Bībeles lasījumi – 11. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 72:1-20/
Jaunā Derība /Ap. d. 7:20-43/
Vecā Derība /2. Sam. 16:15-18:18/



PSALMI

/Ps. 72:1-20/

Salamana dziesma. Dievs, piešķir Savu taisnīgo tiesneša spēju ķēniņam un Savu taisnīgumu ķēniņa dēlam,
lai viņš tiesā Tavu tautu taisnībā un Tavus mazos ļaudis pēc tiesas,
lai kalni nes tautai mieru un pakalni taisnību!
Lai viņš nodrošina taisnu tiesu bēdīgajiem un nospiestajiem tautā, lai viņš gādā taisnību nabadzīgajiem, lai viņš satriec apspiedējus!
Lai viņš dzīvo tik ilgi, kamēr saule staro un mēness spīd, no paaudzes uz paaudzi!
Lai viņš nolaižas lejup kā lietus uz nopļautām pļavām, kā lietusgāze, kas zemi slacina!
Lai viņa laikā zeļ taisnīgais un pastāv liels miers, kamēr mēness vairs nespīdēs!
Lai viņš valda no jūras līdz jūrai un no Eifratas upes līdz pat zemes galiem!
Viņa priekšā lai noliecas tuksneša tautas, un viņa ienaidnieki lai laiza pīšļus.
Taršišas ķēniņi un jūras salu ķēniņi lai nes dāvanas; Sabas un Šebas ķēniņi lai dod nodevas.
Viņa priekšā lai zemojas visi ķēniņi, visas tautas lai viņam kalpo!
Jo viņš glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga.
Viņš apžēlosies par trūcīgo un nabagu un palīdzēs nelaimīgām dvēselēm.
No spaidiem un varmācības viņš atpestīs viņu dvēseles, un viņu asinis būs dārgas viņa acīs.
Viņš dzīvos, un viņam dos Sabas zeltu, un lai ļaudis aizlūdz par viņu vienumēr, arvienu lai viņu svētī.
Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem, augļu koki viļņos it kā Libanona meži, un viņa tauta, kas mīt pilsētā, lai zied, zeļ un zaļo kā zāle virs zemes!
Viņa vārds lai paliek mūžīgi! Kamēr saule spīd, lai ir dzīvs viņa vārds, un viņā lai svētību rod visas tautas, lai viņu laimīgas sveic visas zemes ciltis!
Slavēts lai ir Dievs Tas Kungs, Israēla Dievs, kas vienīgais dara brīnumus!
Lai mūžīgi slavēts Viņa godības Vārds, un Viņa godība lai piepilda visu zemi! Āmen! Āmen!
Še beidzas Dāvida, Isaja dēla lūgšanas.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 7:20-43/

Tanī laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams; un trīs mēnešus viņš auga sava tēva namā;
un, kad tas bija izlikts, faraona meita to pieņēma un audzināja sev pašai par dēlu.
Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrībās, viņš bija varens vārdos un darbos.
Kad viņš bija četrdesmit gadus vecs, viņam ienāca prātā apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus.
Un, redzēdams kādu netaisni ciešam, viņš aizstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, nosizdams ēģiptieti.
Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs ar viņa roku tos izglābj; bet viņi to nesaprata.
Nākamajā dienā viņš pie tiem pienāca, kad tie ķildojās, un tos skubināja uz mieru, sacīdams: vīri, jūs esat brāļi; kāpēc jūs viens otram darāt pāri?
Bet tas, kas savam tuvākam darīja pāri, viņu atgrūda, sacīdams: kas tevi iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi?
Vai tu mani arī gribi nonāvēt, tāpat kā tu vakar nonāvēji ēģiptieti?-
Šo vārdu dēļ Mozus bēga un piemita Midiāna zemē, tur viņš dzemdināja divi dēlus.
Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā.
To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību; un, kad viņš piegāja to aplūkot, Tā Kunga balss atskanēja:
Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. – Mozus izbijās un neuzdrošinājās to uzlūkot.
Bet Tas Kungs viņam sacīja: noauj kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!
Es tiešām esmu redzējis Savu ļaužu grūtības Ēģiptē, Es esmu dzirdējis viņu nopūtas un nolaidies, lai tos glābtu; tagad nāc, Es tevi sūtīšu uz Ēģipti. –
Šo Mozu, ko tie aizliedza, sacīdami: kas tevi iecēlis par valdnieku un soģi? – Dievs ir sūtījis kā vadoni un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam bija parādījies ērkšķu krūmā.
Tas viņus izveda, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptē, Sarkanajā jūrā un tuksnesī četrdesmit gadus.
Šis ir tas Mozus, kas Israēla bērniem sacījis: Dievs jums no jūsu brāļu vidus cels Pravieti, tāpat kā mani. –
Viņš bija draudzes vidū tuksnesī ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaja kalnā, un bija ar mūsu tēviem, un saņēma dzīvus vārdus, lai dotu tos mums.
Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atstūma un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē,
sacīdami Āronam: darini mums dievus, lai tie mūs vada; jo mēs nezinām, kas noticis šim Mozum, kurš mūs izveda no Ēģiptes. –
Un viņi darināja tanīs dienās teļu, nesa elkam upurus un priecājās par savu roku darbu.
Bet Dievs novērsās un nodeva tos kalpot debess pulkiem, kā rakstīts praviešu grāmatā: vai tu, Israēla nams, šinīs četrdesmit gados tuksnesī Man esi atnesis dzīvnieku un citus upurus?
Jūs esat nesuši Moloha telti un sava dieva Romfana zvaigzni, attēlus, ko jūs esat darinājuši, lai viņus pielūgtu; un Es jūs pārcelšu viņpus Bābeles.


VECĀ DERĪBA

/2. Sam. 16:15-23/

Bet Absaloms un visi Israēla vīri gāja uz Jeruzālemi un Ahitofels līdz ar viņu.
Un notika, kad Dāvida draugs Hušajs no Arkas nāca pie Absaloma, tad Hušajs uzsauca Absalomam: “Ilgu mūžu ķēniņam! Ilgu mūžu ķēniņam!”
Bet Absaloms atbildēja Hušajam: “Vai tā ir tava uzticība pret tavu draugu? Kāpēc tu neesi gājis ar savu draugu?”
Tad Hušajs atbildēja Absalomam: “Nē! Bet, ko Tas Kungs ir izredzējis un šī tauta un visi Israēla vīri, tam es arī piederēšu un pie tā es arī palikšu!
Un tālāk – kam tad lai es kalpoju? Vai lai es nekalpoju viņa dēlam? Tāpat kā es esmu kalpojis tavam tēvam, tāpat es gribu būt tavā priekšā!”
Un Absaloms sacīja Ahitofelam: “Dodiet padomu, ko lai mēs iesākam!”
Un Ahitofels sacīja Absalomam: “Ieej pie sava tēva blakussievām, ko viņš te ir atstājis, lai tās sargātu namu. Tad viss Israēls dzirdēs, ka tu esi kļuvis pretīgs savam tēvam. Un visu to rokas, kas pie tevis, taps stiprinātas.”
Un viņi izplēta Absaloma telti uz jumta, un Absaloms iegāja pie sava tēva blakussievām, visam Israēlam to redzot.
Un Ahitofela padoms, ko viņš tanī laikā deva, bija tik augstu turēts itin kā Dieva atklāsme; tāds bija Ahitofela padoms tiklab Dāvidam, kā Absalomam.

/2. Sam. 17:1-29/

Un Ahitofels sacīja Absalomam: “Lūdzu, atļauj man, ka es izmeklēju divpadsmit tūkstošus vīru, un tad es celšos vēl šo pašu nakti un došos vajāt Dāvidu.
Un es gribu viņam uzbrukt tad, kad viņš būs piekusis un viņa rokas būs nogurušas, un tad es viņu izbiedēšu, ka visi karavīri, kas pie viņa atrodas, bēgs, un tad es ķēniņu nogalināšu vienu pašu.
Tad es atvedīšu visu tautu atkal atpakaļ pie tevis, kā atved atpakaļ jaunu sievu pie viņas laulātā drauga. Tu jau kāro tikai pēc viena vīra dzīvības, kurpretī visai pārējai tautai taču jāpaliek neskartai.”
Šis padoms labi patika Absalomam, kā arī visiem Israēla vecajiem.
Tomēr Absaloms sacīja: “Aiciniet arī vīru no Arkas, Hušaju, un uzklausīsim, kāds padoms ir viņa mutē!”
Un, kad Hušajs ienāca pie Absaloma, tad Absaloms viņam sacīja, teikdams: “Tādu, lūk, padomu mums ir devis Ahitofels; vai mums būs tā rīkoties pēc viņa vārdiem? Ja ne, tad runā tu!”
Tad Hušajs atbildēja Absalomam: “Šoreiz padoms, ko ir devis Ahitofels, nav atzīstams par labu.”
Un Hušajs sacīja: “Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir varoņi un ka tie ir ar dusmu pilnu sirdi, gluži kā lāču māte laukā, kurai lācēni paņemti. Un tavs tēvs ir karavīrs, un viņš nepavadīs nakti pie ļaudīm.
Redzi, viņš jau tagad būs paslēpies kādā aizā vai kādā citā vietā. Ja nu notiktu, ka kāds krīt no tiem jau uzbrukuma sākumā, tad ikviens, kas to dzirdēs, apgalvos: vīri, kas sekoja Absalomam, ir sakauti!
Tad ir paši dūšīgākie, kam sirds kā lauvām, pazaudēs drosmi, jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis un ka tie vīri, kas ar viņu stipri kopā turas, arī ir varoņi.
Bet mans padoms ir šāds: lai pie tevis tiek sapulcināts viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, tādā vairumā kā smiltis jūras malā, un lai tad tie, tev pašam esot viņu vidū, dotos cīņā.
Ar šiem spēkiem mēs viņam uzbruksim, kurā vietā vien mēs viņu sastapsim, un kritīsim viņam virsū, kā rasa uzkrīt zemei, tā ka no visiem viņa vīriem neatstāsim dzīvu nevienu vienīgu!
Un gadījumā, ja tas atkāptos uz kādu pilsētu, tad viss Israēls apvilktu apkārt ap šo pilsētu virves un mēs to novilktu lejā upē, ka tur ne zvirgzda pat nepaliktu.”
Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: “Arkas vīra Hušaja padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms.” Bet Tas Kungs to tā bija nolicis, ka Ahitofela labais padoms tiktu atmests, tāpēc ka Tas Kungs pats lika nākt nelaimei pār Absalomu.
Pēc tam Hušajs sacīja priesteriem Cadokam un Abjatāram: “Tādu padomu Ahitofels ir devis Absalomam un Israēla vecajiem, bet šādu padomu esmu devis es.
Bet nu lieciet steidzīgi ziņot Dāvidam, sacīdami: nepavadi nakti tuksneša līdzenumos, bet steigšus ej pāri Jordānai, lai ķēniņu ar visiem ļaudīm, kas ir pie viņa, nepārsteigtu nelaime un viņš neaizietu bojā.”
Un Jonatāns un Ahimaācs uzturējās pie Ajin-Rogelas, un kāda kalpone atnāca un viņiem to paziņoja; tad viņi devās ceļā un visu paziņoja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā.
Tomēr kāds zēns tos redzēja, un tas to pasacīja Absalomam. Tad tie abi divi steigšus bēga un nonāca kāda vīra namā Bahurimā. Tam bija aka pagalmā, un viņi tanī nolaidās.
Tad viņa sieva ņēma segu un to pārklāja pāri akai un tur virsū uzbēra putraimus, tā ka neko nemanīja.
Kad Absaloma kalpi ieradās pie šīs sievas viņas namā un jautāja, kur atrodas Ahimaācs un Jonatāns, tad sieva tiem atbildēja: “Viņi ir pārgājuši pāri ūdens strautam.” Un viņi tos izmeklējās, bet neatrada un atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
Un, kad tie bija aizgājuši, viņi izkāpa no akas, gāja un paziņoja to ķēniņam Dāvidam; un viņi sacīja Dāvidam: “Celieties un steigšus ejiet pāri ūdeņiem, jo tādu un tādu padomu pret jums ir Ahitofels devis!”
Tad Dāvids un visi tie ļaudis, kas bija pie viņa, rīta ausmā cēlās un pārgāja Jordānu. Un nebija neviena, kas nebūtu pārgājis Jordānu.
Kad Ahitofels novēroja, ka nerīkojas pēc viņa padoma, tad viņš apsegloja savu ēzeli, cēlās un aizjāja uz savu namu dzimtajā pilsētā. Pēc tam viņš vēl apkopa savu namu un tad pakārās. Tā viņš nomira un tika apglabāts sava tēva kapa vietā.
Bet Dāvids nonāca Mahanajimā, un Absaloms gāja pāri Jordānai un visi Israēla vīri līdz ar viņu.
Joāba vietā Absaloms iecēla Amasu par savu karaspēka virspavēlnieku. Bet Amasa bija kāda vīra dēls, kuram bija vārds Jitro, kas bija ismaēlietis. Tas bija gājis un gulējis pie Nahaša meitas Cerujas māsas Abigailas, kura bija Joāba māte.
Un Israēls Absaloma vadībā apmetās teltīs Gileāda zemē.
Kad Dāvids bija nonācis Mahanajimā, tad Sobijs, Nahaša dēls, no Rabas, Amona bērnu galvaspilsētas, un Mahīrs, Amiēla dēls, no Lodebaras, un gileādietis Barzillajs no Reglimas
atnesa gultas un segas, ūdens traukus, māla traukus, kviešus un miežus, miltus, kā arī grauzdētu labību, pupas un lēcas,
medu un sviestu, sīklopus un sierus, arī krējumu – to visu viņi pienesa Dāvidam un viņa ļaudīm, kuri bija pie viņa, lai tiem būtu pārtika, jo viņi domāja: tiem ļaudīm ir jābūt izsalkušiem, nogurušiem un izslāpušiem kā jau tuksnesī.

/2. Sam. 18:1-18/

Un Dāvids novietoja un pārskaitīja savu karaspēku, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un pār simtiem.
Tad Dāvids sadalīja karaspēku trijās daļās. Vienu trešo daļu karaspēka viņš nodeva Joāba vadībā, otru trešdaļu Abišaja, Cerujas dēla, Joāba brāļa, vadībā un trešo trešdaļu Itaja, no Gātas, vadībā. Un tad ķēniņš sacīja karavīriem: “Es pats arīdzan iziešu līdz ar jums uzbrukumā!”
Bet ļaudis atbildēja: “Nē, tev pašam nebūs iziet un doties uzbrukumā! Ja jau mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs nekādu vērību, kaut arī vai puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā desmit tūkstoši no mums, tādēļ būs labāk, ka tu mums no pilsētas sniegtu palīdzību.”
Un ķēniņš tiem atbildēja: “Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!” Un ķēniņš nostājās sānis pie vārtiem, un visa karotāju saime devās laukā pa simtiem un pa tūkstošiem.
Un ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam, sacīdams: “Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!” Un viss karaspēks dzirdēja, ka ķēniņš deva tādu pavēli visiem virsniekiem par Absalomu.
Kad karaspēks izgāja laukā, lai dotos uzbrukumā Israēlam pretī, un Efraima mežā iesākās cīņa,
tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tanī dienā krita līdz divdesmit tūkstoši vīru.
Šī kauja izvērsās tur pa visu apgabalu, un tanī dienā cīnoties mežs aprija vairāk ļaužu nekā zobens.
Pilnīgi negaidīti Absaloms sastapa Dāvida kalpus. Absaloms jāja uz mūļa, un, kad mūlis auļoja zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērās Absaloma matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrēja projām.
Tad kāds vīrs to ieraudzīja un paziņoja Joābam un sacīja: “Redzi, es tikko kā redzēju Absalomu karājamies kādā ozolā!”
Tad Joābs sacīja šim vīram, kas viņam to bija paziņojis: “Nu redzi, tu viņu tur redzēji; kādēļ tad tu viņu tur tūdaļ nenogalināji? Tad man būtu bijis prieks tev dot no savas puses desmit sudraba gabalus un vienu jostu!”
Bet šis vīrs sacīja Joābam: “Un arī tad ne, ja man saujā tiktu noskaitīti tūkstoš sudraba gabali, es tomēr neizstieptu savu roku pret ķēniņa dēlu, jo ķēniņš, mums dzirdot, pavēlēja gan tev, gan Abišajam, gan Itajam, sacīdams: saudzējiet ikviens šo jaunekli, manu dēlu Absalomu!
Un, ja es arī būtu nodevīgi rīkojies pret viņa dvēseli, tad tas tomēr nevarētu tikt apslēpts ķēniņa priekšā un tad tu pats nostātos pret mani.”
Tad Joābs sacīja: “Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!” Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms vēl dzīvs karājās ozola zaros.
Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un nogalināja viņu.
Bet Joābs lika pūst tauri, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs saudzēja ļaudis.
Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga – ikviens uz savu dzīves vietu.
Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis akmens stabu ķēniņa ielejā, jo viņš tā sprieda: “Man nav dēla, kurš varētu manu vārdu saglabāt.” Un viņš nosauca akmens stabu savā vārdā; un tas vēl līdz šai dienai tiek saukts par Absaloma stabu.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā