Pateicības vēstule no mācītāja Ivara Ciša

Ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši.

Mīļā Ģertrūdes draudze!

Bez manas ziņas kādi no jums uzsākāt, ja tā drīkst teikt, ziedojumu vākšanas akciju, lai palīdzētu man kompensēt ceļa izdevumus uz Ērgļu, Vestienas un Bērzaunes draudzēm. Manā rīcībā nonākusī nauda labu laiku nodrošinās ceļa izdevumus.

Es gribu Jūs mīlestībā norāt par jūs rīcību, jo ar šādu upuri Jūs kausējat manu cieto sirdi. Jo jūtos tā kā tāds, kas aizgriežas no dāvātas mīlestības un uzticēšanās. Un tāpēc, lūdzu piedošanu, ja neesmu atbildējis Jūsu mīlestībai un uzticībai.

Jūsu rīcības dēļ kā dzīvi manā priekšā nostājās apustuļa Pāvila vārdi: “Jo es varu jums apliecināt, ka jūs, ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši.” /Gal. 4:15/ Šos vārdus pirms tam nebiju sapratis. Tā draudze mīl savējos. Tad Dieva pilnība šeit ir iemājojusi. Tā savējiem jāmīl draudze… Šajā brīdī, rakstot šīs rindas, man jācīnās ar slapjumu acīs…

Ja jūs ar prieku mani aizsūtītu vienā virzienā uz vietām, kas pasaules kartē ir baltā krāsā, es justos daudz labāk, es justos pat to nopelnījis. Principā es nemīlu braukt par cita naudu. Tāpēc ļoti ceru, ka Jūsu darba augļi, jūsu nauda ne tikai nesīs Dieva mīlestības vēsti ļaudīm, bet, ka man pat būs iespējams ar šo naudu rīkoties kā Jēzus līdzībā tēlotajam godīgajam kalpam, kas atdeva atpakaļ doto un vēl labus procentus. Vai vismaz, lai nauda ir kā milti tīnē un eļļa krūkā, kas neizsīkst.

Pagaidām Ērgļos, Vestienā un Bērzaunē es vēl tikai “sildu degunu”, bet pēc kāda laika apņemos gan atskaitīties par jūsu naudas izlietojumu, gan ielūgt jūs ciemos uz mūsu tēvzemes vietām, kur pat zeme, tiecoties uz Debesīm, uz Dievu, veidojot paugurus un kalnus, māca cilvēkiem – jūsu piederība, jūsu Tēvija ir Debesīs.

Kristus mīlestībā – Ivars Cišs, mācītājs

, ,