Mūsu draudzei strauji augot gan dalībnieku skaita, gan aktivitāšu ziņā, aktuāls kļuva jautājums par regulāru vēl viena mācītāja kalpošanu draudzē. Ar prieku varam paziņot, ka Krists Kalniņš, LELB Jauniešu centra vadītājs, mācītājs, kurš jau līdz šim mūsu draudzes dzīvē piedalījies gan kā dalībnieks, gan palīdzējis, kalpojot kā mācītājs kādos dievkalpojumos, ir piekritis draudzes aicinājumam kļūt par otru mūsu draudzes mācītāju. Pirmās Adventes dievkalpojumā LELB arhibīskaps Jānis Vanags viesojās mūsu draudzē un ievadīja mācītāju Kristu Kalniņu jaunajā draudzes kalpošanā.
Dievkalpojuma video ieraksts: http://goo.gl/kJdWz
Ieskats dievkalpojuma un svinību foto galerijā:
“Es no sirds priecājos un cerīgi skatos nākotnē gan personīgi (domājot par sevi un savu kalpošanu), gan, jo īpaši, domājot par draudzes tālāku attīstību. Esmu pārliecināts, ka mūsu senā draudzība ar Kristu būs par pamatu labai un auglīgai sadarbībai, kurā mēs katrs varam draudzei kalpot ar savām dāvanām. Es ar prieku raugos pretī mūsu visu kopīgajai kalpošanai,” pēdējā laika izmaiņas draudzē komentē mācītājs Rinalds Grants.
Taujāts par pirmajiem iespaidiem, uzsākot kalpošanu Ģertrūdes draudzē un domājot par to, kādas izmaiņas mūsu draudzes ikdienā tā varētu rosināt, mācītājs Krists Kalniņš stāsta: “Daudzi man jautā, vai es jūtos priecīgs par šīm pārmaiņām. Es ļoti priecājos tajā brīdī, kad sapratu, ka Dievs man ir dāvājis aicinājumu no vienas draudzes, kurā kalpo cilvēks, par kuru labāka drauga man 15 gadu garumā nav bijis; mēs esam kopā daudz darījuši, piedzīvojuši, garīgi auguši. Kad, kalpojot Cēsīs, kādi draudzes cilvēki pārcēlās uz Rīgu, es viņus vienmēr sūtīju uz Veco Svētās Ģertrūdes draudzi. Tagad es pats beidzot esmu šajā draudzē nonācis (smejas). Protams, arī tas, ka, atbraucot no Amerikas un sākot nākt uz šo draudzi, esmu iepazinies ar daudziem brāļiem un māsām un, ejot ar viņiem kopā savu garīgo ceļu, sajutis viņus sev blakus kā līdzīgi domājošus un garīgi tuvus. Tādā ziņā svētdien (1. Adventē) jutos nedaudz jocīgi, būdams šeit jauns kā mācītājs, bet vienlaikus jau tik ļoti pazīstot šo draudzi. Līdz ar to prieks, protams, ir dubults.
Bet vispār man šis pēdējais pusotrs mēnesis ir bijis milzīgu pārmaiņu, pārdomu, negaidītu pagriezienu un pavērsienu laiks. Negaidīti saņēmu aicinājumu no Trīsvienības un Ģertrūdes draudzēm un man bija jāizlemj, kurā no tām kalpot. Brīnišķīgākais bija tas, ka
Dievs jau kādu laiku, pēdējos mēnešus manī darbojās ar jaunu vīziju par to, kas ir draudze, kāpēc tā ir, kas ir tās galvenais uzdevums.
Kad nāca šie divi aicinājumi, man bija sev jāatbild uz jautājumu par to, kur es redzu, ka šo vīziju var piepildīt un īstenot. Aicinājums no Ģertrūdes draudzes man vienlaikus bija negaidīts un gaidīts. Kad to saņēmu, sapratu, ka šo vīziju, kas man ir dota, Dievs ir devis tieši šai draudzei. Mani pirms kāda mēneša īpaši uzrunāja rakstu vieta par jaunu vīnu un veciem traukiem. Pēc pārdomu laika sapratu, ka caur šo rakstu vietu Dievs uz mani runā par šo man doto vīziju, manu kalpošanu un to, kā mana kalpošana saistīta ar draudzi. Ja es ietu uz kādu citu draudzi, kur aktivitātes būtu vēl tikai jāuzsāk, tad šī jaunā vīzija man uz kādu laiku būtu jāatliek malā un būtu jānodarbojas ar lietām, ko jau esmu darījis. Es ieraudzīju, ka šajā aicinājumā un tajā, kur jau tagad ir Ģertrūdes draudze ar savu vīziju, ir kaut kas tāds, kur Dievs mani ved, ka te ir uzdevumi, ko mēs kopīgi varam piepildīt.
Man šķiet brīnišķīgi tas, kā Ģertrūdes draudze ir augusi, kā mācītājs Rinalds un draudzes padome redz vīziju, kā to ir attīstījuši un kā tas viss ir gājis, it sevišķi pēdējos četrus gadus, kopš notiek Alfa. Bet es domāju, ka tas nav viss, ka Dievs šai draudzei ir domājis vēl daudz vairāk.
Būtu lieliski, ja resursus un spēku, kas šajā draudzē jau ir ar visiem esošajiem cilvēkiem un tiem, kas mums pievienojas, mēs varētu pagriezt uz āru, ar spēku iziet no baznīcas un kļūt par Kristus lieciniekiem.
Šī vīzija, ko Dievs man ir atklājis, ir ļoti saistīta ar draudzi kā vietu, kur mēs nākam un augam ticībā, piedzīvojam pārvērtību caur kristību, tuvojamies Kristum un kur Kristus mūs sasniedz. Bet draudzes un katra draudzes locekļa uzdevums ir vest cilvēkus pie Kristus. Tas var notikt ne tikai Alfa kursā, katrs draudzes loceklis ir maza Alfiņa, kas atrodas pasaulē un aizsniedz cilvēkus, ko mēs kā draudze ar savu baznīcu, savu telpu nekad neaizsniegtu. Šai draudzei ir potenciāls šādi kalpot ne tikai katram atsevišķi, bet arī kā grupām (piemēram, domājot tikai par Alfu – tā citur pasaulē notiek ne tikai baznīcā, bet arī cietumos, darba vietās, augstskolās un citur).
Domāju, ka uzdevums ir augt, šīs labās lietas, kas šeit notiek, aizvien vairāk nesot ārpus mūsu baznīcas sienām uz vietām, kur tas ir vajadzīgs, lai aizsniegtu cilvēkus.
Kad draudze aug, tas ir kā ar kuģi – sākumā ir maza laiviņa, tad jahtiņa, tad mazliet lielāks kuģītis un tad ir prāmis. Mēs zinām, ka, jo lielāks ir kuģis, jo lielāka kļūst tā zemūdens daļa. Draudzes nozīmē es ar to domāju – jo aktīvāki mēs kļūstam kā draudze savā kalpošanā gan iekšienē, gan ārpus baznīcas, jo mums pašiem ir jāiet dziļāk, jo draudzei ir jākļūst stabilākai garīgajā dzīvē, lūgšanā.
Atskatoties uz laiku, kas jau ir aiz muguras un ieraugot, ka tur ir kaut kādi aizsprostojumi, mums ir jākļūst gataviem Dieva darbam – ka Viņš mūs grib padarīt veselus, iekšēji vienotus, caurspīdīgus. Lai Dieva gaisma, Dieva žēlastība, kas mūs kā draudzi un kristīgus cilvēkus padara īpašus, lai tas stikliņš – mūsu dvēsele – kļūst arvien tīrāks un tīrāks, lai šeit vairs nepaliek tik daudz mūsu griba, cik notiek Dieva prāts un cik notiek Dieva plāns.
Šī draudze jau ir vērsta uz laju kalpošanu un es arī absolūti esmu par to, jo Dievs, neskatoties uz to, vai mēs esam vai neesam mācītāji, mums ir devis kaut kādas dāvanas un dāvanu nozīme ir kalpošanā. Draudzē, jo sevišķi tik augošā kā šī, ir ļoti svarīgs pastorālās aprūpes jautājums. Skatoties nākotnes perspektīvā, es pavisam noteikti vēlētos redzēt cilvēkus, kam ir pastorālās kalpošanas dāvana, un ar viņiem kopā strādāt, lai šīs dāvanas tiktu attīstītas un lietotas draudzē. Ja draudzē ir tūkstotis un ar laiku divi tūkstoši cilvēku, tad ne viens, ne divi mācītāji nespēj pilnīgi visus personīgi aprūpēt. Protams, ir pienākumi, ko var veikt tikai mācītāji, taču pastorālās sarunas un dvēseļu kopšanu sadarbībā ar mācītājiem var veikt arī draudzes locekļi un laji, kuriem ir šī dāvana un aicinājums.
Tātad kā vienlīdz svarīgas draudzē redzu šīs abas daļas – ārējo, misijas daļu, kas ceļ šo kuģi, draudzi uz augšu un iekšējo, kalpošanas daļu, kas ir pastorālā daļa, lūgšana, garīgā izaugsme, kas rada nepieciešamo stabilitāti.”
