Bībeles lasījumi – 5. jūlijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 80:9-20/
Jaunā Derība /Ap. d. 24:1-27/
Vecā Derība /2. Ķēn. 10:1-12:1/



PSALMI

/Ps. 80:9-20/

Tu izcēli vīnakoku no Ēģiptes, aizdzini tautas un to iedēstīji.
Tu viņam sagatavoji augšanas telpu, ka tas varēja iesakņoties un piepildīja zemi.
Viņa ēna apsedza kalnus un viņa zari un stīgas Dieva ciedrus.
Tas izstiepa savas vītnes līdz jūrai un savas atvases līdz pat Eifratas upei.
Kāpēc Tu esi noplēsis žogu ap to, ka visi ceļa gājēji to plūkā?
Meža cūka to izrakņā, un to apgrauž lauku zvēri.
Dievs Cebaot, atgriezies jel! Skaties no debesīm un redzi! Uzlūko šo vīnakoku un
dēstu, ko Tava roka ir stādījusi, atvasi, ko Tu pats esi izraudzījis!
Tas ir ar uguni sadedzināts, ir nopostīts, lai tas iet bojā no Tava vaiga dusmu draudiem!
Tava labā roka lai ir par sargu pār vīru pie Tavas labās rokas, pār cilvēka dēlu, ko Tu Sev esi uzaudzinājis!
Tad mēs Tevi nekad neatstāsim; uzturi mūs dzīvus, tad mēs piesauksim Tavu Vārdu.
Ak, Kungs, Dievs Cebaot, atjauno mūs! Liec Savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam!


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 24:1-27/

Pēc piecām dienām augstais priesteris Ananija ar vecajiem un kādu runas vīru Tertullu atnāca pie zemes pārvaldnieka un ierosināja sūdzību pret Pāvilu.
Kad Pāvils bija atsaukts, Tertulls sāka apsūdzības runu, sacīdams:
“Ļoti cienījamais Fēlikss, mēs vienmēr un visur ar dziļu pateicību atzīstam, ka caur tevi esam ieguvuši pilnīgu mieru un ka ar tavu gādību notikušas teicamas pārgrozības šīs tautas dzīvē.
Bet, lai tevi pārāk ilgi neapgrūtinātu, es tevi lūdzu: uzklausi mūs savā laipnībā īsu brīdi.
Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlājs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis
un arī mēģinājis Templi sagānīt. Viņu mēs notvērām.
Tu pats, visas lietas izklaušinājis, varēsi no viņa uzzināt, par ko mēs viņu apsūdzam.”
Arī jūdi pievienojās, sacīdami, ka tas tā esot.
Pāvils, saņēmis no zemes pārvaldnieka zīmi runāt, atbildēja: “Zinādams, ka tu daudz gadu esi šīs tautas tiesnesis, es droši aizstāvos.
Jo tev ir iespējams pārliecināties, ka nav vairāk kā divpadsmit dienu, kopš es esmu atnācis Jeruzālemē Dievu lūgt;
un tie mani nav redzējuši nedz Templī uz kādu runājam, nedz ļaudis kūdām uz sacelšanos ne sinagogās, ne pilsētā;
tie arī nevar pierādīt, par ko viņi tagad mani apsūdz.
Bet es tev atzīstos, ka es kalpoju savu tēvu Dievam pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību, ticēdams visam, kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos.
Un man ir cerība uz Dievu, kāda arī viņiem pašiem ir, ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.
Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.
Bet pēc vairāk gadiem es esmu atnācis, lai nodotu dāvanas savai tautai un upurētu.
Tad daži Āzijas jūdi sastapa mani šķīstāmies Templī, kur nebija ne drūzmas, ne trokšņa.
Tiem vajadzēja būt tavā priekšā un sūdzēt, ja viņiem kas būtu pret mani.
Un šie paši lai saka, kādu vainu tie atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā,
kā tikai šo vienu vārdu, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: mirušo augšāmcelšanās dēļ jūs mani šodien tiesājat!”
Tā kā Fēlikss šo mācību pazina tuvāk, viņš atlika viņu lietu un sacīja: “Kad komandieris Lizijs atnāks, tad es jūsu lietu izlemšu.”
Viņš pavēlēja virsniekam Pāvilu apsargāt, dot viņam atvieglojumus un neliegt, ka kāds no viņa piederīgiem viņam izdara kādu pakalpojumu.
Pēc dažām dienām Fēlikss atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija jūdiete. Viņš sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņu par ticību uz Kristu Jēzu.
Kad viņš runāja par taisnību un atturību un nākamo tiesu, tad Fēlikss pārbijies sacīja: “Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.”
Bet viņš turklāt arī cerēja, ka Pāvils viņam dos naudu; tādēļ tas bieži sūtīja pēc viņa un ar viņu runāja.
Kad divi gadi bija pagājuši, Porcijs Fēsts kļuva Fēliksa pēctecis. Bet Fēlikss, gribēdams jūdiem kaut ko pa prātam izdarīt, atstāja Pāvilu cietumā.


VECĀ DERĪBA

/2. Ķēn. 10:1-36/

Un Ahabam bija Samarijā septiņdesmit dēli, un Jehus rakstīja vēstules un sūtīja tās Jezreēlas virsniekiem Samarijā, vecajiem un Ahaba dēlu audzinātājiem, sacīdams:
“Un kad jums tagad pienāks šī vēstule un ja tobrīd jūsu kunga dēli ir pie jums un jums ir arī rati un zirgi, nocietinātas pilsētas un bruņas,
tad izvēlieties pašu labāko un taisnīgāko no sava kunga dēliem un sēdiniet viņu viņa tēva tronī, un karojiet par sava kunga namu!”
Bet tie bija ļoti izbijušies un sacīja: “Redzi, viņa priekšā nav pastāvējuši divi ķēniņi; kā tad lai mēs pastāvam?”
Un tas, kurš bija pār ķēniņa pili, pilsētas pārzinis, vecaji un audzinātāji sūtīja Jehum vēstījumu: “Mēs esam tavi kalpi, un mēs visu tā darīsim, kā tu mums liksi, bet mēs nevienu necelsim par ķēniņu; dari to, kas labpatīk tavām acīm!”
Tad Jehus rakstīja viņiem otru vēstuli, kurā bija sacīts: “Ja jūs nostājaties manā pusē un gribat klausīt manai balsij, tad ņemiet šo vīru, sava kunga dēlu, galvas un ierodieties pie manis rītdien ap šo laiku Jezreēlā.” Pavisam ķēniņa dēlu bija septiņdesmit, kas bija nodoti pilsētas lielkungiem, kuri tos audzināja.
Un notika, kad šī vēstule atnāca pie viņiem, tad tie ņēma ķēniņa dēlus un noslepkavoja visus septiņdesmit; tie ielika viņu galvas grozos un nosūtīja viņam uz Jezreēlu.
Kad vēstnesis atnāca un viņam paziņoja, ka tie ir atnesuši ķēniņa dēlu galvas, tad viņš pavēlēja: “Lieciet tās divās grēdās pie vārtu ieejas, līdz rītam!”
Bet nākamā rītā, kad viņš izgāja ārā, tad viņš tur nostājās un sacīja visai tautai: “Jūs esat taisni! Jo redziet, es esmu tas, kas sacēlies pret savu kungu un viņu nogalinājis, bet kurš ir šos visus noslepkavojis?
Tāpēc atzīstiet, ka nekas no Tā Kunga vārda nekrīt zemē, ko Tas Kungs ir runājis par Ahaba namu, jo Tas Kungs ir darījis to, ko Viņš ir runājis caur Savu kalpu Eliju.”
Pēc tam Jehus lika visus, kas bija vēl atlikušies Jezreēlā no Ahaba nama, nogalināt, – gan visus viņa vadoņus, gan viņa paziņas, gan viņa priesterus, līdz kamēr neviens vairs nepalika pāri.
Un Jehus cēlās un gāja un nonāca Samarijā. Kad tas ceļā nonāca Bet-Eked-Haroimā,
tad viņš sastapa Jūdas ķēniņa Ahasjas brāļus, un viņš tiem jautāja: “Kas jūs tādi esat?” Un viņi atbildēja: “Mēs esam Ahasjas brāļi, un mēs esam nākuši lūkot, kā klājas ķēniņa dēliem un mūsu pavēlnieces dēliem.”
Tad viņš deva pavēli: “Sagrābiet viņus dzīvus!” Un tie viņus sagrāba dzīvus un tos noslepkavoja pie Bet-Ekedas akas, četrdesmit divus vīrus, un nevienu no tiem neatstāja dzīvu.
Kad viņš no turienes aizgāja, tad viņš sastapa Jonadabu, Rehaba dēlu, kurš nāca pretī un sveicināja, bet viņš tam jautāja: “Vai tava sirds ir taisna pret manu sirdi kā mana sirds pret tavu sirdi?” Kad Jonadabs atbildēja: “Tā ir!” – tad Jehus sacīja: “Ja tas tā patiesi ir, tad dod man savu roku!” Un tas deva viņam savu roku, un Jehus lika viņam iekāpt pie sevis ratos.
Un viņš sacīja: “Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par To Kungu!” Un tā viņi abi brauca Jehus kara ratos.
Un, kad viņš nonāca Samarijā, tad viņš apkāva visus, kas vēl bija Ahabam atlikušies Samarijā, tiekāms viņš tos izdeldēja no zemes, kā Tā Kunga vārds bija ar Elijas muti sacījis.
Un Jehus sapulcināja itin visu tautu un tiem sacīja: “Ahabs Baalam ir kalpojis mazliet, bet Jehus tam kalpos daudz vairāk.
Un tāpēc tagad saaiciniet visus Baala praviešus un visus viņa kalpus, un visus viņa priesterus pie manis, lai neviens neatraujas, jo man ir jāupurē Baalam liels kaujamais upuris; tas, kurš iztrūks, nepaliks dzīvs!” Bet Jehus to darīja ar viltību, lai Baala kalpus izdeldētu.
Tad Jehus pavēlēja: “Sasauciet svētku sapulci Baalam!” Un tie to sasauca.
Tad Jehus izsūtīja vēstnešus pa visu Israēlu, un visi Baala kalpi ieradās, un neiztrūka neviena, kas nebūtu nācis; un tie devās Baala namā, un Baala nams bija stāvgrūdām pilns no viena gala līdz otram.
Tad viņš sacīja tam, kas bija pārzinis pār drēbju noliktavu: “Izsniedz drēbes un apģērb visus Baala kalpus!” Kad viņš drēbes bija izsniedzis,
tad Jehus un Jonadabs, Rekaba dēls, gāja Baala templī, un viņš sacīja Baala kalpiem: “Iztaujājiet un raugiet, lai šeit kopā ar jums nebūtu it neviena no Tā Kunga kalpiem, bet lai Baala kalpi vien te būtu!”
Kad viņi nāca, lai sagatavotu kaujamos upurus un dedzināmos upurus, tad Jehus novietoja ārā astoņdesmit vīrus, kuriem viņš sacīja: “Tas vīrs, kas ļaus no tiem vīriem, kurus es nododu jūsu rokās, kaut vienam vienīgam izbēgt, – tā dzīvība lai ir izbēgušā dzīvības vietā!”
Un notika, kad dedzināmais upuris bija pabeigts, tad Jehus pavēlēja sargiem un virsniekiem: “Ejiet un kaujiet tos; neviens lai neizbēg!” Un tie tos nokāva ar zobena asmeni, un sargi un virsnieki izsvieda tos ārā un ielauzās Baala namā,
un iznesa no Baala nama elku stabus, un tos sadedzināja.
Un viņi sadragāja Baalam celto tēlu, noplēsa Baala templi un no tā iztaisīja atejas bedri, kas ir līdz šai dienai.
Tā Jehus iznīcināja kalpošanu Baalam Israēla vidū.
Tikai no Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, kas bija Israēlu pavedinājis grēkot, Jehus nenovērsās, proti, no zelta teļu dievināšanas, kuri bija uzstatīti Bētelē un Danā.
Un Tas Kungs sacīja Jehum: “Tāpēc, ka tev ir bijis labs prāts visu darīt, kas Man patīk, jo tu esi visu to darījis, kas bija Manā sirdī, pie Ahaba nama, tavi pēcnācēji līdz ceturtam augumam sēdēs Israēla tronī!”
Bet Jehus necentās staigāt Tā Kunga, Israēla Dieva, bauslībā ar visu savu sirdsprātu, jo viņš neatstājās no Jerobeāma grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot.
Tanī laikā Tas Kungs sāka mazināt Israēlu, jo Hazaēls viņus kāva visās Israēla robežās
no Jordānas austrumu virzienā, visu Gileāda zemi, gadiešus, rūbeniešus un manasiešus, no Aroēras, kas pie Arnonas upes, un arī Gileādu un Basanu.
Un, kas vēl stāstāms par Jehu un visi tie darbi, ko viņš bija darījis, un visi viņa varoņdarbi, – tas viss rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Kad Jehus gūlās pie saviem tēviem, tad viņu apglabāja Samarijā, un Joahass, viņa dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā.
Bet laiks, cik ilgi Jehus valdīja pār Israēlu Samarijā, bija divdesmit astoņi gadi.

/2. Ķēn. 11:1-20/

Kad Atalja, Ahasjas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, viņa cēlās un iznīcināja visus, kas piederēja pie ķēniņa ģimenes.
Bet Jošeba, ķēniņa Jorāma meita, Ahasjas māsa, paņēma Joasu, Ahasjas dēlu, slepeni no to ķēniņa dēlu vidus, kuri bija nolemti nāvei, un ielika viņu līdz ar viņa zīdītāju kādā guļamā telpā; tā viņa to paslēpa no Ataljas vaiga, tā ka tas netika nonāvēts.
Un viņš ar aukli palika kopā paslēpts Tā Kunga namā sešus gadus, kamēr Atalja valdīja pār šo zemi.
Bet septītajā gadā Jojada lika sasaukt virsniekus pār simtiem no kariešiem un sargiem, un viņš tos noveda Tā Kunga namā un noslēdza ar tiem derību; un viņš lika tiem Tā Kunga namā zvērēt, un viņš tiem parādīja ķēniņa dēlu.
Un viņš tiem pavēlēja, sacīdams: “Šī ir lieta, kas jums būs jāizdara. Viena trešdaļa no jums – tā, kas sabatā sāks sardzes gaitas, – lai apsargā ķēniņa pili.
Otra trešdaļa lai paliek pie Sūra vārtiem, un pēdējā trešdaļa lai stāv aiz sargiem pie otriem vārtiem; tā jums būs turēt sardzi un namu nosargāt.
Bet divas vienības no jums – visi, kuri sabatā iziet atvaļinājumā, – lai ieņem tās sargu vietas, kuras ir pie Tā Kunga nama ap ķēniņu.
Un jums jānostājas ap ķēniņu no visām pusēm, ikvienam ar savu ieroci rokā; bet ikvienam, kas tanī rindā ielauzīsies, tam jāmirst; bet jums jābūt pastāvīgi pie ķēniņa, viņam izejot un ienākot.”
Un virsnieki pār simtiem darīja visu, kā priesteris Jojada bija pavēlējis; tie ikkatrs ņēma savus vīrus: gan tos, kuriem bija pienākumi jāuzņemas sabatā, gan tos, kuri būtu bijuši sabatā atvaļināmi, un tā tie sanāca pie priestera Jojadas.
Un priesteris iedeva virsniekiem pār simtiem šķēpus un vairogus, kas bija piederējuši ķēniņam Dāvidam un kas glabājās Tā Kunga namā.
Un sargi stāvēja, ikviens ar savu ieroci rokā, no nama labā spārna līdz nama kreisajam spārnam ap altāri un ap namu pie ķēniņa.
Un viņš izveda ķēniņa dēlu un uzlika viņam kroni, un iedeva viņam liecības grāmatu. Tā tie viņu iecēla par ķēniņu un to svaidīja, un tie plaukšķināja ar rokām un sauca: “Lai dzīvo ķēniņš!”
Kad Atalja dzirdēja sargu un tautas saucienus, tad viņa devās pie ļaudīm Tā Kunga namā.
Un tā skatījās un ieraudzīja ķēniņu stāvam uz paaugstinājuma, kā tas bija parasts, un virsnieki un tauru pūtēji bija pie ķēniņa, un visi zemes ļaudis priecājās un pūta taures. Tad Atalja saplēsa savas drēbes un sauca: “Nodevība, nodevība!”
Bet priesteris Jojada deva pavēli virsniekiem pār simtiem – tiem, kuri ir karaspēka pavēlnieki, un viņš tiem sacīja: “Izvediet viņu ārā no nama, cauri rindām, un to, kurš viņai sekos, nokaujiet ar zobenu!” Bet priesteris bija piekodinājis, ka viņu nedrīkst nogalināt Tā Kunga namā.
Tad viņi to saņēma, un viņa gāja pa zirgu braucamo ceļu uz ķēniņa pili un tika tur nogalināta.
Un Jojada noslēdza derību starp To Kungu un ķēniņu un tautu, ka tauta būtu Tā Kunga tauta, tāpat arī starp ķēniņu un tautu.
Tad visi zemes ļaudis iegāja Baala templī, un tie salauza viņa altārus un pilnīgi sadragāja tēlus, bet Baala priesteri Matanu tie nokāva altāra priekšā. Un priesteris atkal iecēla pārraugus pār Tā Kunga namu.
Un viņš ņēma virsniekus pār simtiem un kariešus, un sargus, un visu zemes tautu, un tie pavadīja ķēniņu no Tā Kunga nama, un tie gāja ceļu caur sardzes vārtiem uz ķēniņa pili, un viņš apsēdās ķēniņa tronī.
Un visi zemes iedzīvotāji priecājās, un pilsēta norima, bet Atalju viņi nogalināja ar zobenu ķēniņa namā.

/2. Ķēn. 12:1/

Joasam, kļūstot par ķēniņu, bija tikai septiņi gadi.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā