Bībeles lasījumi – 25. marts

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 8:1-11/
Evaņģēlijs /Lk. 5:33-6:11/
Vecā Derība /4. Moz. 19:1-21:3/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 8:1-11/

Klau! Vai gudrība nesauc, un vai atziņa neliekas sevi dzirdam?
Tiešām, tā stāv kalnu augstumos atklāti ceļā un pat ielas malā.
Pie pilsētas vārtiem, kur tajos var ieiet pa durvīm, viņa skaļi kliedz un brēc:
“Ak, jūs vīri, ar saviem kliedzieniem es vēršos pie jums, un mani saucieni domāti ļaudīm!
Veltījiet, neprātīgie, savu uzmanību gudrībai, un jūs, ģeķi, lieciet manus vārdus sev nopietni pie sirds!
Klausaities, jo es gribu runāt svarīgas lietas, un es atdarīšu savu muti taisnībai!
Jo manai mutei jārunā patiesība, un manām lūpām jāienīst viss bezdievīgais.
Visas manas mutes valodas ir taisnas un īstas – tajās nav nekā viltota, nedz nepareiza.
Tās visas tiešām ir skaidras tiem, kas tās saprot, un pareizas tiem, kas tās grib pieņemt.
Pieņemiet manas pamācības labāk nekā sudrabu un manu mācību vairāk nekā dārgo un izlasīto zeltu!
Jo gudrība ir labāka par pērlēm, un nekas no visa, ko varētu vēlēties, nevar līdzināties tai.”


EVAŅĢĒLIJS

/Lk. 5:33-39/

Bet tie Viņam sacīja: “Jāņa mācekļi bieži gavē un Dievu lūdz, tāpat arī farizeju mācekļi, bet Tavējie ēd un dzer.”
Bet Jēzus tiem sacīja: “Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem.
Bet nāks dienas, kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tie gavēs.”
Un Viņš stāstīja tiem arī līdzību: “Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam.
Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos, citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā;
bet jaunais vīns lejams jaunos traukos.
Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.”

/Lk. 6:1-11/

Un notika, kādā sabatā, Viņam caur labību ejot, Viņa mācekļi plūca vārpas un ēda, ar rokām tās berzdami.
Bet kādi no farizejiem tiem sacīja: “Kam jūs darāt to, kas sabatā darīt aizliegts?”
Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis, un tie, kas pie viņa bija?
Ka tas ir iegājis Dieva namā un ir ņēmis un ēdis skatāmās maizes un devis arī tiem, kas bija pie viņa, lai gan vienīgi priesteriem bija atļauts tās ēst.”
Un Viņš tiem sacīja: “Cilvēka Dēls ir kungs arī par sabatu.”
Bet atkal citā sabatā, Viņam sinagogā ejot un mācot, notika, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija pamirusi.
Bet rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai atrastu iemeslu Viņu apsūdzēt.
Bet Viņš nomanīja viņu domas un sacīja uz cilvēku, kam roka bija pamirusi: “Celies un stājies šeit vidū!” Un tas cēlās un nostājās.
Tad Jēzus sacīja: “Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu: dzīvību glābt vai maitāt?”
Un, visus viņus uzlūkojis, Viņš uz slimo sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to darīja, un viņa roka tapa vesela.
Tad tie saskaitās līdz ārprātam un sarunājās savā starpā, ko varētu nodarīt Jēzum.


VECĀ DERĪBA

/4. Moz. 19:1-22/

Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu:
“Šis ir bauslības likums, kuru kā pavēli deva Tas Kungs, kad Viņš teica: saki Israēla bērniem, ka tiem tev jāpieved sarkana govs, kas bez vainas, kurai nav nekādas kaites, uz kuras jūgs vēl nav bijis likts.
Un jums tā jānodod priesterim Ēleāzaram, un tā ir jāizved ārā no nometnes un viņa acu priekšā jānokauj.
Un priesteris Ēleāzars lai ņem ar savu pirkstu no govs asinīm, un viņš lai slaka tās asinis septiņas reizes pret Saiešanas telts priekšu.
Un tad lai viņš liek govi sadedzināt savā priekšā: viņas ādu, viņas gaļu, viņas asinis, visa, kopā ar tās zarnu saturu, tā ir sadedzināma.
Un priesteris lai ņem ciedru koka gabalu, īzapu un karmezīna šķetinātu diegu un lai to visu uzmet uz degošās govs.
Un tad lai priesteris mazgā savas drēbes un lai pats mazgā savu miesu ūdenī; pēc tam viņš drīkst iet nometnē, bet tas ir nešķīsts līdz vakaram.
Un arī tam, kas to ir sadedzinājis, ir jāmazgā savas drēbes ūdenī un jāmazgā sava miesa ūdenī, arī tas ir nešķīsts līdz vakaram.
Tad šķīstam vīram ir kopā jāsaņem govs pelni un tie jānovieto ārpus nometnes šķīstā vietā, un lai tie tiek glabāti Israēla bērnu draudzes īpašam nolūkam – šķīstīšanās ūdenim, jo tas ir grēku upuris.
Un tas, kas saņēmis govs pelnus, lai mazgā savas drēbes un lai ir nešķīsts līdz vakaram. – Un tas lai ir mūžīgs likums Israēla bērniem un arī svešiniekiem, kas mīt jūsu vidū:
kas aizskar mironi, kāda miruša cilvēka miesas, tam būs būt nešķīstam septiņas dienas.
Trešajā un septītajā dienā viņam ar šo ūdeni ir jāšķīstās, tad viņš kļūs šķīsts, bet, ja viņš trešajā un septītajā dienā nešķīstās, tad viņš nebūs šķīsts.
Ikviens, kas pieskāries miruša cilvēka nedzīvam ķermenim un nav no sava grēka atbrīvojies, tas aptraipa Tā Kunga mājokli, un tādu dvēseli lai izdeldē no Israēla; tāpēc ka tam pāri nav slacīts šķīstīšanās ūdens, viņš ir nešķīsts, un nešķīstība vēl ir uz viņa.
Bet šāds ir likums par cilvēku, kas mirst pats savā teltī: ikviens, kas ienāk tādā teltī, un ikviens, kas tanī atrodas, ir nešķīsts septiņas dienas.
Un visi trauki, kas ir vaļā un kam nav vāka virsū, ir nešķīsti.
Un ikviens, kas laukā kādam pieskaras, kas ar zobenu nokauts vai kas pats ir miris, tāpat, kas aizskāris cilvēka ģindeni vai arī kapu, tas ir nešķīsts septiņas dienas.
Un tad nešķīstā vajadzībām viņiem jāņem no sadedzinātā grēku upura pelniem un uz tiem traukā jāuzlej avota ūdens.
Un šķīsts vīrs lai ņem īzapu un to iemērc ūdenī un apslaka telti un visus traukus, un visus cilvēkus, kas tanī teltī bijuši, un to, kas aizskāris vai kaulus, vai kādu nonāvētu, vai mirušo, vai kapu.
Un šķīstam jāapslaka nešķīstais trešajā un septītajā dienā, un tas ir jāšķīsta no grēkiem septītajā dienā, un tad lai viņš mazgā savas drēbes un lai pats mazgājas ūdenī, un viņš vakarā būs šķīsts.
Bet tas vīrs, kas ir kļuvis nešķīsts un negrib šķīstīties no saviem grēkiem, tā dvēsele lai tiek izdeldēta no draudzes vidus, jo viņš ir Tā Kunga svēto mājokli apgānījis, neslakot pār sevi šķīstīšanās ūdeni,- viņš ir nešķīsts.
Un tas lai ir viņiem mūžīgs likums, ka tas, kas slacījis šķīstīšanās ūdeni, lai arī mazgā savas drēbes; bet, kas pieskaras šķīstīšanās ūdenim, tas ir nešķīsts līdz vakaram.
Un viss, ko nešķīstais aizskar, kļūst nešķīsts, un tāpat ikviens, kas viņu aizskar, tas ir nešķīsts līdz vakaram.”

/4. Moz. 20:1-29/

Un visa Israēla bērnu draudze nonāca pirmajā mēnesī Cina tuksnesī, un tauta apmetās Kadešā, un Mirjama tur arī nomira, un tur viņa tika apglabāta.
Un tur nebija draudzei ūdens; tad tie sacēlās pret Mozu un Āronu.
Un tauta cēla ķildu pret Mozu, un tie sacīja: “Kaut arī mēs būtu gājuši bojā, kad mūsu brāļi gāja bojā Tā Kunga priekšā!
Un kāpēc jūs esat veduši Tā Kunga draudzi šinī tuksnesī, ka mums un mūsu lopiem še jānobeidzas?
Un kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes un noveduši šinī posta vietā? Te nav sējas lauku, nav vīģu koku, nedz vīna koku vai granātkoku vieta, te pat nav ūdens ko dzert!”
Tad Mozus un Ārons aizgāja no draudzes pie Saiešanas telts vārtiem un metās uz sava vaiga; un Tā Kunga godība atklājās viņiem.
Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
“Ņem zizli un sasauc draudzi, tu un tavs brālis Ārons, un runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni; un lieciet no šīs klints iztecēt ūdenim un padzirdiniet šo draudzi un viņas lopus.”
Tad Mozus ņēma zizli no Tā Kunga priekšas, kā Viņš tam bija pavēlējis.
Un Mozus un Ārons sapulcināja draudzi pie klints, un viņš tiem sacīja: “Klausaities jel, jūs stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?”
Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iznāca daudz ūdens, tā ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus.
Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: “Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!”
Šis ir Meribas ūdens, pie kura Israēla bērni strīdējās ar To Kungu, un Viņš tiem parādījās svēts.
Tad Mozus izsūtīja vēstnešus no Kadešas pie Edoma ķēniņa pateikt: “Tā saka tavs brālis Israēls: tu zini visas tās grūtības, kādās mēs atrodamies,
ka mūsu ciltstēvi bija izgājuši uz Ēģipti, ka mēs ilgu laiku esam dzīvojuši Ēģiptē un ka ēģiptieši mums un mūsu senčiem ir ļaunu darījuši.
Tad mēs brēcām uz To Kungu, un Viņš paklausīja mūsu balsij un sūtīja eņģeli, un tas mūs izveda no Ēģiptes, un redzi, tā mēs tagad atrodamies Kadešas pilsētā tavā pierobežā.
Ļauj mums iziet tavai zemei cauri! Mēs neiesim pa tīrumiem, nedz arī pa vīna dārziem, mēs nedzersim ūdeni no akām, kas ir izraktas; mēs iesim tikai pa lielceļu, kas ir ķēniņa ceļš, un mēs nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kriesi, tiekāms nebūsim izgājuši cauri tavām robežām.”
Bet edomietis atbildēja: “Mēs tev neļausim iet cauri, citādi es tev iziešu pretim ar zobenu.”
Tad Israēla bērni viņam sacīja: “Mēs iesim pa lielceļu, un, ja mēs vai mūsu lopi dzersim no tava ūdens, tad mēs par to dosim pietiekamu samaksu; mēs cita nekā negribam kā kājām iziet caur tavu zemi.”
Bet viņš sacīja: “Tev nebūs doties caur manu zemi!” Un edomietis izgāja viņiem pretim ar lielu pulku un ar stipru apbruņojumu.
Un tā edomietis liedza Israēlam šķērsot viņa robežas, un Israēls novirzījās sāņus.
Un tie aizgāja no Kadešas, un visa Israēla bērnu draudze nonāca pie Hora kalna.
Tad Tas Kungs sacīja Mozum un Āronam pie Hora kalna, pie Edoma zemes robežām, teikdams:
“Āronam jātiek piepulcinātam pie saviem tēviem, jo viņš neieies tanī zemē, ko Es došu Israēla bērniem, tādēļ ka jūs neesat Man klausījuši pie Meribas ūdeņiem.
Ņem Āronu un viņa dēlu Ēleāzaru un ved tos Hora kalnā.
Tur novelc Āronam viņa drēbes un uzvelc tās viņa dēlam Ēleāzaram, jo Ārons tur tiks piepulcināts un nomirs.”
Un Mozus darīja, kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis, un viņi uzkāpa visas draudzes acu priekšā Hora kalnā.
Un tur Mozus novilka Āronam viņa drēbes un apvilka tās viņa dēlam Ēleāzaram; un Ārons tur nomira kalna galā, bet Mozus un Ēleāzars nokāpa no kalna zemē.
Kad nu visa draudze redzēja, ka Ārons bija nomiris, tad viss Israēla nams apraudāja Āronu trīsdesmit dienas.

/4. Moz. 21:1-3/

Kad kānaānietis, Arada zemes ķēniņš, kas dzīvoja Negebā, dzirdēja, ka Israēla tauta nāk pa Ataraima ceļu, tas karoja pret Israēlu un aizveda kādus no viņiem gūstā.
Tad Israēls deva solījumu Tam Kungam, sacīdams: “Ja Tu šo tautu tiešām nodosi manā rokā, tad es viņu pilsētas izdeldēšu.”
Un Tas Kungs paklausīja Israēla balsij, un Viņš nodeva kānaāniešus viņu rīcībā, un viņi tos izdeldēja, gan viņus pašus, gan viņu pilsētas, un nosauca tās vietas vārdu Horma.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā