Bībeles lasījumi – 20. maijs

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 12:18-27/
Evaņģēlijs /Jņ. 11:45-12:11/
Vecā Derība /1. Sam. 5:1-7:17/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 12:18-27/

Kas paradis neapdomīgi runāt, nereti iedur kā ar zobenu, bet zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles.
Patiesības paudēja mute pastāv mūžīgi, bet nepatiesa valoda nepaliek ilgi.
Krāpšana ir to sirdīs, kuri dod ļaunu padomu, bet tie, kas mudina uz mieru, sagādā prieku.
Taisnajam nekas nekaitēs, bet bezdievji būs nelaimju pilni.
Nepatiesas pļāpu rīkles šķiet Tam Kungam negantība, bet, kas rīkojas taisnīgi, tas Viņam labi patīk.
Sapratīgs cilvēks necenšas savu gudrību visiem redzamu darīt, bet negudra cilvēka sirds izraisa pati savu negudrību.
Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.
Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina.
Taisnais rāda savam tuvākajam īsto ceļu, bet bezdievīgo ceļš ieved kārdinājumā un maldos viņus pašus.
Sliņķis neceps savu medījumu, bet čakls cilvēks kļūst bagāts.


EVAŅĢĒLIJS

/Jņ. 11:45-57/

Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt.
Bet daži no tiem aizgāja pie farizejiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis.
Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: “Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju.
Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.”
Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: “Jūs neko nesaprotat
un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.”
Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā
un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.
No tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut.
Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un tur palika kopā ar mācekļiem.
Bet jūdu Pashā bija tuvu, un daudzi no laukiem jau pirms Pashā devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos.
Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, Templī stāvēdami: “Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?”
Bet augstie priesteri un farizeji bija devuši rīkojumu, ka katram, kas zina, kur Viņš ir, Viņš jāuzrāda, lai tie Viņu varētu apcietināt.

/Jņ. 12:1-11/

Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda.
Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju.
Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja:
“Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?”
Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.
Tad Jēzus sacīja: “Laid viņu, to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi!
Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr.”
Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka Viņš ir tur, un atnāca ne vien Jēzus dēļ, bet arī lai Lācaru redzētu, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
Bet augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru,
jo viņa dēļ daudz jūdu nogāja un ticēja Jēzum.


VECĀ DERĪBA

/1. Sam. 5:1-12/

Un filistieši paņēma Dieva šķirstu un aizveda to no Eben-Ezeras uz Ašdodu.
Tur filistieši paņēma Dieva šķirstu, ienesa to Dagona svētnīcā un novietoja blakus Dagonam.
Un, kad nākamajā rītā ašdodieši agri piecēlās, tad redzi, Dagons bija nokritis ar savu seju uz zemi šķirsta priekšā. Un tie ņēma Dagonu un to atkal uzcēla savā vietā.
Bet, kad tie nākamajā rītā atkal agri uzcēlās, tad redzi, Dagons atkal bija nogāzies ar savu seju uz zemi Tā Kunga šķirsta priekšā, bet Dagona galva un viņa roku delnas nolūzušas gulēja pie sliekšņa; vienīgi Dagona rumpis bija palicis uz tā.
Tādēļ Dagona priesteri un ikviens, kas ieiet Dagona svētnīcā, nemin uz Dagona sliekšņa Ašdodā līdz pat šai dienai.
Bet Tā Kunga roka kļuva jo smaga pār ašdodiešiem, un Viņš tos piemeklēja ar augoņiem gan Ašdodā, gan tās robežās.
Kad Ašdodas vīri saprata savu postu, tad viņi sacīja: “Lai Israēla Dieva šķirsts pie mums nepaliek, jo Viņa roka ir smagi piemeklējusi mūs un mūsu dievu Dagonu.”
Tāpēc tie izsūtīja ziņu un sapulcināja kopā visus filistiešu lielkungus un sacīja: “Ko lai mēs darām ar Israēla Dieva šķirstu?” Un tie nosprieda: “Lai Gātas pilsētai tiek nodots Israēla Dieva šķirsts.” Un tā viņi aizgādāja uz turieni Israēla Dieva šķirstu.
Bet, kad viņi to bija turp nogādājuši, tad Tā Kunga roka izraisīja šai pilsētā ļoti lielu satraukumu un izbailes, jo Viņš sita visus tās pilsētas ļaudis, gan mazus, gan lielus, ar augoņiem, tā ka tie lauzās viņu miesās uz āru.
Un tad viņi nosūtīja Dieva šķirstu uz Ekronu. Un notika, tiklīdz Dieva šķirsts nonāca Ekronā, tad pilsētas iedzīvotāji brēca un sacīja: “Vai jūs esat atnesuši Israēla Dieva šķirstu pie mums, lai mūs un visu mūsu tautu nomaitātu?”
Un tie izsūtīja ziņu un sapulcināja visus filistiešu lielkungus un sacīja: “Sūtiet projām Israēla Dieva šķirstu, lai tas nonāk atpakaļ savā vietā un lai tas nenokauj mūs un mūsu tautu!” Patiesi, nāves bailes bija ļoti lielas ikvienā pilsētā, kuru Dievs bija smagi skāris ar Savu roku.
Arī tie ļaudis, kuri nenomira, tika smagi šausti ar augoņiem, un no pilsētas pret debesīm cēlās žēlabas.

/1. Sam. 6:1-21/

Kad Tā Kunga šķirsts atradās filistiešu novadā jau septiņus mēnešus,
tad filistieši saaicināja savus priesterus un zintniekus un viņiem jautāja: “Ko lai mēs darām ar Tā Kunga šķirstu? Izziniet, kā mums to nosūtīt atpakaļ savā vietā!”
Un tie sacīja: “Ja jūs gribat Israēla Dieva šķirstu sūtīt atpakaļ, tad nesūtiet to tukšā, bet atdodiet to atpakaļ kopā ar vainas izpirkšanas upuri, jo tikai tādā ceļā jūs paši tiksit dziedināti un jums kļūs arī zināms, kādēļ Viņa roka no jums vēl nav atstājusies.”
Tad tie prasīja: “Kādu vainas izpirkšanas upuri tad lai mēs tam līdzi nosūtām?” Un tie sacīja: “Pēc filistiešu lielkungu skaita – piecus lielus zelta trumus un piecas zelta peles, jo viena un tā pati sērga ir pārņēmusi viņus visus: gan tautu, gan vadoņus.
Tad nu taisiet savu trumu attēlus un peļu attēlus, kas posta jūsu zemi, un dodiet godu Israēla Dievam; varbūt Viņš padarīs Savu roku pār jums mazliet vieglāku – pār jūsu dievu un pār jūsu zemi.
Un kāpēc tad jūs gribat savu sirdi apcietināt, kā ēģiptieši un faraons reiz savas sirdis apcietināja? Vai tad tā nebija: kad Viņš tiem Savu gribu bija brīnišķi parādījis, tad viņi tos arī atlaida, un tie aizgāja.
Un tagad, taisiet jaunus ratus un ņemiet divas zīdītājas govis, uz kurām vēl nekad jūgs nav likts; iejūdziet abas jaunās govis ratos, bet viņu mazos telēnus aizvediet no tām prom uz mājām;
tad ņemiet Tā Kunga šķirstu un uzceliet to uz ratiem, tos zelta priekšmetus, ko jūs Viņam esat nolikuši kā vainas izpirkšanas maksu, tos ielieciet vācelē tam blakām un tad to sūtiet projām, lai iet savu ceļu.
Un tad vērojiet: ja tas uzsāks savu atceļu kalnup virzienā uz Bet-Šemešu, tad tas mums šo nelaimi ir atnesis; bet ja ne, tad mēs zināsim, ka Viņa roka nav mūs skārusi, bet tas mums nejauši noticis.”
Un tie vīri tā arī izdarīja – ņēma divas jaunas govis, kas tikko kā bija atnesušās, un iejūdza tās ratos, bet viņu teļus tie paturēja mājās.
Un tie iecēla Tā Kunga šķirstu ratos līdz ar vāceli ar zelta pelēm un trumu attēliem.
Tad govis aizgāja taisni pa ceļu virzienā uz Bet-Šemešu, iedamas pa vienām un tām pašām sliedēm, nepārtraukti maudamas, solīti pa solītim, un tās nenogriezās ne pa labi, ne pa kreisi; un filistiešu lielkungi sekoja tām līdz Bet-Šemešas robežām.
Bet-Šemešas iedzīvotāji pašreiz pļāva ielejā kviešus, un, kad tie savas acis pacēla un ieraudzīja šķirstu nākam, tad tie, to redzēdami, kļuva līksmi.
Un rati nobrauca Jozuas, Bet-Šemešas iedzīvotāja, tīrumā un tur apstājās. Un tur bija liels akmens, un tie saskaldīja ratus malkā, bet govis tie upurēja kā dedzināmo upuri Tam Kungam.
Tad levīti nocēla Tā Kunga šķirstu līdz ar vāceli, kas bija tam klāt un kurā atradās zelta priekšmeti, un nolika to uz lielā akmens, un Bet-Šemešas iedzīvotāji tanī dienā upurēja Tam Kungam gan dedzināmos, gan kaujamos upurus.
Kad tie pieci filistiešu lielkungi to redzēja, tad tie tanī pašā dienā atgriezās Ekronā.
Bet šie nu ir trumu atveidojumi tīrā zeltā, ko filistieši atsūtīja Tam Kungam kā vainas izpirkšanas upuri: viens par Ašdodu, viens par Gazu, viens par Aškalonu, viens par Gātu, viens par Ekronu.
Un arī zelta peļu daudzums bija pēc filistiešu pilsētu skaita, kuras bija padotas pieciem lielkungiem, gan no nocietinātām pilsētām, gan no lauku ciemiem. Un tam liecinieks ir lielais akmens, uz kura tie nolika Tā Kunga šķirstu un kas līdz šai dienai vēl atrodas Jozuas, no Bet-Šemešas, tīrumā.
Bet Tas Kungs sodīja Bet-Šemešas iedzīvotājus, tāpēc ka tie bija ielūkojušies Tā Kunga šķirstā, un Viņš lika nomirt no iedzīvotājiem septiņdesmit vīriem. Un tauta par tiem sēroja, ka Tas Kungs ar šādu bargu pārmācību bija tautu sodījis.
Un Bet-Šemešas iedzīvotāji sacīja: “Kas gan var pastāvēt Tā Kunga, tā svētā Dieva, vaiga priekšā?! Un pie kā gan Viņš no mums aizietu?”
Un tie nosūtīja vēstnešus pie Kirjat-Jeārimas iedzīvotājiem, teikdami: “Filistieši ir atdevuši atpakaļ Tā Kunga šķirstu, nāciet lejā un vediet to kalnā pie sevis.”

/1. Sam. 7:1-17/

Tad atnāca vīri no Kirjat-Jeārimas un aizveda Tā Kunga šķirstu kalnup, un tie to noveda Abinadaba namā uz pakalna; tur viņi iesvētīja tā dēlu Ēleāzaru, lai tas apsargātu Tā Kunga šķirstu.
Un pagāja no tās dienas, kopš šķirsts bija novietots Kirjat-Jeārimā, daudz laika, pilni divdesmit gadi, un viss Israēla nams vaimanāja un meklēja To Kungu.
Tad Samuēls runāja, visam Israēla namam sacīdams: “Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie Tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un Aštartes tēlus, pievērsiet savu sirdi Tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas.”
Un tad Israēla bērni izmeta Baala un Aštartes tēlus un kalpoja vienīgi Tam Kungam.
Un Samuēls sacīja: “Sapulciniet visu Israēlu Micpā, tad es jūsu labad piesaukšu To Kungu!”
Un tie tika sapulcināti Micpā, un viņi smēla ūdeni un to izlēja Tā Kunga priekšā; un viņi to dienu gavēja un sacīja: “Mēs esam grēkojuši Tā Kunga priekšā.” Tā Samuēls Micpā sprieda tiesu pār Israēla bērniem.
Kad filistieši dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā, tad filistiešu lielkungi devās kalnā pret Israēlu. Un Israēla bērniem, to dzirdot, sametās bailes filistiešu priekšā.
Un Israēla bērni sacīja Samuēlam: “Nemities mūsu labad skaļi piesaukt To Kungu, mūsu Dievu, lai Viņš mūs izglābj no filistiešu rokas!”
Tad Samuēls ņēma vienu zīdāmu jēru un to visu upurēja Tam Kungam kā dedzināmo upuri; un Samuēls skaļā balsī lūdza Israēla labad To Kungu, un Tas Kungs viņu uzklausīja.
Kad Samuēls patlaban upurēja Tam Kungam dedzināmo upuri, tad filistieši ar kauju uzbruka Israēlam; bet Tas Kungs tanī dienā lika lielam negaisam ar briesmīgiem pērkona grāvieniem iet pāri filistiešiem un iedvesa tiem tādas bailes un radīja viņos tādu sajukumu, ka tie tika Israēla sakauti.
Un Israēla vīri devās laukā no Micpas, un tie kāva filistiešus un vajāja tos līdz pat Bet-Karai.
Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp Micpu un Šenu; viņš nosauca to vārdā Eben-Ēzera un sacīja: “Līdz šejienei Tas Kungs mums ir palīdzējis.”
Tā filistieši tika pazemoti, un tie vairs nenāca Israēla robežās; un Tā Kunga roka bija visu laiku pret filistiešiem, kamēr Samuēls dzīvoja.
Bet tās pilsētas, ko filistieši bija atņēmuši Israēlam, nonāca atkal atpakaļ Israēla īpašumā no Ekronas līdz Gātai, un arī to robežu apgabalus Israēls izrāva no filistiešu rokas. Un miers bija arī starp Israēlu un amoriešiem.
Un Samuēls bija soģis pār Israēlu visu savu dzīves laiku.
Un viņš gāja gadu no gada visapkārt uz Bēteli, Gilgalu un Micpu; un, kad nu viņš visās tanīs vietās bija Israēlu tiesājis,
tad viņš atkal atgriezās atpakaļ Rāmā, jo tur bija viņa nams, un tur viņš arī sprieda tiesu pār Israēlu, un tur viņš uzcēla altāri Tam Kungam.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā