Bībeles lasījumi – 19. maijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 64:1-11/
Evaņģēlijs /Jņ. 11:1-44/
Vecā Derība /1. Sam. 2:27-4:22/



PSALMI

/Ps. 64:1-11/

Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma.
Klausi, Dievs, manu balsi, kad es žēlojos, pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām!
Apslēp mani no ļaunu ļaužu nodomiem, no ļaundaru trakošanas,
kuri trin savas mēles kā zobenu un raida kā bultas savus rūgtos vārdus,
lai slepeni šautu uz nenoziedzīgo; viņi šauj piepeši un nebaidās.
Viņi iedrošina sevi uz ļaunu, viņi norunā, ka slepeni izliks lamatas, un domā: kas to redzēs?
Viņi izgudro visādas blēdības: mēs esam gatavi; nodoms ir labi apsvērts! Un cilvēka sirdi un prātu neviens nevar izdibināt.
Bet Dievs ar Savu bultu viņus ķers piepeši, tad viņiem gan sāpēs.
Viņu pašu mēle būs par iemeslu viņu krišanai, lai krata galvas visi, kas to redzēs.
Tad bīsies visi cilvēki, un viņi atzīs to par Dieva darbu un sapratīs, kāds ir šis Viņa darbs.
Bet taisnais priecāsies par To Kungu un atradīs pie Viņa glābiņu; un visi sirdī taisnie teiks sevi laimīgu esam.


EVAŅĢĒLIJS

/Jņ. 11:1-44/

Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā.
Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims.
Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: “Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims.”
Jēzus, to dzirdējis, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.”
Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.
Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās.
Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!”
Mācekļi Viņam saka: “Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?”
Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.
Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas.”
To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: “Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt.”
Mācekļi Viņam sacīja: “Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.”
Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu.
Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: “Lācars nomiris;
un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!”
Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!”
Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā.
Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju.
Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli.
Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot.
Tad Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!
Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.”
Jēzus viņai saka: “Tavs brālis celsies augšām!”
Marta saka Viņam: “Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.”
Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,
un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?”
Viņa saka: “Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē.”
Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: “Mācītājs ir atnācis un tevi sauc.”
Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie Viņa.
Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi.
Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu.
Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.”
Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma
un sacīja: “Kur jūs viņu esat likuši?” Tie Viņam saka: “Kungs, nāc un redzi!”
Jēzus raudāja.
Tad jūdi sacīja: “Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!”
Bet daži viņu starpā sacīja: “Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?”
Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.
Jēzus saka: “Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.”
Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?”
Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis!
Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.”
Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!”
Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.”


VECĀ DERĪBA

/1. Sam. 2:27-36/

Tad kāds Dieva vīrs nāca pie Ēļa un tam sacīja: “Tā saka Tas Kungs: Es pats esmu atklādamies atklājies tava tēva Ārona dzimtai, kad viņi vēl bija Ēģiptē, faraona namā.
Un Es esmu tas, kas viņu izraudzīja no visām Israēla ciltīm Sev par priesteri, lai tas tuvotos Manam altārim un tur iededzinātu kvēpināmo upuri un lai tas valkātu efodu Manā priekšā; un Es esmu tava tēva namam novēlējis visus uguns upurus no visiem Israēla bērniem.
Kāpēc jūs minat kājām Manus kaujamos upurus un Manus ēdamos upurus, ko Es esmu pavēlējis nest Manā mājoklī? Un kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani, ka jūs paši uzbarojaties no Manas tautas, Israēla, pirmo augļu un pirmdzimušo dāvanu upuriem?
Tādēļ šāds ir Tā Kunga, Israēla Dieva, lēmums: tiešām, Es biju teicis, ka tavam un tava tēva namam būs Manā priekšā staigāt mūžīgi. Bet tagad Tā Kunga lēmums ir šāds: tas lai ir tālu no Manis! Bet to, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet, kas Mani nicina, tie tiks pazemoti.
Redzi, nāks dienas, tad Es nocirtīšu tavu elkoni un arī tava tēva nama elkoni, tā ka nebūs vairs sirmgalvja tavā namā.
Un tad tu ar lielu skaudību noraudzīsies uz visu to labumu, kas ir Israēlam sataisīts, bet visā tavā namā nākošās dienās nebūs neviena sirmgalvja.
Tomēr visus Es neizdeldēšu, atraudams tos no Mana altāra, lai tavas acis neizīgtu un lai tava dvēsele neiztvīktu, bet vairums tava dzimuma mirs vīra gados.
Un tas lai tev ir par zīmi, kas nāks pār abiem taviem dēliem, Hofnuu un Pinehasu: viņi abi mirs vienā un tai pašā dienā!
Bet Sev Es iecelšu uzticīgu priesteri; tas darīs pēc Mana sirdsprāta, un tas būs Manai dvēselei tuvs, tam Es uzcelšu pastāvīgu namu, un viņš staigās Manis svaidītā priekšā vienumēr.
Tad ikviens, kas vēl atlicies no tava nama, nāks, lai mestos tā priekšā zemē par naudas artavu un par riecienu maizes, un tad tas sacīs: pieņem mani kādā priestera kalpošanas vietā, lai man būtu kumoss maizes, ko ēst.”

/1. Sam. 3:1-21/

Tā jauneklis Samuēls kalpoja Tam Kungam priestera Ēļa priekšā; un Tā Kunga atklāsme bija retums tanī laikā; un parādību bija maz.
Un notika tanīs dienās, ka Ēlis bija atgūlies savā guļasvietā, bet viņš nevarēja vairs redzēt, jo acis tam bija jau metušās tumšas.
Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja Tā Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts.
Tad Tas Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīja: “Redzi, še es esmu!”
Un viņš aizskrēja pie Ēļa un sacīja: “Redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis.” Bet tas sacīja: “Es neesmu tevi saucis; ej atpakaļ gulēt!” Un tas aizgāja un apgūlās.
Tad Tas Kungs atkal sauca: “Samuēl!” Un Samuēls cēlās un gāja pie Ēļa, un sacīja: “Redzi, še es esmu! Tu esi atkal mani saucis.” Bet tas sacīja: “Es tevi neesmu saucis, mans dēls; ej atpakaļ gulēt!”
Bet Samuēls vēl nepazina To Kungu, jo Tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies.
Tad Tas Kungs sauca trešo reizi: “Samuēl!” Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: “Še es esmu, jo tu esi mani saucis.” Tad Ēlis noprata, ka Tas Kungs bija jaunekli saucis.
Un Ēlis sacīja Samuēlam: “Ej gulēt! Bet, ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!” Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļasvietā.
Tad Tas Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizēs: “Samuēl! Samuēl!” Un Samuēls sacīja: “Runā, jo Tavs kalps klausās.”
Un Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Redzi, Es izdarīšu ko tādu Israēlā, ka visiem, kas vien to dzirdēs, abās ausīs skanēs.
Tanī dienā Es celšos pret Ēļa namu, un visu, ko vien Es esmu pasludinājis pret viņa namu, to Es izdarīšu; Es sākšu, un Es arī pabeigšu!
Jo Es esmu darījis zināmu, ka Es būšu soģis uz laiku laikiem viņa namam to pārkāpumu dēļ, par kuriem tas zināja, proti, viņa dēli bija tie, kas paši lika pār sevi nākt lāstam, bet viņš pats neko nav darījis, lai viņus šai lietā aizkavētu.
Un tādēļ Es, pie Sevis zvērēdams, esmu nolēmis par Ēļa namu, ka Ēļa nama noziegumu nevar nemūžam salīdzināt nedz ar kaujamiem, nedz ar ēdamiem upuriem.”
Un Samuēls iekrita miegā līdz pat rītam; tad viņš atvēra Tā Kunga nama divkāršās durvis, un viņš bijās šo parādību atstāstīt Ēlim.
Tad Ēlis aicināja Samuēlu un sacīja: “Samuēl, mans dēls!” Un tas atsaucās: “Še es esmu!”
Un viņš sacīja: “Kas tā ir par vēsti, ko Viņš tev ir paziņojis? Neslēp to manā priekšā! Lai Dievs tev dara tā un vēl vairāk, ja tu kaut vienu vienīgu vārdu no visas tās vēsts no manis slēptu, ko Viņš ir tev darījis zināmu.”
Tad Samuēls izstāstīja viņam visus dzirdētos vārdus un neko nenoklusēja viņa priekšā. Un Ēlis sacīja: “Viņš ir Tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam.”
Un Samuēls pieauga, un Tas Kungs bija ar viņu, un Tas Kungs neatstāja neko nepiepildītu no tā, ko Viņš bija pasludinājis.
Un viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, atzina, ka Samuēls ir Tā Kunga uzticīgais pravietis.
Un Tas Kungs arī vēl turpmāk atklājās Šīlo pilsētā, jo Tas Kungs tur atklājās Samuēlam caur Savu vārdu.

/1. Sam. 4:1-22/

Un Samuēls pasludināja šo Dieva atklāsmi visam Israēlam. Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezeras, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas.
Un filistieši nostājās pret Israēlu, un kauja izvērsās jo plaša, un Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoši vīru.
Kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: “Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šīlo pie sevis Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.”
Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt arī abi Ēļa dēli – Hofnus un Pinehass.
Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja.
Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē,
tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē.” Un tie sacīja: “Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar!
Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām!
Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!”
Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku.
Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira.
Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme.
Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja.
Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: “Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?” Tad tas vīrs steigdamies ienāca un pateica to Ēlim.
Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt.
Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: “Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka,” – tad Ēlis jautāja: “Kā tad tur iet, mans dēls?”
Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: “Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu.”
Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus.
Bet viņa vedeklas, Pinehasa sievas, dzemdību laiks bija tuvu. Kad tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīratēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes.
Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas stāvēja klāt, sacīja: “Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi.” Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds.
Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: godība ir atņemta nost no Israēla, – tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts un tādēļ ka bija miris viņas vīratēvs, kā arī viņas vīrs.
Un viņa sacīja: “Godība ir atņemta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts Dieva šķirsts, mans vīratēvs un mans vīrs!”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā