Bībeles lasījumi – 14. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 73:15-28/
Jaunā Derība /Ap. d. 9:1-31/
Vecā Derība /2. Sam. 22:1-23:7/



PSALMI

/Ps. 73:15-28/

Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi,- redzi, tad es apgrēkotos – pret visu tavu bērnu dzimtu.
Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai,
tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida.
Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā.
Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu!
Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši.
Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu,
tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā.
Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas,
Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā.
Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!
Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!
Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas.
Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 9:1-31/

Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera
un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.
Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm,
un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?”
Viņš jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā;
celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.”
Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.
Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā.
Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra.
Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un Tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: “Ananija!” Viņš atbildēja: “Še es esmu, Kungs!”
Tas Kungs viņam sacīja: “Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauls; viņš lūdz Dievu
un parādībā ir redzējis vīru, vārdā Ananija, ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal kļūtu redzīgs.”
Bet Ananija atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis Taviem svētajiem Jeruzālemē;
un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc Tavu Vārdu.”
Bet Tas Kungs viņam sacīja: “Ej, jo viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.
Jo Es viņam rādīšu, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ jācieš.”
Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara.”
Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts.
Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā
un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls.
Bet visi, kas to dzirdēja, uztraucās un sacīja: “Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc šo Vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?”
Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.
Kad labs laiks bija pagājis, jūdi nolēma viņu nonāvēt.
Bet viņu nodoms Saulam kļuva zināms. Viņi sargāja vārtus dienām un naktīm, lai viņu nonāvētu;
bet mācekļi naktī viņu nolaida grozā pār mūri zemē.
Jeruzālemē nonācis, viņš raudzīja piebiedroties mācekļiem; bet visi no tā bijās, neticēdami, ka viņš ir māceklis.
Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis To Kungu un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus Vārdā.
Un viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams Tā Kunga Vārdā.
Viņš runāja arī un cīnījās ar hellēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt.
Brāļi, to manīdami, viņu aizveda uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu.
Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu.


VECĀ DERĪBA

/2. Sam. 22:1-51/

Un Dāvids griezās ar šīs dziesmas vārdiem pie Tā Kunga tanī dienā, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas. Un viņš sacīja:
“Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs.
Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām.
Es piesaukšu To Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem.
Jo nāves bangas bija mani apņēmušas, Beliāla upes mani biedēja,
elles saites mani apvija, nāves cilpas mani žņaudza.
Savās bailēs es kliedzu pēc Tā Kunga un piesaucu savu Dievu pēc palīdzības; tad Viņš sadzirdēja manu balsi Savā namā, un mans izbaiļu sauciens nonāca Viņa ausīs.
Zeme līgojās un trīcēja, debesu pamati tika sakustināti un grīļojās, kad Viņš bija dusmās iededzies.
Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaini zibeņi dzirkstīja no Viņa.
Viņš nolaida debesis un pats nokāpa zemē, un tumši padebeši bija zem Viņa kājām;
un Viņš brauca uz ķeruba un lidoja un traucās lejup ar vētras spārniem;
un tumsu Viņš lika Sev visapkārt par apsegu, tumši, biezi sablīvēti lietus mākoņi bija virs Viņa;
no spožuma, kas iet Viņam pa priekšu, šķēlās liesmaini zibeņi.
Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visuaugstākais lika nodārdēt Savai balsij.
Un Viņš izmeta Savas bultas un izklīdināja Savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus un tos izbiedēja.
Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti Tā Kunga bardzības dēļ ar Viņa nāšu dvašu.
No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku; un Viņš mani satvēra un izvilka no lieliem ūdeņiem,
Viņš mani izrāva no spēcīgiem ienaidniekiem un no maniem nīdētājiem, kaut tie bija varenāki nekā es.
Tie nebaltā dienā bija sacēlušies pret mani, bet Tas Kungs bija mans atbalsts;
Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņam bija labs prāts pret mani.
Tā Tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības,
jo es esmu pasargājis Tā Kunga ceļus svētus un neesmu atkritis neuzticībā no sava Dieva.
Visas Viņa tiesas ir manu acu priekšā, un no Viņa baušļiem es nekad neesmu atkāpies.
Es paliku bezvainīgs Viņa priekšā un izsargājos no pārkāpuma.
Un Tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs.
Labajam Tu parādi Sevi kā labu, un kopā ar taisnīgiem Tu rādies taisns.
Ar šķīstiem Tu parādies šķīsts, bet tiem, kas aplam dzīvo, arī Tu sagādā vilšanos.
Tu izglāb apspiestos ļaudis, bet Tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu.
Tu, ak, Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu.
Ar Tavu palīdzību es pārvaru iebrukušos pulkus, ar sava Dieva atbalstu es varu lēkt pāri mūriem.
Patiešām, Dieva ceļš ir pilnīgs, Tā Kunga vārdi ir pārbaudīti un patiesi, Viņš ir par vairogu visiem, kas meklē patvērumu pie Viņa.
Un kurš tad tiešām ir Dievs, ja ne Tas Kungs, un kas ir klints, ja ne mūsu pašu Dievs?
Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus.
Viņš man ir devis kājas kā briedim, un Viņš mani nostatījis drošībā uz Saviem augstumiem;
Viņš mācīja manas rokas karot, lai tās spētu savilkt vara stopu.
Tu man piešķīri Savu sargātāju vairogu, un Tava žēlastība darīja mani lielu.
Maniem soļiem Tu esi devis platu ceļu zem manis, un mani krumšļi nav ļodzījušies.
Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriezos atpakaļ, iekāms viņus nebiju pilnīgi iznīcinājis.
Es viņus pilnīgi iznīcināju un sadragāju, ka viņi vairs necēlās, bet sabruka zem manām kājām.
Tu mani apjozi ar spēku karam, Tu nospiedi ceļos tos, kas bija pret mani sacēlušies.
Tu liki maniem ienaidniekiem bēgt, un savus nīdējus es iznīcināju.
Viņi raudzījās visapkārt pēc palīdzības, bet nebija glābēja, viņi raidīja savus saucienus pie Tā Kunga, bet Viņš tos neuzklausīja.
Tad es viņus sadrumstaloju kā zemes putekļus, es viņus saberzu pīšļos kā ielas dubļus, un es tos izkaisīju.
Tu mani izglābi no manas tautas ķildām, Tu mani iecēli par pavēlnieku citām tautām; tautas, ko es nepazinu, man kalpo.
Sveštautiešu dēli man parāda goddevību; ar dzirdīgām ausīm tie uztver manus vārdus un paklausa man.
Sveštautiešu dēli ir zaudējuši drosmi, un drebēdami tie iziet no savām nocietinātām pilīm.
Tas Kungs ir dzīvs, slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans Dievs, manas glābšanas klints,
tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām,
kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstinājis pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm!
Tāpēc es Tevi, Kungs, pateicīgs slavēšu tautu vidū, un Tavam Vārdam es došu godu, dziedādams slavas dziesmas,
Tev, kas Tu esi lielu uzvaru piešķīris Savam ķēniņam un kas Tu esi žēlastību parādījis Savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa pēcnācējiem mūžīgi!”

/2. Sam. 23:1-7/

Un šie ir Dāvida pēdējie vārdi – Dāvida, Isaja dēla, vārdi. Tā teica tas vīrs, kas bija ticis diženi paaugstināts, Jēkaba Dieva svaidītais, Israēla dziesminieks:
“Tā Kunga Gars runā ar manu muti, un Viņa vārds ir uz manas mēles.
Israēla Dievs ir pats runājis ar mani, Israēla klints man ir sacījusi: pār cilvēkiem valda taisnīgi tas, kas valda Dieva bijībā,-
Viņš ir kā rīta gaisma, kā rīta saule, kas atspīd skaidrā rītā, kad pēc lietus zaļā zelmeņa asni dīgst no zemes.
Vai tāds pats nav mans nams kopā ar Dievu? Dievs pats taču ir slēdzis ar mani mūžīgu derību, kas ir pilnīga un droša visās lietās; jo visai manai glābšanai un visām manām cerībām – vai Viņš neliks tām plaukt?
Bet ļaundari ir kā ērkšķi, ko nomet, jo tos neviens nevar rokā saturēt,
un ikviens, kas tiem pieskaras, lai pienācīgi apbruņojas ar dzelzi un lai rīkojas veikli ar šķēpa kātu un tos sadedzina ar uguni tanī vietā, kur tie auguši!”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā