Bībeles lasījumi – 16. maijs

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Ps. 12:8-17/
Evaņģēlijs /Jņ. 9:1-34/
Vecā Derība /Rt. 1:1-2:23/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 12:8-17/

Zinīga vīra padoms ir teicams un slavējams, bet blēži un viltnieki paliks kaunā.
Labāks ir pazemīgais, kas pats veic savu darbu, nekā lielīgais, kam trūkst maizes.
Taisnais žēlo pat savus lopus, bet bezdievīgā sirds ir nežēlīga.
Kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam, bet, kas nevajadzīgām lietām pakaļ dzenas, tas ir neprātis.
Bezdievja prieks ir darīt zaudējumus, bet taisnā sakne nes augļus.
Ļaunais sapinas pats savu lūpu neīstos vārdos, bet taisnajam nelaime paiet secen.
Daudz laba sev iegūst vīrs ar savas mutes nopelniem, un cilvēkam tiek atlīdzināts pēc viņa roku veikuma.
Neprašam šķiet viņa ceļš taisns viņa paša acīs, bet gudrība mīt tanī, kas uzklausa padomu.
Bezprātīgais tūliņ izrāda atklāti savas dusmas, bet, kas apslēpj to, ka ir apkaunots, tas ir gudrs.
Kas ir patiess, tas saka atklāti visu, kas tiešs un pareizs, bet nepatiess liecinieks krāpj.


EVAŅĢĒLIJS

/Jņ. 9:1-34/

Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs.
Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”
Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.
Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.
Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma.”
To sacījis, Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm
un sacīja viņam: “Ej, mazgājies Ziloas (tulkojumā: sūtītais) dīķī!” Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs.
Tad kaimiņi un citi, kas viņu iepriekš bija redzējuši, ka viņš ubagoja, sacīja: “Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja?”
Daži sacīja: viņš tas ir, – citi turpretim: nē, bet viņš tam līdzīgs. Viņš pats sacīja: “Es tas esmu.”
Tad tie viņam sacīja: “Kā tad tavas acis ir atvērušās?”
Viņš atbildēja: “Cilvēks, kuru sauc Jēzus, iztaisīja svaidāmo, svaidīja ar to manas acis un sacīja man: ej uz Zilou un mazgājies! – Tad es aizgāju, mazgājos un kļuvu redzīgs.”
Tie viņam jautāja: “Kur Viņš ir?” Viņš sacīja: “Es nezinu.”
Tad viņi šo agrāk neredzīgo cilvēku aizveda pie farizejiem.
Bet tā diena bija sabats, kad Jēzus bija taisījis svaidāmo un bija atvēris viņa acis.
Arī farizeji viņu atkal jautāja, kā viņš ticis redzīgs. Viņš sacīja tiem: “Viņš uzlika svaidāmo uz acīm, es mazgājos un – varu redzēt.”
Tad daži farizeji sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš nesvētī sabatu.” Bet citi sacīja: “Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?” Un tie sāka šķelties savā starpā.
Tad viņi atkal saka neredzīgajam: “Ko tu pats saki par Viņu, ka Viņš atvēris tavas acis?” Tas sacīja: “Viņš ir pravietis.”
Bet jūdi neticēja tam, ka viņš bijis neredzīgs un kļuvis redzīgs, kamēr tie nebija atsaukuši izdziedinātā cilvēka vecākus.
Viņi tiem jautāja: “Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis? Kā tad viņš tagad var redzēt?”
Viņa vecāki atbildēja: “Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis;
bet, kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs.”
Tā viņa vecāki runāja, baidīdamies no jūdiem; jo jūdi jau bija sarunājušies katru, kas Viņu apliecinātu par Kristu, izslēgt no draudzes.
Tāpēc viņa vecāki sacīja: “Viņš ir pilngadīgs, jautājiet viņam pašam!”
Pēc tam viņi otrreiz pasauca cilvēku, kas bija neredzīgs bijis, un sacīja viņam: “Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.”
Tad tas atbildēja: “Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt.”
Viņi tam sacīja: “Ko Viņš ar tevi darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis?”
Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau teicu, bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt par Viņa mācekļiem?”
Tad tie viņu nolamāja un sacīja: “Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi.
Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.”
Izdziedinātais viņiem atbildēja: “Tas ir dīvaini, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un tomēr Viņš ir atvēris manas acis.
Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to Viņš klausa.
Nemūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis.
Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt.”
Tie viņam atbildēja: “Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?” Un tie viņu izdzina ārā.


VECĀ DERĪBA

/Rt. 1:1-22/

Soģu valdības laikā zemē izcēlās bads. Kāds vīrs no Jūdas Bētlemes gāja, lai apmestos Moāba zemē, – viņš pats, viņa sieva un abi viņa dēli.
Šī vīra vārds bija Ēlimelehs, viņa sievas vārds bija Naomija, un viņa abu dēlu vārdi bija Mahlons un Kiljons; viņi bija efratieši no Jūdas Bētlemes. Viņi nonāca Moāba zemē un tur palika.
Ēlimelehs, Naomijas vīrs, nomira, un viņa palika ar saviem abiem dēliem.
Tie ņēma sev moābiešu sievas: vienas vārds bija Orpa, un otras vārds bija Rute. Viņi dzīvoja tur kādus desmit gadus.
Tad nomira abi – Mahlons un Kiljons. Tā šī sieva palika viena pēc abu dēlu un vīra nāves.
Nu viņa kopā ar savām vedeklām posās atgriezties atpakaļ no Moāba zemes, jo viņa bija tur dzirdējusi, ka Tas Kungs esot labvēlīgi uzlūkojis Savu tautu, dodams tai maizi.
Viņa kopā ar savām vedeklām atstāja vietu, kur viņa bija, un gāja atpakaļ uz Jūdas zemi.
Ceļā Naomija sacīja abām savām vedeklām: “Ejiet, griezieties atpakaļ katra savas mātes mājā, un Tas Kungs lai parāda jums mīlestību, tāpat kā jūs esat to parādījušas man un abiem nelaiķiem.
Tas Kungs lai dod jums atrast mieru katrai sava vīra namā.” Tad viņa tās skūpstīja, bet tās sāka skaļā balsī raudāt
un atbildēja viņai: “Mēs gribam iet tev līdzi pie tavas tautas.”
Tad Naomija sacīja: “Griezieties atpakaļ, manas meitas, kādēļ jums nākt man līdzi? Vai man būtu vēl dēli manā klēpī, kas varētu jums kļūt par vīriem?
Griezieties atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo esmu par vecu, lai ietu pie vīra. Ja arī es sacītu: man ir cerības, – un ja pat šo nakti es ietu pie vīra un dzemdētu dēlus,
vai jūs gan gaidītu, līdz kamēr tie izaugtu? Vai jūs gan noslēgtos, neiedamas pie vīra? Nē, manas meitas, jo man ir pārāk sāpīgi jūsu dēļ, ka Tā Kunga roka ir mani skārusi.”
Tad viņas vēl skaļāk raudāja, un Orpa deva skūpstu savai vīramātei, bet Rute pieglaudās viņai.
Tad tā viņai sacīja: “Lūk, tava svaine ir atgriezusies pie savas tautas un pie saviem dieviem, seko arī tu savai svainei.”
Bet Rute atbildēja: “Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.
Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai Tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi.”
Un, kad Naomija redzēja, ka viņa nelokāmi paliek pie sava nodoma iet viņai līdzi, viņa mitējās viņu pierunāt.
Tā viņas abas gāja tālāk, līdz nonāca Bētlemē. Un, kad viņas ienāca Bētlemē, tad visā pilsētā viņu dēļ radās satraukums. Un bija dzirdamas runas: vai šī nav Naomija?
Viņa sacīja tām: “Nesauciet mani – Naomija, bet sauciet mani – Māra, jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma.
Pilnībā es aizgāju, un tukšai Tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja Tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?”
Tā Naomija atgriezās un līdz ar viņu moābiete Rute, viņas vedekla, kas bija atnākusi no Moāba zemes. Viņas ieradās Bētlemē miežu pļaujas sākumā.

/Rt. 2:1-23/

Naomijai bija kāds radinieks no vīra puses, turīgs vīrs no Ēlimeleha dzimtas, viņa vārds bija Boāss.
Un moābiete Rute sacīja Naomijai: “Es iešu tīrumā lasīt vārpas tā aizmugurē, kā acīs es atradīšu labvēlību.” Un tā atbildēja viņai: “Ej, mana meita.”
Tā viņa devās ceļā un gāja un lasīja vārpas tīrumā pļāvēju aizmugurē. Viņai gadījās nokļūt tīruma daļā, kas piederēja Boāsam no Ēlimeleha dzimtas.
Un redzi, Boāss nāca no Bētlemes un sacīja pļāvējiem: “Tas Kungs lai ir ar jums!” Un tie atbildēja: “Tas Kungs lai tevi svētī!”
Tad Boāss jautāja puisim, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem: “Kam pieder šī meita?”
Un puisis, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem, atbildēja un sacīja: “Tā ir kāda jauna moābiete, kas ir atnākusi līdzi Naomijai no Moāba zemes.
Viņa teica: lūdzu, ļauj man lasīt un paņemt vārpas starp labības kūlīšiem pļāvēju aizmugurē. – Tā viņa atnāca un ir pastāvīgi šeit no agra rīta līdz šim laikam, bez kāda atpūtas brīža.”
Tad Boāss sacīja Rutei: “Uzklausies, mana meita: neej lasīt vārpas cita tīrumā un neej arī prom no šejienes, bet turies pie manām kalponēm.
Tavas acis lai ir vērstas uz šo tīrumu, kuru manas kalpones pļauj, seko viņām. Es esmu piekodinājis puišiem tevi neaiztikt. Un, kad tu esi izslāpusi, ej pie traukiem un dzer no tā, ko puiši ir smēluši.”
Tad viņa krita uz sava vaiga, liekdamās līdz zemei, un sacīja viņam: “Kā es esmu atradusi labvēlību tavās acīs, ka tu mani ievēro? Es taču esmu svešiniece.”
Bet Boāss atbildēja un sacīja viņai: “Man ir atstāstīts jo sīki viss, ko tu esi laba darījusi savai vīramātei pēc viņas vīra nāves un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti, un savu dzimto zemi un esi gājusi pie tautas, ko iepriekš neesi pazinusi.
Tas Kungs lai atmaksā tev tavu labo darbu, un tava alga lai ir pilnīga no Viņa, Israēla Dieva, zem kura spārniem tu esi nākusi meklēt patvērumu.”
Tad viņa sacīja: “Kaut es atrastu labvēlību tavās acīs, mans kungs, jo tu esi mani mierinājis un runājis uz savas kalpones sirdi, kaut gan es pat neesmu viena no tavām kalponēm.”
Un launaga laikā Boāss viņai sacīja: “Nāc šurp un ēd, un mērc savu kumosu skābumā.” Tā viņa sēdēja blakus pļāvējiem, un viņš pasniedza viņai grauzdētus labības graudus, un viņa ēda, līdz paēda, un atstāja vēl pāri.
Kad viņa atkal piecēlās lasīt vārpas, Boāss pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: “Lai viņa lasa arī starp labības kūlīšiem, un nedariet viņai pāri,
bet izvelciet pat drusku no kopiņām viņai un atstājiet, lai viņa lasa, un nerājiet viņu.”
Un tā lasīja tīrumā līdz vakaram, tad izkūla to, ko bija salasījusi. Tas bija apmēram viena ēfa miežu.
Un viņa paņēma to un gāja uz pilsētu. Tur viņa rādīja savai vīramātei, ko bija salasījusi, un izņēma arī un deva viņai to, ko ēdot bija atlicinājusi.
Un viņas vīramāte jautāja: “Kur tu šodien lasīji vārpas, un kur tu strādāji? Svētīts lai ir tas, kas tevi ir uzlūkojis!” Tad viņa stāstīja savai vīramātei, pie kā viņa bija strādājusi, un sacīja: “Tā vīra vārds, pie kura es šodien strādāju, ir Boāss.”
Un Naomija sacīja savai vedeklai: “Lai viņš ir Tā Kunga svētīts, kura mīlestība nav atstājusi dzīvos un mirušos!” Naomija arī stāstīja viņai: “Tas vīrs ir mūsu tuvinieks, viens no mūsu radiem.”
Un moābiete Rute sacīja: “Bez tam viņš man sacīja: turies pie maniem kalpiem, līdz kamēr viņi būs ievākuši visu manu ražu.”
Un Naomija sacīja Rutei, savai vedeklai: “Tas ir labi, mana meita, ka tu turies pie viņa kalponēm, lai cita laukā tev nenodarītu pāri.”
Tā viņa turējās pie Boāsa kalponēm, lasīdama vārpas, līdz miežu un kviešu pļaujas beigām; tad viņa atgriezās pie savas vīramātes.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā