Desmit gadi Alfas zīmē

DSC_416517. februārī sāksim 20. Alfu Ģertrūdē. Tuvojoties jubilejas, divdesmitajai Alfai sarunājāmies ar mācītāju Rinaldu Grantu par Alfas nozīmi Ģertrūdes draudzē un viņa kalpošanā.

Sāc, lūdzu, ar to, ka pastāsti, kā mūsu Ģertrūdes draudzē sākās Alfa?

Ar „svēto neapmierinātību”. Pirms divpadsmit gadiem mums bija diezgan izaugušas iesvētes mācības grupas. Klausītāji bija arvien vairāk, bet rezultāts neapmierināja – pārsvarā cilvēki pazuda. Skaidrs bija, ka kaut kas tajā visā nav pareizi un atbilde nav labākās lekcijās. Nav pareizi, ka šajā ticības pieredzes nodošanā ir iesaistīts tikai draudzes mācītājs, ka cilvēki savā starpā neiepazīstas – kā viņi katrs atsevišķi iesāka šo kursu, tā arī neiepazinušies noslēdza. Bija vēl vairākas lietas, kuras „svēto neapmierinātību” vairoja. Pirmā Alfas konference Ukrainā bija Dieva dota atbilde. Es redzēju – Alfa kursā ir ietverts tas, ko esmu intuitīvi nojautis.

Pēc diviem gadiem mēs uzsākām pirmo Alfu. Vairāku iemeslu dēļ to vēl nebija iespējams nosaukt par Alfu, bet reāli mēs gājām cauri Alfa kursam. Līdz šai dienai es nezinu, vai tā ir vai nav ieskaitīta šajā divdesmitniekā.

Es esmu pateicīgs tiem apmēram desmit pirmajiem komandas cilvēkiem, kuri šai iecerei noticēja! Doma, ka mēs cilvēkus Alfa kursā sagaidām ar vakariņām, toreiz likās gandrīz kā zaimošana – viņi taču nāk pēc garīgas maizes, bet, kad pirmā Alfa beidzās, mums visiem bija sajūta, ka esam uz pareizā ceļa. Tas deva milzīgu entuziasmu! Šodien Alfa mūsu draudzē turpina nest augļus šo pirmo cilvēku entuziasma rezultātā. Bija vairāki cilvēki, kas pašaizliedzīgi kalpoja  kādas pirmās astoņas Alfas pēc kārtas un īstenoja  vairākas kalpošanas vienlaicīgi. Ir daudzi cilvēki, kurus es varētu pieminēt, bet es noteikti gribu pieminēt Baibu Aleksejevu, Baibu Kanišausku, Vinetu Konstante, Zigmāru un Līgu Rozentālus, Andu Aleksejevu, Eināru Jaunbrāli , Gundu Kārkliņu un, protams, Eduardu Duhanovski , kurš administrēja pirmās Alfas, ielika pamatus mūsu draudzes slavēšanai un darīja dauz ko citu.

alfa_noslegums_dalibniekiDievs ļoti svētīja šo kalpošanu un dalībnieku skaits auga. Manuprāt, pirmajā Alfā varēja būt kādi trīsdesmit dalībnieki. Bet pēc tam mums vairākkārtīgi aktuāls bija jautājumi vai pirkt vēl krēslus? Vai pirkt galdus?  Tas, ka mums šodien ir tik daudz krēsli, galdi un divas zāles, ir pateicoties Alfai.  Mēs vadījāmies pēc principa: ja cilvēki ir atnākuši, mēs nevaram viņus neuzņemt.

Ar katru Alfu mēs mācījāmies un centāmies darīt labāko, ko varam. Atceros, kā mēs meklējām labākās kūpinātās vistiņas Alfas svinībām, stundām ilgi mēģinājām pasūtīt kafijas aparātus,  jo negribējām, ka kāds nogaršo kafiju un saka: „Ko tad vairāk no kristiešiem var gaidīt!?” Mums ļoti svarīgs uzdevums bija lauzt cilvēku stereotipus par kristietību un baznīcu.

Vai mēs bijām pirmie?

Mēs nebijām pirmie. Mēs bijām otrā no luterāņu draudzēm.  Dubultu draudze uzsāka vienu Alfu pirms mums.

Tu pastāstīji par Alfas aizsākumiem Ģertrūdē.  Kā tu raksturotu Alfas vidusposmu?

grupaAlfa Ģertrūdē iekustināja daudzus citus jautājumus, kas lēnām parādīja, ka Alfa nav tikai viena no draudzes aktivitātēm, bet tā kaut kādā veidā ietekmē to, kāda veida draudze mēs esam. Piemēram tas, ka daudz lielāks fokuss ir uz cilvēku savstarpējām attiecībām, jo jau no paša sākuma cilvēki sastapa cits citu baznīcā un iepazinās Alfas grupiņās. Mūsu draudze veidojās  kā tāda, kurā ir augsts procents kalpošanā iesaistīto cilvēku tāpēc, ka cilvēki, ienākot baznīcā, uzreiz piedzīvoja, ka kāds no draudzes viņiem kalpo – pēc tam liekas normāli kalpot arī citiem. Arī tas, ka mēs esam, salīdzinoši, atvērta draudze, jo liela daļa draudzes cilvēku ir saskarsmē ar cilvēkiem ārpus baznīcas un mācās savu ticību verbalizēt  jeb izteikt vārdos. Manuprāt atvērtība ir liela vērtība, jo citreiz ir sajūta, ka draudzes iekapsulējas un sāk dzīvot pašas priekš sevis.

Alfa ir veidojusi Ģertrūdes draudzi tādu, kādu mēs šodien to pazīstam. Alfa nav vienīgā lieta, bet tā daudz ko ir ietekmējusi.

Alfas vidusposmā bija sajūta, ka kaut kas var pārplīst kā pa vīlēm, jo viss bija nospriegots līdz pēdējam  –  telpas kapacitāte, komandas kapacitāte. Galvenais izaicinājums vidussposmā bija mēģināt uzņemt visus kas nāca. Šodien man ir žēl, ka intensīvās kalpošanas dēļ mums daudziem toreiz pietrūka laika, lai koptu mūsu pašu attiecības un praktizētu savā vidū to, par ko liecinājam. Tas bija izaicinošs laiks no kura personīgi daudz ko esmu mācījies.

Vai mēs esam kādam atteikuši?

Mēs droši varam sacīt, ka šo desmit gadu laikā, mēs neesam atteikuši nevienam cilvēkam.

Tu esi vadījis visas divdesmit Ģertrūdes Alfas. Kāpēc pēc šiem desmit gadiem tu turpini kalpot Alfā?

eļļaMotivāciju dod redzamie augļi. Tie nav pilnīgi, bet tie joprojām mani motivē. Kad es Alfas svinībās klausos liecības, manī atkal dzimst tā pati sākotnējā sajūta, ka tas ko mēs darām ir ļoti pareizi. Tā pat mani iedvesmo sava veida vecmātes pieredze – iespēja būt klāt kāda cilvēka garīgas piedzimšanas brīdī.  Varbūt pirmās lūgšanas var salīdzināt ar pirmajiem kliedzieniem pēc dzimšanas?

Aptuveni 2000 cilvēku ir dzirdējuši kristīgo vēsti Alfa kursos Ģertrūdē. Tas ir daudz. Daudzu cilvēku dzīves ir kļuvušas daudz skaistākas. Tai pat laikā tas ir tik maz, jo mūsu draudze ir aicināta kalpot pilsētā, kur ir gandrīz miljons iedzīvotāju.

Ar kādām sajūtām tu gaidi šo jubilejas, divdesmito Alfu?
Man ir svarīgi šo Alfu redzēt nevis kā divdesmito, bet kā kaut ko jaunu. Tie ir jauni cilvēki, tas ir jauns stāsts, ko Dievs grib rakstīt šo cilvēku dzīvēs. Mēs esam tam klātesoši un es gribu ļauties šim vienreizīgumam.

Savukārt, kā draudzei mums ir jāturpina šī kalpošana tik ilgi, kamēr Dievs neparādīs kaut ko labāku. Šobrīd liekas, ka tas joprojām ir labākais veids, kā mēs mūsdienu cilvēkus varam iepzīstināt ar kristīgās ticības skaistumu.

Kāda ir tava vīzija Alfai nākotnē?

Man šobrīd aktuāli ir divi vārdi. Pirmkārt, dinamiskums, kas man saistās ar jauneklīgumu. Mēs redzam, ka Alfā proporcionāli paliek jaunāki dalībnieki. Pēdējās Alfas svinībās es skatījos, kā jaunieši sēž pie balti klātiem galdiem ar svečturiem. Domāju, ka tad, kad šie jaunieši iet tur, kur viņi patiesi vēlās, visticamāk, viņi neies tur, kur ir svečturi un galdauti. Līdz ar to, varbūt mums ir nedaudz vairāk jāmainās tuvāk jauniešu kultūrai un es ceru uz viņu pašu palīdzību.

000027003967_#_3_#_gertrude3Otrs vārds ir autentiskums. Pēc tam, kad esam nākuši pie ticības, paiet ļoti ilgs laiks, kamēr attiecības ar Dievu iesakņojas visās mūsu dzīves jomās. Ģertrūdē arvien vairāk ir cilvēku, kuri sāk dzīvot vienkāršāku un autentiskāku dzīvi ar Dievu. Ļoti gribētos, lai mēs Alfā caur lekcijām un pieredzi mazajās grupiņās arvien vairāk spētu parādīt tādu – autentisku kristietību.

Dinamisms un autentiskums ir tie divi vārdi, kuri iespējams mūs pavadīs tuvākajās Alfās.

Interesanti! Es vienlaicīgi runāju par dinamiskumu un jauneklību, un autentiskumu, ko bieži var novērot cilvēkos ar ilgāku ticības pieredzi. Mēs esam vajadzīgi viens otram! Es ticu, ka jauni cilvēki ar savu atvērtību, radošumu un brīvību var daudz ko pienest mūsu draudzei. Tajā pat laikā šiem jaunajiem cilvēkiem tik ļoti svarīgi šeit atrast nobriedušus ticības piemērus.

Kā tu vērtē – vai Alfa ir visas draudzes projekts?

Es aicinu draudzi novērtēt, cik tas ir labi, ka mums ir uz kurieni atvest savus draugus! Ja kādreiz kāds mūsu draugs sāk uzdot jautājumus par ticību, un mums liekas, ka dievkalpojumiem viņš vēl nav gatavs, vai arī viņš atnāk uz dievkalpojumu un saka: „es gribu to iepazīt vairāk!”, cik labi, ka Dievs mums ir devis Alfu! Evaņģēlijā Filips aicināja Natanaēlu sacīdams: „Nāc un paskaties!” (Jņ.1:46) Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka Jēzus tur bija atnācis un bija sastopams. Cik forši, ka mums Dievs ir devis Alfu, kur cilvēki var ieraudzīt Jēzu un mēs varam teikt: „Nāc un paskaties!”

Alfa ir visas draudzes projekts, jo gandrīz visi no mums ir ienākusi šajā draudzē caur Alfu. Man liekas, ka tad, kad mēs pēc dievkalpojuma ziņojam, ka tuvojas nākamā Alfas nedēļas nogale, svinības vai draugu dievkalpojums, cilvēkos aktualizējas kāda skaista pieredze viņu pašu ticības stāstā.

, ,