Bībeles lasījumi – 13. maijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 60:1-6/
Evaņģēlijs /Jņ. 7:45-8:11/
Vecā Derība /Soģu 16:1-17:13/



PSALMI

/Ps. 60:1-6/

Dziedātāju vadonim pēc meldijas “Lilija ir liecība”. Dāvida “miktam” mācībai,
kad viņš karoja ar Mezopotāmijas aramiešiem un ar Cobas aramiešiem un kad Joābs atgriezās un sakāva divpadsmit tūkstošus edomiešu vīru Sāls ielejā.
Dievs, Tu esi mūs atmetis, mūs izklīdinājis, Tu esi dusmojies, iepriecini mūs atkal!
Tu esi tricinājis zemi, esi licis tai saplaisāt, saliedē šīs plaisas, jo tā līgojas!
Tu Savai tautai esi licis pieredzēt daudz grūtību, esi mūs dzirdinājis ar skurbuma vīnu.
Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, lai viņi zem tā pulcētos un izbēgtu no ienaidnieka stopa. (Sela.)


EVAŅĢĒLIJS

/Jņ. 7:45-53/

Kad sulaiņi atgriezās pie augstiem priesteriem un farizejiem, tie viņiem sacīja: “Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši?”
Sulaiņi atbildēja: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.”
Farizeji viņiem atbildēja: “Vai arī jums prāti sajaukti?
Vai gan kāds no valdības vīriem vai no farizejiem tic Viņam?
Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības, – lai nolādēti viņi!”
Tad viens no viņu vidus, Nikodēms, kas jau agrāk bija nācis pie Viņa, sacīja:
“Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?”
Tie atbildēja viņam: “Vai arī tu esi galilietis? Izpēti un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis.”
Un tie aizgāja katrs savā mājā.

/Jņ. 8:1-11/

Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu.
Agri no rīta Viņš atkal gāja Templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus.
Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši,
tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā.
Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?”
Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”
Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs.
Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?”
Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”


VECĀ DERĪBA

/Soģu 16:1-31/

Reiz Simsons gāja uz Gazu, un tur viņš ieraudzīja kādu netiklu sievu, un viņš pie tās iegāja.
Un Gazas iedzīvotājiem tika tūliņ sacīts: “Simsons ir atnācis šurp.” Un tie viņu ielenca un viņam uzglūnēja visu nakti pilsētas vārtos, tie bija klusu visu nakti, un viņi sacīja: “Gan jau, kad rīta gaisma ausīs, tad mēs viņu nositīsim.”
Bet Simsons gulēja tikai līdz pusnaktij; ap pusnakti viņš piecēlās un satvēra abas pilsētas vārtu veramās puses un abus stabus. Tos viņš izcēla ar visu aizšaujamo bultu, uzcēla uz saviem kamiešiem un uznesa tā kalna virsotnē, kas atrodas pretī Hebronai.
Un pēc tam notika, ka viņš iemīlēja kādu sievu Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla.
Pie viņas atnāca filistiešu lielkungi un sacīja viņai: “Pierunā tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu, tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus.”
Tad Delīla sacīja Simsonam: “Pasaki man, kā tas ir izskaidrojams, ka tavs spēks ir tik liels, un ar ko varētu tevi saistīt un savaldīt?”
Un Simsons viņai sacīja: “Ja mani sasietu ar septiņām svaigām cīpslām, kas vēl nav izkaltušas, tad es kļūtu nespēcīgs un būtu kā ikkatrs cilvēks.”
Tad filistiešu lielkungi viņai atnesa septiņas svaigas cīpslas, kas vēl nebija izkaltušas, un viņa ar tām sasēja Simsonu.
Bet vīri, kam bija uzdots sagūstīt Simsonu, bija palikuši pie viņas istabā. Kad viņa iesaucās: “Simson, filistieši!” – tad viņš sarāva šīs cīpslas itin kā pakulu pavedienus, kas ugunī apsviluši; tā viņi arī neizdibināja viņa spēku.
Tad Delīla sacīja Simsonam: “Redzi, tu esi mani pievīlis, un tu esi man teicis nepatiesību. Bet tagad, lūdzams, pasaki, ar ko tevi var sasiet?”
Tad viņš tai sacīja: “Ja mani saistītu ar jaunām virvēm, ar ko vēl nekas nav darīts, tad es rimtos un būtu kā ikkatrs cilvēks.”
Tad Delīla ņēma jaunas virves un viņu ar tām sasēja un iesaucās: “Simson, filistieši!” Un vīri arī šoreiz atradās viņas istabā. Bet viņš sarāva ar saviem elkoņiem šīs virves kā diegus.
Un Delīla sacīja Simsonam: “Līdz šim tu mani esi piekrāpis un runājis nepatiesību, bet pasaki man – ar ko tad tevi var sasiet?” Un viņš tai sacīja: “Ieaud septiņas manu matu šķipsnas audumā.”
Viņa piestiprināja tās pie riestavas un iesaucās: “Simson, filistieši!” – Un viņš uzmodās no miega un izrāva gan riestavu, gan audumu.
Tad viņa tam sacīja: “Tu gan saki, ka tu mani mīlot, bet tava sirds nav pie manis, trīs reizes tu esi mani pievīlis un neesi man pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas.”
Un, kad viņa diendienā viņu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei,
un viņš pateica tai visu, kas vien viņam bija uz sirds, un izstāstīja: “Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu nazīrietis, novēlēts Dievam no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā ikkatrs cilvēks.”
Kad nu Delīla noskārta, ka viņš tiešām no sirds tai bija atzinies, tad viņa lika ataicināt filistiešu lielkungus, sacīdama: “Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi.” Tad filistiešu lielkungi nāca augšā pie viņas, un tie nesa naudu savās rokās.
Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpī un pasauca kādu vīru, kas nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu, bet viņa paša spēks to atstāja.
Kad viņa sauca: “Filistieši, Simson!” – tad viņš pamodās no sava miega un domāja: gan es arī šoreiz izkļūšu tāpat kā citas reizes un sevi atbrīvošu. Bet viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies.
Tad filistieši viņu sagrāba un viņam izdūra acis. Tie noveda viņu lejā uz Gazu un to iekala vara važās, un viņam nācās cietumā griezt dzirnavas.
Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt pēc tam, kad tie bija tikuši nodzīti.
Tad filistiešu lielkungi sapulcējās, lai upurētu lielu upuri savam dievam Dagonam un lai līksmotos, un tie sacīja: “Mūsu dievs mums ir devis mūsu ienaidnieku Simsonu mūsu rokās.”
Kad viņi to rādīja tautai, tad ļaudis sumināja savu dievu, jo tie sacīja: “Mūsu dievs ir devis mūsu rokā mūsu ienaidnieku un mūsu zemes pretinieku, cīnītāju, kas daudzus no mums ir nokāvis.”
Un tanī brīdī, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja: “Pasauciet Simsonu, lai viņš mūs uzjautrina.” Tad tie lika atvest Simsonu no cietuma, un viņš tiem bija par uzjautrinājumu, un tie nostatīja viņu stabu starpā.
Tad Simsons sacīja tam puisim, kas viņu stingri turēja satvertu pie rokas un vadāja: “Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!”
Bet nams bija vīru un sievu pilns, un filistiešu lielkungi pašreiz atradās uz jumta, un ap trīstūkstoš vīru kopā ar sievām bija skatītājos, lai nolūkotos Simsonā.
Tad Simsons piesauca To Kungu un sacīja: “Tu, ak, Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani un dari mani stipru kaut vēl šo reizi, ak, Dievs, ka es varu atriebties šiem filistiešiem kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm!”
Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams balstījās, un viņš pret tiem atspiedās – pret vienu ar labo roku, pret otru ar kreiso roku.
Un Simsons sacīja: “Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem.” Un viņš atspiedās ar spēku, tad nams gāzās pār lielkungiem un pār visu tautu, kas tanī atradās, tā ka mirušo skaits, ko viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija nogalinājis.
Tad ieradās viņa brāļi un visa viņa tēva nams, tie viņu pacēla, aiznesa un apglabāja starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manuas kapā. Un viņš bija tiesājis Israēlu divdesmit gadus.

/Soģu 17:1-13/

Un tur bija kāds vīrs no Efraima kalniem, un viņa vārds bija Miha.
Un tas sacīja savai mātei: “Tie tūkstoš un simts sudraba gabali, kas tika tev paņemti un par kuriem tu esi izteikusi lāstu un pie tam, man pašam to dzirdot, redzi, tos es esmu pats paņēmis. Šī nauda ir tagad pie manis, bet nu es to gribu tev atdot atpakaļ.” Tad viņa māte tam teica: “Esi, mans dēls, Tā Kunga svētīts!”
Tad viņš atdeva atpakaļ savai mātei tūkstoš un simts sudraba gabalus, bet viņa māte sacīja: “Es svētīdama šo naudu no savas rokas esmu veltījusi Tam Kungam sava dēla labā, lai darinātu grieztu tēlu un lietu attēlu, bet tagad atdodu tev to atpakaļ.”
Bet, kad viņš no jauna atdeva savai mātei naudu, tad viņa māte ņēma divi simti sudraba gabalus un tos iedeva zeltkalim, lai tas darinātu grieztu tēlu un lietu attēlu. Un tie atradās Mihas namā.
Tā nu vīram Miham bija svētnīca; viņš darināja arī efodu un terafīmu un salīga un iesvētīja kādu, lai tas būtu viņam par priesteri.
Tanīs dienās vēl nebija ķēniņa Israēlā, un ikviens darīja to, kas tam likās taisns paša acīs.
Un tad tur bija kāds jauneklis no Bētlemes Jūdas zemē, no Jūdas cilts, tas bija levīts. Un viņš tur piemājoja.
Šis vīrs bija atstājis savu pilsētu Bētlemi Jūdā, lai piemājotu, kur vien vieta gadītos, un, savu ceļu iedams, viņš nonāca Efraima kalnos Mihas namā.
Tad Miha tam jautāja: “No kurienes tu nāc?” Un viņš tam atbildēja: “Es esmu levīts no Bētlemes Jūdā, un eju un piemājoju, kur vieta gadās.”
Tad Miha viņam sacīja: “Paliec pie manis un topi tu man gan par tēvu, gan par priesteri. Es tev došu ik gadus desmit sudraba gabalus, arī pienācīgu apģērbu un uzturu tavai iztikai.” Un levīts palika.
Viņš bija ar mieru palikt pie Mihas, un šis jauneklis viņam kļuva tikpat kā viens no viņa dēliem.
Un Miha iesvētīja levītu, un šis jauneklis tam kļuva par priesteri un palika Mihas namā.
Tad Miha sacīja: “Tagad es zinu, ka Tas Kungs darīs man labu, tāpēc ka šis levīts man ir kļuvis par priesteri.”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā