Bībeles lasījumi – 16. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 74:10-17/
Jaunā Derība /Ap. d. 10:23b-11:18/
Vecā Derība /1. Ķēn. 1:1-2:12/



PSALMI

/Ps. 74:10-17/

Cik ilgi, ak, Dievs, pretinieks vēl nievāsies, un vai ienaidnieks mūžīgi nopels Tavu Vārdu?
Kāpēc Tu atrauj Savu roku? Velc Savu labo roku no azotes laukā un iznīcini viņus!
Tomēr Dievs ir mans ķēniņš no pirmatnes, kas dara Savus glābēja darbus virs zemes.
Tu esi sabangojis jūru ar Savu spēku, sadragājis pūķu galvas virs ūdens.
Tu esi satriecis leviatāna galvas un atdevis tās par barību tuksneša zvēru pulkam.
Tu esi licis izplūst avotiem un strautiem, bet tāpat Tu esi licis izkalst neizsīkstošām upēm.
Tev pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli.
Tu esi novilcis robežas ap visu zemi, Tu esi izveidojis vasaru un ziemu.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 10:23b-48/

Bet nākamajā dienā viņš devās ceļā kopā ar tiem, un daži brāļi, kas bija no Jopes, gāja viņam līdzi.
Otrā dienā viņi nonāca Cezarejā; Kornēlijs, saaicinājis savus radiniekus un tuvākos draugus, viņus jau gaidīja.
Pēterim ieejot, Kornēlijs viņam nāca pretim un godināja viņu, mezdamies pie viņa kājām.
Bet Pēteris viņu piecēla, sacīdams: “Celies, arī es esmu tikai cilvēks!”
Un, ar to sarunādamies, viņš gāja iekšā un redzēja daudz sapulcējušos.
Viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, ka jūdam nav atļauts biedroties ar citas tautas cilvēku vai iet pie viņa mājās; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu.
Tāpēc aicināts es arī esmu nācis bez iebilduma. Tagad es vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši?”
Kornēlijs sacīja: “Priekš četrām dienām ap šo laiku, devītajā stundā, man savā namā Dievu lūdzot, piepeši kāds vīrs spožās drēbēs stāvēja manā priekšā
un sacīja: Kornēlij, Dievs paklausījis tavas lūgšanas un pieminējis tavas dāvanas.
Sūti uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris; tas mājo ādmiņa Sīmaņa namā pie jūras.”
Tāpēc es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi, ka tu atnāci. Tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko Tas Kungs tev pavēlējis.
Bet Pēteris sāka runāt, sacīdams: “Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu,
bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.
Šis ir tas vārds, ko viņš Israēla bērniem sūtījis, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu: Tas ir Kungs pār visiem.
Jūs zināt, kas noticis visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko Jānis pasludinājis,
ka Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu.
Mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darījis jūdu zemē un Jeruzālemē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta.
Dievs Viņu uzmodinājis trešajā dienā un Viņam licis parādīties
ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušiem.
Un Viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka Viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem.
Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu.”
Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja.
Un ticīgie apgraizītie, kas Pēterim bija līdzi, izbijās, ka Svētā Gara dāvana bija izlieta arī pār pagāniem,
jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja:
“Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?”
Un viņš pavēlēja tos kristīt Jēzus Kristus Vārdā. Tad tie lūdza, lai viņš dažas dienas pie tiem paliktu.

/Ap. d. 11:1-18/

Apustuļi un brāļi Jūdejā dzirdēja, ka arī pagāni pieņēmuši Dieva vārdu.
Kad Pēteris nonāca Jeruzālemē, apgraizītie viņam pārmeta,
sacīdami: “Tu esi gājis pie neapgraizītajiem un ar tiem ēdis.”
Bet Pēteris sāka tiem pēc kārtas stāstīt, sacīdams:
“Jopes pilsētā būdams, es lūdzu Dievu un garā aizrauts redzēju parādību: kādu ietvaru nonākam, kā lielu palagu aiz četriem stūriem nolaistu no debesīm, un tas nonāca pie manis.
To aplūkodams un vērodams, es redzēju četrkājainus dzīvniekus, zvērus un rāpuļus virs zemes un putnus zem debess.
Es dzirdēju arī balsi man sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd!
Bet es sacīju: nemūžam, Kungs, jo nekas aizliegts vai nešķīsts nekad nav nācis manā mutē.
Balss no debesīm otrreiz man atbildēja: ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu.
Tas notika trīs reizes, un viss atkal tika uzvilkts debesīs.
Un redzi, tai pašā brīdī trīs vīri, no Cezarejas pie manis sūtīti, stāvēja nama priekšā, kurā mēs bijām.
Gars man sacīja, lai es nešaubīdamies tiem ejot līdzi. Arī šie seši brāļi man nāca līdzi, un mēs iegājām šī vīra namā.
Tas mums stāstīja, kā viņš redzējis eņģeli savā namā stāvam un sakām: sūti uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris.
Tas tev sacīs vārdus, ar ko tu un viss tavs nams tiksit pestīti.
Kad es sāku runāt, Svētais Gars nāca pār tiem, tāpat kā sākumā pār mums.
Es atcerējos Tā Kunga vārdu, ko viņš ir sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu.
Ja nu Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kas esam ticējuši Kungam Jēzum Kristum, kas tad es esmu, ka es būtu spējis Dievam pretoties?”
To dzirdējuši, viņi nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: “Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.”


VECĀ DERĪBA

/1. Ķēn. 1:1-53/

Kad ķēniņš Dāvids bija kļuvis vecs un bija jau labi gados, viņu gan apsedza ar viņa drēbēm, bet viņš nesasila.
Tad viņa kalpi viņam sacīja: “Sameklēsim savam kungam un ķēniņam kādu jaunavīgu sievu, kas pastāvīgi būtu viņa tuvumā, kas viņu apkalpotu un būtu viņa aprūpētāja; viņa lai arī guļ pie viņa krūts un lai sasilda mūsu kungu un ķēniņu.”
Un viņi meklēja skaistu jaunavu visās Israēla robežās, un viņi atrada sunamieti Abišagu, un viņi to atveda pie ķēniņa.
Un šī jaunava patiešām bija ļoti skaista un kļuva ķēniņam par aprūpētāju, un viņa tam kalpoja, bet sakaru ķēniņam ar viņu nebija.
Bet Hagitas dēls Adonja lielīdamies sacīja: “Es kļūšu par ķēniņu.” Un viņš sev sagādāja ratus un jātniekus, un piecdesmit vīrus, kas skrēja viņam pa priekšu.
Bet viņa tēvs viņam nekad nebija nekādus pārmetumus par to izteicis, jautādams: “Kādēļ tu tā rīkojies?” Viņam bija arī skaists augums, un Hagita viņu bija dzemdējusi tūliņ pēc Absaloma.
Un viņš bija ar Joābu, Cerujas dēlu, un ar priesteri Abjatāru jau vienojies.Tie atbalstīja Adonju.
Turpretī priesteris Cadoks un Benaja, Jojadas dēls, tāpat pravietis Nātāns un Šimejs, un Rejs, un arī Dāvida izlasītie varoņi nebija ar Adonju.
Un Adonja upurēja kaujamos upurus: sīklopus, liellopus un barotus lopus pie Zoheletes akmens, kas atrodas blakus Ajin-Rogelai. Un viņš saaicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un arī visus ķēniņa darbiniekus, Jūdas vīrus.
Bet pravieti Nātānu un Benaju, kā arī varoņus un Salamanu viņš neaicināja.
Tad Nātāns sacīja Salamana mātei Batsebai, sacīdams: “Vai tu to vēl neesi dzirdējusi, ka mums Adonja, Hagitas dēls, ir par ķēniņu, bet mūsu pašu kungs Dāvids to nezina.
Un tagad nāc, es tev gribu dot kādu derīgu padomu, kā tu vari izglābt pati savu un sava dēla Salamana dvēseli.
Aizej pie ķēniņa Dāvida un saki viņam: vai tu pats, mans kungs un ķēniņ, neesi ar zvērestu apsolījis savai kalponei: mans dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa? Bet kādēļ tagad Adonja ir ķēniņš?
Un, lūk, kamēr tu vēl sarunāsies ar ķēniņu, es arī pēc tevis nākšu pie viņa un apstiprināšu tavus vārdus.”
Un Batseba gāja pie ķēniņa iekšējā telpā; un ķēniņš bija ļoti novecojis, un Abišaga pašreiz apkopa ķēniņu.
Un Batseba palocījās un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, bet ķēniņš jautāja: “Ko tu vēlies?”
Un tā viņam sacīja: “Mans kungs, tu pats ar zvērestu pie Tā Kunga, sava Dieva, savai kalponei esi apsolījis: tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa.
Un nu, redzi, Adonja ir ķēniņš, bet tu pats, mans kungs un ķēniņ, to nezini.
Un viņš jau ir upurējis – vēršus un barotus lopus, un sīklopus, un viņš ir saaicinājis visus ķēniņa dēlus, arī priesteri Abjatāru un karaspēka virspavēlnieku Joābu, bet tavu kalpu Salamanu viņš aicinājis nav.
Bet tu pats, ak, kungs un ķēniņ, visa Israēla acis ir uz tevi vērstas, – tev pienākas tiem paziņot, kas sēdēs uz mana kunga un ķēniņa troņa pēc viņa.
Un notiks, kad mans kungs un ķēniņš būs aizgājis dusēt pie saviem tēviem, es un mans dēls Salamans būsim grēcinieki visu acīs.”
Un, kamēr viņa vēl sarunājās ar ķēniņu, tikmēr arī pravietis Nātāns bija atnācis.
Tad ķēniņam tika paziņots: “Pravietis Nātāns ir atnācis.” Un tas piegāja pie ķēniņa un nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā.
Un Nātāns teica: “Kungs un ķēniņ! Vai tu esi pats teicis: Adonja būs ķēniņš pēc manis, vai arī: viņš sēdēs uz mana troņa?
Redzi, viņš jau šodien ir nogājis un upurējis vērsi un barotus lopus, un daudz sīklopu un ir saaicinājis gan visus ķēniņa dēlus, gan karapulku virsniekus, gan arī priesteri Abjatāru, un redzi, šie tur ēd un dzer pie viņa un sauc: lai dzīvo ķēniņš Adonja!
Bet mani, kas es esmu tavs kalps, un priesteri Cadoku un Benaju, Jojadas dēlu, un tavu kalpu Salamanu, tos viņš nav aicinājis.
Vai varbūt tā ir ķēniņa griba, un tu tikai to neesi darījis zināmu saviem kalpiem, kas pēc viņa sēdēs uz mana kunga un ķēniņa troņa?”
Tad ķēniņš atbildēja un sacīja: “Ataiciniet pie manis Batsebu.” Un tā atnāca pie ķēniņa un nostājās ķēniņa priekšā.
Un ķēniņš zvērēja un sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, kas manu dvēseli ir no visām bēdām atbrīvojis!
Tik tiešām, es tagad zvēru pie Tevis, Kungs, Israēla Dievs, sacīdams, ka tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un viņš sēdēs uz mana troņa manā vietā, un tā es to šodien arī piepildīšu.”
Un Batseba palocījās ar savu vaigu līdz zemei, un viņa nometās uz sava vaiga pie zemes, ķēniņu godinādama, un sacīja: “Mans kungs Dāvids lai dzīvo mūžīgi.”
Un ķēniņš Dāvids sacīja: “Ataiciniet man priesteri Cadoku un pravieti Nātānu, un Benaju, Jojadas dēlu.” Un tie atnāca pie ķēniņa.
Un ķēniņš tiem sacīja: “Paņemiet sev līdzi sava kunga kalpus un uzsēdiniet manu dēlu Salamanu uz mana mūļa un novediet viņu uz Gihonu.
Un lai priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaida par ķēniņu pār Israēlu, un tur pūtiet taures un sauciet: lai dzīvo ķēniņš Salamans!
Tad ejiet viņam pakaļ, un lai viņš nāk un sēstas uz troņa manā vietā; un viņš būs ķēniņš manā vietā, un es došu pavēli, lai viņš kļūst par valdnieku pār Israēlu un pār Jūdu.”
Tad Benaja, Jojadas dēls, atbildēja ķēniņam un sacīja: “Āmen, tā lai to apstiprina Tas Kungs, mana kunga un ķēniņa Dievs.
Kā Tas Kungs ir bijis ar manu kungu un ķēniņu, tā lai Viņš ir arī ar Salamanu: lai Viņš vēl augstāk paceļ viņa troni pār mana kunga un ķēniņa Dāvida troni.”
Un priesteris Cadoks un pravietis Nātāns un Benaja, Jojadas dēls, kā arī krētieši un plētieši nogāja un uzsēdināja Salamanu uz ķēniņa Dāvida mūļa. Un tie to pavadīja līdz Gihonai.
Un priesteris Cadoks ņēma no telts eļļas ragu, un viņi svaidīja Salamanu un pūta taures, un visa tauta sacīja: “Lai dzīvo ķēniņš Salamans!”
Un visa tauta devās kalnup, viņam sekodama, un tie pūta stabules un priecājās ar lielu prieku, tā ka visa zeme, šķita, no viņu balsīm saplaisās.
Arī Adonja ar visiem ielūgtajiem viesiem, kad viņi bija beiguši ēst, izdzirda to, un, kad Joābs sadzirdēja taures skaņas, viņš sacīja: “Kas tas par troksni, kas satrauc pilsētu?”
Kamēr viņš vēl tā runāja, tikmēr atnāca Jonatāns, priestera Abjatāra dēls, un Adonja tam sacīja: “Nāc šurp, jo tu esi cienījams vīrs un tu nes labu vēsti.”
Bet Jonatāns ienāca un sacīja Adonjam: “Taisni otrādi – mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, par ķēniņu ir iecēlis Salamanu.
Ķēniņš bija sūtījis priesteri Cadoku un pravieti Nātānu, un Benaju, Jojadas dēlu, kopā ar krētiešiem un plētiešiem, un viņi to sēdināja uz ķēniņa mūļa.
Un priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaidīja Gihonā par ķēniņu, un no turienes viņi gavilēdami ir devušies ceļā. Tas ir satraucis visu pilsētu, tādēļ arī saucieni un kliedzieni, kurus jūs nupat dzirdējāt.
Arī pats Salamans jau ir apsēdies ķēniņa tronī.
Tāpat arī ir jau atsteigušies ķēniņa kalpi, lai ar svētības vārdiem sveiktu mūsu kungu un ķēniņu Dāvidu, sacīdami: lai Tas Kungs Salamana vārdu padara vēl slavenāku par tavu vārdu, un lai Viņš paaugstina viņa troni vēl augstāk par tavu troni. – Un ķēniņš bija zemu noliecies pār savu guļasvietu
un vēl piebildis: svētīts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kurš šodien vienu ir izraudzījis par mana troņa mantinieku, manām acīm to redzot.”
Tad visi ielūgtie viesi, kas bija pie Adonjas, satrūkās, tie cēlās un gāja ikviens savu ceļu.
Bet Adonjam sametās bailes Salamana priekšā, un viņš cēlās, devās ceļā un satvēra stipri altāra ragus.
Un tas tika pateikts Salamanam: “Lūk, Adonja ir lielās izbailēs ķēniņa Salamana priekšā, un raugi, viņš ir stingri satvēris altāra ragus, vēlēdamies, lai vispirms ķēniņš Salamans viņam ar zvērestu apstiprina, ka tas ar zobenu nenonāvēs savu kalpu.”
Un Salamans sacīja: “Ja viņš pats pierādīs sevi par godīgu vīru, tad lai neviens no viņa matiem nekrīt zemē. Bet, ja viņš pats būs ļaunprātīgs, tad es viņu nodošu nāvei.”
Tad ķēniņš Salamans nosūtīja ļaudis, kas viņu noveda no altāra zemē; un viņš nāca un palocījās ķēniņa Salamana priekšā, un Salamans sacīja: “Ej savās mājās.”

/1. Ķēn. 2:1-12/

Kad Dāvidam pienāca miršanas brīdis, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam, sacīdams:
“Es eju tagad visas radības ceļu, esi stiprs un parādi sevi kā vīru.
Ievēro visu Tā Kunga, sava Dieva, nolikto, lai tu staigātu pa Viņa ceļiem, glabātu stingri Viņa likumus un Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa liecības, kā tās ir uzrakstītas Mozus bauslībā, lai tev veiktos visā, ko tu dari un kur vien tu grieztos.
Lai Dievs apstiprina Savu apsolījumu, ko Viņš par mani ir teicis, sacīdams: ja vien tavi dēli turēs savas gaitas tā, ka tie ar visu savu sirdi un dvēseli centīsies staigāt patiesībā, tad, Viņš sacīja, tev neviens netiks atrauts no Israēla troņa.
Un tāpat tu jau zini, ko man ir nodarījis Joābs, Cerujas dēls, proti, kā tas ir rīkojies ar diviem Israēla karaspēka virspavēlniekiem – ar Abneru, Nera dēlu, un ar Amasu, Jetera dēlu -, kurus viņš ir nogalinājis, kara asinis izliedams miera laikā un aptraipīdams ar izlietām asinīm savu jostu, kas ap viņa gurniem, un savas kurpes, kas tam kājās.
Tādēļ rīkojies pēc savas gudrības, bet viņš gan lai neaiziet mierā sirmā vecumā mirušo valstībā.
Bet ar gileādieša Barzillaja dēliem apejies žēlsirdīgi: tie lai atrodas starp tiem, kas pastāvīgi ēd pie tava galda, jo tie turējās kopā ar mani tolaik, kad es bēgu no tava brāļa Absaloma.
Un redzi, pie tevis vēl ir arī benjamīnietis Šimejs, Geras dēls, no Bahurimas pilsētas, kas ar iznīcības lāstiem mani ir nolādējis tad, kad es biju ceļā uz Mahanajimu. Bet tad viņš bija atnācis man pretī pie Jordānas, un es ar zvērestu pie Tā Kunga esmu apņēmies, solīdamies: ar zobenu es tevi nenonāvēšu.
Bet tu viņu neturi vis par tik nevainīgu, jo tu esi gudrs vīrs un zini, ko tu viņam izdarīsi, lai viņu sirmā vecumā novestu mirušo valstībā asinīm aptraipītu.”
Un Dāvids gūlās pie saviem tēviem, un viņi to apglabāja Dāvida pilsētā.
Bet laiks, cik ilgi Dāvids bija ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi: Hebronā septiņi gadi un Jeruzālemē trīsdesmit trīs gadi.
Un Salamans mantoja sava tēva Dāvida troni, un viņa ķēniņa vara nostiprinājās.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā