Bībeles lasījumi – 11. maijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 59:10-18/
Evaņģēlijs /Jņ. 6:60-7:13/
Vecā Derība /Soģu 12:1-13:25/



PSALMI

/Ps. 59:10-18/

Mans stiprums, uz Tevi es gaidu, jo Dievs ir mana stiprā pils.
Mans Dievs man bagātīgi parāda Savu žēlastību; Dievs man liek ar prieku uzlūkot manus ienaidniekus.
Nenokauj tos, lai mana tauta tos neaizmirst! Izklīdini tos ar Savu spēku un nogāz tos, Kungs, mūsu vairogs, gar zemi!
Viņu grēcīgās mutes, viņu lūpu ļauno vārdu dēļ lai viņi sapinas paši savā lepnībā aiz lāstiem un meliem, ko viņi runā.
Izdeldē viņus dusmās, izdeldē viņus, ka viņu vairs nav! Liec viņiem atzīt, ka Dievs valda Jēkabā līdz pašam pasaules galam! (Sela.)
Ik vakaru viņi atnāk, kauc kā suņi un apskraida pilsētu.
Viņi klīst apkārt pēc ēsmas un kurn, kad nav paēduši.
Bet es dziedāšu par Tavu stiprumu un gavilēdams ik rītu sludināšu Tavu žēlastību, jo Tu esi bijis man par patvērumu un paspārni bēdu dienā.
Es dziedāšu par Tevi, mans stiprums, jo Tu, Dievs, esi mans patvērums, mans žēlīgais Dievs.


EVAŅĢĒLIJS

/Jņ. 6:60-71/

Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?”
Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: “Vai tas jums ir par piedauzību?
Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis?
Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.
Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic.” Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos.
Un Viņš sacīja: “Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots.”
No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi.
Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai arī jūs gribat aiziet?”
Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,
un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”
Jēzus atbildēja viņiem: “Vai Es neesmu izredzējis jūs divpadsmit? Bet viens no jums ir velns.”
Un Viņš domāja Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu; jo tas pēc Viņu nodeva, lai gan viņš bija viens no tiem divpadsmit.

/Jņ. 7:1-13/

Pēc tam Jēzus staigāja pa Galileju, jo pa Jūdeju Viņš negribēja staigāt, tāpēc ka jūdi Viņu meklēja nokaut.
Bet jūdu Būdiņu svētki bija tuvu.
Tad Viņa brāļi sacīja Viņam: “Aizej no šejienes un ej uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari.
Jo neviens neko nedara slepenībā, ja Viņš grib kļūt pazīstams. Ja Tu to gribi, rādies pasaulei.”
Jo pat Viņa brāļi neticēja Viņam.
Tad Jēzus viņiem saka: “Mans laiks vēl nav nācis, turpretim jūsu laiks vienumēr ir klāt.
Jūs pasaule nevar nīst, bet Mani viņa nīst, jo Es dodu liecību par viņu, ka viņas darbi ir ļauni.
Ejiet jūs uz svētkiem, Es vēl neeimu uz svētkiem, jo Mans laiks vēl nav pilns.”
Un, to sacījis, Viņš palika Galilejā.
Bet, kad Viņa brāļi bija nogājuši uz svētkiem, tad arī Viņš devās turp, tomēr ne atklāti, bet paslepus.
Bet jūdi svētkos Viņu meklēja un sacīja: “Kur Viņš ir?”
Un daudz valodu par Viņu bija tautā; vieni sacīja: Viņš ir labs, – citi: nē, Viņš maldina tautu.
Tomēr neviens nerunāja atklāti par Viņu, baidīdamies no jūdiem.


VECĀ DERĪBA

/Soģu 12:1-15/

Tika sapulcināti arī Efraima vīri, un tie devās uz ziemeļiem un sacīja Jeftam: “Kāpēc tu esi devies karā pret Amona bērniem, bet mūs neesi saucis iet sev līdzi? Tagad mēs tavu namu virs tavas galvas sadedzināsim ar uguni.”
Un Jefta viņiem sacīja: “Es pats un mana tauta bija lielā naidā ar Amona bērniem. Es jūs saucu, bet jūs man nepalīdzējāt atbrīvoties no viņu rokas.
Un, kad es redzēju, ka man nebija neviena glābēja, tad es liku savu dvēseli savā rokā un devos pret Amona bērniem, un Tas Kungs tos nodeva manā rokā. Kādēļ tad jūs nākat šodien, lai sāktu karu pret mani?”
Tad Jefta sapulcināja itin visus Gileāda vīrus, un tie karoja pret Efraima vīriem, un Gileāda vīri sakāva Efraimu, tāpēc ka tie bija teikuši: jūs esat bēgļi no Efraima, jo tiešām Gileāds ir Efraima un Manases vidū.
Un Gileāds atņēma Efraimam Jordānas braslus. Un ikreiz, kad kāds pārnācējs efraimietis, kas meklēja glābiņu, teica: ļaujiet man celties pāri, – tad Gileāda vīri tādam prasīja: vai tu esi efraimietis? Kad viņš atbildēja: es neesmu,-
tad tie viņam sacīja: pasaki “šibolet”! Ja tas teica “sibolet”, nespēdams šo vārdu pareizi izrunāt, tad tie viņu sagrāba un nokāva pie Jordānas brasliem, un tanī laikā no Efraima ļaudīm krita četrdesmit divi tūkstoši vīru.
Un Jefta bija soģis Israēlā sešus gadus; tad gileādietis Jefta nomira, un viņu apglabāja kādā pilsētā Gileādā.
Un pēc viņa soģis Israēlā bija Ibcans no Bētlemes.
Un tam bija trīsdesmit dēli, un trīsdesmit meitas viņš izprecināja no savām mājām, un trīsdesmit meitas viņš pārveda no ārienes saviem dēliem; viņš tiesāja Israēlu septiņus gadus.
Un tad Ibcans nomira, un viņu apglabāja Bētlemē.
Un pēc viņa soģis Israēlā bija zebulonietis Elons, un viņš Israēlu tiesāja desmit gadus.
Un zebulonietis Elons nomira, un viņu apglabāja Ajalonā Zebulona zemē.
Pēc viņa soģis Israēlā kļuva Abdons, Hillēla dēls, no Piratonas.
Un viņam bija četrdesmit dēlu un trīsdesmit mazdēlu, kas jāja uz septiņdesmit jauniem ēzeļiem, un viņš pats tiesāja Israēlu astoņus gadus.
Un arī vīrs no Piratonas, Abdons, Hillēla dēls, nomira, un viņu apglabāja Piratonā, Efraima zemē, amalekiešu kalnos.

/Soģu 13:1-25/

Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un Tas Kungs tos nodeva filistiešu rokās četrdesmit gadus.
Un tur bija kāds vīrs no Coras, Dana cilts, tā vārds bija Manua, un viņa sieva bija neauglīga, un tā nebija vēl dzemdējusi.
Tad Tā Kunga eņģelis parādījās šai sievai un sacīja viņai: “Redzi, tu domā, ka tu esi neauglīga, jo tu neesi dzemdējusi, bet tu kļūsi grūta, un tu dzemdēsi dēlu.
Tādēļ esi piesardzīga un nedzer vīnu, nedz reibinošus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts.
Jo, redzi, tu kļūsi grūta un dzemdēsi dēlu, un skujamam nazim nebūs nākt pār viņa galvu, jo zēns būs nazīrietis, novēlēts Dievam; lai viņš ir tāds, no mātes klēpja nākot, un viņš sāks glābt Israēlu no filistiešu rokas.”
Pēc tam šī sieva atgriezās un sacīja savam vīram: “Pie manis atnāca Dieva vīrs, un viņa izskats bija kā Dieva eņģeļa izskats, ļoti bijājams, un es viņu nejautāju, no kurienes tas ir, un viņš man arī neteica savu vārdu.
Bet viņš man sacīja: “Redzi, tu kļūsi grūta un dzemdēsi dēlu; bet tagad nedzer vīnu, nedz stiprus reibinošus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts, jo šis zēns būs nazīrietis, novēlēts Dievam, sākot ar viņa piedzimšanu līdz pat viņa nāves dienai.”
Tad Manua lūdza To Kungu un teica: “Ak, Kungs, es Tevi lūdzu, lai tas Dieva vīrs, ko Tu biji sūtījis, vēlreiz atnāk pie mums un pamāca mūs, kā mēs ar to zēnu, kam ir jāpiedzimst, lai rīkojamies.”
Un Dievs uzklausīja Manuas balsi, un Dieva eņģelis vēlreiz atnāca pie sievas; viņa bija atsēdusies tīrumā, bet viņas vīrs Manua nebija pie viņas.
Tad šī sieva steidzās un skrēja un sacīja savam vīram: “Redzi, man ir parādījies tas pats vīrs, kas bija pie manis atnācis viņdien.”
Tad Manua piecēlās, sekoja savai sievai un gāja pie tā vīra, un tam sacīja: “Vai tu esi tas vīrs, kurš esi ar šo sievu runājis?” Un tas sacīja: “Es tas esmu.”
Tad Manua teica: “Ja tavs vārds piepildītos, kā tad vajadzētu rīkoties ar šo zēnu, un kas viņam būs jādara?”
Tad Tā Kunga eņģelis sacīja Manuam: “Šī sieva lai atturas no visa tā, ko es viņai esmu minējis.
Neko, kas izaug no vīna koka, viņai nebūs ēst, un viņai nebūs dzert ne vīnu, ne stiprus reibinošus dzērienus, un viņai nebūs neko tādu ēst, kas ir nešķīsts; visu, ko es esmu viņai pavēlējis, to lai viņa ievēro.”
Tad Manua sacīja Tā Kunga eņģelim: “Mēs gribam tevi vēl aizkavēt, līdz cienastam sagatavojam tev kazlēnu.”
Bet Tā Kunga eņģelis sacīja Manuam: “Ja tu mani arī aizturētu, es tomēr tavu ēdienu neēstu, bet, ja tu gribi dedzināmo upuri nest, tad nes to Tam Kungam.” – Manua nezināja, ka tas bija Tā Kunga eņģelis.
Un Manua jautāja Tā Kunga eņģelim: “Kā tevi sauc? Ja tavs vārds piepildītos, tad mēs gribētu tevi godināt.”
Bet Tā Kunga eņģelis viņam sacīja: “Kāpēc tu tā prasi – kāds mans vārds? Tas ir noslēpums.”
Un Manua ņēma kazlēnu līdz ar ēdamo upuri pie tā un upurēja to kā dedzināmo upuri uz klints Tam Kungam. Un viņš lika notikt brīnišķīgām lietām, Manua un viņa sieva skatīja tās.
Un redzi, tiklīdz liesma no altāra pacēlās augšup pret debesīm, tā arī Tā Kunga eņģelis devās augšup altāra liesmā. Kad Manua un viņa sieva to redzēja, tad viņi krita uz sava vaiga pie zemes.
Bet Tā Kunga eņģelis vairs neatklājās nedz Manuam, nedz viņa sievai, un tikai tad Manua saprata, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis.
Tad Manua sacīja savai sievai: “Mēs mirdami mirsim, tādēļ ka esam Dievu redzējuši.”
Bet viņa sieva sacīja viņam: “Ja Tam Kungam būtu paticis mūs nonāvēt, tad Viņš nebūtu pieņēmis no mūsu rokām nedz dedzināmo upuri, nedz ēdamo upuri; viņš arī nebūtu mums visas šīs lietas parādījis, nedz arī visu to mums licis dzirdēt šinī laikā.
Un sieva dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Simsons; un zēns pieauga, un Tas Kungs viņu svētīja.
Un Tā Kunga Gars sāka viņā rosīties, tas notika Dana nometnē, starp Coru un Eštaolu.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā