Bībeles lasījumi – 30. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 78:40-55/
Jaunā Derība /Ap. d. 20:1-38/
Vecā Derība /2. Ķēn. 1:1-2:25/



PSALMI

/Ps. 78:40-55/

Cik reizes viņi To Kungu nekaitināja tuksnesī un neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā!
Viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto.
Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku, nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem,
kad Viņš Savas zīmes rādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coānas klajumā.
Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus,
uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju,
un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem.
Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem,
un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem.
Un Viņš uzsūtīja viņiem Savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku.
Viņš deva vaļu Savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim.
Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Hama teltīs,
un veda Savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī.
Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra.
Un Viņš tos veda Savas zemes svētajos novados, uz kalnāju, ko Viņa labā roka bija ieguvusi.
Viņš aizdzina tautas, viņiem ienākot, un piešķīra pēc izmestajiem mesliem viņu zemes gabalus Israēlam par mantojuma daļu un lika Israēla ciltīm dzīvot viņu teltīs.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 20:1-38/

Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju.
Pārstaigājis šos apvidus un daudz pamācoša tiem runājis, viņš nonāca Grieķijā.
Tur palicis trīs mēnešus, viņš gribēja pārcelties uz Sīriju, bet, tā kā jūdi viņam uzglūnēja, viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju.
Viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pira dēls, bet no tesaloniķiešiem Aristarhs un Sekunds, derbietis Gajs un Timotejs un no Āzijas Tihiks un Trofims.
Tie, papriekš izgājuši, gaidīja mūs Troadā.
Mēs aizbraucām pēc Neraudzētās maizes dienām no Filipiem un nonācām piecās dienās pie viņiem Troadā, kur mēs palikām septiņas dienas.
Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākamajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.
Augšistabā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz eļļas lukturu.
Bet kāds jauneklis, vārdā Eutihs, sēdēja uz palodzes un bija iegrimis dziļā miegā, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un, miega pārvarēts, viņš nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs.
Pāvils nokāpa zemē, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: “Neuztraucieties, viņa dvēsele vēl ir viņā.”
Uzkāpis augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl labu laiku – līdz rīta ausmai sarunājies, viņš aizgāja.
Bet viņi zēnu atveda dzīvu un ļoti priecājās.
Mēs, iekāpuši kuģī, braucām uz Asu, gribēdami tur uzņemt Pāvilu; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats iet kājām.
Kad viņš Asā ar mums satikās, mēs, viņu uzņēmuši, devāmies uz Mitilēnu.
No turienes aizbraukuši, mēs nākamajā dienā nonācām pret Hiju, otrā dienā pārcēlāmies uz Samu, bet nākamajā dienā nonācām Milētā.
Jo Pāvils bija nolēmis braukt Efezai garām, lai nebūtu jāuzkavējas Āzijā; viņš steidzās, lai viņam būtu iespējams Vasarassvētku dienā nokļūt Jeruzālemē.
No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.
Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums,
kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības.
Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām,
apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.
Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks,
tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas.
Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.
Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību.
Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā.
Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.
Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu.
Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.
No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.
Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.
Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.
Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis.
Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija.
Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.”
Un, to sacījis, viņš, ceļos nometies, līdz ar viņiem visiem lūdza Dievu.
Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja,
visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu. Tie viņu pavadīja uz kuģi.


VECĀ DERĪBA

/2. Ķēn. 1:1-18/

Pēc Ahaba nāves Moābs atkrita no Israēla.
Kad Ahasja izkrita cauri savas augštelpas loga režģiem Samarijā, sasitās un gulēja slims, tad viņš nosūtīja vēstnešus un tiem sacīja: “Ejiet un iztaujājiet Ekronas dievu Baal-Zebubu, vai es no šīs slimības izveseļošos!”
Bet Tā Kunga eņģelis sacīja Elijam no Tisbes: “Celies, dodies pretī Samarijas ķēniņa sūtņiem un saki viņiem: vai tad Israēlā nav Dieva, ka jūs ejat, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu?
Tāpēc Tas Kungs saka tā: no tās gultas, kur tu guli, tu vairs nepiecelsies, jo tu mirdams mirsi!” Un Elija devās tālāk.
Kad vēstneši nāca atpakaļ pie ķēniņa, tad viņš tiem jautāja: “Kāpēc jūs esat nākuši atpakaļ?”
Un tie viņam atbildēja: “Kāds vīrs nāca mums pretī, un tas mums teica: ejiet, griezieties atpakaļ pie ķēniņa, kas jūs ir sūtījis, un sakiet viņam: tā saka Tas Kungs: vai tad Israēlā nav Dieva, ka tu esi sūtījis, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu? Tādēļ no tās gultas, kurā tu esi iekāpis, tu vairs neizkāpsi, jo tev jāmirst.”
Tad viņš tiem jautāja: “Kāds tas vīrs izskatījās, kas jums nāca pretī un uz jums šos vārdus runāja?”
Un tie viņam atbildēja: “Tas vīrs bija spalvainā apģērbā un ādas apsēju ap saviem gurniem.” Tad viņš nodomāja: tas ir Elija no Tisbes.
Un viņš pie tā nosūtīja virsnieku pār piecdesmit vīriem līdz ar tiem piecdesmit, kas bija pie viņa. Un, kad tas bija pie viņa kalnā uzkāpis, tad redzi, Elija sēdēja kalna virsotnē, un tas uz viņu sacīja: “Tu, Dieva vīrs, ķēniņš ir pavēlējis: kāp zemē!”
Bet Elija atbildēja un sacīja virsniekam pār piecdesmit vīriem: “Ja es tiešām esmu Dieva vīrs, tad lai uguns nonāk no debesīm un aprij tevi un tavus piecdesmit vīrus!” Tad krita no debesīm uguns un aprija viņu līdz ar viņa piecdesmit vīriem.
Bet ķēniņš no jauna pie tā nosūtīja citu virsnieku pār piecdesmit un viņa piecdesmit vīrus; tas viņu uzrunāja un sacīja: “Tu, Dieva vīrs, tā saka ķēniņš: steidzies ātri, nāc lejā!”
Bet Elija atbildēja un tiem sacīja: “Ja es esmu Dieva vīrs, tad lai uguns krīt no debesīm un lai aprij tevi ar taviem piecdesmit vīriem!” Tad Dieva uguns krita no debesīm un aprija to un viņa piecdesmit vīrus.
Bet ķēniņš nosūtīja vēl trešo virsnieku pār piecdesmit vīriem līdz ar tiem piecdesmit, kas bija pie viņa. Kad nu šis trešais virsnieks uzkāpa pie viņa augšā, tad viņš nokrita Elijas priekšā ceļos, lūdza piedošanu no viņa un sacīja viņam: “Tu, Dieva vīrs, es tevi lūdzu, lai mana dvēsele un šo tavu piecdesmit kalpu dvēseles ir dārgas tavās acīs!
Redzi, uguns nonāca no debesīm, un tā aprija tos divus iepriekšējos virsniekus pār piecdesmit līdz ar viņu piecdesmit vīriem; bet nu tagad – lai mana dzīvība ir dārga tavās acīs!”
Tad Tā Kunga eņģelis sacīja Elijam: “Nokāp kopā ar viņu un nebīsties no viņa!” Tad Elija cēlās un nokāpa, un gāja kopā ar viņu pie ķēniņa.
Un viņš sacīja tam: “Tā saka Tas Kungs: tāpēc, ka tu esi sūtījis sūtņus, lai tie izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu, it kā Israēlā nebūtu Dieva, kuru varētu izvaicāt, tāpēc tu no tās gultas, kurā tu esi iekāpis, vairs neizkāpsi laukā, jo tev jāmirst.”
Un tā viņš nomira, kā Tā Kunga vārds, ko Elija bija vēstījis, sacīja; un Jorāma, Jūdas ķēniņa Jošafata dēla, otrā valdīšanas gadā, Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā, jo viņam nebija dēla.
Un, kas vēl stāstāms par Ahasju, ko viņš ir darījis, – tas viss ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.

/2. Ķēn. 2:1-25/

Kad Tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elīsu bija ceļā no Gilgalas.
Un Elija sacīja Elīsam: “Lūdzu, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli.” Bet Elīsa atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Kad tie abi nogāja uz Bēteli,
tad tie praviešu dēli, kuri bija Bētelē, iznāca laukā pie Elīsas un viņam sacīja: “Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems pāri tavai galvai tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?” Un viņš atbildēja: “Es zinu gan, tik cietiet klusu!”
Tad Elija viņam sacīja: “Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku.” Bet tas atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Kad viņi abi gāja uz Jēriku,
tad tie praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un viņam sacīja: “Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems tavu kungu pāri tavai galvai un aizvedīs projām no tevis?” Un viņš atbildēja: “Es zinu gan, tik cietiet klusu!”
Tad Elija viņam sacīja: “Lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jordānu.” Bet tas atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Tā tie abi gāja tālāk.
Un piecdesmit vīri no praviešu mācekļiem gāja un nostājās iztālēm viņiem pretī; un tie abi stāvēja pie Jordānas.
Tad Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm, tā ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri.
Kad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: “Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!” Un Elīsa atbildēja: “Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!”
Un Elija atbildēja: “Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet, ja ne, tad tas nenotiks.”
Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm.
Kad Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: “Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!” Kad viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un saplēsa tās divos gabalos.
Un viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā.
Un viņš ņēma Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: “Kur ir Tas Kungs, Elijas Dievs?” Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri.
Kad praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: “Elijas gars dus uz Elīsas.” Un viņi devās tam pretī un noliecās viņa priekšā līdz zemei.
Un tie viņam sacīja: “Redzi, tavu kalpu vidū ir piecdesmit varonīgu vīru; lai tie noiet un meklē tavu kungu, varbūt Tā Kunga Gars ir viņu paņēmis un nometis uz kāda kalna vai kādā ielejā.” Bet viņš atbildēja: “Nesūtiet vis!”
Bet, kad viņi tam ar varu uzmācās, tā ka viņam vai kauns palika, tad viņš sacīja: “Nu tad sūtiet arī!” Un viņi nosūtīja piecdesmit vīrus, un tie viņu meklēja trīs dienas, bet neatrada.
Tad tie atgriezās atpakaļ pie viņa uz Jēriku, kur viņš bija apmeties, un viņš tiem sacīja: “Vai es jums neteicu: neejiet?”
Bet pilsētas vīri sacīja Elīsam: “Redzi, šī pilsēta ir gan labi apdzīvojama, kā mans kungs pats to redz, bet ūdens te ir nelāgs un zeme neauglīga.”
Un viņš sacīja: “Atnesiet man jaunu bļodu un ielieciet tanī sāli.” Kad tie viņam to atnesa,
tad viņš gāja ārā no pilsētas pie ūdens avota un tur iemeta sāli, un sacīja: “Tā saka Tas Kungs: Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā ļaunumu; no tā vairs necelsies nedz nāve, nedz neauglība!”
Un tā ūdens kļuva veselīgs līdz šai dienai, kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši.
Un no turienes viņš devās augšup uz Bēteli; un, kad viņš vēl pa ceļu gāja augšup, tad mazi puikas bija iznākuši ārā no pilsētas, un tie viņu mēdīja un viņam sacīja: “Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!”
Un tad viņš apgriezās un, tos ieraudzījis, nolādēja Tā Kunga Vārdā. Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit divus zēnus.
Un viņš no turienes gāja uz Karmela kalnu, bet no turienes viņš atgriezās atpakaļ Samarijā.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā