Bībeles lasījumi – 9. jūlijs

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 82:1-8/
Jaunā Derība /Ap. d. 27:13-44/
Vecā Derība /2. Ķēn. 18:1-19:13/



PSALMI

/Ps. 82:1-8/

Asafa dziesma. – Dievs stāv vareno sanāksmē, Viņš tiesas kungiem tur tiesu:
“Cik ilgi vēl jūs tiesāsit netaisni un atbalstīsit bezdievjus? (Sela.)
Spriediet tiesu nabagam un bāriem, gādājiet taisnību vārgajiem un trūcīgajiem!
Glābiet mazos ļaudis un nabagus, atsvabiniet viņus no bezdievju rokas!”
Bet tie nekā nezina un nesaprot, tie staigā tumsībā, kaut tāpēc arī zemes pamatiem būtu jāļodzās.
Es teicu: “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!
Bet patiesi jums jāmirst kā cilvēkiem, jākrīt kā ikvienam lielam kungam!”
Celies, ak, Dievs, tiesā zemi, jo Tu esi Tas Kungs, kas manto visas tautas!


JAUNĀ DERĪBA

/Ap. d. 27:13-44/

Dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, viņi brauca gar pašu Krētu.
Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu, ziemeļrīteni.
Tā kā kuģi aizrāva līdzi, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs padevāmies un tikām nesti.
Braucot garām kādai saliņai, ko sauc par Klaudu, mēs tikko spējām valdīt glābšanas laivu.
To uzvilkuši, viņi apmeta kuģim virves un, baidīdamies nokļūt sirtē, nolaida buras un ļāvās viļņiem.
Kad mūs vētrā ļoti svaidīja, nākamā dienā viņi izmeta daļu kravas.
Un trešajā dienā viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus.
Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties.
Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: “Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām.
Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis.
Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju,
sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.
Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts.
Mūs izmetīs kādā salā.”
Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei.
Izmetuši lodi, viņi izmērīja divdesmit asis, un, mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis.
Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam.
Bet, kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus,
Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: “Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.”
Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist.
Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: “Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši.
Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.”
To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst.
Visi iedrošināti arī sāka ēst.
Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles.
Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā.
Kad diena ausa, viņi šo zemi gan nepazina, bet pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu. Tanī viņi nolēma, ja iespējams, uzdzīt kuģi.
Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši airu saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu.
Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja.
Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai neviens neizpeldētu un neaizbēgtu.
Bet virsnieks, gribēdams Pāvilu izglābt, aizkavēja šo viņu nodomu un pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi,
bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā.


VECĀ DERĪBA

/2. Ķēn. 18:1-37/

Un Israēla ķēniņa Hoseas, Ēlas dēla, trešajā valdīšanas gadā Hiskija, Ahasa, Jūdas ķēniņa, dēls, kļuva ķēniņš.
Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Abija, un viņa bija Zaharjas meita.
Un viņš darīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga acīs, it visu gluži tā, kā viņa ciltstēvs Dāvids bija darījis.
Viņš nopostīja augstieņu svētnīcas, un viņš salauza elku stabus, nocirta elku kokus un sadragāja vara čūsku, kuru Mozus bija darinājis, līdz tam laikam Israēla bērni bija tai kvēpinājuši, un viņi to sauca par Nehuštanu.
Viņš paļāvās uz To Kungu, Israēla Dievu, un pēc viņa nebija otra tāda kā viņš starp visiem Jūdas ķēniņiem, arī priekš viņa tāda nebija bijis.
Viņš cieši pieķērās Tam Kungam, viņš no Dieva nenovērsās un sargāja tos baušļus, ko Tas Kungs bija caur Mozu pavēlējis.
Un Tas Kungs bija ar viņu, tā ka viss, ko vien viņš pasāka, sekmējās. Viņš sacēlās arī pret Asīrijas ķēniņu un tam vairs nekalpoja.
Viņš aizdzina arī filistiešus līdz Gazai un līdz šīs pilsētas robežām, no sardzes torņa līdz stipri nocietinātai pilsētai.
Un ķēniņa Hiskijas ceturtajā valdīšanas gadā, bet tas bija Hoseas, Ēlas dēla, Israēla ķēniņa, septītais valdīšanas gads, Asīrijas ķēniņš Salmanasars devās uzbrukumā pret Samariju un to ielenca
un ieņēma pēc trim gadiem, Hiskijas sestajā valdīšanas gadā, tas ir Israēla ķēniņa Hoseas devītais valdīšanas gads, kad Samarija tika iekarota.
Un Asīrijas ķēniņš izveda Israēlu uz Asīriju, un viņš tos nometināja Halahā un Haborā, Gozanas upes krastos, un mēdiešu pilsētās
par sodu, tāpēc ka tie nebija klausījuši Tā Kunga, sava Dieva, balsij un bija pārkāpuši Viņa derību un visu, ko Tā Kunga kalps Mozus bija pavēlējis; to tie nebija nedz klausījuši, nedz darījuši.
Bet ķēniņa Hiskijas četrpadsmitajā valdīšanas gadā nāca Asīrijas ķēniņš Sanheribs uzbrukumā pret visām stipri nocietinātām Jūdas pilsētām, un viņš tās iekaroja.
Tad Jūdas ķēniņš Hiskija sūtīja sūtņus pie Asīrijas ķēniņa uz Lahišu un lika tam sacīt: “Es esmu apgrēkojies; ej prom no manas zemes! Ko tu man uzliksi, to es nesīšu.” Tad Asīrijas ķēniņš uzlika Jūdas ķēniņam Hiskijam trīs simti talentus sudraba un trīsdesmit talentus zelta.
Un Hiskija atdeva visu sudrabu, kas atradās Tā Kunga namā un ķēniņa pils dārgumu krātuvēs.
Tanī laikā Hiskija noplēsa visu zeltu no Tā Kunga nama durvīm un no durvju stabiem, kurus viņš bija apvilcis, un atdeva to Asīrijas ķēniņam.
Bet Asīrijas ķēniņš sūtīja Tartanu, valsts pārvaldnieku, Rab-Sarisu, valsts apsardzības priekšnieku, un Rab-Šaku, dzērienu devēju priekšnieku, ar lielu karaspēku no Lahišas pret ķēniņu Hiskiju uz Jeruzālemi. Kad tie bija ieradušies un pienākuši pie Jeruzālemes, viņi nostājās pie augšējā dīķa ūdens vada; šis dīķis atrodas ceļa malā pie velētāju tīruma.
Tad tie aicināja ķēniņu nākt ārā, bet pie viņiem iznāca Ēljakims, Hilkijas dēls, nama pārvaldnieks, ar valsts rakstvedi Šebnu un ar padomnieku Joahu, Asafa dēlu.
Un Rab-Šaks tiem sacīja: “Sakiet tā Hiskijam: tā saka lielais ķēniņš, proti, Asīrijas ķēniņš: kas tas tev par tādu patvērumu, uz kuru tu paļaujies?
Vai tu domā, ka lūpu vārdi vien ir padoms un spēka avots arī karam? Un tagad – uz ko tad tu tik stipri ceri, ka tu esi pret mani sacēlies?
Redzi, tu paļaujies uz salūzušo niedri, uz Ēģipti, bet tas vīrs, kas uz to atbalstīsies, tam tā iedursies viņa rokā un to pārdurs; tāds ir faraons, Ēģiptes ķēniņš, pret visiem tiem, kas uz viņu paļaujas.
Bet, ja jūs man apgalvojat: mēs paļaujamies uz To Kungu, mūsu Dievu, – tad vai tas nav tas pats, kuram Viņa augstieņu svētnīcas kopā ar to altāriem Hiskija ir nopostījis, pavēlēdams kā Jūdam, tā Jeruzālemei, ka vienīgi šī altāra priekšā, kas ir Jeruzālemē, jums jāmetas uz sava vaiga pie zemes?
Un nu tagad saderi ar manu kungu, ar Asīrijas ķēniņu, derību: es esmu ar mieru tev dot divus tūkstošus zirgu, ja vien tev ir jātnieki, ko sēdināt tiem mugurā!
Kā tad tu varēsi atsist vienu no mana kunga vismazākā zemes pārvaldnieka uzbrukumiem? Bet tu, kā redzams, paļaujies uz Ēģiptes ratiem un jātniekiem!
Un vai tad nu es bez Tā Kunga ziņas esmu devies pret šo vietu, lai to izpostītu? Tas Kungs pats uz mani ir sacījis: dodies pret šo zemi un izposti to!”
Tad Ēljakims, Hilkijas dēls, un Šebna un Joahs sacīja Rab-Šakam: “Lūdzu, runā ar saviem kalpiem aramiešu valodā, ko mēs saprotam, bet nerunā ar mums, visai tautai uz mūriem dzirdot, jūdu valodā!”
Bet Rab-Šaks tiem atbildēja: “Vai mans kungs mani ir sūtījis, lai es runātu tikai ar jūsu kungu un ar jums šos vārdus, un ne arī ar tiem vīriem, kuri apmetušies uz mūriem un kuriem kopā ar jums būs jāēd savi mēsli un jādzer savi mīzali?”
Un Rab-Šaks nostājās un sauca skaļā balsī jūdu valodā, un viņš runāja un skaidroja: “Klausieties tā lielā ķēniņa, Asīrijas ķēniņa, vārdus!
Tā ķēniņš liek jums sacīt: lai Hiskija jūs nepieviļ! Jo viņš jūs nespēs izglābt no manas rokas.
Un lai arī Hiskija neliek jums lolot veltas cerības uz To Kungu, sacīdams: patiešām, Dievs Tas Kungs pats mūs glābdams izglābs, un šī pilsēta nekritīs Asīrijas ķēniņa rokā!
Neklausiet Hiskijam! Bet tā saka Asīrijas ķēniņš: noslēdziet mieru ar mani un nāciet ārā pie manis! Tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un no sava vīģes koka, un ikviens dzers ūdeni no savas akas,
kamēr es nākšu un jūs aizvedīšu tādā zemē, kas ir līdzīga jūsu zemei, – zemē, pilnā ar labību un vīnu, maizes un vīna dārzu zemē, eļļas koku, eļļas un medus pilnā zemē, tad jūs paliksit dzīvi, un jums nebūs jāmirst. Bet neklausiet Hiskijam, jo viņš jūs krāpj, sacīdams: Dievs Tas Kungs mūs izglābs!
Vai gan no citu tautu dieviem jel kāds ir izglābis savu zemi no Asīrijas ķēniņa rokas?
Kur tad ir Hamatas un Arpadas dievi? Kur ir Sefarvajimas, Henas un arī Ivas dievi? Un tikpat maz tie ir izglābuši Samariju no manas rokas.
Kurš tad no visiem pasaules dieviem ir izglābis savu zemi no manas rokas? Kā gan Tas Kungs Jeruzālemi izglābs no manas rokas?”
Bet tauta cieta klusu un viņam neatbildēja neviena vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis un sacījis: “Jums nebūs viņam atbildēt!”
Un tad nama pārvaldnieks Ēljakims, Hilkijas dēls, un valsts rakstvedis Šebna un padomnieks Joahs, Asafa dēls, nāca, savas drēbes plēsdami, atpakaļ pie Hiskijas un stāstīja viņam Rab-Šaka vārdus.

/2. Ķēn. 19:1-13/

Kad ķēniņš Hiskija dzirdēja šo vēsti, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu, un devās uz Tā Kunga namu.
Un viņš tūdaļ nosūtīja nama pārvaldnieku Ēljakimu un valsts rakstvedi Šebnu, un vecākos priesterus, ietērpušos maisos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla.
Un tie viņam sacīja: “Tā Hiskija liek tev sacīt: šī diena ir bēdu, soda un nievājuma diena, jo auglis ir nonācis līdz dzimšanai, bet nav spēka dzemdēt.
Bet varbūt Tas Kungs, tavs Dievs, būs dzirdējis visus Rab-Šaka vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, lai tas zaimotu dzīvo Dievu, un sauks to pie atbildības šo vārdu dēļ, kurus Viņš pats, Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzirdējis. Tādēļ celies un aizlūdz par pārējiem, kas vēl palikuši!”
Kad ķēniņa Hiskijas kalpi nonāca pie Jesajas,
tad Jesaja tiem sacīja: “Nonesiet savam kungam šādu atbildi: tā saka Tas Kungs: nebīsties no tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa kalpi Mani ir zaimojuši!
Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies atpakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!”
Kad Rab-Šaks atgriezās atpakaļ, tad viņš atrada Asīrijas ķēniņu karojam pret Libnu, jo ķēniņš bija dzirdējis, ka tas no Lahišas savas teltis aizcēlis projām.
Un, kad viņš par Kušas ķēniņu Tirhaku bija saņēmis ziņu: redzi, viņš ir izgājis, lai karotu ar tevi, – tad viņš sūtīja vēlreiz vēstnešus pie Hiskijas un lika sacīt:
“Tā sakiet Hiskijam, Jūdas ķēniņam: lai tevi tikai nepieviļ tavs Dievs, uz kuru tu tik stipri paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netiks nodota Asīrijas ķēniņa rokā!
Tu taču pats esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi ir darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami, un tu vēl domā, ka tu tiksi izglābts?
Vai tad tos izglāba citu tautu dievi, kurus mani tēvi ir iznīcinājuši: Gozanu, Haranu, Recefu un Ēdenes pēcnācējus, kuri bija Tel-Asarā?
Kur ir Hamatas ķēniņš, un kur ir Arpadas ķēniņš, un kur ir Lairas un Sefarvajimas ķēniņš, kur ir palicis Henas un Ivas ķēniņš?”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā