Bībeles lasījumi – 4. jūlijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 80:1-8/
Jaunā Derība /Ap. d. 23:12-35/
Vecā Derība /2. Ķēn. 8:16-9:37/



PSALMI

/Ps. 80:1-8/

Dziedātāju vadonim. Pēc meldijas “Lilijas skaidrumā ir liecība”. Asafa dziesma.
Israēla gans, klausies, Tu, kas Jāzepu vadi kā avis! Tu, kas sēdi pār ķerubiem, parādies ar spožumu!
Efraima, Benjamīna un Manases priekšā atmodini Savu varoņu spēku un nāc mums palīgā!
Ak, Dievs Cebaot, atjauno mūs un liec Savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam!
Ak, Kungs, Dievs Cebaot, cik ilgi Tu vēl dusmosies, neievērodams Savas tautas lūgšanu?
Tu mūs ēdināji ar asaru maizi un dzirdināji ar asarām bez mēra,
Tu mūs esi pārvērtis par nesaskaņu iemeslu mūsu kaimiņiem, un mūsu ienaidnieki mūs izsmej.
Ak, Dievs Cebaot, atjauno mūs atkal un liec Savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam!


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 23:12-35/

Kad diena bija uzaususi, jūdi sapulcējās un sazvērējās, sacīdami, ka viņi neēdīs un nedzers, iekāms nebūs nonāvējuši Pāvilu.
To bija vairāk kā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies.
Tie nāca pie priesteriem un vecajiem un sacīja: “Mēs ar zvērestu esam saistījušies neko nebaudīt, iekāms Pāvilu nebūsim nonāvējuši.
Tagad jūs kopā ar sinedriju paziņojiet komandierim, lai viņu atved pie jums, it kā jūs viņa lietu gribētu rūpīgāk izklaušināt; bet mēs esam gatavi viņu nonāvēt, pirms viņš atnāk.”
Bet Pāvila māsas dēls, dzirdēdams par šo viltus nodomu, atnāca, iegāja karaspēka mītnē un paziņoja to Pāvilam.
Pāvils, pieaicinājis kādu virsnieku, sacīja: “Aizved šo jaunekli pie komandiera, jo viņam ir kaut kas tam ziņojams.”
Viņš to ņēma līdzi un, aizvedis pie komandiera, sacīja: “Apcietinātais Pāvils mani sauca un lūdza atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot kaut kas tev sakāms.”
Komandieris, paņēmis viņu pie rokas un aizgājis savrup, vaicāja: “Kas tev man ziņojams?”
Jauneklis sacīja: “Jūdi norunājuši tevi lūgt, lai tu rītā Pāvilu vestu sinedrija priekšā, it kā gribēdams kaut ko tuvāk par viņu izzināt.
Bet tu neuzticies viņiem, jo vairāk kā četrdesmit vīru no viņu vidus viņam uzglūn, un tie sazvērējušies neēst un nedzert, iekāms viņu nebūšot nonāvējuši, un tagad tie ir sagatavojušies un gaida tavu solījumu.”
Tad komandieris jaunekli atlaida, pavēlēdams: “Nesaki nevienam, ka tu man to esi paziņojis.”
Viņš ataicināja divi virsniekus un sacīja: “Sagatavojiet trešai nakts stundai divi simti kareivju, kas lai ietu uz Cēzareju, un septiņdesmit jātnieku un divi simti šķēpnešu.
Turiet kārtībā jājamos lopus, lai sēdinātu virsū Pāvilu un novestu to drošībā pie zemes pārvaldnieka Fēliksa.”
Un viņš rakstīja šāda satura vēstuli:
“Klaudijs Lizijs sveicina ļoti cienījamo zemes pārvaldnieku Fēliksu.
Šo vīru, ko jūdi bija saņēmuši un gribēja nonāvēt, es, piesteidzies palīgā ar karaspēka nodaļu, atbrīvoju, uzzinājis, ka viņš ir romietis;
un, gribēdams zināt, kādas vainas dēļ tie viņu apsūdz, es viņu vedu sinedrija priekšā.
Es nopratu, ka to apsūdz viņu bauslības lietās, bet nebija sūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas.
Kad man kļuva zināms viņu nodoms pret šo vīru, es tūdaļ sūtīju viņu pie tevis, pavēlēdams arī sūdzētājiem izteikt tavā priekšā, kas tiem ir pret viņu.”
Tad kareivji, kā tiem bija pavēlēts, ņēma Pāvilu un naktī aizveda uz Antipatridu.
Nākamajā dienā tie lika jātniekiem ar viņu iet tālāk un paši atgriezās karaspēka mītnē.
Nonākuši Cēzarejā, tie nodeva vēstuli zemes pārvaldniekam un veda arī Pāvilu viņa priekšā.
Izlasījis vēstuli, tas vaicāja, no kura apgabala viņš esot, un dzirdēdams, ka no Kilikijas,
sacīja: “Es tevi uzklausīšu pēc tam, kad arī tavi apsūdzētāji būs atnākuši,” – un pavēlēja viņu paturēt apcietinājumā Hēroda pilī.


VECĀ DERĪBA

/2. Ķēn. 8:16-29/

Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, piektajā valdīšanas gadā un Jošafata valdīšanas laikā pār Jūdu Jorāms, Jošafata dēls, sāka valdīt kā ķēniņš Jūdā.
Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad tas kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē.
Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams allaž bija paradis darīt; Ahaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs.
Bet Tas Kungs negribēja Jūdu pilnīgi iznīcināt Sava kalpa Dāvida dēļ, tādēļ ka Viņš tam bija apsolījis dot kādu gaismekli viņam un viņa dēliem mūžīgi.
Viņa valdīšanas laikā edomieši cēlās pret viņu un atkrita no Jūdas virsvaldības, un tie cēla paši sev ķēniņu.
Tad Jorāms pārcēlās pāri ar visiem saviem kara ratiem pie Caīras, un toreiz notika, ka viņš piecēlās naktī un kopā ar saviem ratu virsniekiem izsitās cauri edomiešiem, kas jau bija viņus ielenkuši; bet karotāji izklīda pa savām mājām.
Tāpēc Edoma atkrita no Jūdas virsvaldības līdz šai dienai. Un tanī pašā laikā sacēlās arī Libna un atkrita.
Un, kas vēl stāstāms par Jorāmu un viss, ko viņš ir darījis, – tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
Kad Jorāms gūlās pie saviem tēviem, tad viņu apglabāja pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā.
Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, divpadsmitajā valdīšanas gadā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā.
Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Atalja, Israēla ķēniņa Omrija mazmeita.
Un viņš staigāja Ahaba nama ceļus un darīja to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns, kā jau Ahaba nams allaž mēdza darīt, jo viņš bija Ahaba namam znots.
Un viņš ar Jorāmu, Ahaba dēlu, devās karot pret Aramas ķēniņu Hazaēlu un cīnījās pie Ramotas Gileādā, un aramieši ievainoja Jorāmu.
Tad ķēniņš Jorāms griezās atpakaļ uz Jezreēlu, lai liktos dziedināties no saviem ievainojumiem, jo to bija ievainojuši aramieši pie Ramotas toreiz, kad tas karoja pret Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Ahasja, Jorāma dēls, Jūdas ķēniņš, nogāja, lai apraudzītu Jorāmu, Ahaba dēlu, Jezreēlā, kad viņš bija slims.

/2. Ķēn. 9:1-37/

Bet pravietis Elīsa ataicināja kādu no praviešu mācekļiem un tam sacīja: “Apjoz savus gurnus un ņem savā rokā šo eļļas trauku, un ej uz Ramotu Gileādā.
Tur nonācis lūko, kur ir Jehus, Jošafata dēls, Nimšija mazdēls, ej pie viņa namā iekšā, liec viņam celties un iznākt no savu brāļu vidus un ved viņu tālākā istabā.
Tad ņem eļļas trauku, izlej pār viņu un iezied viņa galvu, un saki: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu! – Pēc tam atver durvis un bēdz, bet nevilcinies!”
Tā šis jauneklis, šis pravieša puisis, nāca uz Ramotu Gileādā.
Kad viņš iegāja, redzi, tur pašreiz bija karaspēka virsnieki sapulcējušies. Un viņš teica: “Man tev kas sakāms, virsniek!” Kad Jehus jautāja: “Kuram no mums?” – viņš atbildēja: “Tev, virsniek!”
Tad Jehus piecēlās un iegāja namā, un tas izlēja eļļu uz viņa galvu un tam sacīja: “Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Tā Kunga tautu, pār Israēlu.
Un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo Es atriebšu pie Izebeles Savu kalpu, praviešu, asinis un visu Tā Kunga kalpu asinis.
Tiešām, visam Ahaba namam ir jāiet bojā; un Es izdeldēšu visus no Ahaba nama, ikvienu, kas vīriešu kārtas, kas stiprs un kas vājš, Israēlā.
Un Es darīšu Ahaba namam kā Jerobeāma, Nebata dēla, namam un kā Baešas, Ahijas dēla, namam.
Bet Izebeli suņi ēdīs Jezreēlas tīrumā, un nebūs neviena, kas to apraks!” Tad viņš atdarīja durvis un metās bēgt.
Kad Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie viņam jautāja: “Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais ir pie tevis nācis?” Un viņš tiem atbildēja: “Jūs jau pazīstat šo vīru un viņa valodu.”
Bet tie sauca: “Tie ir aplami apgalvojumi! Pasaki taču mums!” Tad viņš sacīja: “Tā un tā viņš man teica un sacīja: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu!”
Tad tie visi steidzās, ņēma ikviens savu apģērba gabalu un paklāja zem viņa uz trepju pakāpieniem, un tie pūta taures un sauca: “Jehus ir ķēniņš!”
Un tā Jehus, Jošafata dēls, Nimšija dēladēls, sacēlās pret Jorāmu. Bet Jorāms pašreiz ar visu Israēlu bija Ramotā, Gileādā, kara nometnē pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu.
Tobrīd gan ķēniņš Jorāms bija atgriezies uz Jezreēlu, lai liktos dziedināties no brūcēm, kuras aramieši bija viņam situši, kad viņš cīnījās ar Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Jehus sacīja: “Ja tāds ir jūsu prāts, tad lai neviens no pilsētas neizmūk, lai ietu un nonestu vēsti uz Jezreēlu.”
Tad Jehus kāpa savos ratos un brauca uz Jezreēlu, Jorāms tur gulēja slims, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, bija nācis, lai apraudzītu Jorāmu.
Kad sargs, kurš stāvēja sargu tornī Jezreēlā, ieraudzīja Jehus pulku nākam, tad viņš sauca: “Es redzu lielu karapulku!” Tad Jorāms pavēlēja: “Izraugi jātnieku un sūti to viņiem pretī, un tas lai jautā: vai miers?”
Un jātnieks izjāja tam pretī un sacīja: “Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat ar mieru?” Un Jehus atbildēja: “Kāda tev daļa gar mieru? Griezies apkārt un seko man!” Tad sargs vēstīja un sacīja: “Vēstnieks gan ir pie tiem nonācis, bet negriežas atpakaļ.”
Tad viņš izsūtīja otru jātnieku; un tas nonāca pie tiem un sacīja: “Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat ar mieru?” Bet Jehus atbildēja: “Kāda tev daļa gar mieru? Griezies apkārt un seko man!”
Tad sargs pavēstīja, sacīdams: “Viņš pie tiem ir nonācis, bet negriežas atpakaļ. Bet viņa braukšana līdzinās Jehus, Nimšija dēladēla, braukšanai, jo viņš brauc kā neprātīgs.”
Tad Jorāms pavēlēja: “Iejūdziet!” Tad iejūdza, un Jorāms, Israēla ķēniņš, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, izbrauca, ikkatrs savos ratos; un tie devās pretī Jehum, un tie viņu sastapa pie jezreēlieša Nabota tīruma.
Kad Jorāms ieraudzīja Jehu, viņš jautāja: “Jehu, vai tu nāc ar mieru?” Bet tas atbildēja: “Kas par mieru, kamēr tavas mātes Izebeles netiklība un burvestība aug augumā!”
Tad Jorāms grieza apkārt, bēga un sauca Ahasjam: “Nodevība, Ahasja!”
Bet Jehus satvēra savu loku un iešāva Jorāmam starp viņa lāpstiņām, tā ka bulta izskrēja cauri viņa sirdij, un tas saļima savos ratos.
Tad viņš pavēlēja savam virsniekam Bidkaram: “Ņem viņu un nomet viņu jezreēlieša Nabota tīrumā! Tu taču atminies, kā mēs abi pārī jājām pa pēdām viņa tēvam Ahabam un kā Tas Kungs pasludināja šādu spriedumu par viņu:
tik tiešām, kā Es vakar esmu redzējis Nabota un viņa dēlu asinis, saka Tas Kungs, Es tev to atmaksāšu tanī pašā tīrumā, saka Tas Kungs. – Un tagad ņem un nomet viņu tajā tīrumā, kā Tā Kunga vārds ir sacījis!”
Kad Ahasja, Jūdas ķēniņš, to redzēja, tad viņš metās bēgt uz dārza nama pusi, bet Jehus to vajāja un sauca: “Kaujiet arī šo kara ratos!” Un tad šāva uz viņu ratos un viņu ievainoja; bet tas bija pie uzkalna, ejot uz Gūru, kas atrodas pie Jibleāmas; un viņš bēga uz Megidu un tur nomira.
Un viņa kalpi to pārveda ratos uz Jeruzālemi, un viņu apglabāja tā kapu vietā pie viņa tēviem Dāvida pilsētā.
Ahasja kļuva ķēniņš pār Jūdu Jorāma, Ahaba dēla, vienpadsmitajā valdīšanas gadā.
Bet, kad Jehus bija nonācis Jezreēlā un Izebele to dzirdēja, tad viņa izkrāsoja uzacis un izrotāja savu galvu, un skatīdamās izliecās pa logu.
Kad Jehus ienāca pa vārtiem, tad tā viņam uzsauca: “Vai miers Zimrijam, sava kunga slepkavam?”
Tad viņš pacēla savas acis pret viņas logu un izsaucās: “Kurš ir manā pusē? Kurš?” Kad nu kādi divi vai trīs galminieki izliecās pa logu un uz to skatījās,
tad viņš tiem sauca: “Gāziet viņu zemē!” Un tie to arī nogrūda zemē, tā ka ar viņas asinīm tika apslacīts mūris un zirgi, un tie to samina.
Kad viņš bija ienācis pilī, ēdis un dzēris, tad viņš pavēlēja: “Lūkojiet pēc šīs nolādētās sievas un aprociet viņu, jo viņa taču ir ķēniņa meita.”
Kad viņi nogāja, lai viņu apraktu, tad tie nekā no viņas neatrada kā vien galvaskausu, kāju stilbu kaulus un abu roku plaukstas.
Tad tie atgriezās atpakaļ un to viņam pastāstīja, un viņš teica: “Šis ir Tā Kunga vārds, ko Viņš sacījis caur Savu kalpu, tisbieti Eliju, sacīdams: Jezreēlas tīrumā suņi ēdīs Izebeles miesas.
Un Izebeles līķis paliks kā mēsli uz tīruma Jezreēlas laukos, tā ka neviens nevarēs teikt: tā ir Izebele.”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā