Bībeles lasījumi – 7. jūlijs

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 16:18-27/
Jaunā Derība /Ap. d. 25:23-26:23/
Vecā Derība /2. Ķēn. 14:23-15:38/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 16:18-27/

Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas.
Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem.
Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz To Kungu.
Sapratīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru, un mīlīgas runas un vārdi ir visai pamācoši.
Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet ģeķu pamācība ir ģeķība.
Zinīga sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu.
Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspirdzina kaulus kā zāles.
Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.
Strādnieks nopūlas paša labā, jo viņa mute viņu spiež strādāt.
Nikns un nesavaldīgs cilvēks ar savu rīcību rokas pēc nelaimes, un no katras viņa runas verd pretī liesmaina svelme.


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 25:23-27/

Nākamajā dienā, kad Agripa un Bernike lielā greznībā bija ieradušies un līdz ar augstākajiem virsniekiem un pilsētas ievērojamākajiem vīriem bija iegājuši tiesas zālē, Fēsts pavēlēja Pāvilu atvest
un sacīja: “Ķēniņ Agripa un jūs visi, kas līdz ar mums še esat, redziet šo, pret ko uzstājies viss vairākums jūdu Jeruzālemē un šeit, kliegdami, ka viņš nedrīkst ilgāk dzīvot.
Tā kā es zinu, ka viņš neko nav darījis, ar ko būtu nāvi pelnījis, un ka viņš pats piesaucis ķeizaru, es nolēmu viņu sūtīt turp.
Bet man nav nekā noteikta, ko valdniekam par viņu rakstīt; tādēļ es viņu esmu vedis jūsu priekšā un sevišķi tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai man pēc nopratināšanas būtu ko rakstīt.
Jo man šķiet aplam esam kādu sūtīt saistītu, neminot viņa vainu.”

/Ap. d. 26:1-23/

Agripa sacīja Pāvilam: “Tev ir atļauts aizstāvēties.” Tad Pāvils izstiepa roku un teica aizstāvēšanās runu:
“Ķēniņ Agripa, es sevi turu par laimīgu, ka varu šodien tavā priekšā aizstāvēties pret visu, par ko jūdi mani apsūdz,
jo vairāk tādēļ, ka tu pārzini visas jūdu paražas un jautājumus; tāpēc es tevi lūdzu mani pacietīgi uzklausīt.
Visi jūdi pazīst manu dzīvi no mazām dienām, kā tā no paša sākuma risinājusies manas tautas vidū un Jeruzālemē,
pazīdami mani jau sen, tā ka tie varētu liecināt, ka esmu dzīvojis pēc mūsu reliģijas visstingrākās sektas noteikumiem, būdams farizejs.
Un tagad mani tiesā par cerību, ka Dievs piepildīs apsolījumu, ko Viņš mūsu tēviem devis,
ko mūsu divpadsmit ciltis cer iemantot, bez mitēšanās Dievam kalpodamas nakti un dienu. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz.
Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos?
Man pašam gan šķita, ka man vajag nacarieša Jēzus Vārdam noteikti pretoties.
To es arī darīju Jeruzālemē. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam.
Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.
Iedams ar tādu nolūku uz Damasku ar augsto priesteru atļauju un pilnvarām,
es, ķēniņ, dienas vidū uz ceļa redzēju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, apspīdam mani un manus ceļabiedrus.
Mēs visi nokritām pie zemes, un es dzirdēju balsi ebreju valodā uz mani sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.
Es sacīju: kas Tu esi, Kungs? – Tas Kungs atbildēja: Es esmu Jēzus, ko tu vajā.
Bet celies kājās! Jo tāpēc Es tev esmu parādījies, lai tu Man kalpotu un apliecinātu, kā tu Mani esi redzējis un kā Es tev parādīšos,
lai tevi izglābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kuriem Es tevi sūtu
atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.
Tāpēc, ķēniņ Agripa, es šai debesu parādībai neesmu bijis nepaklausīgs,
bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi.
Tādēļ jūdi Templī mani sagrāba un mēģināja nonāvēt.
Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesludinādams kā vien to, ko pravieši un Mozus par nākamām lietām runājuši,
ka Kristum bija jācieš, ka Viņš pirmais no mirušiem augšāmcēlies sludināt gaismu Savai tautai un pagāniem.”


VECĀ DERĪBA

/2. Ķēn. 14:23-29/

Un Jūdas ķēniņa Amacjas, Joasa dēla, piecpadsmitajā valdīšanas gadā Jerobeāms, Joasa dēls, sāka valdīt Samarijā kā ķēniņš pār Israēlu un valdīja četrdesmit vienu gadu.
Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un viņš nenovērsās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot.
Un viņš atjaunoja Israēla robežas no ieejas uz Hamatu un līdz Tuksneša jūrai, kā Tas Kungs, Israēla Dievs, bija caur Savu kalpu, pravieti Jonu, Amitaja dēlu, kas bija no Gat-Heferas, runājis.
Jo Tas Kungs redzēja Israēla ciešanas, ka tās bija ļoti rūgtas; un tur nebija ne saistītā, ne brīvā, un neviena palīga Israēlam nebija.
Un Tas Kungs nebija sacījis, ka Viņš grib izdzēst Israēla vārdu apakš debesīm, un tādēļ Viņš glabāja viņus ar Jerobeāma, Joasa dēla, roku.
Un, kas vēl stāstāms par Jerobeāmu un viss, ko viņš darījis, arī viņa varoņdarbi, kurus tas izcīnīja, un kā viņš atkal atguva no Jūdas un pievienoja Israēlam gan Damasku, gan Hamatu,- tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Un Jerobeāms gūlās pie saviem tēviem, Israēla ķēniņiem, un viņa dēls Zaharja kļuva ķēniņš viņa vietā.

/2. Ķēn. 15:1-38/

Israēla ķēniņa Jerobeāma divdesmit septītajā valdīšanas gadā Asarja, Amacjas dēls, kļuva ķēniņš pār Jūdu.
Viņam bija sešpadsmit gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē piecdesmit divus gadus; viņa mātes vārds bija Jeholja, un viņa bija no Jeruzālemes.
Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs bija taisnīgs, visu gluži tāpat, kā viņa tēvs Amacja bija darījis.
Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl arvien upurēja kaujamos upurus un kvēpināja augstienēs.
Bet Tas Kungs piemeklēja ķēniņu, un tas kļuva spitālīgs līdz pat savai miršanas dienai, un viņš dzīvoja atšķirtā namā. Bet Jotāms, ķēniņa dēls, bija pār to namu, un viņš tiesāja zemes iedzīvotājus.
Un, kas vēl stāstāms par Asarju un viss, ko viņš ir darījis,- tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
Un Asarja gūlās pie saviem tēviem, un to apglabāja pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Jotāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
Un Jūdas ķēniņa Asarjas trīsdesmit astotajā valdīšanas gadā Zaharja, Jerobeāma dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā un valdīja sešus mēnešus.
Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, kā to bija viņa tēvi darījuši, un viņš nenovērsās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot.
Un Šalums, Jabeša dēls, sarīkoja pret viņu sacelšanos, uzbruka tam tautas priekšā, noslepkavoja to un kļuva par ķēniņu viņa vietā.
Un, kas vēl stāstāms par Zaharju, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Un šis ir Tā Kunga vārds, ko Viņš ir runājis uz Jehu, sacīdams: “Līdz ceturtajam augumam tavi dēli sēdēs uz Israēla troņa,” – un tā tas notika.
Un Šalums, Jabeša dēls, kļuva par ķēniņu Jūdas ķēniņa Usijas valdīšanas trīsdesmit devītajā gadā un valdīja vienu mēnesi Samarijā.
Tai laikā Menahēms, Gadija dēls, cēlās no Tircas un devās uzbrukumā, un viņš nonāca līdz Samarijai un uzveica Šalumu, Jabeša dēlu, Samarijā, un viņš to nokāva un kļuva par ķēniņu viņa vietā.
Un, kas vēl stāstāms par Šalumu un par to sacelšanos, ko tas bija rīkojis, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Toreiz Menahēms izpostīja arī Tifsu un visu, kas bija tanī pilsētā un tās robežās, sākot no Tircas; tā kā tā nebija labprātīgi atdarījusi viņam vārtus, tad viņš to izpostīja un lika uzšķērst visas grūtās sievas, kuras tur bija.
Jūdas ķēniņa Asarjas trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Menahēms, Gadija dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja Samarijā desmit gadus.
Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un nenovērsās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot, visu savu mūža dienu.
Un viņa valdīšanas laikā Asīrijas ķēniņš Fūls iebruka zemē un pakļāva to sev, un Menahēms deva Fūlam tūkstoš talentus sudraba, lai viņš tam palīdzētu ar savu spēku un arī lai nostiprinātu ķēniņa valsts varu viņa rokā.
Un Menahēms šo naudu savāca no Israēla, un katram bagātniekam bija jādod Asīrijas ķēniņam, no ikkatra vīra piecdesmit sudraba seķeļus. Tad Asīrijas ķēniņš griezās atpakaļ un vairs ilgāk nepalika zemē.
Un, kas vēl stāstāms par Menahēmu un tas, ko viņš ir darījis, – tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Un, kad Menahēms gūlās pie saviem tēviem, tad viņa dēls Pekahja kļuva ķēniņš viņa vietā.
Un Jūdas ķēniņa Asarjas piecdesmitajā valdīšanas gadā Pekahja, Menahēma dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā un valdīja divus gadus.
Un viņš darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs; viņš neatstājās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot.
Un tā Pekahs, Remaljas dēls, sacēlās pret viņu, un kopā ar viņu bija piecdesmit vīri no Gileāda dēliem, un tie viņu noslepkavoja Samarijā ķēniņa pils nocietinājumā un tanī pašā reizē arī Argobu un Arji; kad viņš to noslepkavoja, tad viņš kļuva par ķēniņu viņa vietā.
Un, kas vēl stāstāms par Pekahju un viss, ko viņš darījis, redzi, tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Un Jūdas ķēniņa Asarjas piecdesmit otrā valdīšanas gadā Pekahs, Remaljas dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā un valdīja divdesmit gadus.
Un viņš darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs; viņš neatkāpās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot.
Israēla ķēniņa Pekaha valdīšanas laikā Asīrijas ķēniņš Tiglat-Pilesers ielenca un ieņēma Ijonu, Ābelu, Bet-Maāhu, Januahu, Kadešu un Hacoru, Gileādu un Galileju un visu Naftaļa zemi, un iedzīvotājus viņš aizveda gūstā uz Asīriju.
Un Hosea, Ēlas dēls, rīkoja sacelšanos pret Pekahu, Remaljas dēlu, nonāvēja viņu un kļuva par ķēniņu viņa vietā Jotāma, Usijas dēla, divdesmitajā valdīšanas gadā.
Un, kas vēl stāstāms par Pekahu un viss, ko viņš darījis, redzi, tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
Israēla ķēniņa Pekaha, Remaljas dēla, otrā valdīšanas gadā Jotāms, Usijas dēls, kļuva par ķēniņu Jūdā.
Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja sešpadsmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jeruša, un viņa bija Cadoka meita.
Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir taisnīgs, un viņš visu darīja, kā viņa tēvs Usija bija darījis.
Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, tauta vēl arvien nesa dedzināmos upurus un upurēja kvēpināmos upurus augstienēs. Viņš uzcēla augšējos vārtus Tā Kunga namam.
Un, kas vēl stāstāms par Jotāmu un viss, ko viņš ir darījis, – tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
Šinī laikā Tas Kungs sāka sūtīt Aramas ķēniņu Recīnu un Pekahu, Remaljas dēlu, uzbrukumos pret Jūdu.
Un Jotāms gūlās pie saviem tēviem, un viņš tika apglabāts pie saviem tēviem Dāvida, sava ciltstēva, pilsētā, un viņa dēls Ahass kļuva ķēniņš viņa vietā.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā