Bībeles lasījumi – 17. maijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 62:1-13/
Evaņģēlijs /Jņ. 9:35-10:21/
Vecā Derība /Rt. 3:1-4:22/



PSALMI

/Ps. 62:1-13/

Dziedātāju vadonim Jedutunam. Dāvida dziesma.
Tiešām, mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu, no Viņa nāk man palīdzība!
Tiešām, Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums: es gan nešaubīšos!
Cik ilgi jūs māksities virsū visi vienam vīram, vai jūs gribat viņu nogalināt, bruksit visi viņam virsū kā grūstošai sienai, kā krītošam mūrim, kas taisās gāzties?
Patiesi, no maniem augstumiem viņi domā mani nogāzt, viņiem patīk meli; ar savu muti viņi svētī, bet savās sirdīs lād! (Sela.)
Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība!
Tikai Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums, es gan netikšu satricināts!
Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs!
Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums. (Sela.)
Tiešām, kā vēsma ir cilvēku bērni, tikai maldi ir lielu vīru dēli; svaru kausos likti, viņi ceļas uz augšu vieglāk par vēja pūsmu.
Nepaļaujieties uz varu, uz laupījumu nelieciet tukšas cerības; kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi!
Vienu vārdu Dievs arvienu ar uzsvaru ir teicis, un to es esmu daudzreiz dzirdējis: Dievam vienam pieder vara.
Un Tev, Kungs, pieder arī žēlastība, jo Tu atmaksā ikvienam pēc viņa darbiem.


EVAŅĢĒLIJS

/Jņ. 9:35-41/

Jēzus dabūja zināt, ka viņi to izdzinuši ārā. Saticis to, Viņš sacīja: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?”
Tas atbildēja: “Kungs, kas Tas ir, lai es varētu Viņam ticēt?”
Jēzus viņam sacīja: “Tu esi Viņu redzējis; kas ar tevi runā, tas Viņš ir.”
Viņš teica: “Es ticu, Kungs!” – un To pielūdza.
Un Jēzus sacīja: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.”
To dzirdēja daži farizeji, kas bija pie Viņa, un Viņam sacīja: “Mēs taču neesam akli?”
Jēzus viņiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, – tāpēc jūsu grēks paliek.”

/Jņ. 10:1-21/

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs.
Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans.
Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā.
Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi.
Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi.”
Šo līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko Viņš uz tiem runāja.
Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ES ESMU durvis, kas ved pie avīm.
Visi, kas priekš Manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas.
ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības.
Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.
ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.
Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina,
jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp.
ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst.
Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm.
Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.
Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu.
Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva.”
Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu starpā šo vārdu dēļ.
Daudzi viņu starpā sacīja: “Viņā ir velns, Viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs Viņu klausāties?”
Citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?”


VECĀ DERĪBA

/Rt. 3:1-18/

Tad Naomija, viņas vīramāte, viņai sacīja: “Mana meita, vai lai es nemeklēju tev vietu, kur tev labi klāsies?
Un vai Boāss, pie kura kalpiem tu esi bijusi, nav mūsu radinieks? Lūk, šonakt viņš vētīs miežus piedarbā.
Tādēļ mazgājies un svaidies, uzvelc savas jaunās drēbes un noej uz piedarbu, bet nerādies tam vīram, pirms viņš nav pabeidzis ēst un dzert.
Bet, kad viņš apgulsies, ievēro to vietu, kur viņš guļ, tad ej, pacel segu no viņa kāju galiem, noklāj to tiem līdzās un apgulsties uz tās; tad viņš tev teiks, kas tev jādara.”
Un viņa tai atbildēja: “Visu, ko tu saki, es darīšu.”
Tā viņa nogāja uz piedarbu un darīja visu taisni tā, kā viņas vīramāte bija likusi.
Un, kad Boāss bija paēdis un padzēris un viņa sirds bija jautra, viņš gāja gulēt labības kaudzes galā. Tad viņa klusi nāca un atsedza viņa kājas, un apgūlās.
Ap pusnakti tas vīrs uztrūkās un palocījies ieraudzīja, ka kāda sieva gulēja pie viņa kājām.
Viņš jautāja: “Kas tu esi?” Un viņa atbildēja: “Esmu Rute, tava kalpone; izplet savus spārnus pāri savai kalponei, jo tu esi mans tuvākais radinieks.”
Un viņš sacīja: “Esi Tā Kunga svētīta, mana meita; tu esi izdarījusi šo pēdējo mīlestības darbu labāk kā pirmo, neskriedama pakaļ jauniem puišiem, vai tie būtu nabagi vai bagāti.
Un tagad, mana meita, nebīsties: es darīšu tavā labā visu, ko vien tu prasīsi, jo visos vārtos mani ļaudis zina, ka tu esi godīga sieva.
Ir taisnība, ka es esmu tavs radinieks, tomēr vēl ir kāds tuvāks radinieks par mani.
Paliec šonakt še, un, ja rīt viņš gribēs tevi ņemt, labi, lai viņš tevi ņem, bet, ja viņš negribēs tevi ņemt, tad es tevi ņemšu; tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs! Guli līdz rītam.”
Tā viņa gulēja pie viņa kājām līdz rītam. Bet viņa piecēlās, pirms viens otru varēja pazīt, jo viņa sprieda: “Lai tas nekļūst zināms, ka sieva ir nākusi uz piedarbu.”
Un viņš sacīja: “Dod šurp lakatu, kas tev ir, un paturi to.” Tā viņa turēja to, un viņš iemērīja sešus mērus miežu un uzlika viņai tos mugurā, un viņa gāja uz pilsētu.
Un, kad viņa atnāca pie savas vīramātes, tā jautāja: “Kā tev ir klājies, mana meita?” Tad viņa stāstīja tai visu, ko tas vīrs bija darījis viņas labā:
“Šos sešus mērus miežu viņš man deva, jo viņš sacīja: tev nebūs tukšā iet pie savas vīramātes.”
Viņa sacīja: “Pagaidi, mana meita, līdz kamēr tu dabūsi zināt, kāds būs iznākums, jo tas vīrs nepaliks mierā, bet nokārtos šo lietu drīz.”

/Rt. 4:1-22/

Boāss bija aizgājis vārtos un tur apsēdies. Un redzi, tas tuvākais radinieks, par kuru Boāss bija stāstījis, gāja garām. Tad Boāss sacīja: “Iegriezies, draugs, atsēdies šeit.” Un viņš iegriezās un atsēdās.
Un viņš ņēma desmit vīrus no pilsētas vecajiem un sacīja: “Sēdiet šeit.” Tā viņi atsēdās.
Tad viņš tam tuvākam radiniekam sacīja: “Ir pārdodams kāds tīruma gabals, kas ir piederējis mūsu radiniekam Ēlimeleham. To grib pārdot Naomija, kas atgriezusies no Moāba zemes.
Tā nu es domāju, es darīšu tev to zināmu, sacīdams: nopērc tu to manas tautas vecaju priekšā un visu priekšā, kas šeit sēž. Ja tu gribi būt pircējs, tad pērc, bet, ja tu tas negribi būt, tad pasaki man to, lai es zinu, jo cita neviena nav bez tevis, kam nāktos pirkt, bet pēc tevis nāku es.” Viņš atbildēja: “Es pirkšu.”
Tad Boāss sacīja: “Tai dienā, kad tu pirksi to tīrumu no Naomijas rokas, tu saņemsi arī moābieti Ruti, nelaiķa sievu, lai atjaunotu nelaiķa vārdu uz viņa mantojumu.”
Tad tas tuvākais radinieks sacīja: “Es nevaru to sev pirkt, lai nesabojātu savu mantojumu. Saņem tu manas pirkšanas tiesības, jo es to nevaru pirkt.”
Senos laikos Israēlā bija šāds paradums par pirkšanu un mainīšanu: lai apstiprinātu kādu lietu, viens novilka savu kurpi un deva to otram, un tāds bija veids, lai noslēgtu Israēlā līgumu.
Tad tas tuvākais radinieks sacīja viņam: “Pērc tu to sev.” Un viņš novilka savu kurpi.
Tad Boāss sacīja vecajiem un visiem ļaudīm: “Šodien jūs esat liecinieki, ka es esmu nopircis no Naomijas rokas visu, kas ir piederējis Ēlimeleham, un visu, kas ir piederējis Kiljonam un Mahlonam.
Es esmu saņēmis arī moābieti Ruti, Mahlona atraitni, un ņemšu to sev par sievu, lai nepārtrauktu nelaiķa vārdu uz viņa īpašumu un lai neizdeldētu nelaiķa vārdu no viņa brāļu vidus un no viņa dzimtās vietas vārtiem; jūs esat šodien liecinieki.”
Tad visi ļaudis un vecaji, kas bija pie vārtiem, sacīja: “Mēs esam liecinieki. Lai Tas Kungs dara to sievu, kas nāks tavā mājā, kā Rahēli un kā Leu, kas abas kopā cēla Israēlā namu. Kļūsti laimīgs un vairo bagātību Efratā, un topi daudzināts Bētlemē!
Un to bērnu dēļ, ko Tas Kungs tev dos no šīs jaunās sievas, lai tavs nams ir kā Pereca nams, ko Tamāra dzemdēja Jūdam.”
Tā Boāss ņēma Ruti, un viņa kļuva tam par sievu; un viņš iegāja pie viņas, un Tas Kungs deva viņai miesas augli, un viņa dzemdēja dēlu.
Tad sievas sacīja Naomijai: “Slavēts lai ir Tas Kungs, kas nav licis tev šodien palikt bez radinieka! Lai Viņa Vārds top daudzināts Israēlā!
Viņš būs tev par dzīvības atjaunotāju, par balstu tavās vecuma dienās, jo tava vedekla, kas tevi ir mīlējusi, kas tev ir labāka par septiņiem dēliem, ir viņu dzemdējusi.”
Tad Naomija paņēma bērnu, ielika viņu savā klēpī un kļuva tam par aukli.
Un kaimiņienes deva viņam vārdu, sacīdamas: “Dēls ir dzimis Naomijai.” Viņas nosauca to par Obedu; tas bija Dāvida tēva Isaja tēvs.
Šie ir Pereca pēcnācēji: Perecs bija Hecrona tēvs,
Hecrons Rama, Rams Aminādaba,
Aminādabs Nahšona, Nahšons Salmona,
Salmons Boāsa, Boāss Obeda,
Obeds Isaja, bet Isajs bija Dāvida tēvs.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā