Bībeles lasījumi – 25. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 15:21-30/
Jaunā Derība /Ap. d. 16:16-40/
Vecā Derība /1. Ķēn. 14:21-16:7/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 15:21-30/

Vientiesīgam neprašam neprātība sagādā prieku, bet sapratīgs cilvēks paliek uz īstenā ceļa.
Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā, bet, kur ir daudz padomdevēju, tur tie piepildās.
Vīram ir prieks, kad viņš pareizi atbild, un īstenā laikā teikts vārds – cik tas ir vērtīgs!
Dzīves ceļš gudrajam iet strauji augšup, lai viņš izvairītos no nāves valstības tā lejas galā.
Augstprātīgā namu Tas Kungs sagraus, bet nabaga atraitnes robežas apstiprinās.
Ļauna cilvēka nodomi un gudrojumi Tā Kunga acīs ir negantība, bet sirdsšķīstie runā uz Viņu laipnīgi.
Sīkstulis pats izposta savu namu, bet, kas ienīst uzpirkšanas dāvanas, tas dzīvos.
Taisnā cilvēka sirds apdomā, kā būtu jāatbild, bet bezdievja mute putodama izverd ļaunumu.
Tas Kungs ir tālu projām no bezdievjiem, bet taisno lūgšanas Viņš uzklausa.
Laipns skats iepriecina sirdi; laba vēsts atspirdzina kaulu serdi un pašus kaulus.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 16:16-40/

Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas.
Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: “Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.”
To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: “Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās.” Un tas izgāja tanī pašā brīdī.
Viņas kungi, redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Sīlu un vilka tos sev līdzi uz tirgus laukumu pie pilsētas valdes,
un, tos pilsētas pārvaldnieku priekšā noveduši, sacīja: “Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā,
sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.”
Ļaužu pulks sacēlās pret tiem, un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm.
Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt.
Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā.
Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās.
Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas.
Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši.
Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: “Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.”
Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā
un, izvedis tos ārā, sacīja: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?”
Viņi atbildēja: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.”
Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā.
Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie.
Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.
Kad diena bija uzaususi, pilsētas pārvaldnieki sūtīja tiesas kalpotājus, sacīdami: “Atbrīvo šos cilvēkus!”
Cietuma sargs Pāvilam paziņoja šos vārdus: “Pilsētas pārvaldnieki sūtījuši, lai jūs atbrīvo. Tad izejiet un staigājiet ar mieru sirdī!”
Bet Pāvils viņiem sacīja: “Tie mūs, romiešus, bez tiesas sprieduma, visiem redzot, ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved.”
Tiesas kalpotāji atstāstīja šos vārdus pilsētas pārvaldniekiem. Tie sabijās, dzirdēdami, ka viņi ir romieši.
Un tie atnāca, viņiem atvainojās un izveduši lūdza iziet no pilsētas.
Izgājuši no cietuma, viņi aizgāja pie Lidijas un apmeklēja brāļus, pamācīja tos un devās ceļā.


VECĀ DERĪBA

/1. Ķēn. 14:21-31/

Bet Rehabeāms, Salamana dēls, bija ķēniņš pār Jūdu. Rehabeāmam bija četrdesmit viens gads, kad tas kļuva ķēniņš. Bet septiņpadsmit gadus tas bija ķēniņš Jeruzālemē – tanī pilsētā, kuru Tas Kungs Sev bija izraudzījis no visu Israēla cilšu vidus, lai tur liktu dzīvot Savam Vārdam. Un viņa mātes vārds bija Naema, un tā bija amoniete.
Bet Jūda darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. Un viņi To vēl vairāk sakaitināja ar grēkiem, kādus tie darīja, nekā visi viņu tēvi.
Arī viņi uzcēla sev gan augstieņu svētnīcas, gan elku stabus, gan elku kokus uz katras augstienes, kas vien pacēlās augstāk, zem katra zaļoksnēja koka.
Un arī netikļi bija tanī zemē. Un tie piekopa visas negantības kā tās tautas, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis no zemes.
Un notika ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā, ka Ēģiptes ķēniņš Šīšaks devās pret Jeruzālemi uzbrukumā.
Un viņš paņēma Tā Kunga nama dārgumus un ķēniņa pils dārgumus, itin visu tas paņēma, arī mazos vairogus viņš paņēma, kurus Salamans bija darinājis.
Bet to vietā ķēniņš Rehabeāms darināja vara vairogus. Un viņš tos nodeva sargu virsnieku rokās, kas apsargāja ķēniņa nama ieeju.
Un, cikkārt ķēniņš gāja Tā Kunga namā, tikkārt pils karavīru sardze tos lietoja. Un vēlāk tie tos atkal novietoja sardzes vīru istabā.
Un, kas vēl stāstāms par Rehabeāmu un viss, ko viņš ir darījis, – tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
Un nepārtraukts bija karš starp Rehabeāmu un Jerobeāmu.
Un Rehabeāms gūlās pie saviem tēviem, un to apglabāja pie viņa tēviem Dāvida pilsētā. Bet viņa mātes vārds bija Naema, un viņa bija amoniete. Un viņa dēls Abijāms kļuva ķēniņš viņa vietā.

/1. Ķēn. 15:1-34/

Tā astoņpadsmitajā ķēniņa Jerobeāma, Nebata dēla, valdīšanas gadā Jūdā sāka valdīt Abijāms.
Trīs gadus viņš bija ķēniņš Jeruzālemē. Viņa mātes vārds bija Maāha, un tā bija Absaloma mazmeita.
Bet viņš staigāja visos sava tēva grēkos, kādus vien tas bija darījis pirms viņa. Un viņš savā sirdsprātā nebija pilnīgi pakļāvies Tam Kungam, savam Dievam, kā viņa ciltstēvs Dāvids.
Taču Dāvida dēļ Tas Kungs, viņa Dievs, bija licis Savam gaišumam atspīdēt viņa priekšā Jeruzālemē, ieceļot viņa dēlu par ķēniņu pēc viņa un liekot Jeruzālemei joprojām pastāvēt,
tāpēc ka Dāvids bija darījis to, kas bija Tā Kunga acīs taisns, un viņš nebija novērsies ne no vienas pavēles, kādas Viņš tam deva, nevienu savu mūža dienu, izņemot vienīgi lietu ar hetieti Ūriju.
Bet karš starp Abijāmu un Jerobeāmu ilga visu viņu dzīves laiku.
Un, kas vēl stāstāms par Abijāmu un viss, ko viņš ir darījis, – tas viss rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Un karš bija starp Abijāmu un Jerobeāmu.
Arī Abijāms gūlās pie saviem tēviem, un ļaudis viņu apglabāja viņa ciltstēva Dāvida pilsētā, bet viņa dēls Asa kļuva ķēniņš viņa vietā.
Israēla ķēniņa Jerobeāma divdesmitajā gadā Asa kļuva Jūdas ķēniņš,
un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit vienu gadu; un viņa mātesmātes vārds bija Maāha, un tā bija Absaloma mazmeita.
Un Asa darīja to, kas ir taisns Tā Kunga acīs, kā viņa ciltstēvs Dāvids.
Un viņš izraidīja netikļus no zemes un atmeta visu negantību, kādu viņa tēvi bija piekopuši.
Un arī viņa mātesmāte Maāha tika atcelta no valdnieces vietas, tādēļ ka viņa bija likusi darināt riebekli Ašērai. Bet Asa sadauzīja riebīgo Ašēras tēlu un sadedzināja to Kidronas ielejā.
Bet augstieņu svētnīcas nenozuda, taču Asas sirdsprāts atrada mieru pie Tā Kunga visu viņa mūža dienu.
Sava tēva svētītos rīkus un pats savus svētītos priekšmetus – sudrabu, zeltu un traukus viņš nonesa Tā Kunga namā.
Bet karš bija starp Asu un Baešu, Israēla ķēniņu, visu viņu mūža dienu.
Un Israēla ķēniņš Baeša devās uzbrukumā pret Jūdu, un viņš uzcēla Rāmu, lai neviens nevarētu nedz iziet, nedz ienākt pie Asas, Jūdas ķēniņa.
Bet Asa paņēma visu sudrabu un zeltu, kas vēl Tā Kunga namā bija atlicis dārgumu krātuvē, un arī ķēniņa pils dārgumus, un visu to viņš lika savu kalpu rokās, un ķēniņš Asa tos sūtīja pie Heziona dēla un Tabrimmona dēla Ben-Hadada, Aramas ķēniņa, kas mita Damaskā, sacīdams:
“Manā un tavā starpā pastāv derība un arī mana tēva un tava tēva starpā; redzi, es tev esmu nosūtījis dāvanu – sudrabu un zeltu. Ej un lauz savu derību ar Israēla ķēniņu Baešu, lai tas no manis atstātos!”
Un ķēniņš Ben-Hadads paklausīja ķēniņu Asu un sūtīja savu karotāju virsniekus, kādi tam bija, pret Israēla pilsētām. Viņš uzveica Ijonu, Danu, Ābēl-Bēt Maāhu un visu Kinnerotas un Naftaļa zemi.
Un notika, tiklīdz Baeša to dzirdēja, tas pārtrauca Rāmas celšanu un atgriezās Tircā.
Bet ķēniņš Asa sasauca visu Jūdu, un neviens netika atbrīvots, un tie aizveda Rāmai domātos akmeņus un arī tos kokus, kādus Baeša bija tur jau sacēlis. Tā ķēniņš Asa no tiem uzcēla Gebu Benjamīnā un Micpu.
Un, kas vēl stāstāms par Asu un viņa varoņdarbi, kā arī viss, ko viņš ir darījis, arī pilsētas, kādas viņš ir uzcēlis, – tas viss rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Bet tam palika slimas kājas vecuma dienās.
Un Asa gūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts pie saviem tēviem sava ciltstēva Dāvida pilsētā, bet viņa dēls Jošafats kļuva par ķēniņu viņa vietā.
Bet Nadabs, Jerobeāma dēls, valdīja pār Israēlu kopš Asas, Jūdas ķēniņa, otrā valdīšanas gada. Tas valdīja divi gadus Israēlā.
Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns, un staigāja sava tēva ceļus, darīdams viņa grēku darbus, ar kādiem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot.
Un Baeša, Ahijas dēls, no Isašara nama, sazvērējās pret Nadabu un nogalināja viņu pie Gibetonas, kas pieder filistiešiem, tai laikā, kad Nadabs ar visu Israēlu aplenca Gibetonu.
Baeša viņu nogalināja Asas trešajā valdīšanas gadā, kad tas bija ķēniņš pār Jūdu, un kļuva ķēniņš Nadaba vietā.
Un, kļuvis ķēniņš, viņš izdeldēja visu Jerobeāma namu un neatstāja dzīvu nevienu dvēseli Jerobeāma namā, līdz tie visi bija izdeldēti: to Tā Kunga vārds, ko Viņš bija runājis caur Savu kalpu Ahiju no Šīlo, tā bija noteicis
Jerobeāma grēku dēļ, kādus tas darīja un ar kādiem tas pavedināja grēkot Israēlu, un apvainojuma dēļ, ar ko tas bija apvainojis To Kungu, Israēla Dievu.
Un, kas vēl stāstāms par Nadabu un viss, ko viņš ir darījis, – tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Bet karš bija arī starp Asu un Baešu, Israēla ķēniņu, visu viņa mūža dienu.
Un Jūdas ķēniņa Asas trešajā gadā Ahijas dēls Baeša kļuva ķēniņš pār visu Israēlu Tircā. Tas valdīja kā ķēniņš divdesmit četrus gadus.
Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns, un staigāja Jerobeāma ceļus, darīdams viņa grēku darbus, ar kādiem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot.

/1. Ķēn. 16:1-7/

Un Tā Kunga vārds nāca pār Hananija dēlu Jehu, vēršoties pret Baešu:
“Tādēļ, ka Es esmu tevi no pīšļiem paaugstinājis un esmu tevi iecēlis par Savas tautas, Israēla, vadītāju, bet tu tomēr esi staigājis Jerobeāma ceļus un esi pavedinājis Manu tautu, Israēlu, arī Mani apvainodams un izaicinādams Mani ar viņu grēkiem, –
tādēļ Es izdeldēšu Baešu un viņa namu un rīkošos ar tavu namu kā ar Jerobeāma, Nebata dēla, namu.
Kas Baešam nomirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet, kas viņam mirs uz lauka, tos putni ēdīs!”
Un, kas vēl stāstāms par Baešu un viss, ko viņš ir darījis, un viņa varoņdarbi – tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Un Baeša gūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Tircā, bet viņa dēls Ēla kļuva ķēniņš viņa vietā.
Un Tā Kunga vārds caur pravieti Jehu, Hananija dēlu, bija pret Baešu un tā namu visa tā ļaunuma dēļ, ko viņš bija darījis Tā Kunga acīs, izaicinādams Viņu ar savu rīcību, tā būdams līdzīgs Jerobeāma namam, un arī tādēļ, ka viņš to bija iznīcinājis.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā