Bībeles lasījumi – 10. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 71:19-24/
Jaunā Derība /Ap. d. 6:1-7:19/
Vecā Derība /2. Sam. 15:13-16:14/



PSALMI

/Ps. 71:19-24/

Tavs spēks un Tava taisnība, Dievs, sniedzas līdz debesīm; Tu, kas esi lielas lietas darījis, Dievs, kas ir tāds kā Tu?
Tu esi licis mums pieredzēt daudz bēdu un ciešanu, bet Tu mūs darīsi atkal dzīvus un izvedīsi mūs no zemes dziļumiem.
Tu vairosi jo spēcīgāk manu lielumu un no sirds atkal mani mierināsi.
Es Tevi slavēšu un pateikšos ar cītaru skaņām par Tavu uzticību, mans Dievs! Es spēlēšu Tev cītaru, Tu Israēla svētais.
Lai gavilē manas lūpas, kad es Tev spēlēju, un mana dvēsele, ko Tu esi atpestījis.
Lai arī mana mēle cauru dienu stāsta par Tavu taisnīgumu, jo vīlušies un apkaunoti ir tie, kas meklēja manu nelaimi!


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 6:1-15/

Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas.
Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: “Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu.
Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt;
bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.”
Šie vārdi patika visai draudzei, un viņi izredzēja Stefanu, vīru, ticības un Svētā Gara pilnu, un Filipu, Prohoru, Nikanoru, Timonu, Parmenu un Nikolaju, Antiohijas prosēlitu,
un veda tos apustuļu priekšā; tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas.
Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi.
Bet Stefans, pilns ticības un spēka, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā.
Tad piecēlās daži no tā sauktās libertīnu un kirēniešu un aleksandriešu skolas un daži no Kilikijas un Āzijas un iesāka vārdu cīņu ar Stefanu,
bet tie nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja.
Tad viņi sakūdīja vīrus, lai saka: “Mēs esam dzirdējuši, ka viņš zaimo Mozu un Dievu.”
Tie saskubināja ļaudis, vecajus un rakstu mācītājus un, viņam uzbrukuši, satvēra to un veda sinedrija priekšā.
Viņi atveda viltus lieciniekus, kas sacīja: “Šis cilvēks nemitas runāt pret svēto vietu un bauslību;
jo mēs esam dzirdējuši viņu sakām: šis nacarietis Jēzus nopostīs šo vietu un pārgrozīs paražas, ko mums Mozus devis.”
Un visi, kas sēdēja sinedrijā, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam.

/Ap. d. 7:1-19/

Augstais priesteris jautāja: “Vai tas tā ir?”
Bet viņš atbildēja: “Brāļi un tēvi, klausaities. Dievs Savā godībā parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotāmijā, pirms viņš apmetās uz dzīvi Hāranā,
un sacīja viņam: aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu. –
Tad viņš, aizgājis no kaldeju zemes, apmetās Hāranā; un vēlāk, kad viņa tēvs bija miris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojat,
un nedeva viņam tur nekādu mantojuma tiesu, pat ne pēdas platumā, un tomēr solīja to dot par īpašumu viņam un viņa pēcnācējiem, kad viņam bērnu vēl nebija.
Bet Dievs tā runāja: tavi pēcnācēji būs piedzīvotāji svešā zemē, un tos verdzinās un vārdzinās četri simti gadu;
bet to tautu, kam viņi vergos, Es sodīšu, sacīja Dievs, un pēc tam tie aizies un kalpos Man šinī vietā. –
Un Viņš tam deva apgraizīšanas derību; tad Ābrahāms dzemdināja Īzāku un to apgraizīja astotajā dienā, un Īzāks Jēkabu, un Jēkabs divpadsmit ciltstēvus.
Ciltstēvi apskauda Jāzepu un pārdeva to uz Ēģipti; bet Dievs bija ar viņu
un to izglāba no visām viņa bēdām un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par Ēģiptes zemes un visa sava nama pārvaldnieku.
Bet nāca bads un lielas bēdas pār visu Ēģipti un Kānaānu, un mūsu tēvi neatrada pārtiku.
Jēkabs, dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, izsūtīja mūsu tēvus pirmoreiz.
Bet otrreiz Jāzeps atklāja sevi brāļiem, un Jāzepa radi faraonam kļuva zināmi.
Tad Jāzeps lika ataicināt savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit piecas dvēseles.
Jēkabs aizgāja uz Ēģipti, viņš un mūsu tēvi nomira,
un tika pārvesti uz Sihemu un guldīti kapā, ko Ābrahāms, sudrabā maksādams, bija nopircis no Hamora bērniem Sihemā.
Bet, kad tuvojās apsolījuma laiks, ko Dievs Ābrahāmam bija devis, tad tauta Ēģiptē auga un vairojās,
tiekāms Ēģiptē sāka valdīt cits ķēniņš, kas par Jāzepu neko nezināja.
Tas mūsu tautu pievīla un mūsu tēviem darīja ļaunu, tā ka viņiem savi zīdaiņi bija jāizliek, lai tie nepaliktu dzīvi.


VECĀ DERĪBA

/2. Sam. 15:13-37/

Kad vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: “Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam,” –
tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa Jeruzālemē: “Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, lai tas mūs nepārsteidz un nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu neizposta ar zobena asmeni!”
Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: “Redzi, tavi kalpi darīs visu, ko mūsu kungs, tas ķēniņš, vēlas!”
Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakussievas, lai tās namu sargātu.
Tā ķēniņš izgāja un visi ļaudis ar viņu, un viņi apstājās pie pēdējā nama.
Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi un visi krētieši un plētieši, un arī visi gātieši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizgāja garām.
Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: “Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa. Jo tu esi svešinieks un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas vietas.
Tikai vakar tu esi atnācis, un vai tad šodien es tev lai lieku iet kopā ar mums! Es jau arī tikai eju, kur varu iet; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus brāļus! Žēlastība un miers lai ir ar tevi!”
Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs,- nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!”
Un Dāvids sacīja Itajam: “Nāc, iesim!” Tad Itajs no Gātas aizgāja garām ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa.
Bet visa zeme raudāja lielām vaimanām, un, kad karaspēks bija aizgājis garām, tad ķēniņš gāja pāri Kidronas ielejai, un arī visa tauta gāja pāri ceļā uz tuksnesi.
Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi levīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva derības šķirstu; tad viņi nolika Dieva derības šķirstu zemē, bet Abjatārs turpat upurēja, kamēr visi ļaudis bija no pilsētas izgājuši.
Tad ķēniņš sacīja Cadokam: “Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu labvēlību Tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli.
Bet, ja Viņš sacīs tā: man nav nekādas patikas pie tevis,- tad redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!”
Un ķēniņš sacīja priesterim Cadokam: “Tu redzētāj, atgriezies vien pilsētā ar mieru, tu pats, Abjatārs, Ahimaācs, tavs dēls, Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums.
Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, līdz kamēr no jums kāda vēsts atnāks, kas man dos ziņu.”
Un tā Cadoks un Abjatārs aiznesa Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur.
Bet Dāvids devās uz Eļļas kalnu, un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām; tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja.
Kad pēc tam Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpiniekiem pie Absaloma, tad Dāvids sacīja: “Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!”
Kad Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas.
Un Dāvids viņam sacīja: “Ja tu nāksi man līdzi, tad tu man būsi par nastu,
bet, ja tu atgriezīsies atpakaļ pilsētā un teiksi Absalomam: ķēniņ, es būšu tavs kalps! Un, kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps,- tad tu manā labā varētu izjaukt Ahitofela padomu.
Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatārs? Tāpēc visu, ko tu vien dzirdēsi ķēniņa namā, to saki priesteriem Cadokam un Abjatāram!
Redzi, tur kopā ar viņiem ir viņu abu dēli – Ahimaācs, Cadoka dēls, un Jonatāns, Abjatāra dēls; un ar viņiem sūtiet man visu, ko vien jūs dzirdēsit.”
Un tā Hušajs, Dāvida draugs, nonāca pilsētā tieši tanī brīdī, kad Absaloms ienāca Jeruzālemē.

/2. Sam. 16:1-14/

Kad Dāvids bija mazliet nogājis no kalna gala, redzi, tad Ciba, Mefibošeta puisis, nāca viņam pretī ar pāris apkrautiem ēzeļiem, un tie uz muguras nesa divi simti maizes, simts rozīņu raušu, simts vasaras augļu saiņu un ādas trauku ar vīnu.
Un ķēniņš sacīja Cibam: “Kas tie tev tur ir?” Tad Ciba sacīja: “Ēzeļi ir ķēniņa nama ļaudīm, ko jāt, bet maize un vasaras augļi kalpotājiem, ko ēst, bet vīns tiem, kas tuksnesī piekusuši, ko dzert.”
Tad ķēniņš jautāja: “Bet kur tad ir tava kunga dēls?” Un Ciba atbildēja ķēniņam: “Redzi, viņš ir palicis Jeruzālemē, jo viņš teica: šodien Israēla nams man atdos atpakaļ mana vectēva ķēniņa valstību.”
Tad ķēniņš sacīja Cibam: “Lai tad nu tev arī pieder viss, kas piederēja Mefibošetam!” Un Ciba sacīja: “Es noliecos tavā priekšā, lai atrodu labvēlību tavās acīs, mans kungs un ķēniņ!”
Kad ķēniņš Dāvids nonāca līdz Bahurimai, redzi, tad no turienes iznāca kāds vīrs no Saula nama piederīgiem, un viņa vārds bija Šimejs, Geras dēls. Tuvodamies viņš nepārtraukti lādējās
un meta akmeņus uz Dāvidu un uz visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut gan visa karavīru saime un visi miesassargi gāja ķēniņam pa labo un pa kreiso pusi.
Un Šimejs tam sacīja, lādēdams: “Ej ārā, ej projām, tu, asinskārīgais vīrs, tu, ļaundari!
Tas Kungs tev tagad liek nest visu Saula nama asins parādu, kā vietā tu esi uzkundzējies par ķēniņu. Bet tagad Tas Kungs nodod ķēniņa valsts varu tava dēla Absaloma rokā, un redzi, nu tu pats tagad esi nelaimē, jo tu esi asinskārīgs vīrs!”
Tad Abišajs, Cerujas dēls, sacīja ķēniņam: “Kāpēc šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut galvu!”
Bet ķēniņš atbildēja: “Kāda daļa man ar jums, jūs Cerujas dēli? Ļaujiet taču viņam lādēties! Laikam jau gan viņš lād tādēļ, ka Tas Kungs būs viņam sacījis: lādi Dāvidu! – Kā gan tad drīkst jautāt: kādēļ tu tā dari?”
Un Dāvids sacīja Abišajam un visiem saviem kalpiem: “Redzi, mans paša dēls, kas cēlies no maniem gurniem, tagad tīko pēc manas dzīvības; vai tad ne vairāk šis benjamīnietis! Ļaujiet tam, lai viņš lādas, jo Tas Kungs viņam to ir licis!
Varbūt Tas Kungs mani uzlūkos manā postā un jau šodien pārvērtīs viņa lāstu man par svētību.”
Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem tālāk pa ceļu, bet Šimejs gāja otrā pusē gar kalna klintāju, un iedams viņš lādējās, meta akmeņus uz viņiem un svaidīja pīšļus.
Un ķēniņš ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, piekusuši nonāca pie avotiem un tur atveldzējās.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā