Bībeles lasījumi – 20. aprīlis

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 48:10-15/
Evaņģēlijs /Lk. 19:45-20:26/
Vecā Derība /5. Moz. 31:30-32:52/



PSALMI

/Ps. 48:10-15/

Mēs pieminam Tavu žēlastību, ak, Dievs, Tavā svētajā namā,
kā Tavs Vārds, Dievs, tāpat arī Tava slava sniedzas līdz pasaules galiem. Tava labā roka ir svētības pilna.
Ciānas kalns lai priecājas, un Jūdas meitas lai līksmo par Tavām tiesām!
Eita visapkārt ap Ciānu, apstaigājiet to no visām pusēm, skaitiet tās torņus,
ieskatieties viņas mūros, izstaigājiet viņas pilis, lai par visu to jūs varētu stāstīt nākamai audzei,
ka tāds ir Dievs, mūsu Dievs, kas mūs vadīs mūžu mūžos.


EVAŅĢĒLIJS

/Lk. 19:45-48/

Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus,
sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.”
Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt,
bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.

/Lk. 20:1-26/

Un notika, kad Viņš kādā dienā Templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, Viņam piestājās augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem
un jautāja Viņam: “Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari, vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?”
Bet Viņš tiem atteica: “Arī Es jums vienu vārdu vaicāšu:
sakait man, Jāņa kristība – vai tā bija no debesīm vai no cilvēkiem?”
Bet tie savā starpā sāka spriest: “Ja mēs teiksim: no debesīm, – Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, – visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.”
Un tie atbildēja: “Mēs nezinām, no kurienes.”
Tad Jēzus viņiem sacīja: “Tad arī Es jums nesaku, kā pilnvarā Es šīs lietas daru.”
Bet ļaudīm Viņš sāka stāstīt šādu līdzību: “Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzīvot uz citurieni.
Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtīja savu kalpu, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ.
Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet arī šo viņi sita, apsmēja un sūtīja atpakaļ tukšā.
Vēl trešo viņš sūtīja. Bet arī šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā.
Tad vīnadārza īpašnieks sacīja: ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies.
Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās.
Un viņi to izmeta ārā no vīnadārza un nokāva. Ko nu gan darīs viņiem vīnadārza īpašnieks?
Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīnadārzu izdos citiem.” Klausītāji sacīja: “To tik ne.”
Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: “Kā tad ir rakstīts: akmens, kuru namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni.
Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to tas sadragās.”
Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka Viņš līdzību bija teicis par viņiem, no tā brīža centās pielikt rokas pie Viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.
Tad tie glūnēja uz Viņu un sūtīja izlūkus, kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie Viņu pieķertu kādā vārdā un To varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.
Tie griezās pie Viņa ar šādu jautājumu: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu.
Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot vai ne?”
Bet Viņš noprata viņu viltību un sacīja tiem:
“Parādait Man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts tam ir?” Viņi atbildēja: “Ķeizara.”
Tad Viņš tiem atbildēja: “Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!”
Tā viņiem neizdevās To noķert Viņa vārdos tautas priekšā, un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, tie apklusa.


VECĀ DERĪBA

/5. Moz. 31:30/

Tad Mozus, visai Israēla draudzei to dzirdot, teica šīs dziesmas vārdus, līdz tie bija pabeigti:

/5. Moz. 32:1-52/

“Uzklausiet, debesis, un ļauj man runāt, un zeme lai dzird manas mutes vārdus!
Līsti lejup kā lietus, mana mācība, un pili kā rasa, mana valoda, kā lietus uz zaļumu un lāses uz zāli!
Jo es slavēšu Tā Kunga Vārdu: dodiet godu mūsu Dievam!
Viņš ir klintskalns, un pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.
Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sev par kaunu, nikna un netikla cilts.
Vai jūs Tam Kungam tā atmaksājat, tu ģeķīgā un neprātīgā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, kas tevi radījis un veidojis?
Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no audzes uz audzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to pastāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks:
kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita.
Jo Tā Kunga daļa ir Viņa tauta, un Jēkabs ir Viņa mantības mēraukla.
Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas tuksnesī; Viņš to glabāja un par viņu gādāja, un Viņš to sargāja kā Savu acuraugu.
Kā ērglis, kas savus bērnus vedina no ligzdas, kas izpleš savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem,
tā Tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar viņu.
Un Viņš tiem lika celties pāri zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem, Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā akmens,
ar sviestu no govīm un pienu no kazām līdz ar jēru taukiem, un Basanas auniem un āžiem ar taukām nierēm, ar tīriem kviešiem, un vīna ogu asinis tu dzēri, vīnu.
Kad Ješurūns aptaukojās, viņš spēra,- tu kļuvi trekns un tukls, un resns,- tad viņš atstāja Dievu, savu radītāju, un nicināja savas pestīšanas klinti.
Tie Viņu dusmoja ar svešiem dieviem, ar savām negantībām tie Viņu kaitināja.
Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, tiem dieviem, ko tie nepazina, tiem jauniem, kas agrāk nav bijuši un ko jūsu tēvi nav bijušies.
To klinti, kas tevi dzemdināja, tu atstāji, un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis.
Un, kad Tas Kungs to redzēja, Viņš dusmās atmeta Savus dēlus un Savas meitas,
un Viņš teica: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem un skatīšu, kāds būs viņu gals, jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības.
Tie Mani dzeldināja ar saviem nedieviem, tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem; tā arī Es viņus dzeldināšu ar netautu, ar kādu ģeķīgu tautu Es viņus sadusmošu.
Jo uguns ir iedegusies no Manām dusmām un degs līdz apakšzemes dziļumiem, un aprīs zemi ar tās augļiem, un aizdedzinās kalnu pamatus.
Es krāšu ļaunumu pār viņiem, Es raidīšu Savas bultas pret viņiem.
Badā tie izģindīs un sērgās tie izdēdēs un iznīks; un Es vēl pret viņiem sūtīšu zvēru zobus un pīšļos līdējas čūskas indi.
Ārā tos postīs zobens, bet iekšā – šaušalas, kā jaunekli, tā jaunavu, kā zīdaini, tā sirmgalvi.
Es varētu teikt: Es viņus izputināšu, Es izdzēsīšu viņu piemiņu starp cilvēkiem,-
ja Es nebītos, ka viņu ienaidnieki Mani sadusmotu, ka viņu vajātāji nesaprazdami sacītu: mūsu roka bija tā varenā, un ne jau Tas Kungs visu to darījis.
Jo tā ir tauta bez padoma, un tiem nav saprašanas.
Kaut viņi būtu tik gudri un kaut viņi saprastu, kaut viņi ieraudzītu savu galu.
Kā viens var vajāt tūkstošus, un kā divi var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi, un nevis Tas Kungs tos ir nodevis?
Patiesi, viņu klints nav tāda kā mūsu klints; par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji.
Jo viņu vīna koks ir no Sodomas vīna koka un no Gomoras laukiem; un viņu vīnogas ir indes ogas, un viņu ķekari ir rūgti.
Viņu vīns ir pūķu siekalas un nāvējoša odžu žults.
Vai tas nav Manī paslēpts un apzīmogots Manā padomā?
Man pieder atriebšana un atmaksa, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt ir viņu posta diena, un tas, kam jānāk, steigšus tuvojas.
Jo Tas Kungs tiesās Savu tautu, un par Saviem kalpiem Viņš apžēlosies, kad Viņš redzēs, ka spēks viņu rokās zudis, un tiklab stiprais, kā arī vājais ir nieks.
Un tad Viņš sacīs: kur ir viņu dievi, klints, uz ko tie cerēja?
Kur ir tie, kas ēda viņu upuru taukus un dzēra viņu dzeramo upuru vīnu? Lai viņi ceļas un jums palīdz, ka jums būtu patvērums.
Nu redziet, ka Es, Es tas esmu, un nav neviena dieva, vienīgi Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no Manas rokas!
Jo Es paceļu Savu roku pret debesīm un saku: patiesi, ka Es dzīvoju mūžīgi,
kad Es trīšu Savu zobena zibeni un Mana roka turēs tiesu, tad Es atkal atriebšos Saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst.
Es dzirdināšu Savas bultas ar asinīm – un Mans zobens rīs miesas – ar nokauto un gūstīto asinīm, ar asinīm no ienaidnieku vareno galvām.
Gavilējiet, tautas, par Viņa tautu! Jo Viņš atriebj Savu kalpu asinis, Viņš atriebjas Saviem pretiniekiem un apžēlojas par Savu zemi un par Savu tautu. –
Un Mozus nāca un teica visus šīs dziesmas vārdus, visai tautai to dzirdot, viņš un Jozua, Nūna dēls.
Kad Mozus bija beidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēlu,
tad viņš tiem sacīja: “Lieciet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien apliecinu, ka jūs pavēlat saviem bērniem turēt un darīt visus šīs bauslības vārdus!
Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība un ar šo vārdu jūs ilgi dzīvosit tanī zemē, uz kuru jūs ejat pāri Jordānai, lai to iemantotu.”
Un Tas Kungs runāja uz Mozu tanī pašā dienā:
“Kāp Abarima kalnājā Nebo kalnā, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kānaāna zemi, ko Es došu Israēlam par īpašumu.
Un tu mirsi uz tā kalna, kurā tu kāpsi, un tu tiksi piepulcināts savai tautai, tāpat kā Ārons, tavs brālis, nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai,
tādēļ ka jūs pret Mani grēkojāt Israēla bērnu vidū pie Meribas ūdeņiem Kadešā, Cina tuksnesī, un tādēļ ka jūs Mani neatzināt par svētu Israēla bērnu vidū.
Tu gan iztālēm redzēsi to zemi, bet tu tur neieiesi, tai zemē, ko Es dodu Israēla bērniem.”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā