Ģertrūde Bolderājā

10626302_1080771545284374_2938220771170698744_oKristību un iesvētību dievkalpojums Bolderājas evaņģēliski luteriskajā baznīcā 21.jūnijā bija skaists punkts pirmajai Alfai šajā draudzē, taču Ģertrūdes misiju Bolderājā pagaidām vislabāk raksturotu daudzpunkte. Vēl ir ļoti daudz darāmā, lai Ģertrūdes kalpošana Bolderājā sāktu nest pirmos augļus. Ko nozīmē mācītāju pieminētā vīzija „Ģertrūde Bolderājā“ un kā mēs katrs varam palīdzēt tās īstenošanā?

Ārēji Ģertrūdes un Bolderājas baznīcas atgādina divus pretstatus. Ģertrūdes mūri, kas majestātiski izslējušies Rīgas centrā un pamanāmi jau pa gabalu, spēcīgi kontrastē ar mazo koka baznīcu Bolderājā, kas kautrīgi noslēpusies aiz salapojušajiem kokiem un nezinātājam atrodama tikai tad, kad pa ceļam ir vismaz pāris reizes piezagusies apmaldīšanās sajūta. Pārsimts cilvēku svētdienu dievkalpojumos Ģertrūdē tikpat asi kontrastē ar pārdesmit cilvēkiem Bolderājā.

Bet aiz ārējām atšķirībām slēpjas ļoti daudz līdzību. Spēcīgākais tilts starp abām draudzēm ir ticība, bet pusgadu pēc aktīvas kalpošanas uzsākšanas Bolderājā abas draudzes saista arī Ģertrūdes „rokraksts“. To ieviesuši mūsu mācītāji un evaņģēlists Oskars Smoļaks, kurš ir arī mācītāja pienākumu izpildītājs Bolderājas draudzē.

1795416_1047653978596131_5976047171404985970_oKāpēc to darām?

Ģertrūdes kalpošana Bolderājā sākās pērnā gada rudenī, bet aizmetņi tai meklējami vēl senāk – pirms pusotra gada. Toreiz aktualizējās ideja, ka Ģertrūde varētu palīdzēt kādai mazajai draudzei „restartēties“, stāsta mācītājs Krists Kalniņš. Viņu pašu šī ideja nebija pametusi kopš iepazīšanās ar Alfa kursa veidotāju pieredzi Londonā, jo viņi darot ko līdzīgu – dodoties uz „tukšām vietām“, veidojot jaunu draudzi, turklāt ieguldot šajā kalpošanā savus labākos resursus. Tā kā Krists ir arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas iecirkņa prāvests, viņš ir pārliecinājies, ka šāda kalpošana būtu noderīga arī galvaspilsētā, jo vairāk nekā puse Rīgas draudžu esot nelielas.

Kad rudenī iepriekšējais Bolderājas draudzes mācītājs Didzis Stilve paziņojis, ka pārtrauc kalpošanu šajā draudzē, pavērās iespēja vārdos noformulēto ideju pārvērst reālos darbos.

Kādā situācijā tobrīd bija Bolderājas draudze? Bija iestājies panīkums, draudze nebija tālu no slēgšanas un, spriežot pēc tās priekšnieces Solveigas Jēgeres sacītā, pat nedaudzajiem aktīvajiem draudzes locekļiem sāka nolaisties rokas. „Kādreiz bija diezgan daudz jauniešu, bija svētdienas skoliņa, bet viss pamazām izsīka tā, ka palika diezgan bezcerīga sajūta,“ viņa atzīst. Piemēram, februārī uzsāktā Alfa bija atbilde ilgstošām draudzes locekļu lūgšanām jau kopš 2008.gada. „Mēs jau brīžiem pagurām un domājām – nu, nebūs mums te nekā tāda. Draudzei ir nepieciešama izglītošanās, sadraudzība, sarunas, pasākumi, ekskursijas, Bībeles stundas. Negribu teikt, ka mums nekā nebija, bet prasījās, lai būtu šis faktors, no kā izaugt nākamajiem kalpotājiem,“ stāsta Solveiga Jēgere.

Ko gribam panākt?

Pirmajā Alfā Bolderājā piedalījās apmēram 35 cilvēki, ieskaitot komandas dalībniekus. 21.jūnijā iesvētījās deviņi jaunie Bolderājas draudzes locekļi un jūlijā iesvētīsies vēl pieci. Tas ir tikai pats kalpošanas sākums, jo darāmā esot vēl ļoti daudz. Tā apjomu var raksturot, arī ņemot talkā skaitļus: pagaidām uz dievkalpojumiem nākot apmēram 20 cilvēku,  savukārt „uz papīra“ esot aptuveni 100 Bolderājas draudzes locekļu. Krists Kalniņš cer, ka triju līdz piecu gadu kalpošanas laikā izdosies attīstīt Bolderājas draudzi par plašu un aktīvu kopienu, kas labākajā gadījumā varētu sasniegt pat pustūkstoti draudzes locekļu. Cik tas ir reāli? „Tas ir iespējams. Protams!“ optimistiska ir Solveiga Jēgere. Viņa atsaucas arī uz vēstures faktiem – 1936.gadā, vēl pirms kara, Bolderājas draudzē bijuši 800 cilvēki. „Te notika visādas interesantas lietas – izrādes, dāmu komiteja. Draudzes dzīve bija ļoti interesanta,“ stāsta draudzes priekšniece.

Līdzšinējos kalpošanas mēnešus Bolderājā Krists Kalniņš dēvē par pārbaudes laiku: „Pirmoreiz, kad atnācu, dievkalpojumā bija kādi padsmit cilvēki. Tas tomēr nav kā atnākt uz vienu aizslēgtu baznīcu un sākt visu no jauna. Ir iekšā kādi cilvēki, ar viņiem ir jārēķinās. Kā šie cilvēki mūs pieņems? Vai viņi mūs pieņems? Vai tās idejas, ko mēs sakām, kā mēs redzam kalpošanu, kā mēs redzam kaut kādas lietas, tiks uzņemtas?“ Kopš maija Bolderājas draudzē ieviesta arī Ģertrūdes dievkalpojumu kārtība.

Kopumā Bolderājas draudzes locekļi pārmaiņas pieņemot labi. Daži tām ir atvērtāki, citiem bija spēcīgāk izstrādājusies pieraduma sajūta, bet kopumā jau no pirmajām sarunām ar draudzes locekļiem varēja noprast, ka cilvēki ilgojas pēc jaunām vēsmām, stāsta Ģertrūdes evaņģēlists un Bolderājas draudzes mācītāja pienākumu izpildītājs Oskars Smoļaks. Līdzīgi izsakās arī Solveiga Jēgere.

11709401_486838551482559_1693666614979622521_nKādi ir turpmākie plāni?

Ģertrūdes mācītāji turpinās pārmaiņus kalpot svētdienas dievkalpojumos Bolderājas draudzē, jau rudenī Bolderājā atsāksies Alfa, nedaudz tālākā nākotnē esot iecere Bolderājā sākt arī Laulāto kursu. Tāpat Bolderājas draudze uzsākusi sadarbību ar vietējo bērnu dienas centru „Cerība bērniem“. „Ceram, ka draudzība ar viņiem varētu iet plašumā. Gribētu sadarbībā ar [LELB] Diakonijas centru dibināt dienas centru šīs draudzes paspārnē, kas būtu gan jaunas darbavietas kādiem draudzes cilvēkiem, gan arī praktisks atbalsts bērniem un ģimenēm,“ klāsta Oskars Smoļaks.

Arī baznīcas ēkas saglabāšanā vēl daudz jāiegulda, jo tai pamatīgs pārbaudījums bijis ne tikai laika zobs, bet arī ugunsgrēks 1973.gadā un mitrums. Nepieciešama pilnīga griestu renovācija, baznīcas torņa pārbūve, jānomaina daļa no ārsienu dēļiem, pārējie jāpiesūcina ar speciālu šķīdumu, kas saglabā koku, un jāpārkrāso, tāpat būtu jānomaina vismaz daļa no grīdas dēļiem, kuros iemetusies koksnei bīstamā trupes sēne. Tā būtu tikai „minimālā programma“, jo attīstības iespējas ir krietni plašākas. Piemēram, Bolderājā nav draudzes nama, tāpēc Alfa pagaidām notiek vietējā mūzikas un mākslas skolā.

Kā ģertrūdieši varētu palīdzēt Bolderājas draudzei? Apmeklējot dievkalpojumus, kalpojot nākamajā Alfā, ļoti nepieciešami cilvēki, kas varētu palīdzēt projektu rakstīšanā, lai piesaistītu finansējumu baznīcas renovācijai. Tāpat noderēšot jebkāda cita palīdzība dažādās kalpošanās, praktiskajos darbos un ziedojumi. „Mēs to saucam „Ģertrūde Bolderājā“. Tā ir vērtība, ka mēs varam kādiem citiem kaut ko dot tikpat labi, kā tas ir mums. Tas ir dalīšanās princips,“ šīs kalpošanas nozīmi rezumē Krists Kalniņš.

Bolderājas draudzes priekšniece var nosaukt jau vairākas pozitīvas pārmaiņas, ko draudze piedzīvojusi, kopš tur sāka rosīties ģertrūdieši. Pateicoties Alfai, dievkalpojumus apmeklējot vairāk cilvēku. Esot būtiski pieaudzis ziedojumu apjoms. Īpašs prieks esot arī par to, ka baznīcā sākot atgriezties draudzes locekļi, kas savulaik no tās aizgājuši ar „ievainotām sirdīm“. „Vai nu tā ir sakritība, vai pateicoties draudzes kalpošanai, bet tas tā notiek,“ priecājas Solveiga Jēgere. Būtiskāko ieguvumu viņa var izteikt dažos vārdos: Bolderājas draudzē „ir iepūsta jauna elpa“.

Krists Kalniņš sarunas laikā vairākkārt uzsver, ka pagaidām ir pāragri runāt par augļiem no ģertrūdiešu kalpošanas Bolderājā. Tie pat vēl neesot aizmetušies. „Tā ābelīte ir iestādīta. Ir kādas lapiņas, bet ziediņu vēl nav,“ viņš turpina šo līdzību. Savukārt Oskars Smoļaks saskata ieguvumu plašākā nozīmē: „Tas ir vēl viens apliecinājums, ka mēs esam viena Kristus baznīca. Bieži lielās draudzes dzīvo savu dzīvi savā ierastajā gaitā, bet mazās draudzes klumburē kā nu viņas var un cīnās par savu pastāvēšanu. Teoriju par visu lielo Kristus baznīcu mēs ļoti labi zinām, bet šeit praksē pierādās, ka mēs iestājamies viens par otru.“

11155041_1047654211929441_2599690394014119055_oLīdzīgus precedentus citās draudzēs Krists Kalniņš nevar nosaukt. Esot gadījumi, kad mācītāji dodas noturēt dievkalpojumus mazajās draudzēs, bet Bolderājas piemērs ir īpašs ar to, ka šī ir ne tikai mācītāju, bet arī visas draudzes kopīga kalpošana. Ja Ģertrūdei tā tiešām izdosies, tas varot būt pamudinājums ko līdzīgu darīt arī citām lielajām draudzēm, kam ir resursi, ar ko dalīties.

Šīs kalpošanas augļi varētu būt ne mazāk būtiski arī pašai Ģertrūdei, jo, kā izriet no mācītāja Krista teiktā, tas var būt atspēriena punkts nākamajām misijām: „Man ir cerība, ka mēs, redzot, ka tas uzsākas un aiziet, varēsim šādu pašu procesu atkārtot arī citās Rīgas draudzēs.“

, ,