O. Smoļaka sprediķis 2. aprīlī

Mācītāja Oskara Smoļaka sprediķis dievkalpojumā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē 2017. gada 2. aprīlī.

Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka viņš darot par mācekļiem un kristījot daudz vairāk ļaužu nekā Jānis, – lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi, – viņš atstāja Jūdeju un atkal devās uz Galileju. Viņam vajadzēja iet caur Samariju. Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas. Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod man dzert!” Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. Samariete viņam jautāja: “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?” Jēzus viņai atbildēja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” /Jņ. 4:1-14/

, ,