K. Kalniņa sprediķis 5. martā

Mācītāja Krista Kalniņa sprediķis dievkalpojumā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē 2017. gada 5. martā.

Ņēmis pie sevis tos divpadsmit, viņš tiem sacīja: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. Un tie šaustīs viņu pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” Viņi no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast. Kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls sēdēja ceļmalā un ubagoja. Izdzirdējis, ka ļaužu pūlis iet garām, viņš taujāja, kas tur ir. Viņam pavēstīja: “Jēzus, Nācarietis, iet garām.” Un viņš iesaucās: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un tie, kas gāja pa priekšu, apsauca viņu, lai viņš apklust, bet viņš kliedza vēl skaļāk: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājies lika viņu atvest pie sevis. Kad tas pienāca tuvāk, viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Viņš atbildēja: “Kungs, lai es redzētu!” Un Jēzus viņam sacīja: “Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi.” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un, Dievu slavēdams, gāja viņam līdzi. Un visi ļaudis, kas to redzēja, godināja Dievu. /Lk. 18:31-43/

, ,