut ko vieglāku, tev vēl ir cerība, ka tu tiksi ārā; tas nav tā, ka esi notiesāts uz septiņiem gadiem un zini, ka tagad šie septiņi gadi jāpavada ieslodzījumā. Tādā ziņā man šķiet, ka tā ir ļoti sagatavota vide, kur nākt Tētim un dot cerību, kur runāt par Viņu un piedzīvot Viņa tuvumu.
Liela daļa no mums ir pazīstama ar Alfa kursu, to, kā tas notiek Ģertrūdē, zinām arī par Jauniešu Alfu. Kā Alfa cietumā atšķiras no mums zināmajiem priekšstatiem par šo kursu?
Viss notiek ļoti līdzīgi – vienmēr sākam ar mielastu, slavējam, sakām lūgšanu, ir uzruna, ir mazās grupas. Atšķirība ir tā, ka tas notiek aiz slēgtām durvīm, kurš katrs tur ieiet nevar; telpas, protams, ir savādākas, ir visai liela šaurība. Dažas kursa tēmas ir apvienotas vienā lekcijā; nav iespējas doties nedēļas nogalē, tās vietā ir uzruna par Svēto Garu un iespēja saņemt aizlūgšanas. Laika ir mazāk. Tad, kad mūs apsargi ielaiž teritorijā, tad mēs ejam, kad mums saka, ka jāiet projām, tad mēs dodamies. Tur nav tādas iespējas kā Ģertrūdē pēc kursa palikt, papļāpāt. Mēs, komanda, mācāmies arī paklausīt cietumsardzēm; kā viņas saka, tā mēs darām. Tās ir tādas praktiskas lietas, bet citādi kurss ne ar ko daudz neatšķiras no mums ierastā.
Mēs zinām, ka Dievs darbojas visur un nekādas restes Viņam nav šķērslis; ja kāds Viņam atver durvis, tad Viņš nāk un darbojas. Vai jums, komandai, ir bijusi iespēja redzēt Cietuma Alfas augļus un to, kā Dievs tur darbojas?
Ir brīnišķīgi redzēt, kā meitenes sāk tiešām noticēt, ka bez ceļa cietums – brīvība – cietums ir arī citi. Mēs daudz runājam par to, ka ar Dievu ir iespējams jauns sākums, un Viņš var mainīt gan tos apstākļus, kas ir ārā, gan mainīt mūs pašus, ja vien mēs noticam. Mēs redzam, kā šīs sievietes sāk lūgt, un to dara ne tikai par vīriem, bērniem un citiem radiniekiem, bet beidzot arī par sevi. Mēs, komanda, esam runājuši un sprieduši par to, vai ir redzams, ka šīs sievietes mainās vai ko Dievs pie viņām dara. Bet drīz pieķērām sevi pie pārdomām, ka ik reizi mēs taču lūdzam – „Nāc Tu, Dievs, darbojies, redzi, te mēs esam, nāc, lieto mūs, mēs negribam te neko no sevis, , nāc Tu, Dievs, Savā spēkā, nāc, Jēzu!” – un tajā pašā laikā prātojam, vai pie šīm sievietēm notiek kādas izmaiņas vai nē? Tad aptvērām – kas mums vispār ļauj apšaubīt to, ka Dievs pie viņām darbojas? Un turpinājām iet vienkārši ticībā un paļāvībā. Mēs redzam pārmaiņas – kā šīs sievietes ir mainījušās, cik mīļi mūs sagaida un uzņem, kā pamazām atveras un dalās savās pārdomās.
Sabiedrībā valda priekšstats, ka, ja cilvēks ir cietumā, viņš, par kaut ko notiesāts, ir slikts. Cilvēks tiek apzīmēts ar to, ko viņš ir izdarījis. Bet te mēs tik skaidri redzam, ka, jā, šīs sievietes ir notiesātas pēc bauslības, pēc likuma, bet tāpēc jau nāca Kristus, caur Kristu viņas var sākt no jauna.
Un viņas nav vienlīdzības zīme ar to, ko viņas ir izdarījušas. Nekas nebeidzas ar šo termiņu, šo ieslodzījumu. Nesen cietuma kapelāne atsūtīja mums e-pastu, daloties savos novērojumos par Dieva darbiem pie šīm sievietēm. Parasti ieslodzītās, un arī šīs sievietes pirms Alfas, bija ļoti raupjas, agresīvas, pieradušas ieslodzījumā dzīvot pēc tādiem kā vilku likumiem, kur par sevi ir jācīnās, jāpierāda savs statuss. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņām tik grūti ir atvērties un kļūt atklātām, viņas pašas saka: „Kāpēc, lai es te citiem rādītu savas vājās vietas?” Viņām ir tendence sevi pretnostatīt – gan vienai pret otru, gan pret cietuma administrāciju, tostarp arī kapelāni. Ierastā attieksme ir asa, kad no sākuma ir sevi ļoti jāizceļ, jāpazemo otrs un tikai var sākt normāli runāt. Tagad, kad Alfa kurss ir gandrīz noslēdzies, esot tieši pretēji – ieejot korpusā šķiet, ka vieta ir kļuvusi gaišāka un tīrāka, ar patīkamāku atmosfēru. Ieslodzītās ir laipnākas, aicina kapelāni uz sarunām, aicina savās istabiņās, piesakās uz individuālām sarunām. Mēs kursā daudz runājām, ka ticība neizpaužas tikai vārdos, ka mēs gribam kaut kā atsaukties tai mīlestībai, ko mēs saņemam no Dieva.
Reizēm šķiet, ka apgalvojums: „Jā, Dievs tevi mīl!” ir ikdienā nobružāts un tā jēga paliek nepamanīta. Mēs arvien vairāk runājām par kādām ļoti konkrētām un nopietnām viņu dzīves situācijām, dziļiem, dziļiem ievainojumiem.
Kad dzirdi stāstu: „Es piedzimu cietumā, uzaugu bērnu namā, nu jau trešo reizi pati esmu cietumā un man ir 40 gadi,” tad vārdi par to, ka Dievam Tu esi dārga, Viņš Tevi ļoti, ļoti mīl, skan pilnīgi citādāk.
Dievs ļoti darbojas arī pie mums, komandas, gan mūsu savstarpējās attiecībās, gan kalpošanā pie šīm sievietēm. Mēs esam vietā, kur Dievu tik ļoti vajag, kur varam tikai lūgt: „Dievs, mums Tevi šeit ļoti, ļoti vajag. Ja kāds var ko mainīt, tad tikai Tu. Nāc, Kungs, Tu, te mēs pašas neko bez Tevis darīt nevaram.” Tas ir brīnišķīgs Dieva klātbūtnes un vadības piedzīvojums.
Šis Cietuma Alfa kurss tuvojas noslēgumam. Kādas ir nākotnes ieceres kalpošanai cietumā?
Jā, svētdien, otrajā Adventē mums bija pēdējā uzruna par tēmu “Kam man baznīca”, kur runājām par Ģertrūdi, par to, kāpēc mums katram vajadzīga draudze, kāpēc mums ir svarīgi tie cilvēki, ar ko mēs kopā pavadām laiku, kā arī “Ko man darīt ar savu turpmāko dzīvi”. Pēdējā Adventē svinēsim Alfas noslēgumu un Ziemassvētkus.
Skaidrs, ka šis kurss ir noteikti jāturpina, cietums ir vieta, kur Dievs ir ļoti, ļoti vajadzīgs. Kāda no cietuma meitenēm teica: „Ārpusē, brīvībā viņa par Dievu nekad nebūtu iedomājusies, bet cietumā par Dievu domā visi. Ka varbūt tā arī vajadzēja (nonākt cietumā), lai beidzot iepazītu Dievu”. Kapelāne jau ir atsūtījusi ziņu par nākamo nodaļu, kurā sāksim Alfa kursu visdrīzāk februāra sākumā, līdz ar to nākamā kalpošanas vieta Iļģuciema cietumā jau ir zināma. Kādā brīdī, cerams, mēs ar Alfu nonāksim arī zonā – tur cilvēku mainība nav tāda, kā slēgtajās nodaļās, tur cilvēki nonāk un pavada visu sprieduma izpildes laiku. Ja varēsim Alfu veidot tur, tad būtu brīnišķīgi, ka sievietes, kas tur pašlaik ir, ar laiku varētu nākt komandā un pašas kalpot Alfas kursā, varbūt kādā brīdī mēs varētu būt tikai viņu palīgi. Pašlaik gan tas vēl izklausās ļoti tāli un teju nereāli, bet Dievam visas lietas iespējamas. Protams, tāpat kā pēc katra Alfa kursa, arī šeit ir svarīgi, kas seko pēc kursa beigām, kāds ir turpinājums.
Ļoti gribētos veidot tādus kā cietuma pastorātus vai Bībeles grupiņas, šo domu jau kādu brīdi sevī nēsāju un lūdzos, ka Tētis parādītu, kas ir Alfas kursa turpinājums tām cietuma meitenēm, kas kursu ir izgājušas. Ir svarīgi, ka arī pēc Alfas varam nākt kopā, lasīt Vārdu, slavēt un lūgt.
Pagājušajā svētdienā, tēmā par baznīcu un par to, kā turpināt, tieši runāju par to, ka viņām jau ir sava draudze, sava Ģertrūdes Iļģuciema cietuma draudze, sava mazā grupa, ka ar Alfa kursu nekas nebeidzas, viņas var kopā lasīt Bībeli, lūgt, aizlūgt cita par citu, iedrošināt un mīlēt cita citu. Vai tā cietuma vide nekļūtu par labāku vietu, kur pavadīt šo ieslodzījuma laiku? Atkal un atkal iedrošināsim un pārliecināsim, ka viss sākas no viņām pašām. Tai pat laikā skatos uz lietām arī reālistiski un šobrīd grūti noticēt, ka bez kādiem cilvēkiem, kas viņām palīdzētu dzīvot savu „mazās draudzes” dzīvi, tas tā būtu iespējams.
Protams, būtu brīnišķīgi, ja mēs uzsāktu Alfa kursu arī vīriešiem ieslodzījumā. Ģertrūdē daži vīri jau runā par šādu kalpošanu, galvenais, kādam just aicinājumu to aktīvi sākt un es ticu, ka arī šī komanda visai ātri izveidotos. Būtu brīnišķīgi, ja Alfa būtu arī kurss cietumsargiem. Tur nevar strādāt, ja ieslodzītos nemīli, bet kur gan lai mīlestību gūst, ja ne no Dieva. Tas liek aizdomāties par visu ieslodzījuma jēgu – vai mēs gribam, lai šie cilvēki atgriežas brīvībā tādi paši, pie tam vēl uz laiku izrauti no dzīves sabiedrībā? Vai arī mēs gribam, lai brīvībā atgriežas cilvēki, kas grib dzīvot kaut kā citādāk, dzīvot jēgpilnu dzīvi?
Cietuma vide un ieslodzījumā esošie cilvēki tiešām Tētim ir ļoti plašs darba lauks. Bet kā lai Viņš tur strādā, kā lai maina sirdis un dzīves, kā lai par Dievu uzzina, ja ne caur mums, tiem, kas Viņu jau pazīst un deg Viņa mīlestībā? Viņam vajag mūsu mutes un rokas, kājas, ka mēs ietu pie šiem cilvēkiem un ka viņiem būtu iespēja iepazīt dzīvu Dievu.
Kā citi draudzes cilvēki var atbalstīt šo kalpošanu?
Mums noteikti būs vajadzīgi cilvēki, kas nāks kalpot nākamajos Alfa kursos. Tāpat arī idejas par kādu turpinājumu pēc Alfas ir iespējams realizēt tikai tad, ja ir cilvēki, kas ir gatavi kalpot un atsaucas šim aicinājumam. Pieredze rāda, ka, ja vieni un tie paši cilvēki mēģina visu izdarīt un aizpildīt visas vietas, tad nekas labs neizdodas, Dievs taču arī negrib, lai mēs paguruši Viņam kalpojam. Jo vairāk mūsu būs, jo lielākas būs iespējas attīstīt šo kalpošanu. Tāpēc, ja kāds, šo lasot, jūt sevī Dieva aicinājumu šai kalpošanai, dodiet ziņu!
Draudze noteikti var palīdzēt, par šo kalpošanu lūdzot. Mēs esam ļoti spilgti piedzīvojušas, cik svarīga ir lūgšanu aizmugure, ka bez lūgšanas nevar. Tāpēc ļoti priecājos, ka ir atsākušās Tezē lūgšanas, tās ir viens no mūsu atbalsta punktiem. Lūgšanu grupa par mums un cietuma meitenēm, kā arī viņu ģimenēm lūdz. Mums vajag daudz, daudz lūgšanu par šo kalpošanu, jo tur, kur tumsā iespīd gaisma, tumsa savas pozīcijas tik viegli neatdod.
Turpinot šo kalpošanu, mums noteikti būs nepieciešama finansiāla palīdzība. Līdz šim ikreiz mielastu sagādājām, pagatavojām un aizvedām pašas un arī tā bija ļoti svētīga pieredze, taču ilgtermiņā pati komanda šo kursu finansiāli uzturēt nevar. Ikvienam ir iespēja šo kalpošanu atbalstīt ar mērķziedojumu draudzes kontā (norādi – Cietuma Alfai).
Ir ļoti jauki piedzīvot, kā jau tagad mēs, draudze, varam sadarboties un kopīgi kalpot– mums draudzes cilvēki ik pa laikam pagatavo mielastam ko garšīgu – tad pašceptas smalkmaizītes, tad kādu kūku. Man šķiet, ka tas arī mūs pašus saliedē kādam vienotam mērķim. Vienai ieslodzītajai, kam nav tuvinieku, ir nepieciešama nauda, lai papildus vienveidīgajai cietuma pārtikai, kas viņai ir pieejami, klāt iegādātos kādus produktus, kas stiprina imunitāti. Tagad viens puisis no Ģertrūdes viņai pusgada garumā regulāri šim mērķim pārskaita stipendiju; viņa ir parakstījusies, ka šo naudu tērēs tikai veselības stiprināšanai, cigaretes un kafiju nepirks.
Dievs dod iespējas un parāda cilvēkus – gan tos, kuriem vajag palīdzēt, gan tos, kas to var darīt un tie ir skaisti mīlestības darbi.
Ko Tu gribētu teikt cilvēkiem, kas, šo lasot, jūt Dieva aicinājumu un sirds degsmi šai vai kādai citai kalpošanai, kas vērsta uz cilvēkiem ārpus draudzes un baznīcas?
Uz priekšu! Man šķiet, mēs ļoti baidāmies tapt ievainoti, mēs regulāri paši sevi ievainojam ar saviem grēkiem, bet mēs negribam ļauties, ka Dievs varētu mūs ievainot, vedot vietās un pie cilvēkiem, par kuriem mums var sāpēt, kur mēs varbūt ieraugam to, ko negribam redzēt un visbiežāk arī apzināti izstumjam no savas realitātes. Mēs jūtamies neērti, kad mums sāp kādas lietas vai kad nonākam situācijā, kad ar mūsu pašu saprašanu nepietiek, mēs ļoti, ļoti to negribam. Mēs gribam dzīvot savā komforta zonā, saņemt, saņemt un paturēt sev, tāda ir tā mūsu loģika. Bet mēs jau zinām, ka ar Dieva mīlestību ir tā, ka to nevar paturēt; tā saņemta ir jādod tālāk un tikai tā Dievam ir iespēja mums to dot, Viņu piedzīvot atkal un atkal no jauna. Manā sirdī pamazām atrod vietu ideja par bērnu namiem; šķiet, tur ir tāds mīlestības deficīts, ka tur gribas vienkārši mīlestībā un pazemībā iet un kalpot pie viņiem, sadraudzēties, pavadīt kopā laiku, parādīt, ka var būt arī citādāk, nekā viņi ir pieraduši. Un ka pat, ja māte un tēvs viņus ir pametuši, Dievs viņus nekad nepametīs. Jā, jā, pamazām atrod vietu, jo man ir bail, ka man sāpēs. Bet Jēzum par viņiem sāp. Tāpat par slimnīcām, paliatīvo aprūpi bērniem – tur vajag baigās iekšas. Bet nu kā tad Dievs līdz cilvēkiem atnāks? Tikai caur cilvēkiem! Kā mēs varam remdēt Jēzus slāpes? Tikai ar mīlestības darbiem! Šī kalpošana cietumā ir iespēja arī mums pašiem, komandai, ļoti piedzīvot Dieva tuvumu. Kad tu tāds mazs cilvēks ej un saki: „Dievs, redzi, šeit es esmu, lieto mani,” un viņš ņem tevi un lieto, māca tev paļauties, jo savādāk tu nevari, savā spēkā tu neko mainīt nevari, tāpēc tu saki: „Nāc, Dievs, savā spēkā un dari!” un tad tu ieraugi, ka Viņš nāk ar Savu spēku un dara, un kā vēl dara! Tāda liela ticības skola mums ir šī Cietuma Alfa.
◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊
Par saviem iespaidiem, kalpojot Cietuma Alfas komandā, stāsta Linda:
“Tieši gadu atpakaļ manā dzīvē ienāca aicinājums būt Cietuma Alfas komandā. Vairākus mēnešus mūsu, Cietuma Alfas komandas meiteņu, sirdīs dega vēlme par šo kalpošanu, daudz lūgšanu tika raidīts Dieva troņa priekšā. Dievs sagatavoja mūsu ceļus un arī meiteņu sirdis cietumā. Nekad nebūtu domājusi, ka mani ceļi turp varētu aizvest! Pats vārds – cietums – jau vien uzdzen skudriņas. Taču, ejot šo dzīvi kopā ar Dievu, pārsteigumu netrūkst Bet varu teikt tikai to, ka šī kalpošana ir pats labākais, kas ar mani ir noticis pēdējo mēnešu laikā. Ir tik skaisti vērot, ka darītājas esam nevis mēs, bet Dievs pats, un ka Viņš vēlas, lai cilvēki, kas ir krituši ārējos grēkos un ir sabiedrības atraidīti un izstumti, piedzīvotu un saņemtu mīlestību, par kuru tik dārgi maksāts. Esot tur, cietumā, pie mūsu mīļajām meitenēm, tik ļoti gribas, lai viņas tiešām piedzīvo Dieva mīlestību un atklāj, ka var dzīvot citādāk, ka visu var sākt no gala! Un Dievs taču mums šo iespēju dāvina, katram vienam!
Ja arī man kādreiz tik bieži ir bijusi tiesājoša un noraidoša attieksme pret cilvēkiem, kas atrodas ieslodzījumā, tad tieši caur šo kalpošanu Dievs mani māca mīlēt un pieņemt, neskatoties uz cilvēka stāvokli sabiedrībā, viņa tiesisko statusu vai arī to, ko viņš savā dzīvē labu vai ļaunu darījis.
Un vēl tas neizskaidrojamais prieks turp dodoties, esot kopā ar meitenēm visās Alfa kursa norisēs – dziedot un slavējot Dievu, lūdzot, kopā mēģinot atbildēt uz dzīves sarežģītajiem jautājumiem, vienkārši klausoties meiteņu stāstos un redzot, kā Dievs maina viņu sirdis, domas, attieksmi.
Jā, varbūt, ka šajā pasaulē ir daudz cilvēku, kuri par sevi var sacīt – es jau nu gan nekad neesmu nevienu noslepkavojis vai kādam kaut ko nozadzis (ja arī fiziski to neesam darījuši, tad domās jau nu pavisam noteikti) – un kuri tomēr nekad neatver savu sirdi Dievam. Bet, lai cik paradoksāli tas būtu, daudzi cilvēki Dievu sastop tieši cietumā. Jā, cilvēks ir pakritis, bet saprot savu kļūdu un atgriežas no grēka un piedzīvo Dieva brīnišķīgo žēlastību.
Arī mūsu cietuma meitenes, atbildot uz jautājumu par to, vai viņas tic Dievam, saka: cietumā nokļūstot, nemaz nav iespējams neticēt, jo tik ļoti ir vajadzīga cerība, ka ir Kāds, kas tevi var izglābt, kas tev var piedot un palīdzēt dzīvot uz priekšu, no jauna!
◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊
Daiga: “Izdzirdot ideju par kalpošanu cietumā, uzreiz sajutu Dieva aicinājumu un pārliecību, ka man tas ir jādara. Es apzinos, ka dzīvē esmu bijusi ļoti impulsīva un arī es esmu varējusi sastrādāt visādas lietas, bet, paldies Dievam, nekas tāds nav noticis, esmu no tā pasargāta. Kalpojot cietumā, ļoti spilgti dzīvē piedzīvoju Rakstu vietu: „Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” /1.Kor. 10:17/ – mēs šajā pasaulē esam viens otram.
Cietumā redzu tādas pašas sievietes kā es – ar saviem plusiem un mīnusiem, labām un sliktām īpašībām, kas vienkārši kādā brīdī, kādās dzīves krustcelēs ir kļūdījušās nedaudz savādāk kā mēs.
Prieks, ka caur mani kāds cilvēks var būt kaut nedaudz nokļuvis tuvāk Dievam – caur lekciju, sarunu vai aizlūgšanu, visu, kā vien Dievs mūs var lietot. Ir liels prieks arī par to, kāda ir izveidojusies mūsu komanda – esam kā viena roka, kā stipra dūre, kas viena otru var gan atbalstīt, gan papildināt, katru no mums Dievs lieto savā veidā. Un ir tik iedrošinoši redzēt, kā Dievs pie šīm sievietēm strādā! Slava Dievam!”
◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊ ◊
Laura: “Šī Rakstu vieta, Jēzus vārdi bija mans galvenais aicinājums un dzinulis uzsākt šo kalpošanu, mans stiprinājums visā kalpošanas laikā:
Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā. /Mt. 25:31-46/”
Pingback: Cietuma kalpošana | gertrude.lv
Pingback: Aicinājums kristiešiem « Māra Lustes blogs