Bībeles lasījumi – 26. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 78:9-16/
Jaunā Derība /Ap. d. 17:1-21/
Vecā Derība /1. Ķēn. 16:8-18:15/



PSALMI

/Ps. 78:9-16/

Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā.
Viņi neturēja Dieva iecelto derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
viņi aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
Viņu tēvu priekšā Viņš bija darījis brīnumus Ēģiptes zemē, Coānas laukos.
Viņš pāršķīra jūru, lika viņiem tai izsoļot cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu;
Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu.
Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dziļuma ūdeņiem papilnam;
Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 17:1-21/

Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonīkē; tur bija jūdu sinagoga.
Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs sabatus runāja ar tiem par rakstiem,
tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušiem, un teikdams: “Šis ir Kristus Jēzus, ko es jums sludinu.”
Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sievu.
Bet jūdi, sadusmoti un sabiedrojušies ar dažiem nelietīgiem klaidoņiem, saskrēja barā un radīja nemieru pilsētā un, apstājuši Jazona namu, meklēja viņus, lai vestu pūļa priekšā.
Bet, tos neatraduši, viņi Jazonu un dažus brāļus vilka pilsētas valdes priekšā, kliegdami: “Tie, kas visā pasaulē rada nemieru, atnākuši arī šeit;
tos Jazons uzņēmis; un tie visi rīkojas pret ķeizara pavēlēm, sacīdami, ka cits ir Ķēniņš – Jēzus.”
Viņi uztrauca ļaudis un pilsētas valdes vīrus, kas to dzirdēja.
Bet, dabūjuši gandarījumu no Jazona un pārējiem, viņi tos atbrīvoja.
Bet brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlu nosūtīja uz Beroju; tur nonākuši, viņi iegāja jūdu sinagogā.
Tie bija labvēlīgāki par Tesalonīkes jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos, vai tas tā esot.
Daudzi no viņiem kļuva ticīgi, un ne mazums cienījamu grieķu sievu un vīru.
Kad Tesalonīkes jūdi uzzināja, ka arī Berojā Pāvils sludina Dieva vārdu, viņi nāca arī uz turieni, uztraukdami un samulsinādami ļaudis.
Brāļi tūdaļ sūtīja Pāvilu prom, lai viņš ietu uz jūru, bet Sīla un Timotejs palika tur.
Pavadoņi Pāvilu aizveda līdz Atēnām un aizgāja, dabūjuši līdzi pavēli Sīlam un Timotejam, lai tie pēc iespējas drīz nāktu pie viņa.
Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku.
Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās.
Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži sacīja: “Ko šis pļāpa grib teikt? – un citi: šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs.” Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos.
Saņēmuši tie viņu veda uz areiopagu, sacīdami: “Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini?
Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir.”
Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt.


VECĀ DERĪBA

/1. Ķēn. 16:8-34/

Un Jūdas ķēniņa Asas divdesmit sestajā valdīšanas gadā Baešas dēls Ēla sāka valdīt pār Israēlu Tircā; tas bija ķēniņš divus gadus.
Bet Simrijs, viņa darbinieks, tas bija virsnieks pār pusi viņa kara ratu, sazvērējās pret viņu. Kad Ēla pašreiz bija dzēris un atradās piedzēries Arcas namā Tircā, Arca bija Ēlas nama pārvaldnieks,
tai brīdī tur ielauzās Simrijs un nogalināja viņu Jūdas ķēniņa Asas divdesmit septītajā valdīšanas gadā un kļuva ķēniņš viņa vietā.
Bet, kļuvis par ķēniņu un tikko kā sēdies tronī, Simrijs nogalināja visu Baešas namu un neatstāja dzīvu nevienu vīru, ne Baešas radus, ne draugus.
Un Simrijs iznīcināja visu Baešas namu, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur pravieti Jehu pret Baešu bija runājis.
Un tas viss notika Baešas paša un viņa dēla Ēlas grēku dēļ, kādus tie bija paši darījuši un ar kādiem tie bija pavedinājuši grēkot Israēlu, ar savu elku kalpošanu izaicinādami To Kungu, Israēla Dievu.
Un, kas vēl stāstāms par Ēlu un viss, ko viņš ir darījis, – tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Divdesmit septītajā Jūdas ķēniņa Asas valdīšanas gadā Simrijs bija septiņas dienas ķēniņš Tircā. Tai laikā Israēla karaspēks bija apmeties teltīs un aplencis filistiešu pilsētu Gibetonu.
Un, kad karaspēks, kas bija telšu nometnē, dzirdēja ļaudis runājam: Simrijs ir gatavojis sazvērestību un arī ķēniņu nogalinājis, – tad tanī pat dienā viss Israēls iecēla karaspēka virspavēlnieku Omriju par ķēniņu kara nometnē.
Un Omrijs un viss Israēls kopā ar viņu devās uzbrukumā no Gibetonas uz Tircu. Un viņi to aplenca.
Kad Simrijs redzēja, ka pilsēta jau ir ieņemta, tad viņš iegāja ķēniņa nama nocietinājumā, aizdedzināja pāri sev esošo ķēniņa namu un aizgāja bojā
savu grēku dēļ, ar ko viņš bija apgrēkojies, darīdams to, kas ļauns Tā Kunga acīs, staigādams Jerobeāma ceļus un grēkus, ko tas bija darījis, pavezdams uz grēkiem Israēlu.
Un, kas vēl stāstāms par Simriju un ziņas par viņa sacelšanos, kā tā noritēja, – tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Toreiz Israēla tauta sašķēlās divās daļās: viena daļa ļaužu sekoja Ginata dēlam Tibnijam, lai celtu viņu par ķēniņu, bet otra puse sekoja Omrijam.
Bet tie ļaudis bija stiprāki, kas bija Omrija sekotāji, nekā tie, kas bija Ginata dēla Tibnija piekritēji. Un Tibnijs nomira. Bet par ķēniņu kļuva Omrijs.
Jūdas ķēniņa Asas trīsdesmit pirmajā gadā sākās Omrija valdīšana pār Israēlu. Viņš bija ķēniņš divpadsmit gadus, bet Tircā viņš valdīja sešus gadus.
Pēc tam par diviem sudraba talentiem viņš nopirka no Šemera Samarijas kalnu. Viņš arī uzcēla kalnā pilsētu un nosauca šo pilsētu, kuru tas bija uzcēlis, pēc kalna agrākā īpašnieka Šemera vārda par Samariju.
Bet arī Omrijs darīja to, kas bija Tā Kunga acīs ļauns. Viņš pat bija ļaunāks nekā visi tie, kas pirms viņa bija bijuši,
jo viņš staigāja visus Jerobeāma, Nebata dēla, ceļus, darīdams visus viņa grēku darbus, ar kādiem tas pavedināja Israēlu grēkot, tā izaicinādams To Kungu, Israēla Dievu, ar savu kalpošanu elkiem.
Un, kas vēl stāstāms par Omriju un viss, ko viņš darījis, arī varoņdarbi, kādus viņš veicis, – tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Un Omrijs gūlās pie saviem tēviem, un ļaudis to apglabāja Samarijā, un viņa dēls Ahabs kļuva ķēniņš viņa vietā.
Un Jūdas ķēniņa Asas trīsdesmit astotajā gadā Ahabs, Omrija dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un Omrija dēls Ahabs bija ķēniņš pār Israēlu Samarijā divdesmit divus gadus.
Un arī Omrija dēls Ahabs darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, vēl vairāk nekā visi, kas bija bijuši pirms viņa.
Un viņš paņēma sev par sievu Sidonas ķēniņa Etbaala meitu Izebeli, un viņš pats arī gāja un kalpoja Baalam un pielūdza viņu.
Un viņš uzcēla altāri Baalam Baala namā, ko tas uzcēla Samarijā.
Ahabs lika darināt arī Ašēru un darīja tādas lietas, kas izaicināja To Kungu, Israēla Dievu, vēl vairāk nekā visi ķēniņi, kādi Israēlā bija pirms viņa bijuši.
Viņa valdīšanas laikā Hiēls no Bēteles uzcēla Jēriku. Tās pamatu likšana prasīja viņa pirmdzimtā Abirāma dzīvību, bet viņa jaunākais dēls Segubs dabūja galu, kad tika iecelti jaunās pilsētas vārti, kā Tā Kunga vārds caur Jozuu, Nuna dēlu, bija runājis.

/1. Ķēn. 17:1-24/

Bet Elija no Gileādas Tisbes sacīja Ahabam: “Tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!”
Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu:
“Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem, un paslēpies Kritas līcī, kas ir Jordānas austrumos.
Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi.”
Un viņš aizgāja un rīkojās pēc Tā Kunga vārda, un apmetās Kritas piekrastē; Krita ieplūst no austrumiem Jordānā.
Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē, un no upes viņš dzēra.
Bet pēc dažām dienām upe izsīka, jo nebija lietus tanī zemē.
Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams:
“Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu.”
Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: “Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!”
Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: “Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!”
Bet viņa sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.”
Un Elija tai sacīja: “Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk,
jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.”
Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku.
Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.
Un pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam pat lāgā elpot vairs nebija iespējams.
Un viņa sacīja Elijam: “Kas man ar tevi kopīgs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?”
Bet Elija viņai sacīja: “Padod man savu dēlu!” Un viņš to paņēma no viņas klēpja, uznesa to augšējā telpā, kurā viņš dzīvoja, un noguldīja to uz savas gultas.
Tad viņš piesauca To Kungu un sacīja: “Kungs, mans Dievs, vai tad Tu tiešām gribi šai atraitnei, pie kuras es dzīvoju kā viņas iemītnieks, sūtīt tādu nelaimi un likt mirt viņas dēlam?”
Un viņš izstiepās visā garumā pār bērnu trīs reizes, un viņš izsaucās: “Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!”
Un Tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties tanī atpakaļ, un tas atdzīvojās.
Un Elija paņēma bērnu, nonesa to no nama augšējās istabas un atdeva to atpakaļ tā mātei. Un viņš tai sacīja: “Redzi, tavs dēls ir dzīvs.”
Un tad sieva sacīja Elijam: “Nu tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!”

/1. Ķēn. 18:1-15/

Un pēc kāda ilgāka laika Tā Kunga Vārds atkal nāca pār Eliju trešajā gadā, sacīdams: “Ej parādies Ahabam, un Es gribu likt lietum līt pār zemi.”
Un Elija aizgāja parādīties Ahabam, bet bads bija bargs Samarijā.
Un Ahabs ataicināja Obadju, kas bija nama pārvaldnieks, bet Obadja ļoti bijās To Kungu,
jo, kad Izebele iznīcināja Tā Kunga praviešus, tad Obadja bija paņēmis simts praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ūdeni.
Un Ahabs sacīja Obadjam: “Noej šinī zemē pie visiem ūdens avotiem un pie visām upēm: var jau būt, ka atrodam zaļu zāli un varam saglabāt zirgus un mūļus dzīvus, lai mēs nezaudējam lopus.”
Un tā viņi savā starpā sadalīja zemi, lai to pārstaigātu: Ahabs viens pats gāja savu ceļu, un arī Obadja viens pats gāja savu ceļu.
Un, kad Obadja vēl bija ceļā, redzi, tam pretī nāca Elija. Un viņš to pazina un krita tā priekšā uz sava vaiga, un sacīja: “Vai tu neesi mans pavēlnieks Elija?”
Un viņš sacīja: “Tas es esmu! Ej un saki savam kungam: Elija ir šeit!”
Bet tas sacīja: “Ko tad es būtu nogrēkojies, ka tu savu kalpu nodod Ahaba rokā? Vai lai tas mani nonāvē?
Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, nav nevienas citas tautas, nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, lai tevi tur sameklētu. Bet, kad sacīja: viņa nav, – tad viņš tai tautai un ķēniņa valstij lika ar zvērestu apliecināt, ka viņi tevi nav atraduši.
Un tu tagad saki: ej un saki savam kungam, ka te, lūk, ir Elija!
Var notikt, ka es, aiziedams no tevis, tevi vairs neatrastu, kad Tā Kunga Gars tevi paceltu nezin kur projām. Un, ja es aizietu, lai to Ahabam paziņotu, bet viņš pats tevi neatrastu, tad tas mani nokautu. Bet tavs kalps bīstas To Kungu no pašas jaunības.
Vai tad nav paziņots manam pavēlniekam, ko es esmu darījis tolaik, kad Ahabs nogalināja Tā Kunga praviešus, ka no praviešu skaita es esmu paslēpis simts vīru, pa piecdesmit un atkal pa piecdesmit, alās un ka es tos esmu apgādājis ar maizi un ar ūdeni?
Un tagad tu mani skubini, lai es ejot un sakot savam kungam, ka te ir Elija. Vai lai viņš mani nokauj?”
Tad Elija sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs Cebaots ir dzīvs, kā priekšā es te stāvu, – es vēl šodien rādīšos viņa priekšā!”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā