Atskats uz vīru izbraucienu “(Iz)aicinājums – vīri bez kompromisiem”

Vīru pārgājiens16. – 17. augustā notika Ģertrūdes vīru izbrauciens “ (Iz)aicinājums – vīri bez kompromisiem”. 15 vīri no Ģertrūdes un citām draudzēm devās 2 dienu pārgājienā gar Rauņa upi, lai garīgi atspirgtu, fiziski nogurtu un vienkārši labi pavadītu laiku.

Apstākļi bija ideāli– saulains laiks mijās ar lietu, meži ar pļavām, purvi ar gravām. Kopā gājām pusotru dienu, pārsvarā gar Rauņa upes krastu (starp citu, tā ir viena no retajām upēm ar vīriešu dzimtas nosaukumu). Gājienu sākām netālu no Bērzkroga un noslēdzām Jāņmuižā. Raunis mūs ne tikai izaicināja, bet arī priecēja ar saviem klinšu atsegumiem, nelielo, bet gleznaino pieteku – Dzelzupīti. Nakšņojām pārsvarā pašgatavotos tentos, kuru piemērotību lietus laikam tomēr noskaidrot neizdevās – lai gan dienā samērcējāmies, naktī Debesu Tēvs mums dāvāja sausu laiku. Otrajā dienā devāmies nostāk no Rauņa – cauri Kazu gravai (kas, kā vīri vienojāmies, bija kalnu kazu grava) sasniedzām graciozo Septiņu avotu ūdenskritumu. Pārgājiens bija izaicinošs gan fiziski (par ko liecina fakts, ka viens dalībnieks pēc tā bija konstatējis 3 kg iztrūkumu), gan garīgi.

Gan vakarā pie ugunskura, gan nākamajā dienā, pārgājienam noslēdzoties, vīri dalījās ar savām atziņām par piedzīvoto, izaicinājumiem un izdzīvoto. Pārgājienā atziņas katram savas, taču vairāki vīri, atzina, ka izaicinošākais esot bijis atzīt stāvokli, kurā apstākļus nevis vadi Tu (kā sēžot auto vai birojā), bet kurā jāpaļaujas un jāuzticas vadībai. Arī pati upe, gar kuru gājām deva vairākas atziņas – “Jēzus ir kā upe, kas visu laiku ir līdzās,” teica viens no vīriem. Cita atziņa bija par upi, kurai pārbrauc pāri ar auto – garāmbraucot tā šķiet tik plakana un neizteiksmīga, bet tikko esi gatavs to izzināt sīkāk, pēdojot to metru pa metram, tā atklājas aiz krūmājiem noslēptais. Un vai tāpat nav ar cilvēkiem ikdienā – pavirši paskrienot garām tas ir tikai kārtējais kolēģis, draudzes dalībnieks, vai bezpajumtnieks, tomēr apstājot un iedziļinoties, ir iespējams atklāt to īpašo un unikālo, ko Dievs katrā ir licis.

Pēc pārgājiena vīrus sagaidīja negaidīts pārsteigums – siltas pusdienas pie brīnišķīgi klātiem galdiem. Pārgājienu noslēdza aizlūgšanas, kur vīri cits citam un Dievam uzticēja savus izaicinājumus, pārbaudījumus un lūgšanas.

Īss pārskata video no pārgājiena “(Iz)Aicinājums – Raunis ‘2014″:

Turpinot vīru tikšanās, vīru izbraucienu tradīciju ir iecerēts turpināt un organizēt reizi sezonā. Savukārt reizi 2 nedēļās, tāpat kā līdz šim, Ģertrūdes pagrabā piektdienu rītos norisinās vīru lūgšanu brokastis.

Draudzes vīru sadraudzība pēdējā laikā ir augusi, tādēļ, visi esam aicināti lūgt par Dieva aicinājumu un nodomu vīru sadraudzībai un kalpošanai arī turpmāk.

Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus.” /Jer. 17:7/

Dažas no atziņām, ar kurām vīri dalījās pēc pārgājiena:

Bija brīnišķīgi piedzīvot un izbaudīt šo sadraudzību ar Dievu un vīriem. Kopā pārvarēt šķēršļus un grūtības, priecāties, sarunāties, kopā gatavot guļvietas, ugunskuru, maltīti. Bija brīnišķīgi redzēt un just, kā Dievs mūs mīl un kā viņš rūpējas un gādā par mums visa šī ceļojuma gaitā, pirms vēl ceļojums bija sācies, un arī ar brīnišķīgo pēcgaršu, gandarījumu, pārdomām un vīru liecībām.

Es personīgi iepazinu sevī to apvāršņus, kas līdz šim man nebija redzami un es par tiem maz nojautu. Kungs parādīja diezgan skaidrā formā manas spējas. Caur jums, vīri, es redzēju, ka esmu lielākoties dzīvojis pašapmierinātībā un kompromisos. Lai Kungs man dod nezaudēt šo jauniegūto norūdījumu.

Vīrieši ir vairāk radīti, lai lēkātu pa akmeņiem, nekā lai vadītu mašīnu!

Jo tu ātrāk beidz cielēties un paļauties uz paša spēku, jo ātrāk Dievs iedos savējo.

Katra diena, ko pavadi kopā ar vīriem, kas meklē To Kungu, pati par sevi ir stiprinoša.

Pēc pārgājiena, lūgšanām un aizlūgšanām ir sajūta, ka esmu garīgi uzlādēts. Ir stiprinājusies ticība un paļāvība uz mūsu mīlošo Tēvu. Ir sajūta, ka esmu ko paveicis, ne jau savā spēkā, bet ar Dievpalīgu.

Arī spekiem zūdot, saproti, ka kāds tevi tomēr ved uz priekšu. Nav kalns par augstu vai upe par platu, ja tici un ej Dieva spēkā.

Nav svarīgi vai tu ej augšā kalnā vai lejā no kalna, galvenais sekot Jēzum.

Vērojot vīrus, no katra varu ko mācīties un ņemt kādu piemēru. Šajā lietā šķirstot rakstus, mani uzrunāja: “Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.”” /1.Sam. 16;7/

“Ikdienā mūsu sazināšanas notiek ar vārdiem. Taču ar vārdiem paliek nepateiktas ļoti daudzas nianses. Vārdi arī ļauj slēpt runātāja patiesumu. Šādi pārgājieni, kopā pavadīts laiks un pārciestas neērtības un grūtības paver citu saziņas pasauli – tu kļūsti redzīgāks un uzmanīgāks pret otru, mācies palīdzēt un mācies aicināt palīgā, mācies sadarboties kopēja mērķa labad, šajā gadījumā mērķis bija veikt ceļa posmu ar dabīgiem šķēršļiem visiem kopā. Bībelē ir stāsts par Gideonu un viņa vīru izlasi, kas uzvarēja skaitliski lielāku pretspēku. Viņi bija vienoti kā brāļi, viņiem bija vienots mērķis un viņiem bija viens Dievs. Nesen dzirdēju kādu stāstu, kur vīri pa nedēļas nogalēm dienā strādādami, naktī gulēdami teltīs kādā skaistā vietā Latgalē uzcēla baznīcu… Vīru pārgājieniem un darbam ir nākotne.” (Ivars Cišs, draudzes mācītājs).

Iet kopā ar Dievu, Viņu paklausīt, paļauties un kopā piedzīvot. Tas ir tas, ko gribētu paņemt līdzi no šī piedzīvojuma ikdienā un vēlēt visiem vīriem, lai katra diena mums ir kā liels piedzīvojums ar mūsu Trīsvienīgo Dievu – Tēvu, Dēlu Jēzu Kristu un Svēto Garu. Paldies mūsu Debesu Tētim par visu piedzīvoto un vīriem, caur ko tas varēja notikt.

,