Bībeles lasījumi – 5. augusts

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 91:1-8/
Vēstules /1. Kor. 1:18-2:5/
Vecā Derība /1. Lku. 19:1-22:1/



PSALMI

/Ps. 91:1-8/

Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā,
tas saka uz To Kungu: “Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!”
Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra.
Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas.
Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida,
nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā.
Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.
Tiešām, tu vēl skatīsi ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts.


VĒSTULES

/1. Kor. 1:18-31/

Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.
Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu. –
Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā?
Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu.
Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību.
Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība,
bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība.
Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēks ir stiprāks nekā cilvēka.
Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo.
Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros;
un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas;
lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.
Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu,
lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.

/1. Kor. 2:1-5/

Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību.
Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.
Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā.
Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē,
lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.


VECĀ DERĪBA

/1. Lku. 19:1-19/

Pēc tam notika, ka amoniešu ķēniņš Nahašs nomira, un viņa dēls kļuva ķēniņš viņa vietā.
Tad Dāvids nosprieda: “Es gribu parādīt žēlastību Hanūnam, Nahaša dēlam, jo viņa tēvs man ir parādījis žēlastību.” Un Dāvids sūtīja vēstnešus izteikt viņam līdzjūtību par viņa tēvu. Tad Dāvida kalpi nāca Amona dēlu zemē pie Hanūna, lai viņam izteiktu līdzjūtību.
Bet amoniešu vadonis sacīja Hanūnam: “Vai tu domā, ka Dāvids godina tavu tēvu, ja viņš ir tev atsūtījis mierinātājus? Nē! Bet vai drīzāk viņa kalpi nav nākuši pie tevis, lai izzinātu un izlūkotu, un izpētītu šo zemi?”
Tad Hanūns lika saņemt ciet Dāvida kalpus, lika tos noskūt un nogrieza viņu drānas līdz pusei, līdz gurniem, un tos atlaida.
Un viņi aizgāja. Kad Dāvidam tika ziņots, kas šiem vīriem bija nodarīts, tad viņš tiem sūtīja vēstnešus, jo šie vīri bija ļoti apsmieti, un ķēniņš lika viņiem sacīt: “Palieciet Jērikā, tiekāms jums jūsu bārdas būs atkal ataugušas, tad nāciet atpakaļ!”
Kad amonieši redzēja, ka tie paši sevi bija padarījuši ienīstamus Dāvidam, tad Hanūns un amonieši nosūtīja tūkstoš talentus sudraba, lai sev nomātu kara ratus un nolīgtu jātniekus starp sīriešiem Mezopotāmijā, kā arī starp sīriešiem Maāhas un Cobas zemē.
Un viņi ieguva savā rīcībā trīsdesmit divus tūkstošus ratu, kā arī Maāhas ķēniņu un viņa kara pulkus; un viņi nāca un apmetās nometnē Medebas priekšā; un amonieši arī sapulcējās, sanākdami no savām pilsētām, un tā viņi visi devās karot.
Kad Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu ar visu karaspēku, visus varonīgus karotājus.
Un amonieši devās un izvietojās kaujai pie pilsētas vārtiem, bet tie ķēniņi, kas bija nākuši, turējās savrup atklātā laukā.
Kad Joābs redzēja, ka kauja tika vērsta pret viņu priekšā un aizmugurē, tad viņš izraudzīja sev no visiem Israēla izlasītiem karotājiem, un viņš izvietoja tos pret sīriešiem.
Bet karotāju atlikušo daļu viņš pakļāva sava brāļa Abišaja vadībai, un tie izvietojās pret amoniešiem.
Un viņš sacīja: “Ja sīrieši būs stiprāki par mani, tad nāc tu man palīgā, bet, ja amonieši būs stiprāki par tevi, tad es nākšu tev palīgā.
Tikai drosmi! Un cīnīsimies varonīgi par savu tautu un par sava Dieva pilsētām, bet Tas Kungs lai dara, kā Viņam labi patīk!”
Un Joābs nāca tuvāk ar saviem ļaudīm, kas pie viņa bija, lai cīnītos ar sīriešiem, bet tie bēga no viņa.
Kad Amona dēli redzēja, ka sīrieši bēg, tad arī viņi bēga no Joāba brāļa Abišaja un iegāja pilsētā. Bet Joābs atgriezās Jeruzālemē.
Kad sīrieši redzēja, ka bija Israēla sakauti, tad tie sūtīja vēstnešus un lika doties kaujā tiem sīriešiem, kuri dzīvoja viņpus Eifratas upes, un Sofahs, Hadadēzera karaspēka virspavēlnieks, gāja viņu priekšgalā.
Kad tas tika paziņots Dāvidam, tad viņš sapulcināja karam visu Israēlu, pārcēlās pāri Jordānai un devās viņiem pretim un izvietojās pret tiem. Un Dāvids stājās kaujai pret sīriešiem, un tie cīnījās ar viņu.
Un sīrieši bēga Israēla priekšā, un Dāvids nogalināja no sīriešiem septiņus tūkstošus kara ratu vadītāju un četrdesmit tūkstošus kājnieku; arī karaspēka virspavēlnieku Sofahu viņš lika nonāvēt.
Kad Hadadēzera ļaudis redzēja, ka viņi ir Israēla sakauti, tad viņi slēdza ar Dāvidu mieru un viņam kalpoja. Sīrieši vairs negribēja iet amoniešiem palīgā.

/1. Lku. 20:1-8/

Un notika, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet karot, tad Joābs vadīja tālāk karaspēku, un viņi izpostīja amoniešu zemi; un tad viņš devās un ielenca Rabu, bet Dāvids palika Jeruzālemē. Un Joābs Rabu iekaroja un to nopostīja,
un Dāvids ņēma viņu elka Milkoma kroni no tā galvas – un atrada, ka tā zelts svēra veselu talentu un ka tanī bija dārgak mens, – un tas tika likts Dāvidam galvā; un viņš aizveda sev līdzi no šīs pilsētas ļoti lielu laupījumu.
Un viņš izveda tos ļaudis, kas tur bija, un lika viņus pie zāģiem, dzelzs akmeņu kaltiem un cirvjiem. Un tā Dāvids izrīkojās ar visām amoniešu pilsētām. Tad Dāvids atgriezās ar visu savu karaspēku atpakaļ Jeruzālemē.
Un notika, pēc tam izcēlās karš Gezerā ar filistiešiem; tolaik hušatietis Sibehajs nogalināja Sipaju, kas bija no Refaima dēliem, un viņi tika pazemoti.
Kad no jauna izcēlās vēl viens karš ar filistiešiem, tad Ēlhanans, Jaīra dēls, nokāva Lahmiju, gātieša Goliāta brāli, kam šķēpa kāts bija kā audēju riestava.
Un tad bija vēl viens karš – Gātā, un tur bija kāds milzīga auguma vīrs, kuram bija pa seši pirksti katrai rokai un kājai, pavisam divdesmit četri; arī viņš bija no refajiešu pēcnācējiem.
Un, kad viņš bija ar rupjiem vārdiem izaicinājis Israēlu, tad Jonatāns, Šimeja, Dāvida brāļa, dēls, to nogalināja.
Šie bija refajiešu pēcnācēji no Gātas, un viņi krita no Dāvida rokas un no viņa karotāju rokas.

/1. Lku. 21:1-30/

Un cēlās sātans pret Israēlu un pavedināja Dāvidu saskaitīt Israēlu.
Un Dāvids sacīja Joābam un tautas pārstāvjiem: “Ejiet un skaitiet Israēlu, no Bēršebas līdz Danai, un atnesiet man ziņas par viņu skaitu, ka es to zinātu.”
Tad Joābs sacīja: “Lai Tas Kungs pie šiem ļaudīm, cik viņu tagad ir, pieliek simtkārtīgi! Mans kungs un ķēniņ, vai tad tie visi tomēr nav mana kunga kalpi? Kāpēc manam kungam tas būtu vajadzīgs? Kādēļ viņš uzliek tādu vainu Israēlam?”
Bet ķēniņa pavēle Joābam bija neatsaucama, un Joābs devās ceļā. Viņš pārstaigāja visu Israēlu un nāca atpakaļ uz Jeruzālemi.
Un Joābs nodeva Dāvidam saskaitīto ļaužu skaitu, un viss Israēls bija tūkstoš reiz tūkstoš un simts tūkstošu vīru, kas spēja zobenu vēzt, un Jūdā bija četri simti septiņdesmit tūkstoši vīru, kas spēja zobenu vēzt.
Bet Levija un Benjamīna ciltis viņš neiekļāva skaitīšanā, jo ķēniņa pavēle Joābam šķita negantība.
Dieva acīs šī lieta bija ļauna, un Viņš sita Israēlu.
Tad Dāvids lūdza Dievu: “Es esmu ļoti grēkojis, ka esmu šo lietu darījis, bet tagad es Tevi ļoti lūdzu, nepiemini Sava kalpa noziegumu! Es tiešām esmu ļoti aplam rīkojies.”
Bet Tas Kungs pavēlēja Gadam, Dāvida redzētājam, sacīdams:
“Noej un saki Dāvidam, teikdams: tā saka Tas Kungs: trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, un Es tev to darīšu!”
Un Gads gāja pie Dāvida un viņam sacīja: “Tā saka Tas Kungs: izvēlies sev
vai nu trīs gadus bada laika, vai trīs mēnešus bēgt no saviem pretiniekiem pēc tam, kad ienaidnieku zobens būs panācis jūs, vai lai trīs dienas Tā Kunga zobens – mēris visā zemē un Tā Kunga eņģelis, kas nāvi nes visos Israēla novados. Un lūko, kādu atbildi lai es nesu Tam, kas mani sūtījis!”
Tad Dāvids sacīja Gadam: “Man ir lielas bailes! Bet es gribu labāk krist Tā Kunga rokā, jo Viņa žēlastība ir ļoti liela, bet es negribu krist cilvēku rokās!”
Tad Tas Kungs lika mērim nākt pār Israēlu, un no Israēla nomira septiņdesmit tūkstoši cilvēku.
Un Dievs sūtīja eņģeli uz Jeruzālemi, lai to izpostītu; bet, tikko viņš taisījās to izpostīt, Tas Kungs to uzlūkoja, un Viņam kļuva žēl ļaunuma, un Viņš sacīja posta eņģelim, ko bija sūtījis: “Tagad pietiek, atvelc savu roku!” Un Tā Kunga eņģelis bija nostājies tieši pie jebusieša Ornana klona.
Kad Dāvids pacēla savas acis, viņš ieraudzīja Tā Kunga eņģeli stāvam starp zemi un debesīm, un tam bija atvēzts zobens rokā, izstiepts pār Jeruzālemi; tad Dāvids līdz ar vecajiem, maisos ietinušies, metās zemē uz sava vaiga,
un Dāvids lūdza Dievu: “Vai ne es pavēlēju ļaudis skaitīt? Es, es esmu tas, kas grēkojis un darījis lielu ļaunumu! Bet šīs avis, ko tās ir darījušas? Ak, Kungs, mans Dievs! Lai Tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu, bet ne lai Tavu tautu mocītu!”
Un Tā Kunga eņģelis pavēlēja Gadam pateikt Dāvidam, lai Dāvids dodas augšup kalnā un lai uzceļ altāri Tam Kungam uz jebusieša Ornana klona.
Un, paklausīdams Gada vārdiem, ko tas bija runājis Tā Kunga Vārdā, Dāvids devās kalnā.
Kad Ornans apgriezās, tad ieraudzīja eņģeli, un viņa četri dēli, kas kūla kopā ar viņu, paslēpās; bet Ornans kūla kviešus.
Kad Dāvids nāca pie Ornana, un Ornans paskatījās un ieraudzīja Dāvidu, tad viņš iznāca laukā no klona un nometās Dāvida priekšā uz sava vaiga pie zemes.
Un Dāvids sacīja Ornanam: “Lūdzams, dod man klona vietu, lai es tur uzceļu altāri Tam Kungam, bet piešķir man to par pilnu samaksu, lai tā mocība tiek novērsta no tautas.”
Tad Ornans atbildēja Dāvidam: “Ņem to sev un dari, mans kungs un ķēniņ, kā vien tev patīk! Redzi, tur tos vēršus es dodu dedzināmiem upuriem un šos kuļamos rīkus malkai, bet kviešus ēdamam upurim; to visu es dodu!”
Bet ķēniņš Dāvids sacīja Ornanam: “Nē, bet es to visu gribu pirkt no tevis par pilnu samaksu, jo es negribu ņemt Tam Kungam, kas ir tavs, nedz arī upurēt tādu dedzināmo upuri, kas iegūts par velti!”
Tā Dāvids deva Ornanam par šo vietu zeltu, svarā seši simti seķeļu.
Un Dāvids tur uzcēla Tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus; un, kad viņš To Kungu piesauca, tad Viņš tam atbildēja ar uguni no debesīm pār dedzināmo upuru altāri.
Un Tas Kungs pavēlēja eņģelim, un viņš iebāza savu zobenu makstī.
Tanī laikā, kad Dāvids redzēja, ka Tas Kungs bija viņam atbildējis uz jebusieša Ornana klona, viņš tur upurēja arī kaujamos upurus.
Bet Tā Kunga mājoklis, ko Mozus bija izveidojis tuksnesī, un arī dedzināmo upuru altāris tanī laikā atradās kalnu augstienē pie Gibeonas.
Bet Dāvids nevarēja tā priekšā noiet, lai godinātu Dievu, jo viņš bija iztrūcinājies no Tā Kunga eņģeļa zobena.

/1. Lku. 22:1/

Un Dāvids sacīja: “Šeit lai atrodas Dieva, Tā Kunga, nams, un šeit lai ir Israēlam altāris dedzināmo upuru upurēšanai!”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā