Bībeles lasījumi – 18. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 74:18-23/
Jaunā Derība /Ap. d. 12:20-13:12/
Vecā Derība /1. Ķēn. 3:16-5:32/



PSALMI

/Ps. 74:18-23/

Piemini to, ka ienaidnieks nievājis Tevi, ak, Kungs, un nelietīga tauta negodā likusi Tavu Vārdu!
Neatdod zvēram Savas ūbeles dvēseli, Savu cietēju pulku neaizmirsti nemūžam!
Skaties uz tiem, kas ar Tevi slēguši derību, jo visas zemes malas ir pilnas varmācības.
Lai apspiestais neaiziet vīlies un apkaunots, lai zemais un nabags slavē Tavu Vārdu!
Celies, Dievs, aizstāvi Savu lietu! Piemini, ka bezprāši savā zemiskumā Tevi nievā ik dienas!
Neaizmirsti Savu ienaidnieku necienīgo klaigāšanu, Savu pretinieku trakošanu, kas nemitīgi pieaug savā spēkā.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 12:20-25/

Viņam bija naids pret tiriešiem un sidoniešiem; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa un, pierunājuši ķēniņa galminieku Blastu, lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme saņēma uzturu no ķēniņa zemes.
Noteiktajā dienā Hērods, apvilcis ķēniņa tērpu, apsēdās tronī un runāja uz tiem tautas priekšā.
Bet ļaudis sauca: “Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!”
Tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu, un viņš tika tārpu saēsts un nomira.
Bet Tā Kunga vārds auga un izplatījās.
Savu uzdevumu Jeruzālemē izpildījuši, Barnaba un Sauls griezās atpakaļ, ņemdami līdzi Jāni, ar pievārdu Marks.

/Ap. d. 13:1-12/

Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts ar tetrarhu Hērodu, un Sauls.
Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!”
Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida.
Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru.
Nonākuši Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās, un Jānis viņiem bija par palīgu.
Pārstaigājuši visu salu līdz Pafai, viņi sastapa kādu zīlnieku, viltus pravieti, jūdu, vārdā Barjēsus.
Tas bija viens no prokonsula Sergija Paula, gudra vīra, pavadoņiem. Ataicinājis Barnabu un Saulu, viņš ļoti vēlējās dzirdēt Dieva vārdu.
Bet Elima – zīlnieks, tā tiek tulkots viņa vārds, viņiem nostājās pretī, cenzdamies prokonsulu novērst no ticības.
Bet Sauls, saukts arī Pāvils, Svētā Gara pilns viņu uzlūkojis,
sacīja: “Ak tu velna bērns, visas viltības un blēdības pilns, visas taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt Tā Kunga taisnos ceļus?
Redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, tu būsi akls un kādu laiku neredzēsi sauli.” Tūdaļ krēsla un tumsa apņēma viņu, un, taustīdamies ap sevi, viņš meklēja, kas viņu vestu pie rokas.
Tad prokonsuls, redzēdams notikušo, kļuva ticīgs, brīnīdamies par Tā Kunga mācību.


VECĀ DERĪBA

/1. Ķēn. 3:16-28/

Tolaik atnāca divas netiklas sievas pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā.
Un viena sieva sacīja: “Mans Kungs, es dzīvoju ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā.
Un notika, ka trešajā dienā, pēc tam kad es biju dzemdējusi, arī šī sieva dzemdēja. Un mēs bijām abas kopā, un neviena sveša cilvēka nebija pie mums tanī namā, kā vienīgi mēs divas vien bijām tanī namā.
Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū.
Bet tā naktī piecēlās un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un tā to lika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa guldīja pie manām krūtīm.
Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un redzi, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta, un redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi.”
Bet otra sieva sacīja: “Nebūt tā nav: mans dēls ir tas dzīvais, bet tavs dēls ir pagalam.” Un šī atkārtoti sacīja: “Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.” Un tā viņas runāja ķēniņa priekšā.
Tad ķēniņš sacīja: “Tā viena sieva saka: dzīvais dēls – tas ir mans dēls, bet mirušais – tas ir tavs dēls. Bet tā otra saka: tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.”
Un ķēniņš pavēlēja: “Atnesiet man zobenu.” Un tie atnesa ķēniņam zobenu.
Un ķēniņš sacīja: “Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai.”
Tad tā sieva, kurai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam – jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad – un sacīja: “Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nāvēt gan viņu nenonāvējiet.” Bet otra sacīja: “Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet to.”
Bet ķēniņš atbildēja un sacīja: “Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte.”
Un viss Israēls dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemīt Dieva gudrība tiesu spriest.

/1. Ķēn. 4:1-20/

Un ķēniņš Salamans bija ķēniņš pār visu Israēlu.
Un šie bija viņa atbildīgie darbinieki: Asarja, Cadoka dēls, bija augstais priesteris.
Elihorefs un Ahija, Šišas dēli, bija rakstveži, un Jehošafats, Ahiluda dēls, valsts padomnieks.
Un Benaja, Jojadas dēls, bija iecelts pār karapulkiem, bet Cadoks un Abjatārs bija priesteri.
Bet Asarja, Nātāna dēls, bija pārvaldnieks, un Zabuds, Nātāna dēls, bija priesteris un ķēniņam draugs.
Un Ahišars bija nama pārraugs, bet Adonirāms, Abdas dēls, bija iecelts pār tiem, kas klausības darbos.
Un Salamanam bija divpadsmit pārvaldnieku visā Israēlā, un tie apgādāja ar uzturu ķēniņu un viņa namu: katram bija jāsagādā uzturs vienu mēnesi gadā.
Un šie ir viņu vārdi: Ben-Hūrs Efraima kalnājā;
Ben-Dekers Makacā, Šaālebimā, Bet-Šemešā, Ēlonā un Bet-Hananā;
Ben-Heseds Arubotā, tam pakļauta bija arī visa Šoho un visa Hefera zeme;
Ben-Abinadabs visā Nafat-Dorā, Salamana meita Tafata tam bija par sievu;
Baāna, Ahiluda dēls, bija Taānahā un Megidā un itin visā Bet-Šeanā, kas atrodas blakus Cartanai, dienvidos no Jezreēlas, no Bet-Šeanas līdz Ābel-Mekolai, un pat viņpus Jokmeāmai;
Ben-Gebers Gileād-Ramotā, viņam bija pakļauta arī Manases dēla Jaīra telšu nometne, kas atrodas Gileādā, viņam bija padots arī Argobas novads, kas atrodas Basanā, – sešdesmit pilsētas ar augstiem mūriem un vara vārtu aizšaujamām bultām;
Ahīnadabs, Ido dēls, Mahanajimā;
Ahimācs Naftaļa novadā; viņš paņēma Salamana vienu meitu – Basmati par sievu;
Baāna, Hušaja dēls, Ašerā un Bealotā;
Jošafats, Faruaha dēls, Isašarā;
Šimejs, Elas dēls, Benjamīnā;
Gebers, Ūrija dēls, Gileāda novadā, amoriešu ķēniņa Sihona un Basanas ķēniņa Oga zemēs, un viņš bija vienīgais pārvaldnieks tanī zemē.
Bet Jūda un Israēls bija tik daudz kā smiltis jūrmalā, un tie ēda un dzēra un līksmojās.

/1. Ķēn. 5:1-32/

Bet Salamans pats valdīja pār visām ķēniņu valstīm, sākot no lielās upes un arī pār visu filistiešu zemi līdz pat Ēģiptes robežām. Un tie visi nesa meslus un kalpoja Salamanam visu viņa mūžu.
Un Salamana uzturs vienai dienai bija trīsdesmit koru smalko kviešu miltu un sešdesmit koru citu miltu;
desmit treknu barotu liellopu un divdesmit tādu liellopu, kas ganos bija turēti, simts sīklopu un bez tam vēl staltbrieži, gazeles, lāsainie brieži un vēl piedevām baroti putni,
jo viņš valdīja pār visu zemes apgabalu šaipus lielās upes no Tifsas līdz pat Gazai, pār visiem tiem ķēniņiem, kas bija rietumos no šīs upes. Un viņam bija miers no visiem saviem ienaidniekiem visapkārt.
Un ikviens Jūdā un Israēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, no Danas līdz pat Bēršebai visu Salamana dzīves laiku.
Un Salamanam bija arī četrdesmit tūkstoši braucamo zirgu, kā arī divpadsmit tūkstoši jātnieku.
Un šie pārvaldnieki katrs savu mēnesi apgādāja ar uzturu ķēniņu Salamanu un arī ikvienu, kas nāca pie ķēniņa Salamana viesos. Un tiem nekā netrūka.
Arī miežus un sauso barību zirgiem un kumeļiem viņi nogādāja tanī vietā, kur to vajadzēja, katrs savu reizi.
Un Dievs deva Salamanam gudrību un dziļu izpratni un tik daudz bagātu atziņu, cik ir smilšu jūrmalā.
Un Salamana gudrība bija daudz lielāka nekā visu austrumnieku gudrība un lielāka nekā Ēģiptes gudrība.
Jo viņš bija gudrāks nekā visi pārējie cilvēki: gudrāks par Ētanu, ezrahieti, un viņš bija gudrāks par Hemanu, Halkolu un Dardu, Mahulas dēliem, un viņa slava izplatījās pa visām tautām visapkārt.
Un viņš sacerēja un lietoja trīs tūkstošus sakāmvārdu, un viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas.
Viņš runāja par kokiem – sākot no ciedru koka, kas atrodas Libanonā, līdz īzapam, kas aug mūru plaisās. Un viņš runāja arī par zvēriem, par putniem, par rāpuļiem un par zivīm.
Un ļaudis nāca no visām tautām klausīties Salamana gudrību. Arī visādu ķēniņu sūtņi nāca no zemju zemēm, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību.
Arī Tiras ķēniņš Hīrāms sūtīja savus kalpus pie Salamana, jo viņš bija dzirdējis, ka viņu bija svaidījuši par ķēniņu viņa tēva vietā, un Hīrāms bija bijis Dāvida draugs visu viņa mūža laiku.
Un Salamans nosūtīja ziņu Hīrāmam, sacīdams:
“Tu zini, ka mans tēvs Dāvids nevarēja uzcelt namu Tā Kunga, sava Dieva, Vārdam to karu dēļ, kas tam visapkārt, līdz kamēr Tas Kungs viņa pretiniekus nenolika zem viņa kājām.
Un nu, Tas Kungs, mans Dievs, man ir devis mieru visapkārt, ka nav neviena pretinieka, nedz citu kavēkļu.
Un redzi, es esmu nolēmis uzcelt namu Tā Kunga, mana Dieva, Vārdam, kā Tas Kungs bija runājis ar manu tēvu Dāvidu, sacīdams: tavs dēls, kuru Es nosēdināšu uz tava troņa, – tas lai uzceļ namu Manam Vārdam.
Un tādēļ dod pavēli, ka manām vajadzībām tiek nocirsti ciedri Libanona kalnos. Un mani kalpi lai pievienojas taviem kalpiem. Un es tev došu algu tavu kalpu vajadzībām tik daudz, cik tu pats noteiksi, jo tu pats labi zini, ka mums neviena cita nav, kas prastu kokus tik labi cirst kā sidonieši.”
Un notika, kad Hīrāms dzirdēja Salamana vārdus, tad viņš no sirds nopriecājās un sacīja: “Šodien lai ir svētīts Tas Kungs, kas Dāvidam devis gudru dēlu, kāds tagad valda pār šo lielo tautu.”
Un Hīrāms deva ziņu Salamanam, sacīdams: “Es esmu dzirdējis to vēsti, ko tu man esi atsūtījis. Es darīšu visu, ko tu vēlies – ar tiem ciedriem un ciprešu kokiem.
Mani kalpi šos kokus nogādās no Libanona lejā līdz jūrai, un es tos ar plostiem novedīšu pa jūras ceļu uz to vietu, kuru tu man norādīsi. Un tur es tos izjaukšu, un tu tos no turienes varēsi aizvest. Bet tu izpildīsi manu vēlēšanos, piegādādams manam namam ēdamo.”
Un Hīrāms deva Salamanam ciedru un ciprešu kokus, kā tas pats bija vēlējies.
Bet Salamans nodeva Hīrāmam divdesmit tūkstošu koru kviešu pārtikai un divdesmit tūkstošu koru sagrūstu olīvu eļļas. To Salamans Hīrāmam nodeva ik gadus.
Un Tas Kungs piešķīra Salamanam gudrību, kā Viņš to bija solījis, un miers valdīja Hīrāma un Salamana starpā; un tie abi noslēdza derību.
Un ķēniņš Salamans izraudzīja no visa Israēla klausības darba veicējus. Un darbam ņēma trīsdesmit tūkstošus vīru.
Un viņš nosūtīja tos uz Libanonu – ik mēnesi pa desmit tūkstošiem, pārmaiņus: vienu mēnesi tie bija Libanonā, bet divi mēnešus mājās. Bet Adonīrāms bija uzraugs pār tiem, kas klausības darbos.
Un Salamanam bija vēl arī septiņdesmit tūkstoši kravu nesēju un astoņdesmit tūkstoši akmeņkaļu kalnu apgabalos.
Un pārvaldnieku vien pār darba uzraugiem, kas darbus pārraudzīja, Salamanam bija trīs tūkstoši un trīs simti. Tie pārvaldīja ļaudis, kas veica darbus.
Un pēc ķēniņa pavēles tie izlauza lielus akmeņus, vērtīgus akmeņus, lai ar apcirstiem akmeņiem liktu pamatu namam.
Tā Salamana namdari kopā ar Hīrāma namdariem un ar ļaudīm no Gebalas ar kaltiem apcirta akmeņus un apdarināja kokus un akmeņus nama celšanai.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā