Bībeles lasījumi – 13. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 14:25-35/
Jaunā Derība /Ap. d. 8:4-40/
Vecā Derība /2. Sam. 20:1-21:22/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 14:25-35/

Patiess liecinieks ir dzīvības glābējs, bet, kas melus runā, ir nepatiess liecinieks.
Kas To Kungu bīstas, tam pieder drošs cietoksnis, un arī viņa bērni būs tur pasargāti.
Tā Kunga bijāšana ir dzīvības avots, lai izsargātos no nāves valgiem.
Kur valdniekam daudz kara tautas, tur viņa godība jo lielāka, bet, kur kara pulku maz, tur stāvoklis valdniekam rada bažas.
Kas ir pacietīgs, tas ir arī gudrs, bet, kas ir nepacietīgs, parāda savu negudrību.
Laba un mierīga sirds ir miesas dzīvība, bet ātrs un kaislīgs prāts ir kā puveši kaulos.
Kas vājajam dara pāri, tas nonievā viņa Radītāju, bet, kas par grūtdieni apžēlojas, tas godā Dievu.
Bezdievīgais savā nelaimē iet viegli bojā, bet taisnais jūtas arī nāves brīdī spēcināts.
Sapratīga cilvēka sirdī gudrība dus mierīgi, bet neprašu starpā tā cenšas izpaust sevi jo strauji.
Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir tautu negods.
Gudrs kalps jo labi patīk savam ķēniņam, bet nelietīgam kalpam draud viņa dusmas.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 8:4-40/

Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju.
Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu.
Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja.
Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralītiķu un tizlu tika dziedināti;
un liela līksmība valdīja tanī pilsētā.
Kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šinī pilsētā līdz tam bija nodarbojies ar buršanu un uztraucis Samarijas ļaudis, sacīdams, ka esot liels vīrs.
Viņam pieķērās visi, mazi un lieli, sacīdami: “Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks.”
Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvestībām bija apstulbinājis.
Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus Vārdu, tie likās kristīties, vīri un sievas.
Sīmanis pats arī kļuva ticīgs un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās.
Bet apustuļi, Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni,
kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu,
jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus Vārdā.
Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu.
Bet Sīmanis, redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu,
sacīdams: “Dodiet man šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.”
Bet Pēteris tam sacīja: “Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu.
Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā.
Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota,
jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.”
Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši.”
Tad, Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudzos Samarijas miestos.
Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: “Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tas ir tuksneša ceļš.”
Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds etiopietis, etiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt.
Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.
Gars Filipam sacīja: “Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.”
Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?”
Bet viņš atbildēja: “Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?” Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās.
Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: “Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, Viņš neatver Savu muti.
Viņa pazemošanās dēļ sods Viņam atlaists: kas izskaidros Viņa cilti? Jo Viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.”
Galminieks Filipam jautāja: “Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?”
Filips, ar šo vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu.
Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?”
Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.”
Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja.
Kad tie no ūdens bija izkāpuši, Tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk.
Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā.


VECĀ DERĪBA

/2. Sam. 20:1-26/

Tur bija gadījies arī kāds nekrietns vīrs, vārdā Šeba, Bihrija dēls, benjamīnietis; tas pūta tauri, vēstīdams: “Mums nav nekādas daļas gar Dāvidu, nedz arī kāda daļa gar Isaja dēla mantojumu! Ikviens no Israēla lai paliek savās teltīs!”
Tad visi Israēla vīri novērsās no Dāvida un sekoja Šebam, Bihrija dēlam, bet ikviens Jūdas vīrs vēl ciešāk turējās pie sava ķēniņa no Jordānas līdz Jeruzālemei.
Kad Dāvids bija atgriezies savā pilī Jeruzālemē, tad ķēniņš ņēma tās desmit sievas, kas bija blakussievas, kuras viņš bija atstājis, lai tās sargātu pili, un viņš tās novietoja kādā atsevišķā ēkā un gādāja tām iztiku, bet viņš vairs pie tām negāja. Tās kļuva cietumnieces līdz savai miršanas dienai un visu savu atlikušo mūžu nodzīvoja kā atraitnes.
Un ķēniņš pavēlēja Amasam: “Sasauc man Jūdas vīrus pēc trim dienām un esi arī tu pats te!”
Tad Amasa gāja, lai sasauktu kopā Jūdu, bet, kad viņš kavējās pāri noteiktajam laikam, ko ķēniņš bija viņam nolicis,
tad Dāvids sacīja Abišajam: “Nu mums Šeba, Bihrija dēls, nodarīs vairāk ļauna nekā Absaloms. Ņem sava kunga kalpus un dzenies viņam pakaļ, lai viņš netiek iekšā stipri nocietinātās pilsētās un neizzūd no mūsu acīm!”
Tad Abišaja vadībā no Jeruzālemes izgāja Joābs ar saviem karavīriem, kā arī miesassargi, krētieši un plētieši, un visi karavadoņi, lai vajātu Šebu, Bihrija dēlu.
Kad tie bija pie lielā akmens, kas atrodas Gibeonā, tad Amasa nāca tiem pretim, bet Joābs bija tērpies savā karavīra tērpā, un tam pāri bija apjozta josta ar zobenu pie viņa gurniem piestiprinātā makstī, un tas izslīdēja no maksts un nokrita zemē.
Tad Joābs sacīja Amasam: “Kā tev klājas, mans brāli?” Tai brīdī Joābs satvēra ar labo roku it stipri Amasu pie bārdas, lai viņu noskūpstītu.
Bet Amasa nesargājās no zobena, kas bija Joāba rokā; to Joābs iedūra tā viņa vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē, un viņš mira, tā ka viņam vairs nevajadzēja otrreiz durt. Kamēr Joābs un viņa brālis Abišajs vajāja Šebu, Bihrija dēlu,
kāds jauneklis no Joāba karavīriem bija atstāts pie Amasas, lai sauktu: “Kas turas kopā ar Joābu un kas pieķēries Dāvidam, tas lai seko Joābam!”
Bet Amasa vēl vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad šis vīrs redzēja, ka visi ļaudis tur apstājas, tad viņš Amasu no ceļa novēla uz tīrumu un pārsedza tam pāri drēbes, tāpēc ka viņš bija novērojis, ka ikviens, kas tam gāja garām, pie viņa apstājās.
Un, tikko tie bija viņu no ceļa novēluši nost, tā ikviens, pagājis garām, sekoja Joābam, lai vajātu Šebu, Bihrija dēlu.
Bet šis pārstaigāja visu Israēla cilšu novadus līdz Abelai un Bet-Maahai un visu Berima tiesu, un ļaudis pulcējās un sekoja viņam.
Tad tā karavīru saime, kura bija ar Joābu, nāca un viņu ielenca Abela-Bet-Maahā; un viņi uzmeta pret pilsētu valni, un tas pacēlās līdz pirmā mūra augstumam, un visi ļaudis, kas bija pie Joāba, lūkoja mūri graut un sagāzt.
Tad kāda gudra sieva uzkāpa uz pilsētas mūra un sauca no pilsētas: “Klausiet, klausiet! Lūdzu, sakiet Joābam: pienāc tuvu klāt še – šinī vietā, es gribu ar tevi runāt!”
Kad viņš bija pienācis tuvu pie tās klāt, tad sieva jautāja: “Vai tu esi Joābs?” Un viņš atbildēja: “Jā, es tas esmu!” Un viņa tam sacīja: “Uzklausi savas kalpones vārdus!” Un viņš atbildēja: “Es klausos!”
Tad viņa sacīja: “Senāk mēdza tā runāt: kas vaicā, lai vaicā Abelā! – Un tā tie viegli tika galā.
Šīs pilsētas ļaudis ir vieni no miermīlīgākiem un uzticamākiem Israēlā, bet tu pats esi tas, kas mēģini nopostīt pilsētu, pie tam tādu, kas ir Israēla māte. Kāpēc tu gribi iznīcināt Tā Kunga īpašumu?”
Tad Joābs atbildēja: “Es ir nedomāju to nedz izpostīt, nedz iznīcināt!
Tas nav tiesa! Bet viens vīrs no Efraima kalniem, vārdā Šeba, Bihrija dēls, bija savu roku pacēlis pret ķēniņu, pret Dāvidu; izdodiet man tikai vienīgi viņu, tad es aiziešu projām no pilsētas!” Tad sieva atbildēja Joābam: “Redzi, viņa galva pāri mūrim tiks pie tevis nomesta zemē!”
Un šī sieva gāja ar savu gudrību pie visiem iedzīvotājiem, un tie nogrieza Šebam, Bihrija dēlam, galvu un izmeta to ārā Joābam. Tad Joābs lika pūst tauri par zīmi, ka atkāpjas no pilsētas, un ļaudis izklīda visi pa savām dzīves vietām; bet Joābs atgriezās pie ķēniņa Jeruzālemē.
Un Joābs bija augstākais virspavēlnieks pār Israēla karaspēku, un Benaja, Jojada dēls, bija virspavēlnieks pār miesassardzi, pār krētiešiem un pār plētiešiem.
Un Adorāms bija pār tiem, kas klausības darbos, bet Jošafats, Ahiluda dēls, bija valsts padomnieks.
Un Ševa bija rakstvedis, bet Cadoks un Abjatārs bija priesteri.
Un arī Īra, Jaīra dēls, tāpat bija Dāvida priesteris.

/2. Sam. 21:1-22/

Un Dāvida valdīšanas laikā bija bads trīs gadus no vietas, gadu pēc gada, un Dāvids meklēja Tā Kunga vaigu. Un Tas Kungs sacīja: “Uz Saulu un viņa namu guļ asinsgrēks, tāpēc ka viņš nogalināja gibeoniešus.”
Tad ķēniņš saaicināja gibeoniešus un runāja ar viņiem. Tomēr gibeonieši nebija no Israēla bērniem, bet bija cēlušies no amoriešu atlikušajiem ļaudīm. Un Israēla bērniem ar viņiem bija noslēgta ar zvērestu apstiprināta derība, bet Sauls bija meklējis tos nokaut savā lielajā dedzībā par Israēla un Jūdas bērniem.
Un Dāvids jautāja gibeoniešiem: “Ko lai es jums daru, un ar ko lai es to izlīdzinu, ka jūs varētu Tā Kunga mantojumu, Viņa tautu, svētīt?”
Un gibeonieši tam atbildēja: “Mums nevajag Saula un viņa nama dēļ ne sudrabu, ne zeltu; mēs arī negribam, lai mūsu dēļ tiktu Israēlā kāds nonāvēts.” Tad viņš jautāja: “Ko tad jūs sakāt – ko man jums būs darīt?”
Tad tie atbildēja ķēniņam: “Tas bija vīrs, kas mūs gandrīz vai nobeidza un kura nodoms bija mūs pilnīgi iznīcināt, lai mēs nemaz vairs Israēla robežās nepastāvētu.
Tāpēc izdodiet mums no viņa pēcnācējiem septiņus vīrus, ka mēs viņus pakaram Tā Kunga kalnā Saula Gibeā, Tā Kunga izredzētajā pilsētā.” Un ķēniņš sacīja: “Es došu!”
Tomēr ķēniņš saudzēja Mefibošetu, Jonatāna dēlu, Saula dēladēlu, tā zvēresta dēļ, ko Dāvids un Jonatāns, Saula dēls, savā starpā Tā Kunga priekšā bija zvērējuši.
Un ķēniņš ņēma Ricpas, Ajas meitas, abus dēlus, Armonu un Mefibošetu, ko tā bija Saulam dzemdējusi, un arī vēl piecus Merabas, Saula meitas, dēlus, ko tā bija dzemdējusi Adriēlam, meholatieša Barzillaja dēlam.
Un viņš tos nodeva gibeoniešu rokā, un tie tos pakāra Tā Kunga kalnā. Un visi septiņi gāja bojā un mira pļaujas laika sākumā, kad sākās miežu pļauja.
Tad Ricpa, Ajas meita, ņēma maisu un to sev izklāja pār akmeni guļasvietai no pļaujas sākuma, līdz kamēr pār tiem nolija lietus no debesīm; un viņa neatļāva uz tiem dienā nolaisties debesu putniem, nedz arī lauku zvēriem tos aizskart naktī.
Un Dāvidam tika pateikts, ko Ricpa, Ajas meita, Saula blakussieva, bija darījusi.
Tad Dāvids nogāja un pieprasīja Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no Jābešas iedzīvotājiem Gileādā, ko tie bija sev zagšus paņēmuši no Rehob-Bet-Šanas tirgus laukuma, kur filistieši bija kādreiz Saulu un viņa dēlu pakāruši, kad viņi bija Saulu sakāvuši Gilboā.
Un viņš atveda no turienes gan Saula, gan arī Jonatāna, viņa dēla, kaulus, un viņš tiem pievienoja arī šo pakārto kaulus;
un viņš tos apglabāja līdz ar Saula kauliem un viņa dēla Jonatāna kauliem Benjamīna cilts zemē klintī Kīša, viņa tēva, kapu vietā. Kad viss bija pēc ķēniņa pavēles izdarīts, tad pēc tam Dievs atkal apžēlojās par šo zemi.
Un vēl viens karš cēlās starp filistiešiem un Israēlu. Un Dāvids nogāja kopā ar saviem kalpiem, un viņi cīnījās ar filistiešiem, bet Dāvids pagura.
Un tur bija kāds vīrs, vārdā Jišbī-Benobs, viens no Rafas dzimuma, un tā šķēps bija no vara trīs simti seķeļu smags, un viņš bija apjozies ar jaunu zobenu un bija nodomājis Dāvidu nogalināt.
Bet viņam uzbruka Abišajs, Cerujas dēls, un tas sita šo filistieti un viņu nonāvēja. Toreiz Dāvida vīri viņu ļoti lūdza, sacīdami: “Tu vairs nenāksi mums līdzi karā, lai līdz ar tevi neizdziest gaisma Israēlā!”
Pēc tam atkal izcēlās karš ar filistiešiem Gobā; toreiz atkal Sibeka, Hušaja dēls, nokāva Safu, kas arī bija Rafas dzimuma.
Un vēl vienu reizi izcēlās karš pret filistiešiem Gobā; tad Ēlhanans, Jair-Oregima dēls, no Bētlemes, nogalināja Goliātu no Gātas, kura šķēpa kāts jau vien bija kā audēja riestava.
Kad vēlreiz izcēlās karš Gātā, tad tur bija kāds ļoti liela auguma vīrs. Viņam bija seši pirksti katrai rokai un seši katrai kājai, pavisam kopā divdesmit četri pirksti; arī tas bija no Rafas cilts.
Un, kad viņš bija noniecinājis Israēlu, tad to nosita Jonatāns, Šimeja dēls, Dāvida brāļa dēls.
Šie visi četri bija Rafas dzimuma no Gātas, bet tie krita no Dāvida vai viņa karavīru rokas.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā