Bībeles lasījumi – 1. jūlijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 78:56-72/
Jaunā Derība /Ap. d. 21:1-26/
Vecā Derība /2. Ķēn. 3:1-4:37/



PSALMI

/Ps. 78:56-72/

Taču viņi kārdināja un kaitināja Dievu, to Visuaugstāko, un neievēroja Viņa liecības.
Viņi novērsās un kļuva neuzticīgi kā viņu tēvi, viņi sabruka kā atslābis viltīgs stops.
Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem.
Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam.
Viņš pameta Savu mājokli Šīlo, Savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvēkiem.
Viņš atdeva Savu spēku gūstā un Savu godību ienaidnieka rokā.
Viņš nodeva Savu tautu zobena varā un iedegās dusmās pret Savu mantojumu.
Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Viņu priesteri krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt.
Tad pamodās Tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma,
un sita Savus ienaidniekus no mugurpuses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu.
Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja Sev vairs Efraima cilti,
bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis.
Viņš cēla Savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis.
Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem;
Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, Savu tautu, un Israēlu, Savu mantojumu.
Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 21:1-26/

Kad bijām no tiem šķīrušies un atstājuši krastu, mēs, taisnā ceļā braukdami, nonācām Kosā, nākamajā dienā Rodā un no turienes Patarā;
un, atraduši kuģi, kas devās uz Feniķiju, mēs iekāpām un aizbraucām.
Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Sīriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava.
Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu.
Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.
Pabeiguši jūras braucienu, mēs no Tiras nonācām Ptolemaidā un, apsveikuši brāļus, pie tiem palikām vienu dienu.
Nākamajā dienā mēs devāmies ceļā un nonācām Cēzarejā, un, iegājuši evaņģēlista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem, mēs palikām pie viņa.
Viņam bija četras meitas, jaunavas, kuras pravietoja.
Kad mēs vairāk dienu tur bijām palikuši, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs,
ieradās pie mums un, paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: “Tā saka Svētais Gars: tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās.”
Kad mēs to dzirdējām, mēs un šejienes iedzīvotāji lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus Vārdu Jeruzālemē ne vien uzņemties saites, bet arī mirt.”
Kad viņš neļāvās pierunāties, mēs apklusām, sacīdami: “Tā Kunga prāts lai notiek.”
Pēc šīm dienām mēs, sagatavojušies ceļam, gājām uz Jeruzālemi;
arī daži mācekļi no Cēzarejas nāca mums līdzi un noveda mūs mājvietā pie kiprieša Mnasona, kāda veca mācekļa.
Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma.
Nākamajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji arī bija klāt.
Tos apsveicis, viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis.
To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: “Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir kļuvuši ticīgi, un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji;
bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ieražām.
Kas nu būs? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis.
Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies.
Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka arī tu pats dzīvo pēc bauslības.
Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības.”
Tad Pāvils, šos vīrus pie sevis ņēmis un nākamajā dienā ar tiem šķīstījies, iegāja Templī un paziņoja, ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris.


VECĀ DERĪBA

/2. Ķēn. 3:1-27/

Un Jorāms, Ahaba dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja divpadsmit gadus.
Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, bet ne tā kā viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baala stabu, kuru viņa tēvs bija darinājis.
Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēlu bija pavedinājis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš neatstājās.
Moābas ķēniņš Meša bija avju audzētājs, un viņš nodeva Israēla ķēniņam ik gadus simts tūkstošus jēru un vilnu no simts tūkstošiem aunu.
Bet, kad Ahabs bija miris, tad Moābas ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa.
Un tad tanīs dienās ķēniņš Jorāms cēlās no Samarijas, un viņš pārskaitīja visu Israēlu.
Un viņš devās ceļā un sūtīja ziņu Jošafatam, Jūdas ķēniņam, sacīdams: “Moābas ķēniņš ir kļuvis man nepaklausīgs; vai tu gribi līdz ar mani doties karā pret Moābu?” Un tas atbildēja: “Jā, es iešu līdzi, jo, kā klājas man, tā tev, kā manai tautai, tā tavai tautai, un, kā būs maniem zirgiem, tā būs arī taviem zirgiem!”
Tad viņš jautāja: “Pa kuru ceļu mēs iesim?” Tas atbildēja: “Pa Edoma tuksneša ceļu.”
Tā Israēla ķēniņš ar Jūdas ķēniņu un Edomas ķēniņu devās ceļā. Kad tie septiņu dienu gājumu bija nogājuši, tad karaspēkam un lopiem, kas tiem sekoja, pietrūka ūdens.
Tad Israēla ķēniņš izsaucās: “Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir saaicinājis kopā uz karu, lai tos nodotu Moāba rokā!”
Un Jošafats jautāja: “Vai tad še nav kāds no Tā Kunga praviešiem, lai caur viņu mēs izjautātu To Kungu?” Tad kāds no Israēla ķēniņa galma ļaudīm atbildēja: “Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām.”
Un Jošafats sacīja: “Jā, Tā Kunga vārds iet viņam līdzi!” Kad Israēla ķēniņš un Jošafats, kā arī Edomas ķēniņš nogāja lejā pie viņa,
tad Elīsa sacīja Israēla ķēniņam: “Kas tev par daļu gar mani? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!” Bet Israēla ķēniņš tam sacīja: “Nē! Vai tad Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, lai tos nodotu Moāba rokā?”
Tad Elīsa sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs Cebaots, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs! Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas ķēniņa, vaigs, tad es tev ne virsū skatītos, nedz tevi ievērotu!
Bet tagad sadabūjiet man kādu spēlētāju!” Kad šis spēlētājs pieskārās stīgām, tad Tā Kunga roka nāca pār viņu,
un viņš sacīja: “Tā saka Tas Kungs: rociet šai ielejā grāvi pie grāvja!
Jo tā saka Tas Kungs: jūs neredzēsit nedz vēju, nedz arī lietu, bet šī ieleja tiks piepildīta ar ūdeni, ka jūs paši dzersit un jūsu ganāmpulki, un jūsu lopi.
Bet tas vēl ir par maz Tam Kungam: viņš nodos arī Moābu jūsu rokā,
tā ka jūs ieņemsit visas stipri nocietinātās pilsētas un ikvienu lielāku pilsētu un jūs nogāzīsit ikvienu labu augļu koku, un jūs aizbērsit visus ūdens avotus, un jūs sabojāsit ikvienu labu tīrumu ar akmeņiem.”
Un patiešām: nākamā rītā, kad bija ēdamā upura nešanas laiks, tad redzi, piepeši nāca ūdens no Edomas puses, un viss apgabals pieplūda pilns ar ūdeni.
Kad viss Moābs dzirdēja, ka trīs ķēniņi nāk kalnup, lai ar viņiem karotu, tad tie sasauca visus, kas spēj ieročus nest, un vēl vecākus par tiem, un viņi izvietojās uz robežas.
Kad nākamā rītā tie agri piecēlās, un saule atspīdēja pār ūdeņiem, tad moābiešiem no otras puses ūdeņi izskatījās sarkani kā asinis,
un viņi izsaucās: “Tās ir asinis! Patiešām tie ķēniņi būs ar zobeniem kāvušies, un tie cits citu ir nokāvuši; bet tagad pie laupījuma, Moāb!”
Bet, kad tie nonāca pie Israēla nometnes, tad Israēls cēlās un sāka Moābu kaut, tā ka tie metās bēgt viņa priekšā, un viņi ielauzās tālāk iekšā zemē un sakāva moābiešus no jauna.
Un viņi pilnīgi nopostīja visas pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni ikvienā labā tīrumā un tos piemētāja pilnus, un viņi aizbēra visus ūdens avotus un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr nekas vairs pāri nepalika kā vien Kir-Haresetas pilsēta ar saviem stipri nocietinātiem akmens mūriem. Kad lingotāji ap to apmetās un apmētāja to ar akmeņiem
un Moābas ķēniņš redzēja, ka kauja viņam kļūst par sīvu, tad viņš ņēma pie sevis septiņus simtus vīru, kuri atvēza zobenus, lai izcirstos cauri pie Edomas ķēniņa, bet tas viņiem neizdevās.
Tad viņš ņēma savu pirmdzimto dēlu, kuram bija jāpaliek viņa vietā par ķēniņu, un viņš to upurēja kā dedzināmo upuri uz mūra. Tad pār Israēlu nāca tik liels sašutums, ka tie no aplenkuma atstājās un atgriezās atpakaļ savā zemē.

/2. Ķēn. 4:1-37/

Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: “Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās To Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus sev ņemt par vergiem!”
Un Elīsa viņai atbildēja: “Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?” Un viņa atbildēja: “Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas.”
Tad viņš sacīja: “Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus – un nelūdz to par maz.
Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem dēliem, un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie malas.”
Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai pildīja.
Un, kad trauki bija pielieti pilni, tad tā sacīja savam dēlam: “Pasniedz man vēl vienu trauku!” Bet tas viņai atbildēja: “Vairāk neviena trauka nav.” Tad eļļa apstājās plūst.
Un viņa aizgāja un to pateica Dieva vīram, un viņš sacīja: “Ej un pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar saviem dēliem.”
Un kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda bagāta sieva, un tā viņu uzlūdza, ka viņš ar to ēstu mielastu. Un tā notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās ēst maizi.
Un tā sacīja savam vīram: “Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas.
Mēs varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām, tur tad noliksim viņam gultu un galdu, kā arī krēslu un lukturi, lai viņam pie mums atnākušam būtu, kur ieiet.”
Kādu dienu, kad viņš tur ieradās, viņš iegāja šai augšējā istabā un apgūlās.
Un viņš sacīja savam puisim Gehazim: “Paaicini šo sunamieti!” Un viņš to pasauca, un tā ienāca pie viņa.
Un Elīsa sacīja kalpam: “Lūdzu, pasaki viņai: redzi, tu mūsu labad esi tā rūpējusies; ko lai mēs tevis labad darām? Vai būtu vēlams tevis labad iebilst kādu labu vārdu pie ķēniņa vai pie karaspēka virspavēlnieka?” Bet viņa atbildēja: “Es dzīvoju droši savas tautas vidū!”
Kad viņš vēlreiz jautāja, kas būtu viņas labā darāms, tad Gehazis atbildēja: “Taču kaut kas, jo viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs.”
Tad Elīsa sacīja: “Atsauc viņu šurp!” Kad viņš bija to pasaucis un viņa stāvēja durvīs,
tad viņš sacīja: “Nākamā gadā ap šo laiku tu apkampusi turēsi dēlu.” Bet tā sacīja: “Ak, nē, mans kungs, tu Dieva vīrs, nemaldini savu kalponi!”
Un šī sieva patiesi kļuva grūta un dzemdēja dēlu tanī pašā laikā nākamajā gadā, tieši kā Elīsa viņai bija sacījis.
Kad zēns bija paaudzies, tas kādu dienu gāja pie sava tēva, pie pļāvējiem.
Tad piepeši tas sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: “Mana galva, mana galva!” Bet tas pavēlēja savam kalpam: “Aiznes to pie viņa mātes!”
Kad tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad viņš līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira.
Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un aizslēdza durvis un izgāja ārā.
Tad viņa pasauca savu vīru un tam sacīja: “Lūdzu, atsūti man kādu no puišiem un vienu ēzeļa māti; es steigšos pie Dieva vīra, bet es atkal drīz pārnākšu.”
Un viņš sacīja: “Kāpēc taisni šodien tu gribi pie viņa iet? Nav taču nedz jauna mēness svētki, nedz arī sabats!” Bet viņa atbildēja: “Būs labi.”
Un viņa lika apseglot ēzeļa māti un sacīja savam puisim: “Dzen steigšus un nekavē mani jājot kā vien, kad es tev teikšu!”
Un tā viņa devās ceļā un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Un notika, kad Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: “Redzi, tur ir mūsu sunamiete!
Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi.” Un viņa atbildēja: “Labi gan!”
Bet, kad viņa bija nonākusi pie Dieva vīra kalna virsotnē, tad tā apkampa viņa kājas; tad pienāca Gehazis, lai viņu atstumtu, bet Dieva vīrs sacīja: “Liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi, un Dievs to ir paturējis apslēptu no manis un nav man to darījis zināmu!”
Tad viņa sacīja: “Vai es biju tā, kura no sava kunga lūdza dēlu? Vai es neteicu: nemodini manī aplamas cerības?”
Tad viņš pavēlēja Gehazim: “Apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā, un dodies ceļā! Ja tu kādu sastopi, tad nesveicini to, un, ja tevi kāds sveicinās, tad neatbildi tam, un noliec manu zizli uz zēna sejas.”
Bet zēna māte sauca: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Tad viņš cēlās un devās tai līdzi.
Bet pa to laiku Gehazis bija steidzies viņiem pa priekšu, un nogājis tas uzlika zizli uz zēna sejas, bet tur nebija nedz skaņas, nedz kādas dzīvības zīmes. Tad viņš griezās atpakaļ pretī savam kungam un tam paziņoja, ka zēns nav uzmodies.
Kad Elīsa ienāca namā, tad redzi, bērns gulēja miris viņa gultā.
Un viņš iegāja iekšā un aizslēdza durvis, un pielūdza To Kungu.
Un viņš uzkāpa un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm, un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas.
Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurpu turpu, un atkal uzkāpa, un pārliecās pār viņu. Tad zēns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis.
Nu viņš sauca Gehazi un tam pavēlēja: “Pasauc mūsu sunamieti!” Un tas to atsauca, un tā iegāja pie viņa; tad viņš sacīja: “Saņem savu dēlu!”
Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā