Bībeles lasījumi – 12. maijs

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 11:29-12:7/
Evaņģēlijs /Jņ. 7:14-44/
Vecā Derība /Soģu 14:1-15:20/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 11:29-31/

Kas pats savu namu apbēdina, tam būs vējš par ieguvumu, un muļķim jābūt par gudrā kalpu.
Taisnīgā auglis ir dzīvības koks, un gudrais iemanto cilvēku sirdis.
Redzi, ja jau taisnīgajam virs zemes tā tiek atmaksāts, cik tad vēl vairāk bezdievim un grēciniekam!

/Sal. pam. 12:1-7/

Kas labprāt panes pārmācību, tas mīl atziņu; kas neieredz rājienu, tas paliek nejēga.
Rimtais vīrs gūst mierinājumu no Tā Kunga, bet sirdī ļaunu vīru Viņš pazudina.
Ļaunprātība nenāk par svētību cilvēkam, bet taisno sakne pastāvēs joprojām.
Tikumiem apveltīta sieva ir sava vīra krāšņs vainags, bet ļauna ir kā sastrutojums viņa kaulos.
Taisno domas ir goda pilnas, bet bezdievīgo padomi ir krāpīgi.
Bezdievīgo runas izraisa asinsizliešanu, bet rimto mute paglābj.
Bezdievīgie tiks gāzti un sagrauti, un viņu vairs nebūs, bet taisno nams pastāvēs.


EVAŅĢĒLIJS

/Jņ. 7:14-44/

Bet, kad svētki jau bija pusē, Jēzus uzgāja Templī un sāka mācīt.
Tad jūdi izbrīnījās un sacīja: “No kurienes šis pazīst rakstus, būdams bez izglītības?”
Jēzus viņiem atbildēja: “Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sūtījis.
Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis.
Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu. Bet, kas meklē Tā godu, kas Viņu sūtījis, Tas ir patiess un Tanī nav netaisnības.
Vai Mozus jums nav devis bauslību? Un neviens no jums bauslību nepilda. Kāpēc tad jūs Mani meklējat nokaut?”
Ļaudis atbildēja: “Ļauns gars tevi apsēdis: kas Tevi meklē nokaut?”
Jēzus viņiem atbildēja: “Vienu darbu Es esmu darījis, un jūs visi uztraucaties par to.
Mozus jums devis apgraizīšanu – lai gan tā nav no Mozus, bet no tēviem – un jūs sabatā apgraizāt cilvēku.
Ja cilvēks sabatā saņem apgraizīšanu, lai Mozus bauslība tiktu ievērota, ko tad jūs dusmojat uz Mani, ka Es sabatā visu cilvēku esmu darījis veselu?
Nespriediet taču pēc ārienes, bet spriediet taisnu spriedumu!”
Tad kādi no jeruzālemiešiem sacīja: “Vai šis nav Tas, ko viņi meklē nokaut?
Un redziet, Viņš runā pilnīgi atklāti, un tie Viņam nekā nesaka. Vai tiešām valdības vīri būtu nākuši pie atziņas, ka Viņš ir Kristus?
Tomēr par Viņu mēs zinām, no kurienes Viņš ir. Bet, kad Mesija nāks, neviens nezinās, no kurienes Viņš ir.”
Tad Jēzus Templī mācīdams sauca: “Tiešām Mani jūs pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neesmu nācis no Sevis, bet Tas, kas ir patiess, Mani sūtījis. To jūs nepazīstat.
Bet Es Viņu pazīstu, jo no Viņa Es nāku, un Viņš Mani sūtījis.”
Tad tie gribēja Viņu gūstīt. Tomēr neviens savas rokas pie Viņa nepielika, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi.
Bet no tautas daudzi Viņam sāka ticēt un sacīja: “Vai gan Kristus, kad Tas nāks, vairāk zīmes darīs, nekā šis ir darījis?”
Kad nu farizeji dzirdēja, ka tautā iet par Viņu tādas valodas, tad augstie priesteri un farizeji nosūtīja sulaiņus, lai Viņu apcietinātu.
Tad Jēzus sacīja: “Vēl īsu brīdi Es esmu pie jums, tad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis.
Jūs Mani meklēsit, bet neatradīsit, jo, kur Es noeimu, jūs nevarat līdzi nākt.”
Tad jūdi sacīja cits citam: “Kur Viņš grib iet, ka mēs Viņu nevarētu atrast? Vai tik Viņš negrib iet pie tiem, kas dzīvo starp grieķiem, un mācīt grieķus?
Ko nozīmē vārdi, ko Viņš teica: jūs Mani meklēsit un neatradīsit, – un: kur Es noeimu, jūs nevarat līdzi nākt.”
Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!
Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.”
To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.
Daudzi no tautas, kas šos vārdus dzirdēja, sacīja: “Šis tiešām ir gaidāmais pravietis.”
Cits sacīja: “Šis ir Kristus.” Bet citi sacīja: “Vai gan no Galilejas jānāk Kristum?
Vai nav sacīts rakstos, ka Kristus nāk no Dāvida dzimuma, no Betlēmes ciema, kur dzīvoja Dāvids?”
Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ.
Daži no viņiem gribēja Viņu gūstīt, tomēr neviens rokas pie Viņa nepielika.


VECĀ DERĪBA

/Soģu 14:1-20/

Un reiz Simsons nogāja lejā uz Timnu, un viņš ieraudzīja kādu jaunu meitu Timnā no filistiešu meitām.
Atgriezies atpakaļ kalnos, viņš to stāstīja savam tēvam un savai mātei, teikdams: “Es redzēju kādu jaunu meitu Timnā, no filistiešu meitām; nu tagad ņemiet viņu man par sievu!”
Tad viņa tēvs un viņa māte viņam teica: “Vai tad tiešām nav tavu radu starpā meitu un visas mūsu tautas vidū sievu, ka tu ej, lai sev ņemtu sievu no filistiešiem, šiem neapgraizītajiem?” Bet Simsons atbildēja savam tēvam: “Tikai šo tu ņem man par sievu, jo viņa ir manām acīm tīkama.”
Bet viņa tēvs un viņa māte nezināja, ka Tas Kungs pats to tā bija izkārtojis, lai pārmācītu filistiešus; filistieši tanī laikā valdīja pār Israēlu.
Tad Simsons ar savu tēvu un ar savu māti devās lejā uz Timnu. Pie Timnas vīna dārziem viņam pretī rūkdams izlēca jauns lauva.
Un Tā Kunga Gars nāca pār Simsonu, un viņš saplēsa lauvu, itin kā kazlēnu saplēš, un viņa rokās nebija nekā; bet viņš ne savam tēvam, ne savai mātei neteica, ko viņš bija darījis.
Un viņš nonāca un runāja ar šo jauno meitu, un viņa ļoti patika Simsona acīm.
Kad viņš pēc kāda laika griezās atpakaļ, lai viņu precētu, tad viņš mazliet nogriezās no ceļa, lai apraudzītu lauvas maitu, un redzi, nedzīvajā lauvas ķermenī bija bišu spiets un medus.
Un viņš to ar savām rokām izņēma un pa ceļam to ēda un gāja pie sava tēva un pie savas mātes, viņš arī tiem deva, un tie ēda, bet viņš tiem nesacīja, ka viņš medu bija izņēmis no lauvas maitas.
Kad viņa tēvs atkal nogāja pie šīs jaunās meitas, Simsons tur sarīkoja dzīres, kā to jauni vīri mēdza darīt.
Un, kad viņi ieraudzīja Simsonu, tad viņi ataicināja trīsdesmit vedējus, kas lai būtu pie viņa.
Tad Simsons viņiem teica: “Es gribu jums dot atminēt mīklu, un tā jums man ir jāatmin septiņu dienu laikā, kamēr ir dzīres, un, ja jūs pareizi atbildēsit, tad es jums došu trīsdesmit linu audekla kreklus un trīsdesmit svētku kārtas.
Bet, ja jūs nevarēsit man to atminēt, tad jums man būs jādod trīsdesmit linu audekla krekli un trīsdesmit svētku kārtas.” Un tie viņam sacīja: “Pasaki mums savu mīklu, lai mēs to dzirdam!”
Tad viņš tiem sacīja: “Barība iznāca no rijēja, no stiprā izplūda saldums.” Bet tie nespēja mīklu atminēt trijās dienās.
Un septītajā dienā tie sacīja Simsona sievai: “Pierunā tu savu vīru, lai viņš mums šo mīklu izstāsta, citādi mēs tevi līdz ar tavu tēva namu sadedzināsim ugunī. Vai tad jūs esat mūs aicinājuši, lai no mums tikai iedzīvotos?”
Tad Simsona sieva raudāja pie viņa krūts un sacīja: “Tu tik mani ienīsti, bet nemaz mani nemīli: tu esi uzdevis manas tautas dēliem mīklu, bet man tu to nesaki!” Un viņš sacīja: “Redzi, es neesmu ne savam tēvam, ne savai mātei to pateicis, kā tad lai es tev to saku?”
Bet tā raudāja pie viņa septiņas dienas, kamēr tiem bija kāzu dzīres, un tad notika, ka septītajā dienā viņš tai to izstāstīja, jo tā neatlaidīgi mācās virsū, bet mīklas atrisinājumu viņa izstāstīja savas tautas dēliem.
Tad pilsētas vīri viņam sacīja septītajā dienā, pirms saule norietēja: “Kas ir saldāks nekā medus? Un kas ir stiprāks nekā lauva?” Bet viņš tiem sacīja: “Ja jūs nebūtu aruši ar manu teli, tad jūs arī nebūtu atminējuši manu mīklu!”
Tad Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un viņš nogāja uz Aškalonu, un tur viņš nosita trīsdesmit vīrus, novilka viņiem drēbes un iedeva viņu svētku kārtas tiem, kuri bija mīklu atminējuši.
Bet Simsona sievu ņēma viens no tiem, kas bija bijis viņa vedējos.

/Soģu 15:1-20/

Un notika pēc kādām dienām, ap kviešu pļaujas laiku, kad Simsons apmeklēja savu sievu, atnesdams tai kazlēnu, un sacīja: “Es gribu iet pie savas sievas istabā.” Bet viņas tēvs neļāva viņam ieiet,
sacīdams: “Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tu viņu tagad tikai ienīsti, tāpēc es to devu par sievu kādam no taviem vedējiem. Bet viņas jaunākā māsa ir vēl skaistāka nekā viņa, to tu vari viņas vietā iegūt sev par sievu.”
Bet Simsons tiem sacīja: “Šoreiz lai filistieši nevaino mani, ja es tiem darīšu ļaunu.”
Un viņš nogāja un noķēra trīs simti lapsu, tad viņš, paņēmis lāpas, pagrieza asti pret asti un iesprauda pa lāpai starp divām astēm.
Tad viņš pielaida uguni lāpām un palaida zvērus filistiešu vēl nenokoptajās druvās, tā nodedzinādams itin visu: sacelto, kā arī vēl nepļauto labību un pat vīna dārzus un olīvkokus.
Tad filistieši sacīja: “Kas to ir izdarījis?” Un viņiem sacīja: “Simsons, timnieša znots, tāpēc ka tas ir viņa sievu ņēmis un devis to vienam no viņa vedējiem.” Tad filistieši cēlās un sadedzināja viņu un viņas tēva namu ar uguni.
Bet Simsons tiem sacīja: “Ja jūs tā rīkojaties, tad es nemitēšos, kamēr nebūšu atriebies.”
Un viņš varenā kautiņā sadragāja to plecus un gurnus; tad viņš nogāja lejā un dzīvoja Ētama klints aizā.
Tad filistieši devās kalnup, uzcēla savas teltis Jūdas zemē un ieņēma visu apgabalu līdz Lehijai.
Un Jūdas vīri tiem jautāja: “Kādēļ jūs esat pret mums izgājuši karot?” Un tie atbildēja: “Lai Simsonu sasietu važās un viņam darītu tā, kā viņš ir mums darījis.”
Tad nonāca lejā trīs tūkstoši Jūdas vīru pie Ētama klints aizas un sacīja Simsonam: “Vai tu nezini, ka filistieši pār mums valda? Kāpēc tad tu esi mums to darījis?” Un viņš tiem atbildēja: “Kā tie man ir darījuši, tā arī es esmu ar tiem izrīkojies.”
Tad tie viņam sacīja: “Mēs esam nākuši, lai tevi saistītu un nodotu filistiešu rokā.” Un Simsons tiem sacīja: “Zvēriet man, ka jūs man nenodarīsit nekā ļauna.”
Un tie sacīja viņam: “Nē, mēs gribam tevi tikai sasiet ar saitēm un tevi viņiem izdot, bet nonāvēt tevi mēs nenonāvēsim.” Un tie viņu saistīja ar divām jaunām virvēm un to uzveda augšā no aizas.
Kad viņš nonāca līdz Lehijai, tad filistieši, nākdami viņam pretī, uzgavilēja, bet Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un virves, kas ap viņa elkoņiem, šķita kā linu pavedieni, kas ugunī apsviluši, un tās nokrita no viņa rokām.
Un viņš atrada svaigu ēzeļa žokļa kaulu, atvēza savu roku un, to satvēris, nosita tūkstoš vīru.
Un Simsons sacīja: “Ar ēzeļa žokļa kaulu es tos kapādams varēju sakapāt. Ar ēzeļa žokļa kaulu es nositu tūkstoš vīru.”
Un notika, kad viņš bija beidzis runāt, tad viņš izmeta žokļa kaulu no savas rokas un nosauca to vietu: Ramat-Lehija.
Tad viņam ļoti slāpa un viņš skaļi piesauca To Kungu un sacīja: “Tu esi tik lielu uzvaru guvis ar Sava kalpa roku, vai tagad man būs slāpēs mirt un krist šo neapgraizīto rokās?”
Un Tas Kungs pāršķēla iedobumu žokļa kaulā, no tā izvira ūdens, un viņš dzēra. Un viņa gars atgriezās viņā, un viņš atspirga; tādēļ tās vietas vārdu nosauca – Ajin-Korē, kas atrodas Lehijā līdz pat šai dienai.
Un viņš tiesāja Israēlu filistiešu dienās divdesmit gadus.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā