Bībeles lasījumi – 7. septembris

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 106:1-15/
Vēstules /2. Kor. 9:6-15/
Vecā Derība /Jes. 14:1-16:14/



PSALMI

/Ps. 106:1-15/

Alelujā! Teiciet To Kungu, jo Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!
Kas var izteikt Tā Kunga varenos darbus un pienācīgi paust visu Viņa teicamo veikumu slavu?
Svētīgi tie, kas turas pie patiesības un dara taisnību vienumēr!
Piemini mani, Kungs, pēc Sava labā prāta uz Savu tautu un nāc pie manis ar Savu palīdzību,
ka redzam labumu parādāmies Tavos izredzētajos, ka priecājamies par Tavu ļaužu prieku un lepojamies ar savu piederību pie Tavas izredzētās tautas!
Mēs esam grēkojuši līdz ar mūsu tēviem, esam noziegušies, mēs bijām bezdievīgi.
Mūsu tēvi Ēģiptes zemē neievēroja Tavus brīnuma darbus, viņi aizmirsa Tavu lielo žēlastību un bija nepaklausīgi pie jūras, pie Niedru jūras.
Bet Viņš tiem palīdzēja Sava Vārda dēļ, lai parādītu Savu lielo varu.
Viņš apsauca Niedru jūru, tā kļuva sausa, un Viņš vadīja viņus caur dziļumiem kā pa sausu zemi.
Tā Viņš izglāba viņus no vajātāju varas un atsvabināja no ienaidnieka rokas.
Ūdeņi apsedza viņu pretiniekus, nepalika no tiem pie dzīvības it neviens.
Tad viņi ticēja Viņa vārdiem, viņi teica dziesmās Viņa slavu.
Bet drīzi viņi aizmirsa Viņa darbus un nenogaidīja, ko Viņš bija lēmis.
Viņi krita kārībās tuksnesī un kārdināja Dievu tuksnešainos klajumos.
Dievs apmierināja viņiem viņu kārību, bet uzsūtīja viņu dzīvībām sērgu.


VĒSTULES

/2. Kor. 9:6-15/

Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.
Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.
Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.
Tā kā ir rakstīts: Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi. –
Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem;
tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.
Jo šis kalpošanas darbs ne tikvien novērš svētajo trūkumu, bet ir arī pārbagāts ar daudzām pateicībām Dievam.
Redzēdami jūsu sekmīgo kalpošanu, tie slavē Dievu par jūsu paklausības apliecinājumu Kristus evaņģēlijam un jūsu sirsnīgo palīdzību viņiem un visiem citiem,
un, lūgdami Dievu par jums, tie ilgojas pēc jums, vērodami Dieva bagāto žēlastību, kas pie jums parādījusies.
Bet paldies Dievam par Viņa neizsakāmo dāvanu!


VECĀ DERĪBA

/Jes. 14:1-32/

Jo Tas Kungs apžēlosies par Jēkabu un atkal izredzēs Israēlu un to pārvedīs savā zemē. Arī svešinieki viņiem piebiedrosies, un tie pievienosies Jēkaba namam.
Un viņi ņems tautas un aizvedīs savās dzīves vietās. Israēla nams tās izmantos Tā Kunga zemē par kalpiem un kalponēm un turēs apcietinājumā tos, kas viņus bija apcietinājuši, un valdīs pār saviem bijušajiem kaklakungiem.
Un notiks tanī dienā, kad Tas Kungs tev dos mieru no tavām sāpēm, no ciešanām un no grūtās verdzības, kādā tie tevi turēja,
tad tu dziedāsi izsmieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu un sacīsi: “Cik rāms tagad palicis kaklakungs, kā spaidi beigušies!
Tas Kungs salauzis bezdievju vēzdu un varmāku rīksti,
kas tautas dusmās pēra bez mitēšanās, samina tās un nospieda savā bezgalīgajā bardzībā ļaudis nežēlīgā verdzībā.
Nu ir miers visā zemē, visi atpūšas, visur skan gaviles!
Pat cipreses priecājas par tevi un Libānas ciedru koki saka: kamēr tu esi kritis, neviens nenāk mūs nocirst!
Bet mirušo valsts pazemē tevis dēļ ir bezgalīgi satraukta, gaidīdama tevi ierodamies, tā saceļ kājās visus, kas bijuši vadoņi virs zemes, tā liek piecelties no saviem krēsliem visiem tautu ķēniņiem.
Tie visi runā un sauc tev pretī: arī tu esi palicis nevarīgs kā mēs visi, tu esi mums līdzīgs!
Nogrimusi ellē tava godība un tavu cītaru skaņa! Cirmeņi ir tavs guļamais paklājs un tārpi tava sega!
Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu esi nogāzts pie zemes, tu, kas tautas locīji!
Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos!
Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais!
Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē!
Kas tevi redzējuši, tie tevi uzlūkos un domās sevī: vai tad šis ir tas vīrs, kura priekšā trīcēja zeme un drebēja ķēniņu valstis,
kas pasauli padarīja par tuksnesi un tās pilsētas izpostīja, kas savus gūstekņus nekad neatlaida mājās?
Visi tautu ķēniņi dus mierā ar godu ikviens savā namā,
bet tu esi aizmests tālu no savas dusas vietas kā nonievāts zars, kas pārklāts ar nokautiem un zobena nodurtiem, kuri nomesti pie akmeņiem bedrē kā atstāta maita.
Tu nebūsi ar viņiem kopā kapā, jo tu izpostīji savu zemi un noslepkavoji savu tautu; ļaundara dzimumu vairs nepieminēs nemūžam.
Nododiet nāvei viņu bērnus viņu tēvu grēku dēļ, lai tie no jauna atkal neceļas, neieņem zemi un to nepiepilda ar drupām!”
“Es nostāšos pret tiem,” saka Tas Kungs Cebaots, “un izdeldēšu Bābeles vārdu uz bērnu bērniem, saka Tas Kungs,
Es to atdošu par īpašumu ežiem un padarīšu par purvu, un Es to noslaucīšu ar iznīcības slotu!” saka Tas Kungs Cebaots.
Tas Kungs Cebaots ir zvērējis, sacīdams: “Tiešām, kā Es esmu nodomājis, tā tas notiks, un, kā Es esmu nolēmis, tā tas piepildīsies.
Es satriekšu Asuru Savā zemē, Es to samīšu Savos kalnos, lai tie top atsvabināti no viņa jūga un viņa nasta top noņemta no viņu kamiešiem.”
Šis lēmums ir pieņemts par visu zemi, tā ir tā roka, kas izstiepta pār visām tautām.
Jo, kad Tas Kungs Cebaots ko nolēmis, kas to var grozīt? Un, kad Viņa roka izstiepta, kas to var pavērst citādāk?
Ķēniņa Ahasa nāves gadā notika Tā Kunga vārds:
“Nepriecājies, visa filistiešu zeme, ka rīkste salauzta, kas tevi sita! Jo no čūskas saknes nāks indīga odze, un tās auglis būs spārnains pūķis.
Visnabadzīgākie tad būs pārtikuši un trūkuma cietēji dusēs nodrošināti. Bet tavai saknei Es likšu nomirt badā, un, kas no tevis būs vēl pāri palicis, to aizraus nāvē bads.
Kauciet, vārti! Kliedz, pilsēta! Drebi bailēs, visa filistiešu zeme! Jo no ziemeļiem nāk briesmas, un neviens karavīrs no uzbrucēju pulkiem neatšķeļas.”
Un kādu atbildi varēs dot citu tautu vēstnešiem? – Ka Tas Kungs stipru uzcēlis Ciānu un ka nelaimīgie no Viņa tautas tur atrod patvērumu.

/Jes. 15:1-9/

Dieva spriedums par Moābu. Ak, vienā naktī Āra ir sagrauta, Moābs izpostīts! Vienā naktī ir Kira sagrauta, Moābs iznīcināts!
Baita un Dibana kāpj uz kalniem pie augstieņu upuru altāriem, lai tur raudātu; uz Nebo un Medeba vaimanā Moābs; tiem visiem galva noskūta plika un bārda apgriezta.
Tie staigā, ielās apjozušies ar maisu, uz jumtiem un tirgus laukumos tie vaimanā un izplūst asarās.
Hešbona un Ēleāle brēc, līdz Jahacai dzird viņu brēkšanu. Tādēļ vaimanā arī Moāba apbruņotie vīri, tiem saplok sirds.
Mana sirds sēro par Moābu. Tā bēgļi jau sasniedz Coāru, jau Eglatu-Šelišiju. Pa augšupceļu uz Luitu ļaudis kāpj raudādami! Ceļā uz Horonaimu atskan vaimanu saucieni par sabrukumu!
Nimrimas ūdeņi sīkst ārā, jo zāle nokaltusi, viss maurs novītis, nav vairs nekāda zaļuma.
Tādēļ viņi glābj savu mantu, kas viņiem vēl palikusi, to nesdami pāri Vītolu strautam.
Ak, vaimanas pilda visus Moāba novadus! To raudas sniedzas līdz Eglaimam, to vaimanas līdz Bēr-Elimai!
Ak, Dimonas ūdeņi ir asiņu pilni! Pāri Dimonai Es likšu nākt vēl lielākām bēdām: Es uzsūtīšu lauvu Moāba bēgļiem un tiem, kas vēl pāri palikuši zemē!

/Jes. 16:1-14/

Sūtiet zemes valdniekam pienācīgas jēru nodevas no Selas pa tuksnesi uz Ciānas meitas kalnu!
Kā iztrenkāti un projām lidojoši putni, kas izbiedēti no ligzdas, tā jutīsies Moāba meitas pie Arnonas upes brasliem.
“Dod mums padomu! Esi mums par starpnieku! Dari savu ēnu tumšu kā nakti pašā dienas vidū! Paslēp izdzītos, neizdod ienaidniekam bēgļus!
Lai mani bēgļi apmetas pie tevis, Moāb, esi tiem par patvērumu no vajātāja! Jo, kad spaidītājs būs pagalam un postīšana beigusies un postītāji būs izdzīti no zemes,
tad tronis būs nostiprināts ar žēlastību, un uz tā Dāvida teltī sēdēs ar paļāvību un uzticību apveltīts tiesnesis, kas spriež tiesu, aizstāv ļaužu tiesības un rūpējas par taisnību.”
Mēs dzirdējām par Moāba pārāk lielo lepnību, viņa uzpūtību un iedomību, pārgalvību un tukšo lielību.
Tā lai žēlojas moābieši par Moābu, lai žēlojas visi kopā; jūs skumsit un galīgi satriekti sūdzēsities par Kirarešetes pamatiem, tie ir pavisam sagrauti!
Jo Hešbonas druvas novītušas un nokaltuši arī Sibmas vīnakoki, kuru ogas tautu valdnieki saminuši, kaut gan šīs ogas viņus pašus kādreiz reibināja. Šie vīnakoki sniedzās līdz Jāzerai un iestiepās tuksnesī, tie ar saviem zariem izpletās līdz pat Nāves jūrai.
Tādēļ es raudu kopā ar Jāzeru par Sibmas vīnakokiem un tevi slacinu ar savām asarām, Hešbona un Ēleāle, jo tavas pļaujas un ražas laikā negaidīti atskan kara troksnis un ienaidnieku uzvaras saucieni.
Tā prieks un līksmība apklusuši druvās, un vīnadārzos nedzird vairs līksmi un gaviles. Minējs vairs nemin vīnu vīna spaidā, vīnkopju prieka dziesmas ir izskanējušas.
Tādēļ sēras manā sirdī par Moābu raisās kā klusas cītaru skaņas, un manās krūtīs smeldz sāpes par Kirarešeti.
Un notiks, kad Moābs kāps elku kalnā ar dāvanām, kad viņš būs ilgi nopūlējies gar upurēšanu un ieies savā svētajā vietā, lai lūgtu, tad viņš neko nepaveiks un nepanāks.
Tā Tas Kungs ir citkārt runājis par Moābu.
Bet tagad Tas Kungs saka: “Trijos gados, līdzīgi algādža laikam, ieslīgs kaunā un nicināšanā visa Moāba godība ar visu lielo ļaužu pulku, un, kas atliks, to nebūs daudz.”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā