Bībeles lasījumi – 10. maijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 59:1-9/
Evaņģēlijs /Jņ. 6:25-59/
Vecā Derība /Soģu 10:1-11:40/



PSALMI

/Ps. 59:1-9/

Dziedātāju vadonim pēc meldijas “Nepazudini!”. Dāvida “miktam”, kad Sauls lika apsargāt Dāvida namu, lai viņu nokautu.
Izglāb mani, mans Dievs, no maniem ienaidniekiem! Pasargi mani no maniem pretiniekiem!
Izglāb mani no ļaundariem un palīdzi man pret asinskārīgiem cilvēkiem!
Jo, redzi, viņi uzglūn manai dzīvībai; varas vīri sapulcējas pret mani, lai gan es neesmu noziedzies, nedz grēkojis, ak, Kungs!
Pret mani nevainīgu viņi steigšus pulcējas kopā un sakārtojas. Uzmosties, steidzies man palīgā un skaties!
Tu, Kungs Dievs Cebaot, Israēla Dievs, uzmosties, lai piemeklētu un sodītu visas tautas! Neapžēlojies ne par vienu no šiem viltīgajiem uzticības lauzējiem! (Sela.)
Ik vakaru viņi atnāk, kauc kā suņi un apskraida pilsētu.
Redzi, putās ir viņu mutes, zobeni ir uz viņu lūpām, jo viņi saka: kas gan to dzird?
Bet Tu, Kungs, smejies par viņiem, Tu vīpsnā par visām tām tautām.


EVAŅĢĒLIJS

/Jņ. 6:25-59/

Un, atraduši Viņu otrā malā, tie Viņam sacīja: “Rabi, kad Tu esi atnācis šurp?”
Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši.
Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis.”
Tad tie Viņam sacīja: “Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?”
Jēzus atbildēja viņiem: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis.”
Tad tie sacīja Viņam: “Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam? Ko Tu darīsi?
Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.”
Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm:
jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.”
Tie Viņam sacīja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!”
Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.
Bet Es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat.
Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.
Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis,
bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā – pastarā dienā.
Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.”
Tad jūdi sāka kurnēt par Viņu, ka Viņš bija sacījis: Es esmu maize, kas no debesīm nākusi, –
un sacīja: “Vai Šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm.”
Bet Jēzus atbildēja viņiem: “Nekurniet savā starpā!
Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis, un Es viņu celšu augšā pastarā dienā.
Ir rakstīts praviešos: un tie visi būs Dieva mācīti. – Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis.
Nevis it kā kāds Tēvu būtu redzējis kā vien Tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis.
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.
ES ESMU dzīvības maize.
Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši.
Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst.
Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.”
Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: “Kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu?”
Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.
Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.
Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens.
Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.
Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī.
Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi.”
To Viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā.


VECĀ DERĪBA

/Soģu 10:1-18/

Un pēc Abimeleha, lai glābtu Israēlu, cēlās Tola, Dodas dēla Pūvas dēls, vīrs no Isašara cilts, un viņš dzīvoja Šamīrā, Efraima kalnos.
Tola tiesāja Israēlu divdesmit trīs gadus un nomira, un tika apglabāts Šamīrā.
Un pēc viņa cēlās Jaīrs no Gileādas un tiesāja Israēlu divdesmit divus gadus.
Viņam bija trīsdesmit dēli, un tie jāja uz trīsdesmit jauniem ēzeļiem, un viņiem piederēja trīsdesmit pilsētas, kuras vēl līdz šai dienai sauc par Jaīra telšu nometnēm; tās atrodas Gileāda zemē.
Un Jaīrs nomira, un to apglabāja Kamonā.
Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un kalpoja baaliem un aštartēm, un Arama dieviem, Sidonas dieviem un Moāba dieviem, Amona bērnu dieviem un filistiešu dieviem; tā tie atstāja To Kungu un Viņam vairs nekalpoja.
Tad Tā Kunga dusmība iekaisa pret Israēlu, un Viņš tos nodeva filistiešu un Amona bērnu rokās.
Un tie spiestin apspieda Israēla bērnus visu laiku astoņpadsmit gadus, proti, visus Israēla bērnus, kas atradās viņpus Jordānai amoriešu zemē, kura arī ir Gileādā.
Kad Amona bērni gāja pāri Jordānai, lai karotu ar Jūdu, ar Benjamīnu un ar Efraima ciltīm, tad Israēls nonāca lielās bailēs.
Un Israēla bērni piesauca To Kungu, sacīdami: “Mēs esam pret Tevi grēkojuši, jo mēs bijām aizmirsuši savu Dievu, kalpodami baaliem.”
Tad Tas Kungs sacīja uz Israēla bērniem: “Vai Es neesmu jūs izglābis no ēģiptiešiem un no amoriešiem, arī no Amona bērniem un no filistiešiem,
tāpat no sidoniešiem, no amalekiešiem un no Maona, kad tie jūs gauži spaidīja un jūs saucāt Mani?
Bet jūs esat atkal Mani aizmirsuši un kalpojuši svešiem dieviem, tādēļ Es jūs vairs negribu glābt.
Ejiet un brēciet pēc svešo dievu palīdzības, ko jūs paši esat sev izraudzījuši, lai tie jūs izglābj bēdu brīdī.”
Bet Israēla bērni sacīja Tam Kungam: “Mēs esam grēkojuši. Dari ar mums, kā Tev liekas labi, tikai izglāb mūs šoreiz.”
Tad tie izmeta no sava vidus svešo tautu dievus, un viņi atkal kalpoja Tam Kungam, un Tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām.
Kad nu amonieši bija saaicināti kopā un tie savas teltis bija uzcēluši Gileādā, bet israēlieši sapulcējušies un novietojušies Micpā,
tad ļaudis, Gileādas vadoņi, sacīja cits citam: “Kurš būs tas vīrs, kas uzsāks cīnīties ar amoniešiem? Tam būs būt par galvu visiem Gileādas iedzīvotājiem!”

/Soģu 11:1-40/

Gileādietis Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls; viņa tēvs bija kāds gileādietis.
Šī gileādieša sieva viņam dzemdēja dēlus; un, kad šīs sievas dēli pieauga, tad tie izdzina Jeftu un tam sacīja: “Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls.”
Tad Jefta bēga no saviem brāļiem un apmetās dzīvot Tobas zemē; ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sirot.
Pēc kāda laika amonieši sāka karot ar Israēlu.
Kad amonieši sāka uzbrukumu pret Israēlu, tad Gileādas vecaji devās ceļā, lai atvestu Jeftu no Tobas zemes,
un tie sacīja Jeftam: “Nāc un topi tu mums par vadoni, jo mēs karosim pret amoniešiem!”
Bet Jefta sacīja Gileādas vecajiem: “Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?”
Tad Gileādas vecaji sacīja Jeftam: “Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs karosim ar Amona bērniem, un tev būs būt pie mums par galveno visiem Gileādas iedzīvotājiem!”
Tad Jefta sacīja Gileādas vecajiem: “Jūs esat atkal pie manis atnākuši, lai vestu karu pret Amona bērniem. Bet, kad Tas Kungs tos nodos manā rokā, vai tad es arī būšu jums par galvu?”
Tad Gileādas vecaji sacīja Jeftam: “Lai Tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis.”
Tad Jefta gāja kopā ar Gileādas vecajiem, un tauta viņu iecēla sev par galveno un par karavadoni, un Jefta cēla visu savu lietu Tā Kunga priekšā Micpā.
Un Jefta nosūtīja vēstnešus pie amoniešu ķēniņa, teikdams: “Ko tev no manis vajag, ka tu esi nācis un lauzies manā zemē, lai sāktu karu?”
Tad amoniešu ķēniņš atbildēja Jeftas sūtņiem: “Tāpēc ka Israēls ir atņēmis manu zemi, kad viņš atnāca no Ēģiptes, sākot no Arnonas līdz Jabokai un Jordānai; tagad nu atdod man to ar labu!”
Bet Jefta sūtīja atkal vēstnešus pie amoniešu ķēniņa
un lika tam teikt: “Tā saka Jefta: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne amoniešu zemi,
jo, iznākot no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedru jūrai un nonāca Kadešā.
Un Israēls tanī laikā nosūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa, teikdams: atļauj mums iziet caur tavu zemi. Bet Edoma ķēniņš neuzklausīja lūgumu. Un arī pie Moāba ķēniņa viņš sūtīja, bet arī tas to negribēja. Un tā Israēlam vajadzēja palikt Kadešā.
Un pēc tam viņš pārstaigāja tuksnesi un apgāja Edoma zemei un Moāba zemei apkārt, un nonāca apgabalā pret austrumiem no Moāba zemes; un tur tas uzcēla savas teltis viņpus Arnonas, bet tie neienāca Moāba robežās, jo Arnona ir moābiešu robeža.
Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sihona, Hešbonas ķēniņa, un Israēls tam teica: atļauj mums iziet caur tavu zemi uz savu vietu.
Tomēr Sihons neuzticējās Israēlam, lai atļautu viņam šķērsot savas robežas, bet sapulcināja visu savu karotāju saimi, apmetās nometnē pie Jahcas un uzbruka Israēlam.
Bet Tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sihonu un visu viņa karotāju saimi Israēla rokā, ka tie tos sakāva; tā Israēls iemantoja visu zemi no amoriešiem, tās zemes iedzīvotājiem.
Un tie ieguva īpašumā visu amoriešu zemi no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jordānai.
Un tā Tas Kungs, Israēla Dievs, ir izdzinis amoriešus Savas Israēla tautas labā, – un tagad tu to gribi ieņemt?
Vai tev nebūs paturēt, ko tavs dievs Kamošs tev devis? Tāpat arī mēs gribam paturēt visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir devis.
Un nu – vai tu tiešām savā taisnībā esi stiprāks nekā Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls? Vai viņam jelkad ar Israēlu bijušas nesaskaņas, un vai viņš ar to ir karojis,
kamēr Israēls mita Hešbonā un tās mazajās pilsētās un Aroērā un tās mazajās pilsētās, un visās tanīs pilsētās, kas atrodas abpus Arnonas, visus šos trīs simts gadus? Kāpēc tad jūs tanī laikā necentāties tos atkal pievienot sev?
Es tev neesmu nodarījis nekādu pārestību, bet tu gan man nodari ļaunu, jo tu man taisies uzbrukt ar karu. Tad lai Tas Kungs pats, tas dzīvais tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem!”
Bet amoniešu ķēniņš neklausījās Jeftas vārdos, ko tas bija licis viņam pavēstīt.
Un Tā Kunga Gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un Manasi, viņš apmeklēja arī Micpu Gileādā, un no Micpas Gileādā viņš devās pāri pret amoniešiem.
Un Jefta deva solījumu Tam Kungam, un viņš sacīja: “Ja Tu tiešām nodosi Amona bērnus manā rokā,
tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder Tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri.”
Tad Jefta devās pret amoniešiem, lai vestu pret tiem karu, un Tas Kungs tos nodeva viņa rokā.
Un viņš tos sakāva, no Aroēra sākot līdz ceļam uz Minnitu, divdesmit pilsētas, un līdz Abel-Keramimai varen lielā kaujā; tā Amona bērni tika Israēla priekšā pazemoti.
Kad Jefta atgriezās uz Micpu savā namā, redzi, tad viņa meita iznāca viņam pretī ar rokas bungām un dejas solī; un viņa bija tā vienīgais bērns, un bez tās viņam nebija ne dēla, ne meitas.
Un notika, tiklīdz viņš to ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un sauca: “Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret To Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties.”
Un viņa tam atbildēja: “Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi Tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis, pēc tam kad Tas Kungs tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem, Amona bērniem.”
Un viņa sacīja savam tēvam: “Lai tad ar mani tā notiek, bet dod tikai man divi mēnešus laika, jo es gribu noiet kalnos un apraudāt savu jaunavību – es pati un manas draudzenes.”
Un viņš sacīja: “Ej.” Un viņš to atlaida uz diviem mēnešiem; un viņa aizgāja ar savām draudzenēm, un tās apraudāja kalnos viņas jaunavību.
Un pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš pie tās izpildīja savu solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra. Un kopš tā laika tas kļuva par tikumu Israēlā,
ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu, četras dienas gadā.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā