Mācītāja Rinalda Granta sprediķis “Jocīgā blondīne” dievkalpojumā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē Ziemassvētku vakarā, 2011. gada 24. decembrī.
Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” /Lk. 2:1-14/
Jocīgā blondīne
„Pasaule ir jocīga blondīne, kuru Dievs apprecējis aiz aprēķina,” – mācītāja Jura Rubeņa ieraksts tviterī šī gada 22. decembrī. Šie vārdi, kuros nav minēts nekas par Ziemassvētkiem vai Kristus dzimšanu, man savādā veidā lika tieši par to domāt. „Pasaule ir jocīga blondīne, kuru Dievs apprecējis aiz aprēķina.”
Aiz vārdiem „jocīga blondīne” mēs taču neko labu neiztēlojamies. Par cilvēku, kuram piestāvētu šāds apzīmējums, mēs labākajā gadījumā pasmīnētu. Diez vai kāds cilvēks no laba prātā šādus vārdus nopietni attiecinātu uz sevi. Un ja nu tomēr, tad tikai tāpēc, ka mēs zinām, ka mums apkārt dzīvo vēl daudz „jocīgākas blondīnes”. Bet šajā apgalvojumā zem šī savādības simbola esam iekļauti mēs visi – pasaule ir jocīga blondīne.
Mana vēlme šo apgalvojumu apstrīdēt un izcelt sevi kā izņēmumu zūd tad, kad šos vārdus iztēlojos kā Dieva teiktus. Viņam iepretī – iepretim Viņa svētumam, uzticībai, gudrībai un apredzībai, Viņa pastāvīgumam un nemainībai, Viņa patiesumam un nesamākslotībai, Viņa taisnumam un mīlestībai – es ar savu savtīgumu, vienaldzību, nenoturību, neskaidrību, ierobežotību, neuzticību, alkatību, savas ticības un mīlestības uzplūdiem un atplūdiem, esmu jocīga blondīne. Savos sapņos, neziņā un nevarībā bezcerīgi apmaldījusies blondīne.
Kristus dzimšanas svētki sev līdz nes tiešām savādu vēsti. Tie saka, ka Dievs, kura priekšā mēs esam tikai jocīgas blondīnes, ir devies mūs atrast. Šīs vēsts savādums kļūst redzams, ja apzināmies, ko Dievam tas maksāja – nokāpt uz zemes, lai mani atrastu. Nav lielāku attālumu, ko kāds kādreiz būtu mērojis – attālums starp Dieva godību, eņģeļu miriāžu paustu cieņu un padevību, mieru, drošību, prieku un slavu, kas apņem Dieva troni un jaunavas klēpi, savienošanos ar cilvēka dabu, mirstīgas miesas apvilkšanu un gulēšanu silītē, kur vairs nav ne prieka, ne slavas, drošības vai miera, bet kur ir ķēniņš Hērods, kas tīko pēc jaundzimušā dzīvības. Reizēm par kādiem īpašiem cilvēkiem saka – viņš jeb viņa sasniedza gandrīz debesu augstumus. Te ir viens, kam to nebija jāsasniedz, kas tur mājoja, kas tur iederējās, kas tur piederēja, bet kas visu to atstāj – jā, dēļ „jocīgas blondīnes”.
Viņš taču varēja mierīgi palikt malā. Nu, padomājiet, kālab Dievam bija nepieciešama šī tik ļoti dārgā glābšanas misija? Lai taču pasaule, kas blondīnei sagriezusi galvu, ņem viņu savā gūstā, izmanto un, ja vajag, galā nonāvē. Vai tad Dievs nespētu dzīvot bez tā, ko radījis? Un, ja nespēj, kāpēc lai neradītu ko jaunu? Kāpēc Viņš kaut ko tādu dara, kāpēc Viņš nepaliek malā?
Nepaliek malā – man tie likās interesanti vārdi, lai tos ievadītu google meklētājā. Tur parādījās šādi virsraksti:
Lieldienu labdarības akcija „Nepaliec malā!”. Izvadi savu oligarhu – nepaliec malā. Tava balss ir no svara. Eiropas brīvprātīgo gads 2011 – nepaliec malā. Ideju dienas pasākumi. Netupi alā – nepaliec malā. Līdzcilvēki ir vieni no svarīgākajām personām, kas var valstij palīdzēt novērst vardarbību. Nepaliec malā – nāc palīdzi!!! Student, nepaliec malā un nobalso šonedēļ par savas fakultātes studentu pašpārvaldi! Nepaliec malā - ziņo par maluzvejniekiem! Lauksaimniek, nepaliec malā! Nepaliec malā, paud savu nostāju par notikumiem Gruzijā! Nepaliec malā – čempionāts «Labākais SPA meistars 2010». Nepaliec malā un palīdzi mākslai Elpot! Nepaliec malā! Paud savu viedokli Pilsoniskajā forumā par demokrātijas nākotni Latvijā. Nepaliec malā, aizstāvi pilsētas godu un nopelni balvu savai pilsētai! Fotokonkurss “Mans īpašais vasaras mirklis” – nepaliec malā un balso par iesūtītajām fotogrāfijām. Nepaliec malā, ziedo asinis un glāb kāda līdzcilvēka dzīvību! Neesi vienaldzīgs un nepaliec malā, valoda ir mūsu tautas bagātība.
Par ko šis milzīgais skaitlis mūsu mazajā Latvijā liecina? Par to, ka mēs esam ļoti aktīvi un mīlam iesaistīties, lai piedalītos un palīdzētu? Piekritīsiet, ka tas liecina tieši par pretējo – ka mēs mīlam neiesaistīties un palikt malā – tādēļ mūs ar šādiem uzsaukumiem ir jābiksta. Mums ir izveidojušās pat savas simboliskas frāzes – ne mana cūka, ne mana druva, pats savārīji pats arī izstreb, nav ko bāzt degunu citu darīšanās, pats vien esi vainīgs, katrs pats savas laimes kalējs.
Starp daudzajiem virsrakstiem bija arī kāds dzejolis, kas runā par to , kāpēc šādas atrunas ir izskanējušas katra mūsu dzīvē.
Tu nekad nekur neej
Tu izvēlies palikt malā
Tu tēlo, ka tev patīk vērot
Un turpini dzīvot kā vientuļā salā
Bet patiesībā tev ir bail,
Bail, ka tevi nesapratīs,
Bail, ka atstums, ka neiemīlēs.
Dievs taču zināja, ka Viņu nesapratīs. Viņš taču zināja, ka Viņu Kristū atstums un neiemīlēs. Tādēļ Dievs varēja palikt malā. Mūsu pašu pieredzes dēļ varbūt pat tāda Viņa rīcība būtu saprotamāka nekā tagad.
Minētais dzejolis noslēdzas ar vārdiem:
Tāpēc iznāc priekšā un atklājies,
Cilvēkiem acīs ieskaties,
Pasmaidi, nebēdz, nebaidies,
Ieskaties vēlreiz un iemīlies.
Tieši to Dievs izdara Ziemassvētkos. Viņš Kristus bērnā iznāk priekšā un atklājas cilvēkam. Tieši ar savu piedzimšanu Viņš ieskatās acīs man kā jocīgai blondīnei, pasmaida, nebēg un nebaidās no tā ko manī saskatījis.
Ziemassvētki noteikti aicina mūs nepalikt malā, nebūt vienaldzīgiem, aukstiem un norobežotiem no cilvēku likteņiem un sāpēm. Ir prieks dzirdēt par visām neskaitāmajām labdarības un ziedošanas akcijām. Ir prieks skatīties, kā mūsu draudzes kanceleju piepilda desmitiem un desmitiem interesantas, mīļas un vērtīgas dāvanas, kuras otrajos Ziemassvētkos pasniegsim mūsu 250 zupas virtuves apmeklētājiem. Varbūt mēs kā tauta mācāmies ziedot, mācāmies nebūt stāvētāji malā? Bet svarīgākais, kas šajos svētkos mums ir jāierauga un jāļauj dziļi sevī pārdzīvot, ir šī brīnišķīgā vēsts, ka, lai arī Dievam tas prasīja mērot vislielāko nokāpšanu no augstuma zemumā, tomēr Viņš nepalika malā manis dēļ. Viņš piedzima, nostājās cilvēku vidū, lai mani atrastu.
Kāpēc? Jānis Zeltamute ir teicis: “Viņš sevi tik neprātīgi un veltīgi nepazemotu, ja vien ar to Viņš mūs nepaaugstinātu.” Zeltamute turpina: „Viņš piedzima miesā, lai tu piedzimtu garā. Viņš piedzima no sievietes, lai tu piedzimtu no Dieva.”
Vēl viens baznīcas tēvs, Sv. Augustīns šo pašu domu ir izteicis nedaudz savādāk. „Kristus nokāpa zemē un dārdošā balsī sauca, lai mēs atgriežamies no šejienes pie Dieva – tajā apslēptajā vietā, no kurienes Viņš pie mums nācis.” Tālāk Augustīns tēlaini saka, ka “Jēzus no Marijas klēpja izgāja līdzīgi līgavainim, kurš iziet no savas kāzu telts, priecādamies kā milzis par nosprausto ceļu. Viņš nevilcinājās, bet traucās, kliegdams ar vārdiem, darbiem, nāvi, dzīvību, nokāpšanu, uzkāpšanu – kliegdams, lai mēs atgriežamies pie Viņa.”
Labā ziņa šajos Ziemassvētkos ir tā, ka Dievs aizvien šodien turpina zemoties, Viņš aizvien nāk pie jocīgas blondīnes, Viņš aiz vien vēlas to atrast, Viņš aizvien ar saviem vārdiem, darbiem, nāvi un dzīvību, uzkāpšanu un nokāpšanu pie mums kliedz, lai mēs atgriežamies pie Viņa. Viņā mūsu jocīgums tiek dziedināts, Viņā tam vairs nav nozīmes. Tā bija pirmo Ziemassvētku vēsts un aizvien ir Ziemassvētku vēsts mums šajā vakarā. Izpildījums atšķiras – toreiz Dievs to īstenoja Jēzus piedzimšanā, šodien ar savu Svēto Garu mūs atmodinādams, izgaismodams un aicinādams iepazīt Kristu ne tikai silītē gulošu, bet arī mūsu dēļ krustā sistu un augšāmceltu.
Mīļie – tas aizvien notiek. Mēs neesam šovakar sapulcējušies, lai pēc gada nostāvēšanas plauktā, mēs no 2000 gadus vecās ziemsvētku plates notraustu putekļus un vēlreiz noklausītos seno ierakstu, kura aktieri un izpildītāji jau sen vairs nav starp dzīvajiem. Mēs varam tikpat īstus Ziemassvētkus piedzīvot šodien – jo Dievs šodien turpina atrast un aprecēt „jocīgas blondīnes”. Mēs to aizvien šodien turpinām piedzīvot mūsu Alfa kursos – vienalga vai tie notiek sieviešu vai vīriešu cietumos, pansionātos, vai mūsu draudzes telpās, cilvēki piedzīvo, ka Dievs viņus atrod.
Daži citāti no pēdējā Alfa kursa dalībnieku rakstītā:
Kāda meitene raksta –
„Mana draudzene izlēmusi, ka ies uz Alfa kursiem, bet es negribēju, jo neuzskatīju, ka man tas ir vajadzīgs. Galu galā izlēmu, ka iešu, jo, lai kaut ko kritizētu, vispirms tas ir pašai jāpārbauda, jāizpēta. Atceros, ka pēc pirmajām lekcijām bija tā – man patika atrasties Ģertrūdes baznīcā, patika grupiņa, bet ticēt Dievam es joprojām neticēju un arī negribēju.”
„Es gribu iesvētīties – nedaru to ķeksīša pēc, es jūtu, ka tas ir tas, kas man ir jādara un domāju, ka tas arī palīdzēs stiprināt manu ticību un justies tuvākai Dievam.”
Kāds cits cilvēks raksta –
„Es pieļauju, ka vēl ilgi turpinātu būt kārtējais baznīcas un Dieva noliedzējs. Alfas nedēļas nogalē man bija iespēja piedzīvot drusciņ no Sv. Gara. Tas bija kā tāds trekns punkts uz vēl mazliet šķība „i”, tagad es varu nekautrēties atzīt sev un citiem: es ticu Dievam.”
Visbeidzot, vēl viens stāsts.
„Es vairs nezināju, kur griezties. Es biju izmisusi, neredzēju vairs dzīvei jēgu. Biju pazudusi. Es nebiju apmierināta ne ar ko. Ne ar savu dzīvi, bet pats svarīgākais es nebiju apmierināta pati ar sevi, es sevi ienīdu. Manas domas bija sajukušas, es biju tā apmaldījusies, ka man likās, ka vairs ne esmu pelnījusi dzīvot.” Šī eseja beidzas ar vārdiem – „Mans draugs vēl mani mēģina pārliecināt, ka Dieva nav, bet nu es zinu, ka viņam tas neizdosies, jo es jūtu Dievu. Es daudz ko vēl nesaprotu un man vēl grūti ir visu aptvert, bet es tiešām vēlos turpināt veidot attiecības ar Dievu un ļoti vēlos dzīvot saskaņā ar Dieva plānu. Manī ir ienācis miers, jo es zinu, ka man ir kāds (man vēl nezināms) mērķis, ka neesmu šajā pasaulē tikai nejaušības pēc, Dievs ir mani radījis un mēs abi viens otram esam vajadzīgi. Dievs ir ļoti vajadzīgs man! Slava Dievam!”
Dievs aizvien zemojas, lai mūs paaugstinātu. Viņš nokāpj, lai mēs uzkāptu. Viņš pieņem dzīvi uz zemes, lai mēs iegūtu dzīvi debesīs. Kā mūsu arhibīskaps reiz teica: „Kristus nāca līdzdalīt mūsu likteni, lai mēs līdzdalītu Viņa likteni. Viņa liktenis ir – caur ciešanām godība.”
Taču ir kāda garīga slimība, kas mums spēj atņemt iespēju šo skaisto patiesību piedzīvot. Svētais Augustīns jautā: „Bet kurp jūs varat uzkāpt, ja esat jau augstumos un paceļat līdz debesīm savu muti? Nokāpiet, lai varētu uzkāpt, uzkāpt pie Dieva! Jūs taču nokritāt, kad kāpāt augšā pret Dievu.” Tāpēc nokāpiet, lai varētu uzkāpt. Vai ne tāpēc Dievs sevi atklāja zīdaiņa veidā. Ķēniņu priekšā, varas, bagātības un pārspēka priekšā visi ceļi lokas, bet, lai tie locītos sveša bērna priekšā, tas prasa nokāpt.
Mācītājs Juris Rubenis saka, ka Dievs pasauli ir apprecējis aiz aprēķina. Vārds „aprēķins” nav labs vārds mūsu sarunvalodā – mēs ar to neapzīmējam labas lietas. Tomēr šeit tas sauc vārdā daudzu cilvēku nedrošību un aizdomas iepretim Ziemassvētku labajai vēstij. Mēs taču bieži uz lielu un nepelnītu labvēlību skatāmies ar aizdomām. Dzirdot, ka Dievs ir piedzimis šajā pasaulē, lai mūs atrastu, lai līdzdalītu mūsu likteni un dotu iespēju mums līdzdalīt Viņa, daudzi to uzņemam ar aizdomām. Mūsu ierobežotā cilvēcība mūsos iekšā jautā – vai tā ir taisnība un, ja tas tā ir, tad ko Viņš vēlas pretī. Ja es tam atbildēšu ar savu „jā”, tad ko es zaudēšu no sava „es”? Ar ko man par šādu Dieva labvēlību ir jāatlīdzina?
Taču tieši tāpēc, ka Ziemassvētki runā par Dieva piedzimšanu, zem vārda „aprēķins” nav nekas cits, kā mērķtiecīga, izrēķināta, izplānota un precīzi īstenota Dieva glābšana misija. Aprēķins ir glābt jocīgu blondīni, kura pati sevi nespēj atrast un izglābt. Ja kādam no jums tā neliekas, tad atbildiet sev – kas tad vēl varētu slēpties zem Dieva aprēķina, ko Viņš no mums var vēlēties tādu, kas Viņam nav tāpat. Ar ko mēs Viņam varam atdarīt? Ar labiem vārdiem, vai labām domām – cik tādu mums ir, iepretim sliktiem vārdiem un domām? Cik mūsu labos vārdus un domas iedvesmo savtīgi motīvi? Ko mēs varam dot pretī tai uzticībai, skaidrībai un mīlestībai, kuru Dievs atklāj mums, sevi uzticēdams jaundzimušā bērnā?
Kādu nakti svētais Hieronīms sapnī sarunājās ar Jēzus bērnu.
Viņš teica: ”Dārgais Jēzu, man Tev kaut kas jāuzdāvina. Es Tev gribu dot pēdējo naudu, kas man ir.”
Bērns atbildēja: ”Ko es lai daru ar naudu? Debesis un zeme ir manas! Dod to, kas tev ir, trūcīgajiem. Es to pieņemšu, it kā tas būtu dots man.”
- “Es labprāt to darīšu. Bet es vēlos Tev kaut ko dāvāt, citādi es aiz bēdām nomiršu.”
Bērns atbildēja: ”Es tev pateikšu, ko tu man vari dāvināt: dod man savus grēkus, savu slikto sirdsapziņu, tavu pazušanu.”
- “Ko Tu ar to iesāksi?” jautāja Hieronīms.
- “Es tavu smagumu paņemšu uz saviem pleciem un aiznesīšu prom.”
Tad Hieronīms sāka raudāt un caur asarām teica: ”Tu, bērns, aizskar manu sirdi. Es domāju, Tu gribēsi kaut ko labu no manis. Taču Tu pieņem to, kas ir slikts. Tad ņem, kas ir mans, un dod man, kas ir tavs.”
To atzīt arī nozīmē nokāpt – lai kopā ar Kristu varētu uzkāpt! Lai mums izdodas to piedzīvot šajos svētkos. Svētītus jums Kristus dzimšanas svētkus. Āmen!
