Bībeles lasījumi – 9. jūnijs

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 14:15-24/
Jaunā Derība /Ap. d. 5:12-42/
Vecā Derība /2. Sam. 14:1-15:12/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 14:15-24/

Nesapratīgais visam tic, bet gudrais novēro un pārbauda savus soļus.
Zinīgais baidās un izvairās no ļauna, nepraša turpretī, ne par ko nebēdādams, drāžas tik cauri.
Ātrās dusmās neprātīgais rīkojas neprātīgi, bet apdomīgs cilvēks paliek mierīgs.
Nesapratīgie manto muļķību, bet gudro vainagojums ir apdomīga un uzmanīga rīcība.
Ļaunajiem jānoliecas labo priekšā, un bezdievjiem jāpieliec galva taisno vārtos.
Nabadzīgo ienīst pat viņa draugs, bet tādi, kuri bagātos mīl, ir daudz.
Kas savu tuvāko nicina, tas grēko, bet svētīgs ir tas, kas iežēlojas par nelaimīgiem.
Kas lolo viltu un perina ļaunus nolūkus, tie pievilsies, bet, kas labi domā, tie visur piedzīvos pret sevi labvēlību un uzticību.
Kur tiešām dara darbu, tur visa kā pietiek, bet, kur rīkojas tikai ar vārdiem, tur valda trūkums.
Zinīgajiem viņu bagātība ir goda pilns vainags, bet neprašu negudrība tāda pati negudrība arī paliek.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 5:12-42/

Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē.
No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja.
Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu,
tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu.
Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti.
Bet augstais priesteris un saduķeju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies,
apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā.
Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja:
“Ejiet, nostājieties Templī un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!”
To dzirdējuši, viņi, rītam austot, iegāja Templī un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ap viņu, sasauca sinedriju un visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu tos atvest.
Bet sargi, aizgājuši un viņus cietumā neatraduši, atgriezās un ziņoja:
“Mēs atradām cietumu rūpīgi aizslēgtu un sargus stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs nevienu iekšā neatradām.”
Kad Tempļa sardzes priekšnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tie bija neziņā viņu dēļ, kas še īsti noticis.
Bet kāds atnācis viņiem ziņoja: “Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Templī un māca ļaudis.”
Tad sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudīm, ka viņus nenomētā akmeņiem,
un, tos atveduši, statīja sinedrija priekšā. Augstais priesteris tiem vaicāja:
“Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī Vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.”
Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.
Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, To piekārdami pie koka;
Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.
Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa.”
To dzirdējuši, viņi saskaitās un gribēja tos nonāvēt.
Bet kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, piecēlās sinedrijā un pavēlēja šos cilvēkus uz īsu brīdi izvest ārā,
un sacīja sinedrijam: “Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem.
Pirms kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti.
Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdzi daudz ļaužu; arī tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti.
Tādēļ es jums tagad saku: lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks;
bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!”
Viņi tam paklausīja un, apustuļus ieaicinājuši, tos šauta un, piekodinādami nerunāt Jēzus Vārdā, atlaida.
Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu.
Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.


VECĀ DERĪBA

/2. Sam. 14:1-33/

Kad Joābs, Cerujas dēls, manīja, ka ķēniņa sirds ilgojas pēc Absaloma,
tad Joābs sūtīja ziņu uz Tekoju, lika no turienes atvest kādu gudru sievu un sacīja tai: “Sēro tu, lūdzu, un apvelc sēru drēbes un nesvaidi sevi ar eļļu, bet uzvedies kā sieva, kas ilgu laiku sērojusi pēc mirušā;
un tad ej pie ķēniņa un saki viņam šādus vārdus.” Un Joābs pateica viņai tieši tos vārdus, ko viņai vajadzēja sacīt.
Un šī sieva no Tekojas gāja pie ķēniņa, krita viņa priekšā uz sava vaiga un palocījās viņa priekšā un sacīja: “Palīdzi man, ķēniņ!”
Kad ķēniņš viņai jautāja, ko viņa vēlas, tad viņa atbildēja: “Tiešām, es esmu atraitne, jo mans vīrs ir miris!
Un tad vēl – tavai kalponei bija divi dēli, un tie abi saķildojās tīrumā, un, tā kā tur neviena nebija, kas tos izšķirtu, tad tie viens otru sita, un tā viens dabūja galu.
Un redzi, tad visa cilts sacēlās pret tavu kalponi un sacīja: izdod šurp brāļa slepkavu, lai mēs viņu nogalinām par viņa brāļa dzīvību, kuru viņš ir nogalinājis, un mēs gribam arī šo mantinieku iznīcināt! – Un tā tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl ir atlikusies, lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu un lai no viņa virs zemes nekas vairs pāri nepaliktu!”
Tad ķēniņš sacīja tai sievai: “Ej uz savām mājām, es tevis labad došu rīkojumu!”
Bet sieva no Tekojas ķēniņam atbildēja: “Ak, mans kungs un ķēniņ, lai nu vaina paliek uz mani un uz mana tēva namu! Bet ķēniņš pats un viņa tronis ir nevainojami!”
Tad ķēniņš sacīja: “Ja kas kādu prasību pret tevi ceļ, tad atved to šurp pie manis, un tas turpmāk tevi vairs neskumdinās!”
Bet viņa sacīja: “Ak, ķēniņ, piemini jel To Kungu, savu Dievu, lai asinsatriebēji nepavairo slepkavošanu un lai nenomaitā manu dēlu!” Tad viņš sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, no tava dēla galvas nenokritīs ne mats!”
Tad šī sieva sacīja: “Vai tava kalpone drīkst runāt vēl vienu vārdu ar savu kungu un ķēniņu?” Un viņš sacīja: “Runā!”
Un tad sieva sacīja: “Kādēļ tad tev tāda nostāja pret Dieva tautu? Jo no tā brīža, kopš ķēniņš tā ir lēmis, tas reizē ir itin kā vainīgs kļuvis, ka pats savam atmestam dēlam neliek atgriezties mājās.
Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets un kuru nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš domādams pārdomā, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests.
Un tagad, lūk, šis ir tas iemesls, kādēļ es esmu nākusi runāt ar savu kungu un ķēniņu šos vārdus, jo šie ļaudis ir mani sabaidījuši. Un tava kalpone domāja: es runāšu ar ķēniņu, varbūt ķēniņš izpildīs savas kalpones lūgumu.
Jo gan jau ķēniņš uzklausīs, lai izglābtu savu kalponi no tā cilvēka rokas, kas apņēmies mani līdz ar manu dēlu izdeldēt no Dieva mantinieku vidus.
Tāpēc tava kalpone domāja: lai mana kunga un ķēniņa vārds man ir mierinājums, jo tāds pats kā Dieva eņģelis ir mans kungs un ķēniņš, kas uzklausa gan labu, gan ļaunu; un Tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi!”
Tad ķēniņš atbildēja un sacīja sievai: “Neslēp man nekā, ko es tev jautāšu!” Un sieva atbildēja: “Lūdzu, runā, mans kungs un ķēniņ!”
Un ķēniņš jautāja: “Vai Joāba roka nav darbojusies līdzi visā šinī lietā?” Tad sieva atbildēja un sacīja: “Tik tiešām, ka mana dvēsele ir dzīva, ak, mans kungs un ķēniņ! Neviens nevar novērsties nedz pa labi, nedz pa kreisi no visa tā, ko mans kungs un ķēniņš ir runājis! Jā, tiešām, tavs kalps Joābs ir tas, kas mani norīkoja un ielika tavas kalpones mutē visus šos vārdus.
Lai mainītu lietas būtību, tavs kalps Joābs to tā ir uzsācis, bet mans kungs ir ar tādu gudrību apveltīts, kāda ir Dieva eņģeļiem, un tas zina itin visu, kas virs zemes notiek.”
Tad ķēniņš sacīja Joābam: “Redzi, es gribu tavu lūgumu izpildīt! Ej, atved atpakaļ to jaunekli Absalomu!”
Un Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, un viņš palocījās viņa priekšā un pateicās ķēniņam; un tad Joābs sacīja: “Šodien tavs kalps ir izjutis, ka tiešām es esmu tavās acīs labvēlību atradis, mans kungs un ķēniņ, jo ķēniņš ir paklausījis sava kalpa vēlēšanos!”
Un Joābs cēlās un gāja uz Gešūru un atveda Absalomu uz Jeruzālemi.
Un ķēniņš sacīja: “Lai viņš iet savā namā, bet nenāk manu acu priekšā!” Un Absaloms palika atsevišķi dzīvot savā namā, un ķēniņa vaigu tas neredzēja.
Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu vairāk daudzinājuši kā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam viņam nebija itin nekādas vainas.
Un, kad viņš savu galvu apcirpa – un to viņš darīja katra gada beigās, jo tie pārāk smagi gulēja uz viņa galvas,- viņa galvas mati svēra divi simti seķeļu pēc ķēniņa atsvaru akmeņiem.
Un Absalomam piedzima trīs dēli un viena meita, vārdā Tamāra, un viņa bija ļoti skaista izskata sieviete.
Un Absaloms nodzīvoja Jeruzālemē divus gadus, bet ķēniņa vaigu viņš neredzēja.
Tāpēc Absaloms sūtīja pēc Joāba, lai to sūtītu pie ķēniņa, bet tas nevēlējās nākt pie viņa; tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas arī otrreiz liedzās nākt.
Tad viņš sacīja saviem kalpiem: “Redziet, Joāba tīrums ir līdzās manējam, un viņam tur ir mieži; ejiet un aizdedziniet to ar uguni!” Tad Absaloma kalpi pielaida tīrumam uguni.
Un Joābs cēlās un nāca Absaloma namā un tam sacīja: “Kāpēc tavi kalpi ir ar uguni nodedzinājuši manu tīrumu?”
Un Absaloms atbildēja Joābam: “Redzi, es esmu pie tevis sūtījis, sacīdams: atnāc šurp pie manis, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa un likt pateikt viņam: kāpēc man bija jānāk šurp no Gešūras? Man būtu labāk, ja es vēl tur atrastos! Bet nu es gribu ķēniņa vaigu redzēt, un, ja man ir vēl kāds noziegums, tad lai viņš mani nonāvē!”
Kad Joābs gāja pie ķēniņa un viņam to pateica, tad viņš aicināja Absalomu. Kad viņš pie ķēniņa ienāca, tad viņš nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, to godinādams, un ķēniņš skūpstīja Absalomu.

/2. Sam. 15:1-12/

Un notika pēc tam, ka Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus, un piecdesmit vīrus, kas skrēja viņam pa priekšu.
Un Absaloms mēdza rītos agri celties un nostāties ceļa malā pie vārtiem. Tad notika, ka ikvienam cilvēkam, kuram bija kāda tiesas lieta, kuras dēļ viņš nāca pie ķēniņa, lai meklētu taisnību, Absaloms uzsauca un jautāja: “No kuras pilsētas tu esi?” Un tas sacīja: tavs kalps ir no šīs vai tās Israēla cilts.
Tad Absaloms tam mēdza sacīt: “Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!”
Un Absaloms piebilda: “Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda strīdus vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!”
Un, kad kāds pie viņa nāca un metās uz sava vaiga pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to un skūpstīja.
Un tā Absaloms darīja ar ikvienu israēlieti, kurš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis.
Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: “Lūdzu, es gribētu iet uz Hebronu izpildīt savu solījumu, ko es Tam Kungam esmu solījis.
Redzi, kad tavs kalps vēl dzīvoja Gešūrā, Sīrijā, tad tas deva solījumu, sacīdams: ja Tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ Jeruzālemē, tad es kalpošu Tam Kungam.”
Un ķēniņš viņam atbildēja: “Ej ar mieru!” Un viņš cēlās un devās uz Hebronu.
Bet Absaloms jau iepriekš bija izsūtījis izlūkus pie visām Israēla ciltīm un licis vēstīt: “Tiklīdz jūs dzirdēsit taures skaņu, tad sauciet: Absaloms ir kļuvis Hebronā ķēniņš!”
Un ceļā no Jeruzālemes ar Absalomu gāja divi simti vīru, kas bija aicināti, un tie gāja savā vientiesībā un nekā nezināja par šo lietu.
Un Absaloms atsauca gilonieti Ahitofelu, Dāvida padoma devēju, no viņa dzimtās pilsētas Gilo, kad viņš jau upurēja savu kaujamo upuri. Tā sazvērestība pieauga spēkā un plašumā, jo ļaudis nāca, un daudzi pievienojās Absalomam.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā