Bībeles lasījumi – 31. maijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 68:29-36/
Evaņģēlijs /Jņ. 19:28-20:9/
Vecā Derība /1. Sam. 29:1-31:13/



PSALMI

/Ps. 68:29-36/

Tavs Dievs ir licis tavai valstībai būt stiprai; stiprini, ak, Dievs, ko Tu mums par labu esi darījis.
Tavas svētnīcas dēļ ķēniņi sajūt pienākumu Tev nest dāvanas uz Jeruzālemi.
Savaldi zvēru niedrēs, un lai sajūt Tavu varu arī vēršu pulks ar saviem teļiem – tautām, kas, ārēji pakļaudamās un zemodamās, atnes par dāvanu sudraba stieņus. Izklīdini tautas, kas mīl karot!
Dižciltīgie nāks no Ēģiptes, Kuša zeme steigsies izstiept savas pilnās rokas Dievam pretim.
Jūs, pasaules valstis, dziediet Dievam, dziediet slavas dziesmas Tam Kungam (sela),
kas brauc pa debesu debesīm, kas ir no pasaules sākuma! Redzi, pērkona dārdos Viņš vareni liek atskanēt Savai balsij.
Dodiet Dievam godu! Viņa augstības spēks valda pār Israēlu, un Viņa varenība sniedzas līdz padebešiem.
Bijājams esi Tu, Dievs, no Savas svētās vietas, Tu Israēla Dievs. Tu esi, kas dod spēku un stiprumu Savai tautai. Slavēts lai ir Dievs!


EVAŅĢĒLIJS

/Jņ. 19:28-42/

Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: “Man slāpst!”
Tur stāvēja trauks ar etiķi; tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz īzapa stiebra un to pacēla pie Viņa mutes.
Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.
Bet bija sataisāmā diena, un, negribēdami, ka miesas pa sabatu paliktu pie krusta, jo šī sabata diena bija sevišķi liela, jūdi lūdza Pilātu, lai viņš liktu satriekt tiem lielus un viņus noņemt.
Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar Viņu bija krustā sists.
Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka Viņš ir jau miris, tie Viņa lielus nesatrieca.
Bet viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens.
Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu.
Jo tas notika, lai piepildītos raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt.
Un cita rakstu vieta atkal saka: viņi raudzīsies uz To, ko tie sadūruši.
Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, tāpēc ka viņš baidījās no jūdiem, lūdza Pilātu, lai tas atļautu noņemt Jēzus miesas; un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Viņa miesas.
Bet arī Nikodēms nāca, kas kādreiz naktī pie Viņa bija nācis, un atnesa svaidāmās zāles, maisījumu no mirrēm un alvejas, kādas simts mārciņas.
Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās autos kopā ar smaržvielām, pēc jūdu bēru paražām.
Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kurā vēl neviens nebija glabāts.
Tur tie ielika Jēzu jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu.

/Jņ. 20:1-9/

Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu.
Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: “Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši.”
Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa.
Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa.
Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja.
Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus
un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā.
Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja.
Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem.


VECĀ DERĪBA

/1. Sam. 29:1-11/

Kad filistieši bija visus savus karapulkus sapulcinājuši Afekā un Israēls bija apmeties teltīs pie avota, kas ir Jezreēlā,
un filistiešu lielkungi, kas bija pavēlnieki pār simtiem un pār tūkstošiem, aizgāja garām, bet Dāvids ar saviem vīriem kopā ar Ahišu gāja viņiem pakaļ,
tad filistiešu lielkungi jautāja: “Ko šie ebreji te dara?” Un Ahišs atbildēja filistiešu lielkungiem: “Vai jūs to nezināt, ka tas ir Dāvids, Saula, Israēla ķēniņa, kalps, kas visus šos gadus un šīs dienas ir bijis pie manis, un es neesmu pie tā nekā aizdomīga manījis līdz šim laikam, kopš viņš man ir piebiedrojies?”
Bet filistiešu lielkungi sašuta par to un sacīja viņam: “Sūti šo vīru atpakaļ! Lai viņš atgriežas savā vietā, kuru tu viņam esi devis, un lai viņš tur paliek, bet lai viņš neiet kopā ar mums karā, ka viņš kaujas laukā nekļūst mūsu pretinieks. Tiešām, kā gan labāk šis vīrs varētu izpatikt savam kungam, ja ne ar mūsu vīru galvām?
Tas ir tas pats Dāvids, kuram par godu tie, dejodami dejas solī, dzied daudzinājuma dziesmu: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!”
Tad Ahišs aicināja Dāvidu un tam sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! Tu esi taisns vīrs un esi bijis pret mani patiesīgs, un es tevi labprāt redzētu gan izejam, gan atgriežamies kopā ar karaspēku nometnē, jo es neesmu manījis tevī nekā ļauna kopš tās dienas, kad tu pie manis atnāci, līdz šai dienai, bet tu neesi patīkams pārējo lielkungu acīm.
Tad nu griezies atpakaļ un ej ar mieru, un tu nedari nekā, kas būtu ļauns filistiešu lielkungu acīm!”
Un Dāvids sacīja Ahišam: “Ko es īsteni esmu izdarījis, un ko tu esi ļauna savā kalpā manījis kopš tās dienas, kad es nokļuvu pie tevis, līdz šai dienai, ka es nu nevarētu iet un cīnīties pret mana kunga, ķēniņa, ienaidniekiem?”
Tad Ahišs atbildēja un sacīja Dāvidam: “Es zinu, ka tu esi patīkams manām acīm, tieši kā Dieva eņģelis, bet filistiešu lielkungi ir tā lēmuši, ka tev nebūs ar mums kopā doties karā.
Tad nu celies rītā agri, tu ar sava kunga kalpiem, kas ir tev līdzi nākuši; celieties agri un, kad gaisma būs aususi, dodieties prom!”
Tad Dāvids cēlās agri no rīta, viņš un viņa vīri, lai dotos ceļā un lai atgrieztos filistiešu zemē; bet filistieši devās kalnup uz Jezreēlu.

/1. Sam. 30:1-31/

Kad Dāvids pēc tam ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, tad amalekieši jau bija ielauzušies Negebā un Ciklagā, un tie bija Ciklagu izpostījuši un nodedzinājuši.
Un tie bija sievas un visus, kas tur atradās, mazus un lielus, no turienes aizveduši gūstā. Tomēr tie nebija nevienu nonāvējuši, bet bija tos apžēlojuši un aizveduši, un gājuši savu ceļu.
Kad Dāvids ar saviem vīriem atgriezās atpakaļ tanī pilsētā, un redzi, tā bija ar uguni nodedzināta, un viņu sievas un viņu dēli, un viņu meitas bija aizvesti gūstā,
tad Dāvids ar saviem vīriem, kuri bija pie viņa, pacēla savu balsi un sāka skaļi raudāt, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt.
Un arī abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un Abigaila, Karmela iedzīvotāja Nābala atraitne, bija aizvestas gūstā.
Arī pats Dāvids nonāca lielās briesmās, jo ļaudis taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem, tāpēc ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu.
Un Dāvids pavēlēja priesterim Abjatā-ram, Ahimeleha dēlam: “Atnes man šurp efodu!” Un Abjatārs pienesa Dāvidam efodu.
Tad Dāvids vaicāja Tam Kungam, sacīdams: “Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?” Un Viņš tam atbildēja: “Jā, vajā viņus! Tu viņus patiešām panāksi un sagūstītos atbrīvosi!”
Tad Dāvids devās ceļā ar seši simti vīriem, kas bija pie viņa, un, kad tie nonāca pie Besora strauta, tad viņi tur atstāja divi simti vīru.
Bet Dāvids ar četri simti vīriem dzinās tiem pakaļ; divi simti vīru bija tā piekusuši, ka tie nespēja vairs pāriet Besora strautu, un palika turpat.
Tad tie sastapa laukā kādu ēģiptieti, un tie to atveda pie Dāvida un deva tam maizi, un viņš ēda, un viņi tam deva dzert ūdeni.
Un viņi tam iedeva gabalu vīģu rauša un divus rozīņu raušus, un, tiklīdz viņš bija paēdis, tad tas atspirga, jo viņš nebija nedz maizi ēdis, nedz ūdeni dzēris trīs dienas un trīs naktis.
Tad Dāvids tam jautāja: “Kam tu piederi, un no kurienes tu esi?” Un viņš atbildēja: “Es esmu ēģiptiešu puisis, vergs kādam amalekietim, un mans kungs mani šeit ir pametis, tāpēc ka es pirms trijām dienām paliku slims.
Mēs bijām iebrukuši krētiešu dienvidu daļā, kā arī Jūdas novados un Kāleba apgabala dienvidu daļā, un arī Ciklagu mēs nopostījām ar uguni.”
Un Dāvids tam jautāja: “Vai tu gribi mani novest pie šī laupītāju pulka?” Un viņš tam atbildēja: “Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenonāvēsi, nedz mani nodosi atpakaļ mana kunga rokā, tad es tevi novedīšu pie šī iebrucēju pulka.”
Kad viņš to bija novedis lejā, tad redzi, tie bija plaši izklīduši pa visu klajumu, ēda, dzēra un dejoja, priecādamies par visu lielo laupījumu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes un no Jūdas zemes.
Un Dāvids tos kāva nākamajā dienā no agra rīta gaismas līdz vakaram, un neviens vīrs no viņiem neizbēga, izņemot četri simti jaunekļus, kuri uzkāpa uz kamieļiem un aizbēga jāšus.
Tā Dāvids izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši, un arī abas savas sievas Dāvids atbrīvoja.
Un no tiem netrūka neviena – ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, nedz arī kā no tā laupījuma un visa, ko tie bija sev paņēmuši; to visu Dāvids atguva atpakaļ.
Un Dāvids ņēma visus sīklopus un visus liellopus, un tie dzina šo ganāmpulku viņa priekšā un sauca: “Šis ir Dāvida laupījums!”
Kad Dāvids atgriezās pie tiem divi simti vīriem, kuri bija noguruši, nespēdami sekot Dāvidam, un kurus viņš bija atstājis pie Besora strauta, tad tagad tie iznāca pretī Dāvidam un tiem vīriem, kas bija pie viņa; un Dāvids piegāja pie šiem ļaudīm un apvaicājās, kā tiem klājas.
Tad visi ļaunie un nevērtīgie no tiem vīriem, kas ar Dāvidu bija gājuši, atbildēja un sacīja: “Tāpēc ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad arī mēs tiem nekā nedosim no laupījuma, ko mēs esam glābuši, kā vien ikkatram vīram viņa sievu un bērnus; tos lai viņi ņem un iet!”
Bet Dāvids sacīja: “Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties ar to, ko Tas Kungs mums devis! Taču Viņš mūs ir pasargājis, un Viņš ir devis mūsu rokā iebrucēju pulku, kas pie mums bija ielauzies.
Un kas gan jums šinī lietā klausītu? Jo, kāda daļa ir tiem, kas gājuši cīņā, tāda pati daļa pienākas tiem, kas palika pie mantām, – tie kopīgi lai dalās!”
Un tas no tās dienas tā joprojām palicis un ir padarīts par likumu un par tiesu Israēlā līdz pat šai dienai.
Kad Dāvids nāca uz Ciklagu atpakaļ, tad viņš nosūtīja daļu no laupījuma Jūdas vecajiem, saviem draugiem, sacīdams: “Redzi, še jums dāvana ar svētības vēlējumu no Tā Kunga ienaidnieku laupījuma!”
Šādas dāvanas viņš sūtīja vecajiem Bētelē un tiem, kuri Rāmā un Negebā, arī tiem, kuri Jatīrā,
un tiem, kuri Aroērā, un tiem, kuri Sipmotā, un tiem, kuri Eštemoā,
un tiem, kuri Rakalā, un tiem, kuri bija jerahmeliešu pilsētās, un tiem, kuri dzīvoja keniešu pilsētās,
un tiem, kuri Hormā, un tiem, kuri Bor-Ašanā, un tiem, kuri Atakā,
tiem, kuri Hebronā, un visām vietām, kuras Dāvids ar saviem vīriem bija pārstaigājis.

/1. Sam. 31:1-13/

Un filistieši karoja ar Israēlu, bet Israēla vīri bēga no filistiešiem un nokauti krita Gilboas pakalnos.
Un filistieši uzvarēja Saulu un viņa dēlus, un filistieši nokāva Jonatānu, Abinadabu un Malhišu, Saula dēlus.
Kad kauja iedegās ap pašu Saulu un strēlnieki vērsa savus stopus tieši pret viņu, tad viņš tika smagi ievainots.
Un Sauls pavēlēja savam ieroču nesējam: “Izvelc savu zobenu no maksts un nodur ar to mani, iekāms šie neapgraizītie nāk un mani nodur, lai tie neliek mani apsmieklā!” Bet viņa ieroču nesējs negribēja to darīt, jo viņš ļoti bijās. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz tā.
Kad viņa ieroču nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad arī tas metās uz savu zobenu un nomira līdz ar viņu.
Un tā krita tanī pašā dienā gan Sauls, gan viņa trīs dēli, gan viņa ieroču nesējs un visi viņa vīri.
Kad Israēla vīri, kas dzīvoja Jezreēlas līdzenuma pilsētās un pilsētās pie Jordānas, redzēja, ka Israēla vīri metās bēgt un ka Sauls ar saviem dēliem bija kritis, tad tie pameta savas pilsētas un bēga; tad tajās ienāca filistieši un apmetās tur uz dzīvi.
Kad nākamā dienā nāca filistieši, lai kritušos aplaupītu, un tie atrada Saulu un viņa trīs dēlus, kas visi bija krituši Gilboas pakalnos,
tad tie viņam nocirta galvu, novilka viņam bruņas līdz ar ieročiem, un tie sūtīja uzvaras vēsti visapkārt pa visu savu zemi, pasludinādami to savu elku dievu namos un visai tautai.
Un tie novietoja viņa ieročus Aštartes templī, bet viņa līķi tie pakāra pie mūra Bet-Šeanā.
Kad Jabešas iedzīvotāji Gileādā dzirdēja, ko filistieši bija Saulam izdarījuši,
tad cēlās visi spēcīgie vīri, gāja visu nakti, noņēma Saula līķi un arī viņa dēlu līķus no Bet-Šeanas mūra un griezās ar tiem atpakaļ uz Jabešu, kur viņi tos sadedzināja.
Un viņi ņēma viņu kaulus un apraka tos Jabešā zem tamariska un gavēja septiņas dienas.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā