Bībeles lasījumi – 1. aprīlis

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 40:1-9/
Evaņģēlijs /Lk. 8:40-9:9/
Vecā Derība /4. Moz. 31:25-32:42/



PSALMI

/Ps. 40:1-9/

Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma.
Es gaidīt gaidīju uz To Kungu, un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu.
Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.
Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam. Daudzi to dzirdēs, viņus pārņems bijība, un viņi sāks ticēt Tam Kungam.
Svētīgs tas cilvēks, kas savu cerību liek uz To Kungu, kas nepievēršas lepniem, nedz tinas ar melkuļiem!
Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. Kad pūlos tos izteikt un pasludināt, es nespēju tos saskaitīt.
Kaujamie upuri un ēdamais upuris Tev nepatīk, taču ausis Tu man esi devis dzirdēt. Dedzināmos upurus un grēku nožēlas upurus Tu nekāro.
Tad es teicu:”Raugi, te es esmu! Grāmatā stāv par mani manis paša vietā rakstīts:
man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.”


EVAŅĢĒLIJS

/Lk. 8:40-56/

Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis Viņu saņēma, jo visi Viņu gaidīja.
Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā,
jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.
Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt,
piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās.
Bet Jēzus jautāja: “Kas Mani ir aizskāris?” Un, kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: “Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež.”
Bet Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis.”
Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela.
Bet Viņš tai sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!”
Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: “Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju.”
Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: “Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.”
Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti.
Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.”
Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi,
bet Viņš satvēra tās roku un sauca: “Meitiņ, celies augšā!”
Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst.
Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet Viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.

/Lk. 9:1-9/

Sasaucis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva spēku un varu pār visiem ļauniem gariem un dziedināt sērgas.
Un Viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt,
tiem sacīdams: “Neņemiet neko līdzi ceļā, ne zizli, ne ceļasomu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus!
Un, kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk.
Un, ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.”
Un izgājuši viņi apstaigāja visus ciemus, sludinādami visur prieka vēsti un dziedinādami.
Bet tetrarhs Hērods, par visu, kas notika, dzirdējis, nezināja ko domāt, jo daži sacīja, ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem,
bet citi, ka Ēlija esot parādījies, vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.
Un Hērods sacīja: “Es esmu Jānim nocirtis galvu, bet kas šis tāds ir, par kuru es dzirdu tādas lietas?” Un viņš meklēja izdevību Viņu redzēt.


VECĀ DERĪBA

/4. Moz. 31:25-54/

Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
“Tu un priesteris Ēleāzars līdz ar draudzes tēvu namu galveniem saskaitiet it visus saņemtos un sagūstītos un lopus;
un sadali laupījumu uz pusēm, vienu pusi tiem, kas ir gājuši karā un ir kāvušies, bet otru pusi visai draudzei.
Un ņem Tam Kungam Viņa daļu no tiem karavīriem, kas bija karā izgājuši, vienu gabalu no pieciem simtiem kā no cilvēkiem, tā no vēršiem, no ēzeļiem un no sīklopiem;
no tiem piešķirtās puses tev tie ir jāņem, un nodod tos priesterim Ēleāzaram par cilājamo upuri Tam Kungam.
Bet no Israēla bērniem piešķirtās puses ņem vienu iegūto no katriem piecdesmjmit – no cilvēkiem, no vēršiem, no ēzeļiem, no sīklopiem un no visiem lopiem – un nodod tos levītiem, kuri pilda savu pienākumu pie Tā Kunga mājokļa.”
Un Mozus ar priesteri Ēleāzaru tā darīja, kā Tas Kungs to bija Mozum pavēlējis.
Un atlikušais laupījums, viņu ar varu paņemtais ieguvums, ko tie bija salaupījuši, bija seši simti septiņdesmit pieci tūkstoši sīklopu
un septiņdesmit divi tūkstoši liellopu,
un sešdesmit viens tūkstotis ēzeļu;
un cilvēku dvēseļu skaits, no sievām, kuras nebija pie vīra gulējušas, kopskaitā bija trīsdesmit divi tūkstoši dvēseļu.
Bet no otras puses, tiem, kuri bija gājuši karā, viņiem piešķirto sīklopu skaits bija trīs simti trīsdesmit septiņi tūkstoši pieci simti,
un tas sīklopu daudzums, kas piekrita Tam Kungam, bija seši simti septiņdesmit pieci,
un liellopu bija trīsdesmit seši tūkstoši, bet viņu skaits, ko nodeva Tam Kungam, bija septiņdesmit divi,
un ēzeļu bija trīsdesmit tūkstoši pieci simti, bet no tiem nodeva Tam Kungam sešdesmit vienu;
un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši, bet viņu novēlamā daļa Tam Kungam bija trīsdesmit divas dvēseles.
Un Mozus deva priesterim Ēleāzaram Tam Kungam novēlēto daļu par cilājamo upuri, kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis.
Un tā puse, kas bija piešķirta Israēla bērniem, kad Mozus atdalīja tiem, kas bija gājuši karā,-
šī draudzei piešķirtā puse bija: sīklopu vien trīs simti trīsdesmit septiņi tūkstoši pieci simti,
un liellopu bija trīsdesmit seši tūkstoši,
un ēzeļu bija trīsdesmit tūkstoši pieci simti,
un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši –
un Mozus ņēma no Israēla bērnu daļas vienu iegūto no katriem piecdesmit cilvēkiem un no lopiem un tos deva levītiem, kas kopa Tā Kunga mājokli, kā Tas Kungs bija Mozum pavēlējis.
Tad piegāja pie Mozus karapulku virsnieki, kas bija bijuši virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem,
un tie sacīja Mozum: “Tavi kalpi ir skaitījuši to karavīru pulku, kas mums bija padoti, un tur neviena no mums netrūkst.
Tāpēc mēs esam atnesuši Tam Kungam upuri, ikviens tuvodamies ar to, ko viņš ir atradis no zelta priekšmetiem – rokassprādzēm, aprocēm, gredzeniem, auskariem un dārgām rotām -, lai savas dvēseles salīdzinātu Tā Kunga priekšā.”
Tad Mozus un priesteris Ēleāzars saņēma no tiem zeltu un citus smalki izstrādātus priekšmetus.
Un viss zelts, ko tie Tam Kungam atnesa par cilājamo upuri, bija sešpadsmit tūkstoši septiņi simti piecdesmit seķeļu – no virsniekiem pār tūkstošiem un no virsniekiem pār simtiem,
jo kareivji bija laupījuši katrs pats savā labā.
Tad Mozus un priesteris Ēleāzars saņēma zeltu no virsniekiem pār tūkstošiem un pār simtiem, un viņi to ienesa Saiešanas teltī par piemiņu Israēla bērniem Tā Kunga priekšā.

/4. Moz. 32:1-42/

Rūbena un Gada bērniem bija daudz ganāmpulku, un viņu lopu skaits bija prāvs, tādēļ tie izlūkoja Jāzera un Gileāda zemes, un redzi, tā bija īstā vieta ganāmpulkiem.
Tad Gada un Rūbena bērni nāca pie priestera Ēleāzara un pie draudzes vadoņiem un sacīja:
“Atarotā, Dibonā, Jāzerā, Nimrā, Hešbonā, Ēleālē, Sebamā, Nebo un Beonā,
tanī zemē, ko Tas Kungs ir uzveicis par labu Israēla draudzei, ir īstā vieta ganāmpulkiem, un mums, taviem kalpiem, ir daudz lopu.”
Un tie sacīja: “Ja mēs esam atraduši žēlastību tavās acīs, tad lai šī zeme tiek dota taviem kalpiem par īpašumu, un neliec mums iet pāri Jordānai!”
Bet Mozus sacīja Gada un Rūbena bērniem: “Vai tad jūsu brāļi lai iet karot, bet jūs gribat palikt še?
Kāpēc jūs novēršat Israēla bērnu sirdis no viņu apņemšanās doties uz to zemi, ko Tas Kungs ir viņiem devis?
Tā jau jūsu tēvi darīja, kad es viņus sūtīju no Kadeš-Barneas to zemi izlūkot.
Kad tie bija devušies augšup līdz Eškolas upei un redzējuši šo zemi, viņi atturēja Israēla bērnu sirdis, ka tie negribēja iet uz to zemi, ko Tas Kungs viņiem bija devis.
Tad Tas Kungs iedegās Savās dusmās tai dienā, un Viņš zvērēja, teikdams:
tiem vīriem, kas iznākuši no Ēģiptes zemes, kam ir divdesmit gadu un vairāk, nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu apsolīju Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, jo tie nav Man paklausījuši,
izņemot vienīgi kenisieti Kālebu, Jefunnas dēlu, un Jozuu, Nūna dēlu, jo tie Tam Kungam ir paklausījuši.
Un tā iekaisa Tā Kunga dusmas pret Israēlu, ka Viņš lika tiem maldīties tuksnesī četrdesmit gadus, tiekāms visa tā paaudze izmira, kas Tā Kunga priekšā bija ļaunu darījusi.
Un redzi, jūs esat stājušies savu tēvu vietā, grēcinieku pēcnācēji, lai vēl vairāk Tā Kunga dusmu bardzību kāpinātu pret Israēlu!
Ja jūs novērsīsities no Viņa, tad Viņš liks ļaudīm vēl ilgāk maldīties tuksnesī, un tā jūs nomaitāsit visu šo tautu!”
Tad tie piegāja pie viņa un sacīja: “Mēs gribam šeit taisīt aplokus saviem ganāmpulkiem un pilsētas savām sievām un bērniem,
bet mēs paši apbruņosimies un iesim Israēla bērnu priekšgalā, tiekāms tos būsim noveduši viņu dzīves vietās; bet mūsu sievas un bērni lai paliek mūru nocietinājumos zemes iedzīvotāju dēļ.
Mēs paši neatgriezīsimies atpakaļ savos namos, kamēr Israēla bērni nebūs ieguvuši ikviens savu īpašumu,
jo mēs neprasām sev neko kopā ar viņiem viņpus Jordānas vai vēl tālāk, bet mums mūsu mantojums lai nākas šai Jordānas pusē pret austrumiem.”
Tad Mozus tiem sacīja: “Ja jūs šo lietu tā gribat darīt, ka jūs, apbruņojušies Tā Kunga priekšā karam,
visi, gatavi karam, dodaties Tā Kunga priekšā pār Jordānu, kamēr Viņš Savus ienaidniekus izdzīs un
visa zeme būs Tā Kunga varai pakļauta, bet jūs tikai vēlāk atgriezīsities un būsit nenoziedzīgi Tā Kunga un Israēla priekšā, tad lai šī, Tā Kunga zeme, arī kļūst par jūsu īpašumu.
Bet, ja jūs tā nedarīsit, redzi, tad jūs būsit Tā Kunga priekšā apgrēkojušies, tad jūs izjutīsit savus grēkus, kad tie jūs atradīs!
Tad nu celiet pilsētas savām sievām un bērniem un mūra iežogojumus saviem sīklopiem un dariet tā, kā jūs ar savu muti paudāt!”
Tad Gada un Rūbena bērni sacīja Mozum, teikdami: “Tavi kalpi darīs, kā tu, kungs, tiem pavēli:
mūsu bērnus, mūsu sievas un mūsu ganāmpulkus ar visiem mūsu lopiem mēs atstāsim Gileāda pilsētās,
bet tavi kalpi, visi apbruņoti, ies karā, lai kautos Tā Kunga priekšā, kā tu, kungs, saki.”
Tad Mozus par viņiem deva pavēli priesterim Ēleāzaram un Jozuam, Nūna dēlam, un cilšu vecākiem Israēla bērnu vidū,
un Mozus tiem sacīja: “Ja Gada un Rūbena bērni, visi apbruņojušies, kopā ar jums pārcelsies pāri Jordānai Tā Kunga priekšā un visa zeme būs jums pakļauta, tad dodiet viņiem Gileāda zemi par īpašumu.
Bet, ja tie apbruņoti neies karā kopā ar jums pāri Jordānai, tad lai tiem mantojums krīt kopā ar jums Kānaāna zemē.”
Tad Gada un Rūbena bērni sacīja: “Kā Tas Kungs uz mums, saviem kalpiem, ir runājis, tā mēs darīsim:
mēs noiesim apbruņojušies Tā Kunga priekšā uz Kānaāna zemi, bet paturēsim šinī pusē Jordānai savu īpašumu kā mantojumu.”
Tad Mozus piešķīra viņiem, proti, Gada bērniem un Rūbena bērniem, un Manases, Jāzepa dēla, pusciltij, amoriešu ķēniņa Oga valstis – visu zemi un tās pilsētas, kas bija šo ķēniņu valstu robežās, un arī visas pilsētas to apkaimē.
Un Gada bērni uzcēla Dibonu, Atarotu, Aroēru,
Aterot-Šofanu, Jāzeru, Jogbehu,
Bet-Nimru un Bet-Haranu – nocietinātas pilsētas un laidarus sīklopiem.
Bet Rūbena bērni uzcēla Hešbonu, Ēleāli, Kirjataimu,
Nebo un Baal-Megonu ar citiem vārdiem un Sibmahu, un tie nosauca uzceltās pilsētas citos vārdos.
Un arī Mahīra, Manases dēla, bērni gāja uz Gileādu, lai to pārstaigātu, un tie izspieda tur dzīvojošos amoriešus.
Tā Mozus piešķīra Gileādu Mahīra, Manases dēla, ciltij, un viņš tur apmetās.
Un arī Jaīrs, Manases dēls, nāca un ieņēma amoriešu telšu ciemus un tos nosauca par Jaīra telšu vietām.
Arī Noba nāca un ieņēma Kenatu un tās mazās pilsētas un nosauca to savā vārdā par Nobu.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā