Mīļie Ģertrūdieši, Labvēļi un palīgi!
Mīļie Kristus brāļi un māsas!
Ir pagājis jau vairāk kā mēnesis, kopš svinējām Kristus piedzimšanas svētkus.
Vēl kā pēdējo akordu visam tam brīnišķīgajam, ko sajutām un piedzīvojām šajā laikā, es gribu pievienot dažas pārdomas par padarīto.
Novembra sākumā, domājot par Kristus piedzimšanas svētkiem, kuri straujiem soļiem tuvojās, iekšēji dvēselē ieraudzīju tādu kā attēlu – mūsu baznīcas altāra daļā stāv galds, apklāts ar baltu audekla galdautu, un uz tā nekas neatrodas, tas ir tukšs. Bet pēc tam no atmiņas nāca citas ainas, kurās redzēju Ziemassvētku svinības mūsu ģimenē, kurā līdzās skaisti izgreznotai eglei un daudzajām dāvanām zem tās, atrodas galds ar daudziem garšīgiem ēdieniem. Un tajā mirklī es sapratu, ka Jēzus ir tas, kurš stāv altārī aiz šī ar baltu galdautu apklātā galda un skatās uz mani, un jautā: “Krist, kurš būs tas, kurš piepildīs šo galdu?”
Jāsaka, ka kontrasts starp tukšo Kristus svētku galdu un pilno ģimenes galdu
bija tik nepārprotami liels, ka sirds par to nevarēja nesāpēt. Bet reizē
ar šīm sāpēm radās arī jautājums, kā iespējams Kristum galdu uzklāt?
Es jautāju Jēzum: “Kur Tu vēlies, lai šis galds tiek uzklāts?” Un pirmā
doma, kura nāca kā gaidītā atbilde, bija tā, ka pie mums Vecās. Sv. Ģertrūdes baznīcā katru nedēļu nāk vismaz 250 cilvēki, kuri ēd zupas
virtuvē.
Ir kāda rakstu vietu Evaņģēlijā, kurā Jēzus skaidro, ka
pabarot izsalkušos nozīmē arī pabarot Viņu. Un es sapratu, ka Jēzus
grib ar mums kopā svinēt svētkus tieši caur šiem visnabadzīgākajiem un
trūcīgākajiem cilvēkiem. Taču neviens Jēzus lūgums, pat visvienkāršākais
mums nav vienkāršs. Atcerieties, citā vietā Jēzus saka mācekļiem,
ka cilvēku tūkstoši, kuri pavadījuši kopā ar Jēzu veselu dienu, ir
jāpabaro, bet mācekļiem bija tikai 5 maizes un divas zivis. “Tas taču
nav iespējams!” – tā atbildēja mācekļi, un tā tik bieži atbildam arī
mēs, kad dzirdam šādus, vai citādus Jēzus lūgumus. Un jāatzīstas, arī es pirmajā brīdī jutos pilnīgi bezspēcīgs. Man likās,
ka es varētu saklāt galdu vienam cilvēkam, labi, varbūt arī vienai
ģimenei, bet kā lai saklāj galdu 250 cilvēkiem. Turklāt svētku galdu.
Atbilde atnāca pēdējā Alfas kursa nedēļas nogalē Kandavā, kad pie manis
pienāca kāda sieviete un sacīja, ka viņas vīrs gribētu noziedot draudzei
zirņus. Tas bija ļoti īpašs brīdis, jo šī ziņa bija kā apliecinājums
tam, ka Jēzus nebūt nepaliek kaut kur malā stāvot, lai noskatītos kā es,
vai mēs to paveiksim, bet, ka viņš pats ir gatavs palīdzēt.
Otrs pārsteigums man bija tad, kad, sazvanoties ar šo cilvēku, kurš negribēja pat teikt savu vārdu, un izstāstot viņam par ideju rīkot zupas virtuves apmeklētājiem svētku pusdienas, kā atbildi saņēmu ne tikai apstiprinājumu, ka saņemsim palīdzību, bet ka viņš noziedos mums 500 kg zirņu. Un tas nozīmēja, ka varam ne tikai svētku pusdienas gatavot, bet ka arī varēsim katram cilvēkam iedot līdzi vairāk kā kilogramu zirņu. Trešais pārsteigums nāca tad, kad izziņojot draudzei, ka gatavojam svētku pusdienas un gribam arī katram no šiem cilvēkiem uzdāvināt mazu dāvaniņu, kas nozīmētu, ka mums ir jāsagatavo vismaz 250 dāvaniņas, draudzes locekļi neteica, ka tas ir neiespējami, bet gluži pretēji – no svētdienas uz svētdienu dāvaniņu stūrītis auga augumā, un līdz 26.decembrim mums bija visas vajadzīgās 250 dāvaniņas. Un tās nebija tikai formālas dāvaniņas, bet katrs cilvēks savu iespēju robežās bija dāvaniņu sagatavojis ar dziļu mīlestību un rūpību.
Apmēram divas nedēļas pirms svētkiem izsūtījām vēstules dažādām organizācijām, veikaliem un pārtikas ražotnēm ar lūgumu atbalstīt un cerot, ka vismaz kāds atsauksies. Man par lielu prieku, pirmā atsaucās Lāču maizes ceptuve, kuri kā cienastu ziedoja maizi un cepumus. Bija tādas kompānijas, kuras atzvanīja un atvainojās, ka nevar šoreiz neko piešķirt, bet Dievs jau visu bija sagādājis. Pat saldais ēdiens tika sagādāts par ko īpaša pateicība Laimai un Staburadzei.
Dievkalpojumā, kad mācītājs stāv pie altāra un sākas Svētā Vakarēdiena daļa, viņš saka: “Nāciet, viss ir sataisīts!”. Līdzīga izjūta bija arī 26.decembrī, skatoties draudzes locekļos, kuri bija paņēmuši līdzi arī draugus citām draudzēm, un kuri gan klāja galdus, gan lika kopā un šķiroja dāvaniņas vai gatavoja dziesmas, vai rosījās pa virtuvi. Viss, viss, caur cilvēku sirdīm un viņu īpašo mīlestību pret Kristu tika sagatavots tam, lai Kristus svinētu īpašus svētkus šajos cilvēkos, no kuriem daudzi bija tik aizkustināti, ka nemaz neslēpjoties no citu skatieniem, slaucīja no saviem vaigiem asaras. Kristus piedzimšanas svētki varēja sākties! Ir grūti visu aprakstīt visas emocijas un visu to, ko esam ieguvuši caur šo gatavošanās svētku procesu. Tomēr galvenais tajā visā bija tas īpašais prieks un mīlestības starojums, kurš plūda no visu ticīgo cilvēku sirdīm.
Mēs, draudzes mācītāji, vēlamies pateikties katram no jums par jūsu sirsnību, atbalstu un mīlestību, kuru jūs parādījāt šajā laikā. Gribas teikt, ka skaidrāk kā jebkad varējām piedzīvot vārdus, kuros Kristus saka: ko jūs darāt vienam no mazākajiem, to jūs darāt arī man. Jūsu uzmanība un rūpes pret zupas virtuves apmeklētājiem, jūsu mīlestība pret viņiem spēja sasildīt ne tikai šos cilvēkus, bet, esmu pārliecināts, ikvienu draudzes locekli, arī mūs. Un mēs novēlam, lai tas piepildās arī turpmāk. Apustuļa Pāvila vārdi Romiešu vēstulē: Jūsu mīlestība, lai ir neliekuļota, lai Kristus vienmēr mūsu vidū katrā cilvēkā tiktu uzņemts, aprūpēts, pabarots un svētīts.
Mūsu mājas lapā būs iespējams arī apskatīt dažus fragmentus video formātā un arī fotogrāfijās.
Sirsnībā, mācītājs Krists
