Bībeles lasījumi – 21. aprīlis

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 49:1-21/
Evaņģēlijs /Lk. 20:27-21:4/
Vecā Derība /5. Moz. 33:1-34:12/



PSALMI

/Ps. 49:1-21/

Dziedātāju vadonim. No korahītu dziesmām.
Uzklausiet to, visas tautas, lieciet vērā visi, kas apdzīvojat pasauli,
jūs, cilvēku bērni, visnotaļ bagāti un nabagi, visi līdzi!
Manas mutes runa lai ir gudrība, un manas sirds pārdomas lai ir dziļa patiesība.
Es savu ausi pievērsīšu gudras līdzības vārdam un savu mīklu izteikšu ar cītaras skaņām.
Kāpēc gan man ļaunā dienā bīties, kad ap mani plosās manu vajātāju negantība?
Viņi paļaujas uz savu padomu un lepojas ar savu lielo bagātību.
Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves –
visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem,-
lai tas dzīvotu mūžīgi un kapu neredzētu.
Jo redzi, gudri vīri mirst, bezprātis un nepraša – visi vienādi iet bojā un savu mantu atstāj citiem.
Kapi ir viņu nami uz mūžiem un viņu mājokļi uz audžu audzēm, kaut arī viņi savā vārdā nosauca veselas valstis.
Tomēr cilvēks nepastāv savā godībā, viņš ir līdzīgs kustonim, kam dara galu.
Tā klājas tiem, kas pārmērīgi paļaujas uz sevi, tā beidzas to ceļš, kas par daudz lepni uz savām runām. (Sela.)
Nāve tos gana kā avis, taisnā ceļā tie nonāk tās valstī. Pienāk rīts, un viņu augums sairst. Pazeme kļūst viņiem par mājokli, bet taisnie valdīs pār viņiem, rītam austot.
Taču manu dvēseli atpestīs Dievs, no pazemes varas Viņš mani ņems pie Sevis.
Tāpēc nebēdā, ja kāds kļūst bagāts, ja vairojas viņa nama spožums,
jo mirdams viņš neko nespēj līdzi paņemt un viņa godība neiet viņam līdzi.
Jebšu viņš arī savā dzīves laikā daudzinātu sevi par laimīgu un ļaudis slavētu viņa gara rosmi, ka tā viņam sagādājusi labas dienas,
tomēr arī viņš noiet pie tēviem, kas gaismu vairs neredz nemūžam.
Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kuru vienkārši nokauj.


EVAŅĢĒLIJS

/Lk. 20:27-47/

Bet pienāca vēl kādi no saduķejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie Viņa,
jautādami: “Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus.
Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem,
tad viņa sievu apprecēja otrs.
Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstādami bērnu.
Beidzot nomira arī sieva.
Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?”
Jēzus viņam atbildēja: “Šinī dzīvē ļaudis precē un tiek precēti,
bet, kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti.
Un arī mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.
Bet, ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu.
Tātad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi.”
Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: “Mācītāj, Tu labi esi atbildējis!”
Un viņi vairs neko neuzdrošinājās Viņam jautāt.
Bet Viņš tiem teica: “Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls?
Jo Dāvids pats saka psalmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas,
tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.
Tātad Dāvids Viņu sauc par Kungu; kā tad Viņš var būt viņa dēls?”
Un, visiem ļaudīm dzirdot, Viņš sacīja Saviem mācekļiem:
“Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās.
Viņi apēd atraitņu namus, aizbildinādamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!”

/Lk. 21:1-4/

Viņš, Savas acis pacēlis, redzēja bagātos savus ziedojumus metam Tempļa šķirstā.
Bet Viņš redzēja arī, ka kāda nabaga atraitne tur iemeta divi artavas,
un sacīja: “Tiešām Es jums saku: šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi,
jo visi citi ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa ziedojusi no savas trūcības visu savu padomu!”


VECĀ DERĪBA

/5. Moz. 33:1-29/

Šī ir svētība, ar ko Mozus, Dieva vīrs, pirms savas nāves svētīja Israēla bērnus.
Un viņš sacīja: “Tas Kungs ir nācis no Sinaja, un Viņš no Seīra ir uzausis pār tiem; Viņš ir atspīdējis no Pāranas kalniem un ir nācis no desmittūkstošiem svēto vidus; no Viņa labās rokas – bauslības uguns pār tiem.
Patiešām, Viņš mīl tautas! Visi Tavi svētie ir Tavā rokā; tie noliecas pie Tavām kājām un saņem no Taviem vārdiem.
Mozus mums ir pavēlējis bauslību, Jēkaba draudzes īpašumu.
Tas Kungs kļuva par ķēniņu Ješurūnam, kad tautas galvenie sapulcējās kopā ar Israēla ciltīm.
Rūbens lai dzīvo un nemirst un arī neviens viņa vīrs!”
Un par Jūdu viņš sacīja: “Uzklausi, Kungs, Jūdas balsi un ved to atpakaļ pie viņa tautas. Ar savām rokām viņš tos aizstāv, un esi Tu viņam palīgs pret viņa ienaidniekiem!”
Un par Leviju viņš sacīja: “Lai Tavi tumīmi un urīmi pieder Tavam svētajam vīram, ko Tu esi pārbaudījis pie Masas, ar ko Tu strīdējies pie Meribas ūdeņiem,
kas par savu tēvu un par savu māti sacīja: es viņus nepazīstu,- kas savus brāļus neievēroja un negribēja pazīt savus dēlus, jo sargāja Tavu vārdu un turēja Tavu derību.
Viņi mācīs Tavas tiesas Jēkabam un Tavu bauslību Israēlam; tie liks kvēpināmās zāles Tavā priekšā un dedzināmos upurus uz Tava altāra.
Svētī, Kungs, viņa spēku, un lai viņa roku darbs Tev patīk! Sadragā gurnus tiem, kas pret viņu ceļas un kas viņu ienīst, ka tie vairs nevar celties!”
Un par Benjamīnu viņš sacīja: “Tā Kunga mīļais, tas dzīvos pie Viņa drošībā, Viņš to apsegs ik dienas, un tas mitīs starp Viņa kamiešiem.”
Un par Jāzepu viņš sacīja: “Tā Kunga svētīta lai ir viņa zeme ar visu labāko no debesīm, ar rasu, un ar dzelmēm, kas dus apakšā,
ar visu labāko, ko saule nes, un ar visu labāko no mēness,
ar visu labāko no vecveciem kalniem un visu labāko no mūžīgiem pakalniem,
ar visu labāko no zemes un viņas pilnuma un ar Tā labvēlību, kas mita ērkšķu krūmā,- lai tā nāk pār Jāzepa galvu un pār galvu kronēto, pār to, kas izraudzīts no savu brāļu vidus!
Viņa stiprums ir kā vēršu pirmajam, un viņa ragi ir kā sūbra ragi, ar tiem viņš sabadīs visas tautas līdz zemes galiem; šie ir Efraima desmittūkstoši, un šie ir Manases tūkstoši.”
Un par Zebulonu viņš sacīja: “Priecājies, Zebulon, savā gājumā, un tu, Isašar, savās teltīs!
Viņi sauks tautas kalnā, un tur tie upurēs taisnības upurus, jo tie izsūks no jūras bagātības un smiltīs apslēptas mantas.”
Un par Gadu viņš sacīja: “Slavēts lai ir Tas, kas liek Gadam izplesties! Viņš guļ kā lauva un saplosa gan elkoni, gan galvu.
Viņš izraudzījās sev pirmā tiesu, jo tur viņam bija nolikta vadoņa daļa; un viņš nāca ar tautas galveniem un darīja Tā Kunga taisnību un Viņa tiesas līdz ar Israēlu.”
Un par Danu viņš sacīja: “Dans ir jauns lauva, viņš izlēks no Basanas.”
Un par Naftali viņš sacīja: “Naftalim ir labvēlības diezgan un Tā Kunga svētības papilnam, tas mantos jūru un dienvidu zemi!”
Un par Ašeru viņš sacīja: “Ašers lai ir svētīts starp dēliem, lai viņš ir apžēlotais brāļu vidū, un lai tas mērc savu kāju eļļā!
Dzelzs un varš lai ir tavs aizslēgs, un, cik ilgi tu dzīvo, tik ilgi lai tev ir miers!”
“Neviens nav kā Ješurūna Dievs, kas brauc pa debesīm, lai tev palīdzētu un Savas varas augstumos pa mākoņiem.
Mūžīgais Dievs ir patvērums, un pāri ir mūžīgas rokas; un Viņš aizdzen ienaidnieku no tevis un saka: izdeldē!
Tā Israēls dzīvos drošībā un viens; Jēkaba aka ir nošķirta labības un vīna zemē, un viņa debesis pilinās rasu.
Svētīgs tu esi, Israēl! Kas ir tāds kā tu? Tu Tā Kunga izglābta tauta! Viņš ir tavas palīdzības vairogs, un Viņš ir tavas uzvaras zobens; tavi ienaidnieki tev izdabās, bet tu mīdīsi kājām viņu augstieņu svētnīcas.”

/5. Moz. 34:1-12/

Tad Mozus devās no Moāba klajuma augšup Nebo kalnā, Pizgas kalnājā, pretī Jērikai, un Tas Kungs viņam rādīja visu Gileādas zemi līdz pat Dana novadiem
un visu Naftaļa, Efraima un Manases zemi, un visu Jūdas zemi līdz pat vakara jūrai,
Negebu un Jordānas ieleju, un palmu pilsētas Jērikas dziļo leju, līdz pat Coārai.
Un Tas Kungs sacīja viņam: “Šī ir tā zeme, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, teikdams: taviem pēcnācējiem Es to došu! Es tev to esmu licis redzēt ar tavām acīm, bet tev nebūs iet pāri uz turieni!”
Tā Mozus, Tā Kunga kalps, nomira Moāba zemē, kā Tas Kungs bija sacījis.
Un Viņš to apglabāja ielejā, Moāba zemē iepretim Bet-Peoram, un neviens nezina viņa kapa vietu līdz pat šai dienai.
Un Mozus bija simts divdesmit gadu vecs, kad viņš nomira; viņa acis nebija palikušas tumšas, un viņa dzīves spēks nebija zudis.
Un Israēla bērni apraudāja Mozu Moāba klajumos trīsdesmit dienas, tad raudu un sēru dienas par Mozu beidzās.
Un Jozua, Nūna dēls, bija pilns gudrības gara, jo Mozus bija uzlicis savas rokas uz viņu, un Israēla bērni viņam klausīja un darīja, kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis.
Un tāds pravietis Israēlā vairs necēlās kā Mozus, ko Tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā.
Neradās arī neviena viņam līdzīga pēc tām zīmēm un brīnumiem, ko Tas Kungs viņam kā Savam sūtnim Ēģiptē faraona un viņa kalpu, un visas viņu zemes priekšā bija pavēlējis rādīt,
un arī ne pēc stiprās rokas un visiem apbrīnojamiem lieliem darbiem, ko Mozus bija darījis visa Israēla acu priekšā.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā