Bībeles lasījumi – 2. aprīlis

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 8:22-31/
Evaņģēlijs /Lk. 9:10-27/
Vecā Derība /4. Moz. 33:1-34:29/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 8:22-31/

Es esmu bijusi Tā Kunga rīcībā jau Viņa ceļu pašā sākumā; iekāms Viņš kaut ko radīja, es biju pie Viņa, jau no pirmlaikiem.
Es esmu ielikta un pastāvu jau no mūžības, no paša sākuma, iekāms pat vēl zemes nebija.
Kad vēl nebija dziļumu, es biju jau dzimusi, kad ūdens avoti vēl neburbuļoja savā plūsmā.
Iekāms vēl nebija ielikti kalnu pamati un pakalni nebija radušies, es jau pastāvēju,
iekāms Tas Kungs vēl nebija izveidojis zemi, nedz arī to, kas ir uz zemes, pat arī vēl ne kalnus zemes virsū.
Kad Viņš darināja debesis, es biju tur klāt, tāpat tad, kad Viņš pāri visiem dziļumiem pārstiepa pāri Savu augsto debess jumu.
Kad Viņš augšā nostiprināja padebešus, bet zemes dziļumos drošās vietās iestiprināja avotus un akas,
kad Viņš novilka robežas jūrai un ūdeņiem, lai tie nepārkāptu Viņa pavēles un neplūstu šīm robežām pāri, kad Viņš nostiprināja pamatus pašai zemei,
tad es biju pie Viņa kā palīdze darbos un to kārtotāja, un man bija ik dienas savs prieks, un es vienmēr līksmojos Viņa priekšā,
un es līksmojos Viņa zemes virsū, un mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem.


EVAŅĢĒLIJS

/Lk. 9:10-27/

Apustuļi pārnākuši izstāstīja Jēzum, cik lielas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma pie Sevis un aizgāja savrup uz kādu pilsētu, vārdā Betsaida.
Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja Viņam, un Viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.
Bet diena sāka iet uz beigām, un tie divpadsmit piegāja pie Viņa un sacīja Viņam: “Atlaid ļaudis, lai tie izklīstu pa apkārtējiem ciemiem un mājām, uzmeklētu naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tukšā vietā.”
Bet Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?”
Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
Un tie tā darīja un visus apsēdināja.
Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.
Un viņi ēda, un visi paēda; un viņi pielasīja ar pāri palikušām druskām divpadsmit grozus.
Un notika, ka Viņš viens pats lūdza Dievu un mācekļi pie Viņa piegāja, un Viņš tiem vaicāja: “Ko ļaudis saka Mani esam?”
Tie atbildēja, sacīdami: “Jāni Kristītāju, bet citi Ēliju un vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot uzcēlies.”
Bet Viņš tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Tad Pēteris atbildēja: “Tu esi Dieva Kristus.”
Bet Viņš stingri noliedza kādam to teikt,
sacīdams: “Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecaji, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un Viņu nonāvēs, un trešajā dienā Viņš celsies augšām.”
Un Viņš sacīja uz visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.
Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.
Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?
Jo, kas kaunas Manis un Manu vārdu dēļ, tā paša dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un svēto eņģeļu godībā.
Bet tiešām Es jums saku: ir kādi starp tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, tiekāms tie nebūs redzējuši Dieva valstību.”


VECĀ DERĪBA

/4. Moz. 33:1-56/

Šie ir Israēla bērnu pārgājieni, kā viņi iznāca no Ēģiptes pēc saviem pulkiem, būdami Mozus un Ārona rokas vadīti.
Un Mozus uzrakstīja pēc Tā Kunga pavēles viņu iziešanu no Ēģiptes, viņu pārgājienus, un šie ir viņu pārgājieni līdz ar to apstājas vietām.
Viņi izgāja, dodamies ceļā no Ramzesas pilsētas, pirmā mēneša piecpadsmitajā dienā, tas ir, pirmajā dienā, kas seko Pashā svētkiem, un Israēla bērni izgāja Augstākā rokas vadīti, visiem ēģiptiešiem to redzot,
kamēr ēģiptieši apglabāja visus pirmdzimtos, ko Tas Kungs bija viņu vidū piemeklējis; un arī par viņu dieviem Tas Kungs bija Savu tiesu spriedis.
Un Israēla bērni izgāja no Ramzesas un apmetās Sukotā.
Un no Sukotas tie devās ceļā un apmetās Etāmā, kas atrodas tuksneša malā.
No Etāmas viņi pagriezās pret Pihahirotu, kas pretim Baāl-Cefonai, un uzcēla savas teltis Migdolas priekšā.
Un no Pihahirotas tie devās tālāk uz priekšu un, izgājuši cauri jūrai uz tuksnesi, viņi nostaigāja triju dienu gājumu Etāmas tuksnesī un apmetās teltīs pie Māras.
No Māras tālāk iedami, tie nonāca Elimā, un Elimā bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit vīģu palmas, un tie tur apmetās.
No Elimas tie devās atkal ceļā un apmetās pie Niedru jūras.
Izgājuši no Niedru jūras, viņi apmetās Sina tuksnesī.
Izgājuši no Sina tuksneša, viņi apmetās Dopkā.
Izgājuši no Dopkas, viņi apmetās Alušā.
Izgājuši no Alušas, viņi apmetās Rafidimā, un tur nebija ūdens, tautai ko dzert.
Un tie izgāja no Rafidimas un apmetās Sinaja tuksnesī.
Izgājuši no Sinaja tuksneša, viņi apmetās pie Kibrot-Taavas.
Izgājuši no Kibrot-Taavas, viņi apmetās Hacerotā.
Izgājuši no Hacerotas, viņi apmetās Ritmā.
Izgājuši no Ritmas, viņi apmetās Rimon-Perecā.
Izgājuši no Rimon-Perecas, viņi apmetās Libnā.
Izgājuši no Libnas, viņi apmetās Risā.
Izgājuši no Risas, viņi apmetās Keheletā.
Izgājuši no Keheletas, viņi apmetās teltīs Šāfera kalnā.
Un no Šāfera kalna viņi devās ceļā un apmetās Haradā.
Izgājuši no Haradas, viņi apmetās Makhelotā.
Izgājuši no Makhelotas, viņi apmetās Tahatā.
Izgājuši no Tahatas, viņi apmetās Terahā.
Izgājuši no Terahas, viņi apmetās Mitkā.
Izgājuši no Mitkas, viņi apmetās Hašmonā.
Izgājuši no Hašmonas, viņi apmetās Moserotā.
Izgājuši no Moserotas, viņi apmetās Bene-Jagakanā.
Un no Bene-Jagakanas viņi aizgāja un apmetās Hor-Gidgadā.
Izgājuši no Hor-Gidgadas, viņi apmetās Jotbatā.
Izgājuši no Jotbatas, viņi apmetās Abronā.
Izgājuši no Abronas, viņi apmetās Ecion-Gebarā.
Izgājuši no Ecion-Gebaras, viņi apmetās Cina tuksnesī, tas ir, Kadešā.
No Kadešas viņi devās tālāk un apmetās pie Hora kalna, Edoma zemes malā.
Tad priesteris Ārons uzgāja Hora kalnā pēc Tā Kunga pavēles, un tur viņš nomira četrdesmitā gada piektā mēneša pirmajā dienā, kopš Israēla bērni bija izgājuši no Ēģiptes.
Bet Ārons bija simts divdesmit trīs gadus vecs, kad viņš Hora kalnā nomira.
Tad kānaāniešu ķēniņš Arads, kas dzīvoja Kānaāna zemes dienvidos, Negebā, dzirdēja par Israēla bērnu nākšanu.
Un tie aizgāja no Hora kalna un apmetās Calmonā.
Izgājuši no Calmonas, viņi apmetās Pūnanā.
Izgājuši no Pūnanas, viņi apmetās Obotā.
Izgājuši no Obotas, viņi apmetās Iei-Abarīmā pie Moāba robežām.
Izgājuši no Ijimas, viņi apmetās Dibon-Gadā.
Izgājuši no Dibon-Gadas, viņi apmetās Almon-Diblataimā.
Izgājuši no Almon-Diblataimas, viņi apmetās Abarima kalnājā austrumos no Nebo.
Un, izgājuši cauri pārējiem Abarima kalniem, viņi apmetās Moāba klajumos šaipus Jordānai pretī Jērikai.
Viņi apmetās savās teltīs Jordānas upes ielejā no Beit-Ješimotas līdz pat Ābel-Šitimai Moāba klajumos.
Un Tas Kungs runāja uz Mozu Moāba klajumos pie Jordānas pretī Jērikai:
“Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs iesit pār Jordānu uz Kānaāna zemi,
tad jums jāizdzen visi tās zemes iedzīvotāji un jāiznīcina visi viņu elku tēli, tāpat arī jāizdeldē visi viņu lietie attēli un jāiznīcina viņu augstieņu svētnīcas.
Un tad jūs pakļausit sev šo zemi un tanī dzīvosit, jo Es jums šo zemi esmu piešķīris, lai jūs to iemantotu.
Un jums tā zeme būs jāsadala, meslus metot, savu cilšu starpā; tai ciltij, kurai vairāk ļaužu, tās īpašums jāpavairo, un tai, kurai maz ļaužu, tās īpašumam jābūt mazākam; kā katrai mesli krīt, tā lai tā saņem, tikai zemi jums būs dalīt pēc savām tēvu ciltīm.
Bet, ja jūs neizdzīsit tās zemes iedzīvotājus, tajā ieejot, tad notiks, ka tie, kurus jūs saudzēsit, lai tie atliktos, tie jums kļūs par dadžiem jūsu acīs un par ērkšķiem jūsu sānos, un tie jums uzmāksies tai zemē, kurā jūs dzīvosit.
Un notiks, ka tā, kā Es ar viņiem domāju darīt, tā Es ar jums darīšu.”

/4. Moz. 34:1-29/

Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
“Pavēli Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs ieiesit Kānaāna zemē, tad tā būs tā zeme, kas jums kritīs par īpašumu, Kānaāna zeme pēc savām robežām:
dienvidu galā lai paliek Cina tuksnesis, stiepdamies garām Edomai, un lai jums dienvidu robeža austrumos sākas Sāls jūras dienvidu galā.
Un tad lai robeža met līkumu no Negeba uz Akrābu kalniem un sniedzas līdz Cina tuksnesim, kur tā beigtos dienvidos no Kadeš-Barneas. Tad lai tā pāriet uz Hacar-Adaru, lai no turienes sniegtos pāri uz Acmonu;
no Acmonas lai robeža iet ar līkumu uz Ēģiptes upi un beidzas virzienā uz Rietumu jūru.
Vakara pusē lai Lielā jūra jums ir par robežu, tā lai jums ir robeža rietumos.
Un šī lai ir jūsu ziemeļu robeža: no Lielās jūras velciet to pāri uz Hora kalnu;
no Hora kalna velciet to virzienā uz Hamatu, un lai tās beigas sniedzas pret Cedadu.
Bet robeža lai vēl stiepjas virzienā uz Sipronu, un tās gals lai ir Ēnana ciems; šī lai ir jūsu ziemeļu robeža.
Un austrumos nospraudiet savu robežu no Ēnana ciema uz Šefanu.
Šī robeža lai aizstiepjas no Šefana lejup uz Riblu austrumos no Ajinas; tālāk lai robeža skar Kinneretas ezera austrumu krastu,
ved lejup gar Jordānas upi un lai izbeidzas ar Sāls jūru. Tāda lai jums izskatās jūsu zeme un tās robežas visapkārt.”
Tad Mozus vēl norādīja Israēla bērniem un sacīja: “Šī ir tā zeme, kuru jūs savā starpā sadalīsit par īpašumu, meslus mezdami, kā Tas Kungs to ir pavēlējis, deviņām ciltīm un atlikušajai pusciltij,
jo Rūbena cilts pēc saviem tēvu namiem un Gada cilts pēc saviem tēvu namiem, un arī Manases puscilts ir jau savus īpašumus saņēmušas.
Šīs divarpus ciltis ir jau savus īpašumus saņēmušas viņpus Jordānas pretī Jērikai austrumu virzienā pret saules lēktu.”
Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
“Šie ir to vīru vārdi, kas starp jums šo zemi sadalīs: priesteris Ēleāzars un Jozua, Nūna dēls,
un pieaiciniet klāt no katras cilts pa vienam vadonim zemes sadalīšanai.
Un šie ir to vīru vārdi: Jūdas ciltij – Kālebs, Jefunnas dēls;
Simeona bērnu ciltij – Samuēls, Amihuda dēls;
Benjamīna bērnu ciltij – Eldads, Kislona dēls;
un no Dana bērnu cilts – vadonis Bukijs, Joglija dēls;
no Jāzepa bērnu cilts, no Manases cilts – vadonis Hāniēls, Ēfoda dēls;
no Efraima bērnu cilts – vadonis Kemuēls, Šiftana dēls;
no Zebulona bērnu cilts – vadonis Ēlisafans, Parnana dēls;
no Isašara bērnu cilts – vadonis Paltiēls, Azana dēls;
no Ašera bērnu cilts – vadonis Ahihuds, Selomija dēls;
un no Naftaļa bērnu cilts – vadonis Pedahēls, Amihuda dēls.”
Šie ir tie, kuriem Tas Kungs pavēlēja sadalīt īpašumu Israēla bērniem Kānaāna zemē.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā

Bībeles lasījumi dienu pa dienai. 2. aprīlis.