Bībeles lasījumi – 12. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 73:1-14/
Jaunā Derība /Ap. d. 7:44-8:3/
Vecā Derība /2. Sam. 18:19-19:44/



PSALMI

/Ps. 73:1-14/

Asafa dziesma. Tiešām, vēlīgs ir Dievs Israēlam, tiem, kam sirdis ir šķīstas.
Bet es – es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta,
jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.
Tiešām viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi barota ir viņu miesa.
Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki.
Tādēļ arī augstprātība ir viņu kaklarota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs.
Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas.
Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas.
Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu.
Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu mācības.
Un viņi saka:”Kā Dievs to zinās? Vai Visuaugstākais ir kāds viszinis?”
Redzi, tādi ir bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību.
Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas.
Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 7:44-60/

Mūsu tēviem bija tuksnesī liecības telts, kā Tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, lai viņš to celtu pēc redzētā parauga.
To pārņēmuši, mūsu tēvi ar Jozuu arī ienesa to pagānu zemē, ko Dievs izdzina mūsu tēvu acu priekšā līdz Dāvida dienām;
tas iemantoja Dieva žēlastību un lūdza, kaut viņš atļautu viņam gādāt mājokli Jēkaba Dievam.
Salamans uzcēla Viņam namu.
Bet Visuaugstākais nedzīvo rokām darinātos namos, kā pravietis saka:
debesis ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsit, saka Tas Kungs, vai kur ir Mana dusas vieta?
Vai Mana roka nav to visu darinājusi? –
Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs.
Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši Taisnā nākšanu, kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši,
jūs, kas bauslību no eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.”
Šie vārdi iedzēla viņiem sirdī, un viņi grieza zobus pret to.
Bet viņš, Svētā Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas
un sacīja: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.”
Bet tie, skaļā balsī brēkdami, aizsedza savas ausis un visi kopā viņam uzbruka
un, izgrūduši no pilsētas ārā, nomētāja akmeņiem. Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kura vārds bija Sauls.
Tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.”
Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!” To sacījis, viņš aizmiga.

/Ap. d. 8:1-3/

Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam. Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus.
Dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja.
Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīrus un sievas, un nodeva tos cietumā.


VECĀ DERĪBA

/2. Sam. 18:19-32/

Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: “Es skriešu un aiznesīšu ķēniņam labo vēsti, ka Tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir atbrīvojis no viņa ienaidniekiem!”
Bet Joābs viņam atbildēja: “Šodien tu nevari būt prieka vēstnesis; kādu citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu nedrīksti vēsti nonest, jo paša ķēniņa dēls ir miris.”
Tad Joābs pavēlēja kādam etiopietim: “Ej un paziņo ķēniņam, ko tu esi redzējis!” Un etiopietis palocījās Joāba priekšā un aizsteidzās.
Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: “Lai būtu kā būdams, es arī gribētu skriet aiz etiopieša!” Bet Joābs sacīja: “Kādēļ tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi.”
Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl runāja ar Joābu: “Lai būtu kā būdams, bet es skriešu!” Un Joābs viņam sacīja: “Nu tad skrej!” Tad Ahimaācs izraudzījās sev taisnu ceļu pa Jordānas ieleju un aizsteidzās etiopietim priekšā.
Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz vārtu jumta un uz mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skrejam.
Sargs to tūliņ ar saucienu paziņoja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: “Ja viņš ir viens pats, tad tam būs laba vēsts mutē.” Kamēr tas pamazām tuvojās,
sargs ieraudzīja vēl otru vīru skrejam un ziņoja no vārtu augšas: “Redzi, tur vēl kāds vīrs viens pats skrien šurpu!” Tad ķēniņš sacīja: “Arī tas būs labas vēsts nesējs.”
Un sargs sacīja: “Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam Ahimaācs, Cadoka dēls!” Tad ķēniņš sacīja: “Tas ir krietns vīrs, tas patiesi nāk ar labu vēsti!”
Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: “Miers!” Un viņš noliecās ķēniņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un sacīja: “Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kuri bija savas rokas izstiepuši pret manu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!”
Tad ķēniņš sacīja: “Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?” Tad Ahimaācs atbildēja: “Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja.”
Tad ķēniņš sacīja: “Paej tālāk un nostājies te!” Tad viņš gāja un nostājās.
Pa to laiku bija jau pienācis etiopietis un sauca: “Mans kungs un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka Tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev piešķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlušies!”
Tad ķēniņš jautāja etiopietim: “Bet vai jauneklim Absalomam klājas labi?” Un etiopietis atbildēja: “Lai tā, kā šim jauneklim klājas, klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!”

/2. Sam. 19:1-44/

Tad ķēniņš ļoti noskuma, un viņš uzkāpa vārtu augšējā telpā un raudāja, un sauca: “Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak, Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!”
Kad Joābam tika pavēstīts: “Redzi, ķēniņš raud un sēro Absaloma dēļ,” –
tad tanī dienā uzvara pārvērtās par sērām visai tautai, jo tanī dienā ikviens dzirdēja: ķēniņš ir noskumis sava dēla dēļ.
Un zagšus tanī dienā karaspēks atgriezās pilsētā, kā allaž zogas iekšā ļaudis, kas kaujā bēgdami krituši kaunā.
Un ķēniņš pats bija aizsedzis savu seju un sauca stiprā balsī: “Ak, mans dēls Absalom! Absalom, mans dēls, manu dēliņ!”
Tad Joābs ienāca pie ķēniņa namā un sacīja: “Šodien tu esi ar kaunu apklājis visu savu kalpu vaigus, lai gan tie šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību, kā arī tavu sievu un tavu blakussievu dzīvību,
jo tu mīli tos, kas tevi ienīst, un tu ienīsti tos, kas tevi mīl; tu šodien esi atklāti parādījis, ka tev tavi karapulku virsnieki un kalpi nav itin nekas; jā, tagad es zinu, ja būtu tikai Absaloms dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev, liekas, gan būtu pa prātam.
Bet tagad celies, izej ārā un runā sirsnīgi uz saviem kalpiem. Tik tiešām, pie Tā Kunga es ar zvērestu apstiprinu – ja tu neiziesi, tad neviens vīrs vairs šo nakti nepaliks pie tevis, un tā tev būs vislielākā nelaime no visām tām nelaimēm, kas tev ir uzbrukušas no tavas jaunības laikiem līdz pat šai dienai!”
Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos; un, kad tautai tika paziņots: lūk, ķēniņš ir apsēdies vārtos,- tad visa tauta nāca un gāja garām ķēniņam, bet Israēls bija nobēdzis ikviens savā teltī.
Un visi ļaudis visās Israēla ciltīs strīdējās un sacīja: “Ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas, un viņš mūs ir atsvabinājis no filistiešu rokas, un nu viņam bija jābēg Absaloma priekšā projām no šīs zemes!
Bet tagad, kad Absaloms, ko mēs svaidījām sev par ķēniņu, ir karā miris, kāpēc jūs kavējaties atvest ķēniņu atkal atpakaļ?”
Tad ķēniņš Dāvids lika priesteriem Cadokam un Abjatāram pateikt: “Runājiet uz Jūdas vecajiem, sacīdami: kāpēc jūs gribat būt tie pēdējie, kas vestu ķēniņu atpakaļ viņa namā?” Tai brīdī visa Israēla valoda jau bija kļuvusi zināma ķēniņam viņa namā.
“Jūs esat mani brāļi, jūs esat mani kauli un mana miesa – kāpēc tad jūs gribat būt tie pēdējie, kad tagad ķēniņš vedams atpakaļ?
Un Amasam jums ir tā jāsaka: vai tu neesi no mana kaula un no manas miesas? Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja tu nebūsi karaspēka virspavēlnieks Joāba vietā uz visu mūžu!”
Un viņš noskaņoja visu Jūdas vīru sirdis kā viena vienīga vīra sirdi, tā ka tie atsūtīja vienprātīgi ziņu pie ķēniņa, sacīdami: “Griezies atpakaļ ar visiem saviem kalpiem!”
Un tā ķēniņš devās atpakaļ un nonāca pie Jordānas, un Jūda gāja uz Gilgalu, lai ietu ķēniņam pretī un lai ķēniņu pārvestu pāri Jordānai.
Tad Šimejs, Geras dēls, benjamīnietis no Bahurimas, steidzās ķēniņam Dāvidam pretī un nonāca pie viņa kopā ar Jūdas vīriem.
Un ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no Benjamīna cilts un arī Ciba ar saviem piecpadsmit dēliem un ar saviem divdesmit kalpiem. Jau ķēniņam pa priekšu viņi bija pārgājuši pāri Jordānai.
Tad ķēniņa nama iedzīve bija pārcelta, un bija darīts, kā viņš vēlējās. Un Šimejs, Geras dēls, nokrita ķēniņa priekšā, kad viņš cēlās pāri Jordānai.
Un viņš sacīja ķēniņam: “Nepieskaiti man, mans kungs, to par vainu un nepiemini, ka tanī dienā, kad mans kungs un ķēniņš atstāja Jeruzālemi, tavs kalps izdarīja grēku! Bet lai ķēniņš to neuzskata par kaut ko nepiedodamu!
Tavs kalps jau pats to zina, ka ir grēkojis; bet, redzi, šodien es esmu nācis pats pirmais no visa Jāzepa nama šeit lejā, lai sastaptu savu kungu un ķēniņu.”
Tad Abišajs, Cerujas dēls, atbildēja, sacīdams: “Vai tad Šimejs tiešām nebūtu jau tādēļ vien nonāvējams, ka viņš ir Tā Kunga svaidīto lādējis?”
Bet Dāvids atbildēja: “Kas gan man daļas gar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien gribat kļūt par kārdinātāju sātanu? Šodien nevienam nebūs mirt Israēlā, jo es zinu, ka es šodien esmu atkal ķēniņš pār Israēlu!”
Un ķēniņš sacīja Šimejam: “Tev nebūs mirt!” Un ķēniņš to viņam apstiprināja ar zvērestu.
Arī Mefibošets, Saula mazdēls, nonāca lejā ķēniņam pretī; bet viņš nebija nedz kopis savas kājas, nedz kopis savas ūsas, nedz savas drēbes mazgājis no tās dienas, kad ķēniņš bija aizgājis, līdz šai dienai, kad viņš vesels atgriezās.
Un, kad viņš no Jeruzālemes nāca, lai ietu pretī ķēniņam, tad ķēniņš viņam jautāja: “Kādēļ tu, Mefibošet, neesi man nācis līdzi?”
Tad viņš atbildēja: “Mans kungs un ķēniņ! Mans kalps mani piekrāpis! Patiesi, es, tavs kalps, sacīju: es likšu sev apseglot ēzeli, un uz tā es jāšu un tā jāšus nonākšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls.
Bet šis, apkārt klīzdams, ir cēlis neslavu pret tavu kalpu pie mana kunga un ķēniņa. Bet mans kungs un ķēniņš gudrībā līdzinās Dieva eņģelim; tā nu dari, kā tev patīk!
Kaut arī visam mana tēva namam nekā cita nebija ko gaidīt no mana kunga un ķēniņa kā vienīgi nāvi, taču tu savu kalpu novietoji starp tiem, kuri ēd pie tava galda; kādas tiesības tad man vēl ir, vai par ko tad man vēl būs brēkt uz ķēniņu?”
Tad ķēniņš tam sacīja: “Ko tu te velti šķied vārdus? Es esmu teicis: tu un Ciba sadaliet tīrumu!”
Tad Mefibošets sacīja ķēniņam: “Ak, lai taču viņš ņem visu, pēc tam kad mans kungs un ķēniņš ir vesels pārnācis savā namā!”
Arī gileādietis Barzillajs bija atnācis no Rogelimas un ar ķēniņu cēlās pāri Jordānai, lai viņu pavadītu.
Un Barzillajs bija ļoti vecs, ap gadiem astoņdesmit, un viņš bija apgādājis ķēniņu ar uzturu, kad tas bija mitis Mahanajimā, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs.
Un ķēniņš sacīja Barzillajam: “Celies pāri kopā ar mani, kā sevi es tevi apgādāšu pie sevis Jeruzālemē.”
Bet Barzillajs atbildēja ķēniņam: “Cik gan dzīves dienu vēl atlicis manos mūža gados, lai es kopā ar ķēniņu dotos augšup uz Jeruzālemi?
Es šodien jau esmu astoņdesmit gadus vecs – vai es vēl varētu izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns? Un vai tad tavs kalps vēl varētu sagaršot, ko viņš ēdīs vai ko dzers? Vai tad es vēl varētu sadzirdēt, ko dzied dziedātāji un dziedātājas? Un kādēļ tad man vēl jākļūst par nastu manam kungam un ķēniņam?
Tavs kalps tikai mazliet ies ķēniņam līdzi pāri Jordānai; bet kādēļ tu, ķēniņ, gribi man rādīt tik daudz žēlastības?
Lūdzu, ļauj savam kalpam griezties atpakaļ, lai es varu savā dzimtajā pilsētā pie sava tēva un mātes kapa mirt! Un redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai viņš ceļas pāri līdz ar manu kungu un ķēniņu, dari tam, kā tev labpatīk!”
Tad ķēniņš atbildēja: “Jā, Kimhamam būs kopā ar mani celties pāri, un es tam darīšu visu, kas ir labs tavās acīs, un visu, ko tu vien no manis vēlēsies, to es tavā labā darīšu!”
Kad viss karaspēks bija pārcēlies pāri Jordānai, tad ķēniņš cēlās pāri, skūpstīja Barzillaju un svētīja viņu, un viņš griezās atpakaļ savā vietā.
Un ķēniņš gāja uz Gilgalu, un Kimhams viņu pavadīja. Un kopā ar ķēniņu bija pārcēlusies visa Jūdas karavīru saime un puse no Israēla vīriem.
Un redzi, visi Israēla vīri nāca pie ķēniņa un jautāja ķēniņam: “Kāpēc mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi zaguši un pārveduši ķēniņu līdz ar viņa namu un visus Dāvida vīrus pāri Jordānai?”
Tad visi Jūdas vīri atbildēja Israēla vīriem: “Tādēļ, ka ķēniņš mums ir tuvs radinieks! Bet kādēļ jūs par to dusmojaties? Vai tad mēs esam ko ēduši no ķēniņa galda? Vai mēs no viņa esam kādas dāvanas saņēmuši?”
Bet Israēla vīri atbildēja Jūdas vīriem, sacīdami: “Mums ir desmit daļas pie ķēniņa, un arī uz Dāvidu mums ir vairāk tiesību nekā jums; kādēļ tad jūs esat mūs tā nicinājuši? Vai tad mēs pirmie neieteicām vest mūsu ķēniņu atpakaļ?” Bet Jūdas vīru vārdi bija vēl bargāki nekā Israēla vīru vārdi.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā