Bībeles lasījumi – 17. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 15:1-10/
Jaunā Derība /Ap. d. 11:19-12:19/
Vecā Derība /1. Ķēn. 2:13-3:15/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 15:1-10/

Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu.
Gudra cilvēka mēle padara viņa mācību mīļu, bet ģeķu mute izverd ģeķību.
Tā Kunga acis ir visur, un tās noraugās kā uz ļaunajiem, tā arī uz rimtajiem.
Lēnīga mēle ir dzīvības koks, bet melīga ievaino sirdi.
Nepraša nonievā sava tēva mācības, bet, kas pieņem pārmācību, kļūs gudrs.
Taisnīgā namā ir visāda labuma diezgan, bet bezdievja ienākumi slēpj sevī pazudinājumu.
Zinīgu cilvēku lūpas pauž labus padomus, bet ģeķa sirds nebūt tāda nav.
Bezdievju upuris Tam Kungam ir negantība, bet rimto lūgšana Viņam patīkama.
Bezdievja ceļš Tam Kungam ir negantība, bet, kas dzenas pēc taisnības, to Viņš mīl.
Barga pārmācība sagaida to, kas novirzās no pareizā ceļa, bet, kas neievēro un ienīst uzliekamo sodu, tam jāmirst.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 11:19-30/

Bet tie, kas bija izklīduši vajāšanās, kuras cēlās Stefana dēļ, aizgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antiohijai, nesludinādami šo vārdu nevienam kā tikai jūdiem.
Viņu starpā bija daži kiprieši un kirēnieši, kas, nonākuši Antiohijā, runāja arī uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu.
Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels skaits ticēja un atgriezās pie Tā Kunga.
Bet vēsts par viņiem kļuva zināma Jeruzālemes draudzei, un tā sūtīja Barnabu uz Antiohiju.
Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga.
Jo viņš bija krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības. Un liels ļaužu pulks tika mantots Tam Kungam.
Barnaba devās uz Tarsu meklēt Saulu un, to atradis, veda uz Antiohiju.
Veselu gadu viņi pulcināja draudzi un daudzus mācīja; un Antiohijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem.
Tanīs dienās pravieši nāca no Jeruzālemes uz Antiohiju.
Viens no tiem, vārdā Agabs, cēlās un Gara spēkā sludināja, ka liels bads nākšot pār visu pasauli. Tas notika Klaudija laikā.
Un mācekļi apņēmās, kurš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā.
To viņi arī darīja un sūtīja to vecajiem ar Barnabas un Saula roku.

/Ap. d. 12:1-19/

Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu.
Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli.
Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas.
Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā.
Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu.
Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu.
Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: “Celies ātri augšā!” Un važas nokrita no viņa rokām.
Eņģelis viņam sacīja: “Apjozies un apauj kājas!” Viņš tā darīja. Un tas turpināja: “Apvelc savas drēbes un seko man!”
Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību.
Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās.
Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.”
To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu.
Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca klausīties;
un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā.
Tie viņai sacīja: “Tu esi traka.” Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.”
Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās.
Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kā Tas Kungs viņu izvedis no cietuma. Viņš sacīja: “Pasakait to Jēkabam un brāļiem!” Un izgājis viņš devās uz citu vietu.
Bet, kad gaisma ausa, kareivjus pārņēma liels uztraukums, kas gan ar Pēteri esot noticis.
Hērods viņu meklēja, bet neatrada. Nopratinājis sargus, viņš pavēlēja tos notiesāt un, aizgājis no Jūdejas uz Cezareju, palika tur.


VECĀ DERĪBA

/1. Ķēn. 2:13-46/

Tad Adonja, Hagitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes, un viņa tam jautāja: “Vai tu nāc ar mieru?” Un viņš atbildēja: “Ar mieru gan.”
Un viņš sacīja: “Man tev kas sakāms.” Un viņa teica: “Saki.”
Un viņš sacīja: “Tu zini gan, ka man jau piederēja visa ķēniņa vara un uz mani sāka jau visi Israēlā celt savas acis, bet tad tā tika manam brālim, jo no Tā Kunga tā viņam bija nolemta.
Bet tagad es izlūdzos vienu lūgumu no tevis, neaizliedz to man.” Un viņa tam sacīja: “Runā.”
Un viņš sacīja: “Runā, lūdzu, ar ķēniņu Salamanu, jo tevi viņš droši vien nenoraidīs, lai viņš man dod sunamieti Abišagu par sievu.”
Un Batseba sacīja: “Labi, es tevis labad parunāšu ar ķēniņu.”
Batseba nogāja pie ķēniņa Salamana, lai ar viņu parunātu Adonjas labad. Un ķēniņš piecēlās, lai dotos tai pretī, un viņš nolieca savu vaigu viņas priekšā pie zemes un atsēdās atkal uz sava troņa, un viņš atsēdināja goda krēslā arī ķēniņa māti, un tā sēdēja viņa labajā pusē.
Un viņa sacīja: “Man pie tevis ir mazs lūgums, un lūdzu, neatsaki man to.” Tad ķēniņš sacīja viņai: “Lūdz, mana māte, un es to nenoraidīšu.”
Un tā sacīja: “Pavēli, lai sunamiete Abišaga top dota Adonjam par sievu.”
Bet ķēniņš Salamans atbildēja un teica savai mātei: “Kādēļ tu lūdz Adonjam tikai sunamieti Abišagu? Prasi tad jau pie viena viņam arī ķēniņa varu, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, un viņa pusē ir tiklab priesteris Abjatārs, kā arī Joābs, Cerujas dēls.”
Un ķēniņš Salamans nozvērējās pats Tā Kunga priekšā, sacīdams: “Lai man Tas Kungs dara tā un vēl vairāk, ja šis Adonjas lūgums nemaksātu viņam dzīvību.
Bet tagad: tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, kas pats mani ir apstiprinājis, kas mani ir sēdinājis uz mana tēva Dāvida troņa un kas man namu ir uzcēlis, kā Viņš pats ir apsolījis: Adonjam šodien ir jāmirst!”
Un ķēniņš Salamans deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas nodūra Adonju, un viņš nomira.
Bet priesterim Abjatāram ķēniņš pavēlēja: “Ej uz Anatotu, uz savu lauku, jo tu esi nāvei nolemts vīrs, bet šodien es vēl tevi nenonāvēšu, jo tu esi Tā Kunga Dieva šķirsta nesējs mana tēva Dāvida priekšā un arī tādēļ ne, ka tu esi dalījies ar manu tēvu visās tais ciešanās, kādas viņam nācās pārdzīvot.”
Tā Salamans izraidīja Abjatāru, ka tas nevarēja vairs būt priesteris Tam Kungam, lai piepildītos Dieva vārds, kādu Viņš pār Ēļa namu bija runājis Šīlo.
Kad šī vēsts nonāca pie Joāba, kas gan bija atbalstījis Adonju, kaut arī Absalomam viņš nebija piebiedrojies, tad Joābs bēga Tā Kunga teltī un tur jo stipri satvēra altāra ragus.
Kad ķēniņam Salamanam arī tas tika paziņots, ka Joābs iebēdzis Tā Kunga teltī un stāvot tur blakus altārim, tad Salamans deva rīkojumu Benajam, Jojadas dēlam, sacīdams: “Ej un nodur viņu.”
Un Benaja ienāca Tā Kunga teltī un teica Joābam: “Tā saka ķēniņš: ej ārā.” Bet viņš sacīja: “Nē, es šeit pat gribu mirt.” Un Benaja nonesa ķēniņam atbildi, sacīdams: “Tā runāja Joābs, un tā es viņam atbildēju.”
Un ķēniņš sacīja viņam: “Dari tā, kā viņš pats tev teica: nogalini viņu un aproc viņu, lai es un mans tēva nams tiktu atbrīvoti no velti izlietām asinīm, kuras Joābs ir izlējis.
Un Tas Kungs lai uzliek viņa asins darbus uz viņa paša galvas, jo viņš uzbrucis un ar zobenu nokāvis divus labus un taisnīgus vīrus no mūsu pašu vidus, kaut gan mans tēvs Dāvids to nemaz nezināja, proti: Abneru, Nera dēlu, kas bija Israēla karaspēka virspavēlnieks, un Amasu, Jetera dēlu, Jūdas karaspēka virspavēlnieku.
Tagad viņu izlietās asinis lai nāk atpakaļ uz Joāba galvu un uz tā pēcnācēju galvām uz mūžīgiem laikiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem, viņa namam un viņa tronim lai no Tā Kunga tiek mūžīga labklājība.”
Un Benaja, Jojadas dēls, gāja un uzbruka viņam ar zobenu un to nonāvēja. Un viņš to apglabāja viņa namā tuksnesī.
Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā pār karaspēku, bet priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatāra vietā.
Un ķēniņš nosūtīja vēsti un ataicināja Šimeju un sacīja viņam: “Uzcel pats sev namu Jeruzālemē un apmeties tur, bet neizej no turienes ne šur, ne tur.
Un zini, ka tanī dienā, kad tu iziesi un dosies pāri Kidronas ielejai, tu mirdams mirsi, un tavas asinis nāks pār tavu paša galvu.”
Tad Šimejs sacīja ķēniņam: “Ko tu esi runājis, tas ir labi, mans kungs un ķēniņ: kā tu sacīji, tā arī tavs kalps to darīs.” Un Šimejs nodzīvoja Jeruzālemē labu laiku.
Un notika, ka divi Šimeja kalpi pēc trim gadiem aizbēga pie Gātas ķēniņa Ahija, Maāhas dēla, un Šimejam tika paziņots: “Redzi, tavi kalpi ir Gātā.”
Un Šimejs cēlās, pavēlēja apseglot savu ēzeli un devās uz Gātu pie Ahija, lai uzmeklētu savus kalpus. Un Šimejs tur nonāca un atveda savus kalpus no Gātas.
Un Salamanam tika paziņots, ka Šimejs esot bijis prom no Jeruzālemes un atkal atgriezies.
Tad ķēniņš lika atnākt Šimejam un sacīja viņam: “Vai es tev ar zvērestu pie Tā Kunga nesolījos un neliecināju tev, sacīdams: tanī dienā, kad tu, māju atstājis, noiesi vienā vai otrā vietā, tad zini, ka tu mirdams mirsi. Un tu piebildi: ko tu saki, tas ir labi, es klausīšu.
Un kādēļ tu tagad neesi klausījis to, kas bija ar zvērestu Tā Kunga priekšā apstiprināts? Tā taču arī bija pavēle, kādu es tev biju devis.”
Un ķēniņš sacīja Šimejam: “Tu pats pazīsti savu sirdi, tos ļaunos darbus, kādus tu manam tēvam Dāvidam biji nodarījis, un Tas Kungs lai liek taviem ļaunajiem darbiem atgriezties uz tavu paša galvu.
Bet ķēniņš Salamans lai ir svētīts, un Dāvida tronim jābūt stipri pamatotam Tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem.”
Un ķēniņš deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas viņam ar zobenu uzbruka, un viņš nomira. Bet ķēniņa valsts vara bija nostiprināta ar Salamana roku.

/1. Ķēn. 3:1-15/

Salamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis uzcelt nedz pats savu namu, nedz Tā Kunga namu, nedz mūri apkārt Jeruzālemei.
Bet tauta vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstienēm, jo līdz tam laikam Tā Kunga Vārda mājoklis vēl nebija uzcelts.
Kaut gan Salamans mīlēja To Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus, tomēr viņš arī mēdza uz augstienēm upurēt kaujamos upurus un kvēpināt.
Tā nu ķēniņš devās uz Gibeonu, lai nestu tur kaujamos upurus, jo tā tolaik bija galvenā upurēšanas vieta augstienēs. Uz šā altāra vien Salamans upurēja kādu tūkstoti dedzināmo upuru.
Kādu nakti Gibeonā Tas Kungs Salamanam parādījās sapnī. Un Tas Kungs sacīja: “Saki man, ko lai Es tev dodu?”
Un Salamans sacīja: “Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja Tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu joprojām šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa.
Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi Savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt.
Un Tavs kalps atrodas Tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst, nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ.
Un tādēļ dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo Tavu lielo tautu?”
Un šis vārds patika Tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis.
Un Tas Kungs viņam atbildēja: “Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt,
tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis.
Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: un tāda kā tu starp ķēniņiem nebūs visā tavā mūžā.
Un, ja vien tu staigāsi Manus ceļus, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es vēl arī pagarināšu tava mūža dienas.”
Un Salamans pamodās: un, lūk, tas bija sapnis, bet viņš gāja uz Jeruzālemi un nostājās Tā Kunga derības šķirsta priekšā, un viņš nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā