Bībeles lasījumi – 10. jūlijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 83:1-19/
Jaunā Derība /Ap. d. 28:1-16/
Vecā Derība /2. Ķēn. 19:14-20:21/



PSALMI

/Ps. 83:1-19/

Dziesma. Asafa dziesma.
Ak, Dievs, nepaliec mierā! Neciet klusu un nekavējies, Dievs!
Jo redzi, Tavi ienaidnieki trako, un Tavi nicinātāji paceļ galvas.
Pret Tavu tautu viņi lolo viltīgus nodomus; viņi sarunājas pret tiem, ko Tu sargi.
Viņi saka:”Nāciet, izdeldēsim viņus kā tautu, un lai vairs netiek minēts Israēla vārds!”
Tiešām, viņi vienprātīgi sarunājušies un pret Tevi noslēguši derību:
Edoms un ismaēliešu teltis, Moābs un hagrieši,
Gebals, Ammons un Amalehs, filistieši ar Tiras iedzīvotājiem.
Arī Asurs ir viņiem pievienojies un ir Lata bērniem par atbalstu. (Sela.)
Dari viņiem kā Midiānam, kā Siseram, kā Jabīnam pie Kisonas upes,
kas tapa iznīcināti pie En-Doras un kļuva vienkārši zemei par mēslojumu.
Pārvērt viņu dižciltīgos par Orebu un Zebu, padari visus viņu vadoņus kā Zebahu un Calmunnu,
kas bija sacījuši:”Mēs paņemsim sev īpašumā Dieva laukus!”
Mans Dievs, dari viņus par viesuļa nestām lapām, par pelavām vējā!
Kā uguns, kas sadedzina mežu, un kā liesma, kas apsvilina kalnus,
tāpat vajā Tu viņus ar Savu vētru un izbiedē viņus ar Savu auku!
Pārklāj viņu vaigu ar kaunu, lai viņi meklē Tavu Vārdu!
Lai viņi top apkaunoti un iztrūcināti uz mūžiem, lai no kauna viņi iet bojā.
Lai viņi atzīst, ka vienīgi Tavs Vārds pastāv, ak, Kungs, Tu Visuaugstākais pār visu pasauli.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 28:1-16/

Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucas Melite.
Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.
Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku.
Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: “Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot.”
Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma.
Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs.
Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu.
Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja.
Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti.
Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdzi visu vajadzīgo.
Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām Aleksandrijas kuģī, kas salā bija pārziemojis un kas brauca ar dioskūru zīmi.
Nonākuši Sirakūzās, mēs tur palikām trīs dienas.
No turienes, gar piekrasti braukdami, mēs nonācām Rēgijā. Un, kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos.
Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā.
Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme.
Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja.


VECĀ DERĪBA

/2. Ķēn. 19:14-37/

Kad ķēniņš Hiskija bija saņēmis rakstus no vēstnešu rokas un tos izlasījis, tad tas devās augšā uz Tā Kunga namu, un tur Hiskija tos izplēta Tā Kunga priekšā.
Tad Hiskija lūdzās Tā Kunga priekšā, sacīdams: “Kungs, Israēla Dievs, Tu, kas sēdi pār ķerubiem! Tu vienīgi esi Dievs pār visām ķēniņu valstīm pasaulē, Tu esi radījis debesis un zemi!
Pievērs, ak, Kungs, Savu ausi un klausi! Atver Savas acis, ak, Kungs, un redzi! Jā, un ņem vērā tos vārdus, kurus Sanheribs sūtījis, lai zaimotu dzīvo Dievu!
Patiesi, ak, Kungs, Asīrijas ķēniņi ir izpostījuši tautas un viņu zemes,
un viņu dievus metuši ugunīs, jo tie nebija dievi, bet tie bija cilvēku roku darbs, koks un akmens, tādēļ arī tie tos ir iznīcinājuši.
Bet tagad, Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka vienīgi Tu, ak, Kungs, esi Dievs!”
Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja vēsti Hiskijam un lika tam sacīt: “Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: to, ko tu lūdzi Man par Asīrijas ķēniņu Sanheribu, to Es esmu dzirdējis!
Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, par viņu ir sacījis: tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, un aiz tavas muguras krata galvu Jeruzālemes meita!
Ko tu esi apsmējis, un ko tu esi zaimojis, un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augstprātīgi vērsis savus skatus? Pret Israēla Svēto!
Ar savu vēstnešu muti tu esi To Kungu apmēdījis un esi sacījis: ar saviem kara ratu pulkiem es esmu pacēlies kalnu augstienēs, līdz Libāna augstākai virsotnei; un es izcērtu viņas augstos ciedru kokus un izlasītās cipreses, un es esmu nonācis līdz pašam galam, līdz tā meža vainagam.
Es uzroku un dzeru svešu zemju ūdeņus, un ar savām kāju pēdām es lieku izsīkt visām Ēģiptes Nīlas attekām!
Vai tu neesi dzirdējis? Sen Es to esmu nolēmis darīt kopš tālās pagātnes laikiem, jau senos laikos Es esmu to izdomājis, un tagad Es tam ļauju notikt, ka tu liec stipri nocietinātām pilsētām kļūt par akmeņu kaudzēm.
Tāpēc viņu iedzīvotājiem nebija nekādas varas, tie iztrūcinājās un palika kaunā, tie kļuva kā tīruma zelmenis, kā zaļojošs maurs, kā zāle uz jumta un kā rūsaina labība, pirms tā nāk stiebros.
Un Es zinu gan tavu apmešanos, gan tavu iziešanu, gan atnākšanu, gan tavu trakošanu pret Mani.
Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tava lepnuma dēļ, kā tas ir nācis Manās ausīs, jā, tādēļ Es likšu Savu kāsi tavās nāsīs un Savus laužņus tavā mutē, un Es tev likšu atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru tu esi atnācis!
Un lai tas būtu tev, Hiskija, par zīmi: šinī gadā ēdīs papuvē augušu un nākamajā ataugu; tikai trešajā gadā sējiet un pļaujiet, un apstādiet vīna dārzus un ēdiet tā augļus.
Un, kas no Jūdas dzīvs palicis, tas atlikums, tas izdos sakni kā atzaru, kas iesprausts zemē, un augļi tam aizmetīsies galotnē,
jo no Jeruzālemes izies atlikušie un no Ciānas kalna izglābušies; to darīs Tā Kunga Cebaota degsme!
Tāpēc tā saka Tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš neienāks šinī pilsētā, un viņš neiešaus tur nevienu bultu, un viņš tai netuvosies ar lielo vairogu, un viņš neapmetīs ap to valni!
Pa to pašu ceļu, pa kuru viņš atnāca, pa to viņam būs atkal atgriezties atpakaļ, bet šinī pilsētā viņš neienāks! Tāds ir Tā Kunga lēmums.
Jo Es aizstāvēšu šo pilsētu, lai to izglābtu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad!”
Un tanī pašā naktī izgāja Tā Kunga eņģelis un nogalināja asīriešu nometnē simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru; un, kad ļaudis no rīta agri cēlās, tad redzi, tur visus tos atrada mirušus, viss bija pilns ar miroņiem.
Tad Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, gāja prom un aizgāja un griezās atpakaļ uz savām mājām un palika Ninivē.
Bet, kad viņš tur kādreiz bija Nisroha, sava dieva, svētnīcā, lai to pielūgtu, tad notika, ka viņa dēli Adramelehs un Sarecers viņam uzbruka un viņu nogalināja ar zobenu; viņi aizbēga pēc tam uz Ararata zemi, un viņa dēls Esarhadons kļuva ķēniņš viņa vietā.

/2. Ķēn. 20:1-21/

Kad tais dienās Hiskija saslima uz miršanu, tad pie viņa atnāca pravietis Jesaja, Amoca dēls, un viņam sacīja: “Apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!”
Tad Hiskija pagrieza savu vaigu pret sienu un pielūdza To Kungu, un sacīja:
“Ak, Kungs! Lūdzams piemini, ka es tavā priekšā esmu staigājis patiesībā un no visas sirds un ka es esmu darījis to, kas Tev labi patīk!” Un Hiskija rūgti raudāja.
Un, kad Jesaja vēl nebija izgājis ne pusceļa caur pilsētu, tad Tā Kunga vārds nāca pār viņu un sacīja:
“Griezies atpakaļ un saki Hiskijam, manas tautas vadonim: tā saka Tas Kungs, tava ciltstēva Dāvida Dievs: Es esmu tavu lūgšanu uzklausījis, un Es esmu redzējis tavas asaras; redzi, Es tevi izdziedināšu – un jau trešajā dienā tu dosies augšā uz Tā Kunga namu!
Un Es gribu vēl pie tavām mūža dienām pielikt piecpadsmit gadus; un tevi un šo pilsētu Es izglābšu no Asīrijas ķēniņa rokas, un Es pasargāšu šo pilsētu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad.”
Un Jesaja sacīja: “Ņemiet vīģu rausi!” Un tie to ņēma un uzlika uz augoņa, un viņš kļuva vesels.
Un Hiskija jautāja Jesajam: “Kāda ir tā zīme, ka Tas Kungs darīs mani veselu un ka es varēšu iet trešajā dienā augšup Tā Kunga namā?”
Tad Jesaja atbildēja: “Šī būs tā zīme tev no Tā Kunga, ka Tas Kungs šo lietu darīs, ko Viņš ir apsolījis: vai ēnai būs iet desmit pakāpienus uz priekšu vai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ?”
Tad Hiskija atbildēja: “Tas ir ēnai par vieglu – iet desmit pakāpienus uz priekšu; nē, lai ēna atkāpjas desmit pakāpienus atpakaļ!”
Un pravietis Jesaja piesauca To Kungu, un Viņš lika ēnai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ pa tiem pašiem pakāpieniem, pa kuriem tā pēc Ahasa saules pulksteņa bija gājusi uz priekšu.
Tanī pašā laikā Merodah-Baladans, Baladana dēls, Bābeles ķēniņš, atsūtīja gan vēstules, gan dāvanas Hiskijam, jo viņš bija dzirdējis, ka Hiskija esot saslimis.
Un Hiskija tos labprāt uzklausīja un rādīja tiem visu savu dārgumu namu: sudrabu un zeltu, balzamu un dārgas eļļas, un visu savu ieroču namu, itin visu, kas atradās viņa dārgumu krātuvēs; un nekas nebija viņa pilī un visā viņa valstī, ko Hiskija nebūtu viņiem parādījis.
Tad pravietis Jesaja nāca pie ķēniņa Hiskijas un tam jautāja: “Ko šie vīri gribēja, un no kurienes tie pie tevis ir nākuši?” Hiskija atbildēja: “Tie ir nākuši no tālas zemes, no Bābeles.”
Un tas jautāja: “Ko tie ir redzējuši tavā pilī?” Hiskija atbildēja: “Visu, kas vien ir manā pilī, un nav nevienas tādas lietas manās dārgumu krātuvēs, ko es nebūtu tiem rādījis.”
Tad Jesaja sacīja Hiskijam: “Klausies Tā Kunga vārdu:
redzi, nāks dienas, ka viss, kas atrodas tavā pilī, un viss, ko tavi tēvi ir sakrājuši līdz šai dienai, tiks aizvests uz Bābeli, – neatliks nenieka, tā saka Tas Kungs.
Un no taviem dēliem, kuri ir no tevis cēlušies, kurus tu esi dzemdinājis, daži tiks paņemti, lai tie kalpotu kā galma sulaiņi Bābeles ķēniņa pilī.”
Tad Hiskija atbildēja Jesajam: “Tā Kunga vārds, kuru tu esi man vēstījis, ir labs!” Un viņš domāja: lai notiek! Ja tikai miers un drošība pastāv manā laikā.
Un, kas vēl stāstāms par Hiskiju un visi tie varoņdarbi, ko viņš ir veicis, un kā viņš ierīkoja ūdens krātuvi un ūdens vadu un kā viņš ūdeni ievadīja pilsētā, – tas viss ir aprakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
Kad Hiskija gūlās pie saviem tēviem, tad viņa dēls Manase kļuva ķēniņš viņa vietā.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā