Bībeles lasījumi – 21. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 15:11-20/
Jaunā Derība /Ap. d. 14:8-28/
Vecā Derība /1. Ķēn. 8:22-9:9/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 15:11-20/

Elle un bezdibeņi stāv atklāti Tā Kunga priekšā, cik gan vēl jo vairāk tad cilvēku bērnu sirdis!
Smējējs nemīl to, kas viņu nosoda un dod viņam pareizus norādījumus, un tāpēc viņš nepiebiedrojas zinīgajiem.
Līksma sirds dara līksmu arī vaigu, bet, ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme.
Gudrā sirds rīkojas apdomīgi, bet neprašas mute klāsta muļķības.
Noskumušajam nav nevienas priecīgas dzīves dienas, bet laba noskaņa rada ik dienas patīkamu labsajūtu.
Labāks ir mazumiņš ar Tā Kunga bijāšanu nekā liela manta, kam nemiers un raizes klāt.
Ir labāk kāpostu virums ar mīlestību nekā barots vērsis ar naidu.
Dusmīgais cilvēks parasti uzsāk rāšanos, pacietīgais turpretī izlīdzina nesaskaņas.
Sliņķa ceļš ir kā ar ērkšķiem noklāts, bet taisno tekas ir līdzenas.
Gudrs dēls iepriecina savu tēvu, bet nesapratīgs cilvēks ir savai mātei kauns.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 14:8-28/

Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis.
Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam,
sacīja skaļā balsī: “Celies stāvus uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja.
Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaoniešu valodā sacīdami: “Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši zemē pie mums.”
Un tie sauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc ka viņš bija runātājs.
Zeva priesteris, kura templis atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt.
Kad apustuļi Barnaba un Pāvils to dzirdēja, viņi saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū, saukdami
un sacīdami: “Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām evaņģēliju, lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā;
kas pagājušajos laikos visām tautām ļāvis iet savus ceļus;
jebšu Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.”
To runādami, viņi ar pūlēm savaldīja ļaudis, ka tie viņiem neupurēja.
Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris.
Kad mācekļi ap viņu bija sapulcējušies, viņš uzcēlās un iegāja pilsētā. Nākamajā dienā viņš ar Barnabu devās ceļā uz Derbi.
Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju,
stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā.
Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.
Pārstaigājuši Pisidiju, viņi nonāca Pamfīlijā
un, sludinājuši Dieva vārdu Pergā, devās lejup uz Ataliju.
No turienes viņi pārcēlās uz Antiohiju, kur viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu, ko tagad pabeiguši.
Tur nonākuši un sapulcējuši draudzi, tie stāstīja, ko Dievs ar tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis.
Viņi tur palika labu laiku kopā ar mācekļiem.


VECĀ DERĪBA

/1. Ķēn. 8:22-66/

Un Salamans nostājās Tā Kunga altāra priekšā visas Israēla draudzes klātbūtnē. Un viņš izpleta savas rokas pret debesīm,
un viņš sacīja: “Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav neviena cita tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz augšā debesīs, nedz apakšā virs zemes, kas sargā Savu derību un tur Savu žēlastību Savu kalpu starpā, kas paši staigā Tavā priekšā tikai Tavus ceļus no visas savas sirds.
Tu esi turējis šos apsolījumus, kādus Tu manam tēvam Dāvidam devi, kādus Tu viņam tiki teicis, Tu tos runāji pats ar Savu muti, un ar Savu paša roku Tu tos šodien izpildīji.
Un tagad – ak, turi Tu, Kungs, Israēla Dievs, Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, arī to, ko Tu viņam esi sacījis, apsolīdams: lai tev nekad nepietrūktu Manā priekšā kāds, kas sēdēs uz Israēla troņa. Bet vienīgi gan ar to noteikumu, ka arī tavi dēli tā nosargā savu ceļu Manā priekšā, kā tu pats savu ceļu Manā priekšā esi staigājis.
Tādēļ tagad, Israēla Dievs, apstiprini, ka tas patiesi tā notiks, ko Tu pats ar Saviem vārdiem esi sacījis Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam!
Bet vai tad Dievs patiešām lai dzīvotu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis?
Un taču pievērsies, lūdzu, Tu, Kungs, Israēla Dievs, Sava kalpa lūgšanām un piesauksmēm, lai Tu uzklausītu tos saucienus un tās lūgšanas, kādas Tavs kalps šodien šinī vietā raida pie Tevis.
Un lai Tavas acis būtu atvērtas pār šo namu dienu un nakti, pār šo vietu, par kuru Tu tiki sacījis: lai Mans Vārds tanī mīt. – Kaut Tu paklausītu šo lūgšanu, ko Tavs kalps, Tevi lūgdams šinī vietā, Tev lūdz.
Un uzklausi Sava kalpa un Israēla sauksmi, kādu tie pie Tevis šinī vietā raida. Ak, klausi Savas mītnes vietā debesīs, klausi un piedod!
Ja kāds būs nogrēkojies pret savu tuvāku un ja tas ir sagatavojies nodot savu zvērestu savam Dievam un tas zvēr pie šī altāra tavā namā,
tad uzklausi Tu debesīs, un dari un spried tiesu pār Saviem kalpiem, ka Tu netaisnā algu liec saņemt netaisnajam, lai viņa ceļš atgriežas uz viņa paša galvu, un liec taisnību piešķirt taisnajam, dodams tam savas taisnības algu!
Un, ja Tava tauta Israēls tiek sakauta cīņā, tādēļ ka tie grēkojuši Tavā priekšā, un ja tie atgriežas pie Tevis, atzīdami Tavu Vārdu, un ja tie ar lūgšanām un piesauksmēm nāk Tavā priekšā, lūgdamies šinī namā,
tad uzklausi Tu debesīs, piedodams Savai tautai Israēlam tās grēkus, un ved tos atkal atpakaļ uz to zemi, kuru Tu viņu tēviem biji devis.
Un, ja debesis būtu aizslēgtas un lietus nelītu, tādēļ ka tie pret Tevi ir nogrēkojušies, bet tie šinī vietā pielūdz un atzīst Tavu Vārdu un atgriežas no saviem grēkiem, jo Tu tos pazemo,
ak, tad uzklausi Tu tos debesīs un piedod Sava kalpa grēkus un Savas tautas Israēla grēkus, jo Tu pats tos pamāci staigāt pa Saviem labajiem ceļiem, pa kuriem tiem ir jāstaigā. Un tad Tu dod arī lietu Savai zemei, kuru Tu Saviem kalpiem esi piešķīris par mantojumu.
Ja tad tanī zemē ir bads vai mēris, vai labības dzelte, vai labības rūsa, vai siseņi, vai sienāži, vai ienaidnieks to apspiestu kādā tās novadā, vai kāda cita smaga nelaime vai sērga viņus piemeklētu,
tad, lai arī kāda būtu lūgšana vai Tevis piesauksme un lai to izteiktu vai nu atsevišķs cilvēks, vai arī visa Tava tauta Israēls, jo ikviens pats labi zinās savas sirds pārmetumus, un tad tas izpletīs savas rokas pret šo vietu,
tad Tu uzklausi to debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, un piedod un dari, un dod ikvienam cilvēkam pēc tā ceļiem, jo Tu vien zini tā sirdsprātu, Tu esi vienīgais, kas pazīsti visu cilvēka bērnu sirdis.
Lai tie Tevis bīstas visu savu mūža dienu, kādu tie pavada uz tās zemes, kuru Tu viņu tēviem esi devis!
Un arī svešinieks, kas pats nav no manas tautas, no Israēla, ja tas atnāk Tava Vārda dēļ šurpu no tālas zemes,
jo tie būs tad dzirdējuši par Tavu lielo slavu, par Tavu stipro roku, par Tavu izstiepto elkoni, un ja tāds tad nonāktu un pielūgtu Tevi šinī namā,
tad uzklausi arī viņu debesīs, Savā mājoklī, un dari Tu visu tā, kā Tevi svešinieks ir lūdzis, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tie Tevi bītos gluži tāpat kā Tava tauta Israēls un lai tie atzīst, ka šis nams, kuru es esmu uzcēlis, ir Tavam Vārdam novēlēts.
Ja Tava tauta dodas uzbrukumā pret saviem ienaidniekiem, lai arī pa kādiem ceļiem Tu tos sūtītu, un ja tie tad pielūdz Tavu Vārdu tanī pilsētā, kuru Tu pats Sev esi izraudzījis, un tanī namā, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam,
tad uzklausi debesīs viņu lūgšanas un viņu piesaukšanas un nes viņiem viņu tiesu!
Ja viņi pret Tevi arī grēkojuši, nav taču neviena cilvēka, kas negrēko, un ja Tu uz viņiem dusmosies un viņus nodosi viņu ienaidnieku rokās, tā ka tie tiktu aizvesti kā gūstekņi ienaidnieku zemē, vai tālu, vai tuvu,
un ja tie tad to atzīst tanī zemē, uz kuru tie kā gūstekņi ir aizvesti, un tie atgriežas un piesauc Tevi tajā zemē, kurā tie kā gūstekņi ir aizvesti, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam nodarījuši pārkāpumus, mēs esam bijuši vainīgi, –
un ja tie no visas savas sirds un no visas savas dvēseles atgriežas pie Tevis tajā viņu ienaidnieku zemē, kas viņus tur noveduši gūstā, un ja tad viņi Tevi pielūdz, griezušies ar vaigu pret savu pašu zemi, kuru Tu biji nodevis viņu tēviem, un to pilsētu, kuru Tu esi izredzējis, un to namu, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam,
tad uzklausi Tu debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, viņu lūgšanas un viņu piesauksmes un nes Tu tiem viņu taisnību,
un piedod Savai tautai, kura pret Tevi ir grēkojusi, visus viņu pārkāpumus, kādus tie pret Tevi ir darījuši, un piešķir viņiem žēlastību no to puses, kas viņus tur gūstā, lai tie pret viņiem būtu žēlīgi,
jo viņi ir Tava tauta, Tavs īpašums, kurus Tu esi izvedis no Ēģiptes – no paša dzelzs cepļa.
Uzlūko redzīgām acīm Sava kalpa pielūgšanu un Savas Israēla tautas saucienus pēc žēlastības,
jo Tu pats tos esi atšķīris no visām tautām pasaulē Sev par īpašumu, kad Tu ar Sava kalpa Mozus palīdzību, mans Kungs un Dievs, liki mūsu tēviem iziet no Ēģiptes!”
Un notika, tiklīdz Salamans bija beidzis piesaukt To Kungu ar visām šīm lūgšanām un pielūgsmēm, viņš, kas bija nometies uz saviem ceļiem, turēdams savas rokas izplestas pret debesīm, piecēlās no Tā Kunga altāra priekšas,
un viņš nostājās un svētīja visu Israēla draudzi, skaļā balsī sacīdams:
“Slavēts lai ir Tas Kungs, kas ir devis Savam Israēlam atpūtu, kā Viņš to bija apsolījis. Neviens vārds nav palicis nepiepildīts no tiem labiem vārdiem, ko Viņš runājis caur Savu kalpu Mozu.
Un Tas Kungs, mūsu Dievs, lai ir ar mums, tāpat kā Viņš ir bijis ar mūsu tēviem: Viņš lai mūs neatstāj, un Viņš lai mūs nepamet.
Lai Viņš mūsu sirdis pievērš Sev, lai mēs staigājam visos Viņa ceļos, lai turam Viņa baušļus un Viņa likumus, un Viņa tiesas, kādas Viņš mūsu tēviem ir pavēlējis.
Un lai šie vārdi, kādus es, žēlastību lūgdams, nesu sava Kunga priekšā, ir tuvi Tam Kungam, mūsu Dievam, dienām un naktīm, lai Viņš apsvērtu Sava kalpa tiesu un Savai tautai Israēlam to tiesu, kāda diendienā tai pienākas.
Lai visas tautas virs zemes atzīst, ka Tas Kungs ir Dievs un ka bez Viņa nav cita neviena.
Un lai miers ar To Kungu, mūsu Dievu, ir jūsu sirdīs, lai jūs tā kā šodien staigātu Viņa likumos un turētu Viņa baušļus!”
Un ķēniņš kopā ar visu Israēla tautu tad nesa kaujamos upurus Tam Kungam.
Un Salamans upurēja šādu kaujamo pateicības upuri Tam Kungam: divdesmit divus tūkstošus liellopu un simts divdesmit tūkstošus sīklopu. Un tā kopā ar visu Israēla tautu ķēniņš iesvētīja Tā Kunga namu.
Tanī pat dienā ķēniņš iesvētīja iekšējo pagalmu, kas atradās Tā Kunga nama priekšā, jo tur viņš sagatavoja gan dedzināmos upurus, gan dāvinājuma upurus, gan kaujamo pateicības upuru taukus, jo vara altāris, kas atradās Tā Kunga nama priekšā, bija par mazu visiem dedzināmiem un dāvinājuma upuriem kopā ar kaujamo pateicības upuru taukiem.
Un tanī laikā Salamans sarīkoja svētkus, un lielā sapulcē kopā ar viņu bija visa Israēla tauta, no Hamatas robežām līdz pat Ēģiptes upei, Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā tie sabija septiņas dienas un vēl septiņas dienas, kopā četrpadsmit dienas.
Bet astotajā dienā viņš atlaida tautu, un tie svētīgu teica ķēniņu un atgriezās savās teltīs, priecīgi un ar apmierinātu sirdsprātu visa tā dēļ, ko Tas Kungs Savam kalpam Dāvidam un Savai tautai Israēlam bija darījis.

/1. Ķēn. 9:1-9/

Kad Salamans bija pabeidzis celt Tā Kunga namu un ķēniņa namu, un itin visu, kas tam patika un ko tas bija nodomājis uzcelt,
tad Tas Kungs parādījās Salamanam vēl otru reizi, kā Viņš tam bija Gibeonā parādījies.
Un Tas Kungs sacīja viņam: “Es esmu dzirdējis tavas lūgšanas un arī tavas sauksmes, ar kādām tu žēlastību esi izlūdzies no Manis. Es esmu šo namu svētījis, kādu tu esi uzcēlis, lai Mans Vārds tanī mājotu mūžīgi un lai Manas acis un Mana sirds pie tā saistītos mūžīgi.
Bet tu pats, ja vien tu staigāsi Manos ceļos, tāpat kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, ar sirds vientiesību un ar taisnu prātu pildīdams visu, kā Es tev to esmu pavēlējis: lai tu turi Manus likumus un Manas tiesas, –
tad Es uzcelšu tavas valdības troni pār Israēlu uz mūžīgiem laikiem, kā Es tavam tēvam Dāvidam biju apsolījis: neviens vīrs tev netiks atrauts no Israēla troņa.
Bet, ja tu nogriezīsies un Man nesekosi, vai nu tu pats, vai arī tavi bērni, un jūs neturēsit Manus baušļus un Manus likumus, kurus Es jums esmu cēlis priekšā, un jūs paši staigāsit un kalposit citiem dieviem, uz sava vaiga mezdamies to priekšā zemē,
tad Es izdeldēšu Israēlu no tās zemes, kuru Es tiem esmu devis, un namu, ko Es Savam Vārdam esmu svētījis, Es atmetīšu no Sava vaiga. Un Israēls būs par nievu vārdu un apsmieklu visām tautām.
Un šis nams, kas bija tik augsts, būs tāds, par ko katrs garāmgājējs vīpsnās un sacīs: kādēļ gan Tas Kungs tā ir darījis šai zemei un šim namam?
Un tad tiem atbildēs: tādēļ, ka viņi atstāja savu Dievu, kas viņus izveda no Ēģiptes zemes, un stipri pieķērās citiem dieviem, pielūdza tos un kalpoja tiem – tādēļ Tas Kungs pār viņiem ir licis nākt šai nelaimei.”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā