Bībeles lasījumi – 22. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 77:1-10/
Jaunā Derība /Ap. d. 15:1-21/
Vecā Derība /1. Ķēn. 9:10-11:13/



PSALMI

/Ps. 77:1-10/

Asafa dziesma jedutuniešu dziedātāju vadonim.
Es piesaucu skaļā balsī Dievu un kliedzu pēc Viņa, es saucu Dievu, un Viņš klausās uz mani!
Savā bēdu laikā es meklēju To Kungu. Mana roka ir naktī izstiepta un nepagurst, mana dvēsele atsakās no iepriecinājuma.
Kad es pieminu Dievu, tad es nopūšos; kad pārdomāju, tad mans gars izsamist. (Sela.)
Tu turi nomodā manas acis, es esmu tik stipri nemiera pilns, ka nespēju runāt.
Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus.
Es atminos savu dziesmu naktī cītaras pavadībā, mana sirds ir pārdomu pilna, mans gars meklē skaidrību un jautā:
vai Dievs atstums mūžīgi un nebūs vairs nekad žēlīgs?
Vai Viņa žēlastība un labsirdība ir uz visiem laikiem pagalam, Viņa solījums pagalam uz paaudžu paaudzēm?
Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis Savu žēlsirdību? (Sela.)


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 15:1-21/

Daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: “Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti.”
Kad Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Barnaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi.
Draudzes pavadīti, viņi gāja caur Feniķiju un Samariju un, stāstīdami par pagānu atgriešanos, sagādāja visiem brāļiem lielu prieku.
Kad viņi nonāca Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un vecaji, un viņi pasludināja, ko Dievs ar viņiem darījis.
Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: “Tos vajag apgraizīt un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību.”
Apustuļi un vecaji sapulcējās apspriest šo jautājumu.
Bet, kad radās daudz pārrunu, Pēteris piecēlās un uz tiem runāja: “Brāļi, jūs zināt, ka Dievs kopš senām dienām jūsu starpā nolēmis, lai pagāni no manas mutes dzirdētu evaņģēliju un ticētu.
Un Dievs, siržu pazinējs, tiem devis labu liecību, dāvādams Svēto Garu, tāpat kā mums,
un nemaz nav šķirojis mūs un viņus, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību.
Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām panest?
Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi.”
Viss pulks klusēja un klausījās, kad Barnaba un Pāvils stāstīja, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem bija darījis pagānu vidū.
Kad viņi bija beiguši runāt, Jēkabs atbildēja, sacīdams: “Brāļi, uzklausait mani!
Sīmanis stāstīja, kā Dievam pirmo reizi labpaticis ļaudis no pagāniem pievienot Savam Vārdam.
Un ar to saskan praviešu vārdi, kā ir rakstīts:
pēc tam Es atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo mājokli; kas tanī sagāzies, to Es atjaunošu un to atkal uzcelšu,
lai pārējie cilvēki meklē To Kungu un visas tautas, pār kurām Mans Vārds ir piesaukts, saka tas Kungs, kas to dara
zināmu no mūžības. –
Tāpēc es domāju, ka nevajag apgrūtināt tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva,
bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas.
Jo Mozum no seniem laikiem ir visās pilsētās savi sludinātāji, un viņu katru sabatu lasa sinagogās.”


VECĀ DERĪBA

/1. Ķēn. 9:10-28/

Un notika, pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija pabeidzis celt šos divi namus – Tā Kunga namu un ķēniņa namu –
un kad Tiras ķēniņš Hīrāms bija Salamanu apgādājis ar ciedru kokiem un ar ciprešu kokiem, un ar zeltu, un ar visu, ko vien viņš bija vēlējies, – tad Salamans deva Hīrāmam divdesmit pilsētas Galilejas zemē.
Un Hīrāms devās ceļā no Tiras apskatīt tās pilsētas, kuras Salamans viņam bija devis, bet tās nepatika viņa acīm,
un viņš sacīja: “Kas tad tās par pilsētām, kuras tu, mans brāli, man esi devis?” Un tās nosauca par Kabulas zemi, līdz pat šai dienai.
Un Hīrāms bija ķēniņam nosūtījis simts divdesmit talentus zelta.
Bet lieta ar darba klausību, ko ķēniņš Salamans bija uzlicis, lai uzceltu Tā Kunga namu un pats savu namu, Millas pili un Jeruzālemes mūrus, kā arī Hacoru, Megidu un Gezeru, ir šāda:
faraons, Ēģiptes ķēniņš, bija devies uzbrukumā, ieņēmis Gezeru un nodedzinājis to. Viņš bija arī nokāvis kānaāniešus, kas pilsētā dzīvoja. Un pēc tam viņš to bija devis pūrā savai meitai, kas bija kļuvusi Salamana sieva.
Bet Salamans uzcēla atkal Gezeru, tāpat arī lejas Bet-Horonu,
viņš uzcēla klajumā Baalatu un Tamāru,
kā arī visas pilsētas ar noliktavām, kādas bija Salamanam, un arī kara ratu novietņu pilsētas un jātnieku novietošanas pilsētas, un visu, ko vien vēl Salamans bija iedomājies uzcelt vai nu Jeruzālemē, vai Libanonā, vai viņa pārvaldītajā zemē.
Tad nu visiem, kas bija atlikušies no amoriešiem, hetiešiem, ferisiešiem, hīviešiem un jebusiešiem, kas nebija no Israēla bērnu vidus,
un bērniem, kuri šiem palicējiem bija palikuši tanī zemē un kurus israēlieši nebija varējuši pilnīgi iznīcināt, – tiem Salamans uzlika darba klausību, līdz pat šai dienai.
Bet no Israēla bērniem Salamans nevienu nepadarīja par vergu, jo tie bija karavīri, bija viņa kalpotāji, viņa lielkungi, viņa virsnieki, viņa kara ratu virsnieki un jātnieki.
Pārraugu vien, kas Salamanam bija izraudzīti darbu pārraudzībai, bija pieci simti piecdesmit, tie uzraudzīja ļaudis, kas darbu darīja.
Arī faraona meita pārcēlās no Dāvida pilsētas pati uz savu namu, kuru viņai bija uzcēlis Salamans. Tad viņš uzcēla arī Millu.
Un trīs reizes gadā Salamans nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus uz tā altāra, kuru viņš bija uzcēlis Tam Kungam, turpat arī kvēpinādams Tā Kunga priekšā. Un viņš pabeidza šo namu.
Un Eceon-Geberā ķēniņš Salamans taisīja kuģus. Šī vieta atrodas pie Ēlatas, Edoma zemē, pie Niedru jūras krastiem.
Bet Hīrāms sūtīja kuģu apkalpei savus kalpus kuģiniekus, jūras pazinējus, kas darbojās kopā ar Salamana kalpiem.
Un tie devās pāri uz Ofīru, un tie atveda no turienes zeltu, četri simti divdesmit talentu. Un tie tos atveda ķēniņam Salamanam.

/1. Ķēn. 10:1-29/

Un, kad Sābas ķēniņiene dzirdēja Salamana slavu, kas tam radās Tā Kunga Vārdam uzceltā nama dēļ, tad tā nāca viņu pārbaudīt ar mīklām.
Un viņa nonāca Jeruzālemē ar ļoti daudziem pavadoņiem, ar kamieļiem, kas nesa balzamu un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu. Un viņa nāca pie Salamana un sacīja viņam itin visu, kas viņai bija uz sirds.
Un Salamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem; ķēniņam nebija nekā apslēpta, ko viņš tai nebūtu izskaidrojis.
Un Sābas ķēniņiene skatīja gan visu Salamana gudrību, gan arī namu, ko viņš bija uzcēlis,
un viņa ēdienus uz viņa galda un viņa kalpu mītnes, un viņa kalpotāju stāju un viņu tērpus, arī dzērienu pasniegšanas veidu un viņa dedzināmos upurus, kādus viņš upurēja Tā Kunga namā, un viņai aiz izbrīna aizrāvās elpa.
Un viņa sacīja ķēniņam: “Patiess bija tas vārds, kādu es savā zemē dzirdēju gan par taviem darbiem, gan par tavu gudrību.
Tomēr es šim vārdam tikmēr negribēju ticēt, tiekāms es pati nācu un apskatīju savām acīm. Un arī pusi vēl es nezināju: tava gudrība un labklājība pārsniedz visu, ko biju dzirdējusi.
Svētīgi ir tavi vīri, un svētīgi ir tavi kalpotāji, kas ik dienas stāv tavā priekšā, tie, kuri dzird tavu gudrību.
Lai slavēts ir Tas Kungs, tavs Dievs, kam labpaticies tevi uzcelt uz Israēla troņa Savas mūžīgās mīlestības dēļ pret Israēlu un kas tevi cēlis par ķēniņu, lai tu darītu tiesu un taisnību.”
Un viņa iedeva ķēniņam simts divdesmit talentus zelta un balzamu lielā vairumā, un dārgakmeņus. Neviens tik daudz balzama nekad vairs neatnesa, cik Sābas ķēniņiene bija iedevusi Salamanam.
Un arī Hīrāma kuģi, kas no Ofīras atveda zeltu, atveda no Ofīras lielos daudzumos sarkankoku un dārgus akmeņus.
Un ķēniņš no sarkankoka lika darināt margas Tā Kunga namam, kā arī cītaras un arfas dziedoņiem. Un tādi sarkankoki nekad vairs netika atvesti un netika redzēti līdz pat šai dienai.
Bet ķēniņš Salamans deva Sābas ķēniņienei visu, kas tai patika, ko viņa no tā izlūdzās, neskaitot to, kas no paša ķēniņa Salamana rokas tai jau bija ticis dots. Tad viņa ar saviem kalpiem devās atpakaļ un atgriezās savā zemē.
Bet zelta svars, kāds ķēniņam Salamanam ienāca gadā, bija seši simti sešdesmit seši talenti zelta,
neskaitot ienākumus no tirgotājiem un veikalniekiem un no visiem Arābijas ķēniņiem, un no zemes pārvaldniekiem.
Un ķēniņš Salamans lika taisīt divi simti vairogu no plāni izkalta zelta; seši simti zelta gabalu viņš deva katram vairogam.
Arī trīs simti mazo vairogu tika darināti no kalta zelta. Trīs simti zelta gabalu viņš deva vienam mazajam vairogam. Un ķēniņš tos novietoja Libanona ciedru namā.
Un ķēniņš darināja lielu troni no ziloņkaula, un viņš to pārvilka ar tīru zeltu.
Šim tronim bija seši pakāpieni, tā muguras atbalsta augšējā daļa bija apaļa, bet abos sānos bija roku atbalsti; un divi lauvas bija līdzās šiem atbalstiem.
Bet divpadsmit lauvas bija uz sešiem pakāpieniem abējās pusēs. Nekas tāds neviena ķēniņa valstī nekad nebija darināts.
Un arī visi ķēniņa Salamana dzeramie trauki bija no zelta un tāpat arī visi Libanona ciedru nama trauki bija no tīra zelta. Tur nebija nedz sudraba, nedz vara, jo Salamana laikā to ne par ko neturēja.
Un ķēniņam bija Taršišas kuģi, kas devās jūrā līdzās Hīrāma kuģu vienībai. Šie Taršišas kuģi reizi trijos gados atgriezās atpakaļ, tad tie atveda zeltu, sudrabu un ziloņkaulu, mērkaķus un pāvus.
Un ķēniņš Salamans kļuva visvarenākais visu zemju ķēniņu starpā turībā un gudrībā.
Un visa pasaule meklēja Salamana vaigu, lai dzirdētu viņa gudrību, kādu Dievs tam bija licis sirdī.
Un tie katrs atnesa savu dāvanu: sudraba rīkus un zelta traukus, un drānas, mirres un balzamu, zirgus un mūļus. Tā tas notika katru gadu.
Un Salamans savāca vienkopus kara ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstotis četri simti kara ratu un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos novietoja kara ratu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē.
Un darīja ķēniņš, ka sudraba Jeruzālemē bija tik daudz kā akmeņu un ciedru koku kā vīģes koku ielejās.
Un Salamans ieveda zirgus gan no Ēģiptes, gan no Koas. Ķēniņa uzpircēji tos saņēma no Koas par cietu cenu.
Un tie ieveda no Ēģiptes kara ratus par seši simti sudraba seķeļiem, bet vienu zirgu par simts piecdesmit. Un tāpat ar viņu starpniecību tos piegādāja visiem hetiešu ķēniņiem un Aramas ķēniņiem.

/1. Ķēn. 11:1-13/

Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešzemju sievu – gan faraona meitu, gan moābietes, amonietes, edomietes, sidonietes, hetietes –
no tautām, par kurām Tas Kungs bija sacījis Israēla bērniem: neejiet jūs pie viņiem, un arī tie lai neienāk pie jums, ka tie jūsu sirdis nenovērš un ka jūs nepieķeraties viņu dieviem. Tomēr Salamans viņām pieķērās ar mīlestību.
Viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakussievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi.
Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds.
Un Salamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pieķērās amoniešu riebīgajam elkam Milkomam.
Un Salamans darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un viņš nesekoja Tam Kungam tā kā viņa tēvs Dāvids.
Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu riebīgajam elkam Kamosam uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzālemei, tāpat arī riebīgajam amoniešu elkam Moloham.
Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpināja vai arī upurēja kaujamos upurus saviem dieviem.
Un Tas Kungs sadusmojās pret Salamanu, jo viņa sirds bija novērsusies no Tā Kunga, Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies
un kas viņam par šo lietu bija norādījis, lai neseko svešiem dieviem. Bet viņš to neievēroja, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis.
Un Tas Kungs sacīja Salamanam: “Tādēļ ka tu tā esi rīkojies pēc paša prāta un neesi pildījis Manu derību, nedz Manus likumus, kurus Es tev kā pavēli biju devis, tad Es arī no tevis atraušu ķēniņa valsts varu un nodošu to tavam kalpam.
Tikai to gan – tavā dzīves laikā Es to vēl neizdarīšu tava tēva Dāvida dēļ, bet Es to atraušu no tava dēla rokas.
Tomēr visu ķēniņa valsts varu Es neatraušu: vienu cilti Es nodošu tavam dēlam Sava kalpa Dāvida un Jeruzālemes dēļ, kuru Es esmu izraudzījis!”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā