Bībeles lasījumi – 8. septembris

Šīs dienas lasījumi:
Psalmi /Ps. 106:16-31/
Vēstules /2. Kor. 10:1-18/
Vecā Derība /Jes. 17:1-19:25/



PSALMI

/Ps. 106:16-31/

Viņi apskauda nometnē Mozu un Āronu, Tā Kunga svētītos.
Tad atvērās zeme un aprija Datanu un aizrāva zemē Abirāma biedrus.
Uguns iedegās viņu barā, un liesmas sadedzināja bezdievīgos.
Viņi darināja Horebā teļu un zemojās šī tēla priekšā,
un tā apmainīja savu Dieva godību pret lopa tēlu, vērša, kas ēd zāli.
Viņi aizmirsa Dievu, savu glābēju, kas lielas lietas bija darījis Ēģiptes zemē,
brīnumus Hama zemē, briesmīgus darbus pie Niedru jūras.
Tad Viņš bija nodomājis viņus iznīcināt, ja nebūtu Mozus, Viņa izraudzītais, par viņiem iestājies Viņa priekšā, lai novērstu Viņa dusmas un glābtu viņus no nāves.
Viņi nepriecājās par skaisto zemi un neticēja Viņa vārdam,
bet kurnēja savās teltīs un nepaklausīja Tā Kunga balsij.
Tad Viņš pacēla pret viņiem Savu roku, lai viņus nomaitātu tuksnesī,
lai nomāktu viņus tautu starpā un viņus izkaisītu pa dažādām zemēm.
Tad viņi pieķērās Baalam-Peoram un ēda elkiem nesto ziedojumu gaļu,
un apkaitināja To Kungu ar saviem darbiem. Kad izcēlās sērga viņu starpā,
tad cēlās Pinehass un tiesāja, un sērga mitējās.
Tas viņam tapa pielīdzināts par nopelnu uz bērnu bērniem mūžīgi.


VĒSTULES

/2. Kor. 10:1-18/

Bet es, Pāvils, jūs pamācu ar Kristus lēnprātību un laipnību, es, kas klāt būdams jūsu starpā gan esot pazemīgs, bet no tālienes pret jums rādot drosmi.
Es jūs lūdzu: ka man, pie jums nākot, nevajadzētu būt bargam ar tādu drosmi, ar kādu es gribu uzstāties pret dažiem, kas domā, ka mēs dzīvojot pasaulīgi.
Mēs dzīvojam gan pasaulē, bet necīnāmies pasaulīgi.
Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai.
Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi,
un esam gatavi nosodīt visu nepaklausību, kad jūsu paklausība būs tapusi pilnīga.
Vērojiet, ko jūs pie citiem redzat. Ja kāds ir sevī pārliecināts, ka viņš pieder Kristum, tad lai viņš apdomā, ka, tāpat kā viņš, tā arī mēs piederam Kristum.
Ja es arī vēl vairāk lepotos ar tām pilnvarām, ko mums Tas Kungs devis jūsu celšanai un ne postīšanai, tad es tomēr nepaliktu kaunā,
lai neizliktos, it kā es gribētu jūs iebaidīt ar vēstulēm.
Jo tie saka: viņa vēstules ir gan svarīgas un spēcīgas, bet viņš pats, personīgi klāt būdams, ir nespēcīgs, un viņa runa ir nenozīmīga.
Kas tā saka, lai zina, ka mēs, kādi esam no tālienes savās vēstulēs vārdos, tādi paši esam arī klāt būdami savos darbos.
Jo mēs neuzdrošināmies sevi pieskaitīt vai pielīdzināt tādiem, kas paši sevi liela; bet tie, sevi pašus ar sevi mērodami un paši sev pielīdzinādami, nedara prātīgi.
Mēs negribam pāri mēram lielīties, bet tik pēc tā noliktā mēra, ko Dievs mums spraudis un pēc kura arī esam nonākuši līdz jums.
Jo mēs nesniedzamies pāri par mēru, it kā mēs nebūtu nonākuši līdz jums; mēs taču pirmie pie jums nonācām ar Kristus evaņģēliju;
mēs nelielāmies nepiederīgi ar citu darbiem, bet ceram, jūsu ticībai pieaugot, gūt savā darba laukā jūsu vidū vēl lielākus panākumus,
lai varētu evaņģēliju sludināt pāri par jūsu robežām, bet ne lielīties ar jau padarīto cita darba laukā.
Bet, kas lielās, lai lielās ar To Kungu.
Jo ne tas ir derīgs, kas pats sevi uzteic, bet tas, ko uzteic Tas Kungs.


VECĀ DERĪBA

/Jes. 17:1-14/

Spriedums par Damasku. Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta, tā būs sabrukušu drupu kaudze!
Arojiešu pilsētas būs atstātas, ļaužu pamestas, ganāmpulkiem par mitekli; tie tur mitīs un ganīsies netraucēti.
Beigas ir Efraima spēcīgajai atbalsta vietai un Damaskas ķēniņa valstij, un sīriešu pārpalikums līdzināsies godībā Israēla bērnu dēliem, saka Tas Kungs Cebaots.
Tanī dienā notiks, ka Jēkaba godība izplēnēs un viņa treknā miesa nonīks.
Un būs tā, kā kad pļāvējs satver labības stiebrus un viņa roka nogriež vārpas, vai arī it kā kāds lasītu pāri palikušās vārpas Refaima ielejā.
Un tur kaut kas paglābtos vēl otram ievākumam, kā eļļas kokā, kad to nokrata, paliek vēl divas trīs olīvu ogas augšā pašā galotnē, četras vai piecas ogas koka zaros, saka Tas Kungs, Israēla Dievs.
Tanī dienā cilvēki raudzīsies uz savu Radītāju, viņu skati būs vērsti uz Israēla Svēto.
Tie neskatīsies vairs uz altāriem, kas viņu pašu roku darbs, un neraudzīsies uz elku tēliem, elku kokiem un saules stabiem, ko viņu pašu pirksti darinājuši.
Tanī dienā viņu stiprās pilsētas būs kā mežā un kalnos pamestas mītnes, ko tie aiz bailēm no Israēla bērniem kādreiz bija atstājuši, un tur būs postā pamests tukšums.
Jo tu esi aizmirsis Dievu, savu Pestītāju, un neesi domājis par sava patvēruma klinti. Tādēļ tu gan ierīko jaukus dārzus un apstādi tos svešzemju vīnakokiem;
tu liec tām dzīt atvases jau tai pašā dienā, kad tu tās stādīji, un liec saviem dēstiem jau nākamā rītā ziedēt, bet tomēr visa raža iznīks bēdu, rūpju un nedziedināmo sāpju laikā.
Vai, kāds ļaužu valodu troksnis, tie krāc kā jūra! Kāda tautu dunoņa, tās sacēlušās kā varenu ūdeņu viļņi!
Tautas krāc kā lieli ūdeņi, bet Viņš apsauc tās, un tās aizklīst kā pelus vējā uz kalniem un kā putekļi aukā.
Vakarā uznāk bailes; un, pirms aust rīts, to vairs nav. Tāda ir mūsu laupītāju alga, un tāds ir mūsu postītāju liktenis!

/Jes. 18:1-7/

Ak tu, zeme, kas pilna spārnu trokšņa, viņpus Etiopijas upēm,
kas vēstnešus sūta niedru laivās pa lielo upi Nīlu un pa visiem ūdeņiem: eita jūs, čaklie vēstneši, pie savas augumā lielās tautas ar gludo un spīdošo ādu, pie tautas, kas varena spēkā un samin visus zem kājām, kuras zemi šķērso upes!
Jūs, visi zemes iedzīvotāji un pasaules ļaudis, kad redzat karogu paceļam kalnos, tad raugaities, un, kad atskan taure, tad uzklausaities!
Jo Tas Kungs man tā sacīja: “Es klusu noskatīšos no Sava troņa, kā karstums spiež, saulei spīdot pie skaidrām debesīm, un kā padebeši raso pļaujamā laika svelmē.”
Jo priekš ražas ievākšanas, kad ziedu laiks beidzies un ogu pušķīši jau veidojas par briestošu un ienākušos ķekaru, tad vīna dārznieks stīgas nogriež ar dārza nazi un atvases nocērt.
To visu atstāj kalnu ērgļiem un meža zvēriem, tā ka ērgļi tur paliek vasarā un meža zvēri ziemā.
Tanī laikā glītā un spēcīgi noaugusī tauta, kas bīstama, kas varena spēkā un visu samin zem kājām, kuras zemi šķērso upes, atnesīs dāvanas uz to vietu, kur mājo Tā Kunga Cebaota Vārds, uz Ciānas kalnu.

/Jes. 19:1-25/

Spriedums par Ēģipti. Redzi, Tas Kungs brauc uz skrejoša mākoņa un nonāk Ēģiptē! Ēģiptes elki dreb Viņa priekšā, un ēģiptiešu sirdis saplok un izsamist viņu krūtīs.
“Es sacelšu ēģiptiešus, ka tie karos cits pret citu, brālis pret brāli, draugs pret draugu, pilsēta pret pilsētu, valsts pret valsti.
Ēģiptiešiem sašļuks dūša un zudīs drosme viņu krūtīs, Es aptumšošu viņu garu; tie meklēs padomu pie elkiem un burvjiem, pie vārdotājiem un gaišreģiem.
Es nodošu Ēģipti bargu kungu rokās, nežēlīgs ķēniņš valdīs pār viņiem,” tā saka Dievs, Tas Kungs Cebaots.
Ūdens izsīks Nīlas upē, tā izžūs līdz pamatiem.
Upju attekas izplatīs nelabu smaku, Nīlas pietekas kļūs seklas un sausas, niedres un meldri savītīs.
Zāle upes līčos un krastos izzudīs, un visi sējumi pie upes novītīs un iznīks.
Tad zvejnieki žēlosies un skums makšķernieki un visi, kas izmet tīklus upē.
Izmisums pārņems tos, kas vērpj linu dzijas un kas auž baltas drēbes.
Tā būs sagrauti visi zemes un tautas balsti un apbēdināti visi algādži.
Tīrie neprašas ir kļuvuši Coānas pārvaldnieki, un muļķīgi padomnieki ir faraona gudrie padomdevēji. Kā jūs varat sacīt faraonam: es esmu gudru ļaužu pēcnācējs, es esmu agrāko ķēniņu dēls?
Kur tad nu ir tavi gudrie? Lai tie tev rāda un atklāj, ko Tas Kungs Cebaots nolēmis par Ēģipti!
Bet Coānas vadītāji ir palikuši par muļķiem, Memfisas dižciltīgie ir pievīlušies, un Ēģipti maldina tās cilšu galvenie.
Tas Kungs viņiem iedvesis apjukuma garu, ka tie maldina Ēģipti visos tās pasākumos; un tie kā piedzērušies vārtās savos vēmekļos.
Tad Ēģiptei neizdosies neviens darbs, ko varētu veikt galva vai aste, celms vai zars.
Tanī dienā ēģiptieši būs kā sievas, tie trīcēs bailēs no Tā Kunga Cebaota rokas, ko Viņš pacēlis pār tiem.
No Jūdas zemes Ēģiptei šķitīs draudam briesmas. To pieminot, tos pārņems bailes, ievērojot to, ko Tas Kungs Cebaots nolēmis par viņiem.
Tanī dienā piecas Ēģiptes pilsētas runās Kānaānas valodu un piesauks To Kungu Cebaotu; un viena no tām būs Ir-Heresa.
Tanī dienā stāvēs Tam Kungam altāris pašā Ēģiptes zemes vidū un piemiņas stabs pie zemes robežām.
Abi tie būs Tam Kungam Cebaotam par zīmi un liecību Ēģiptes zemē. Kad viņi brēks uz To Kungu savu apspiedēju dēļ, tad Viņš sūtīs viņiem palīgu, kas tos aizstāvēs un izglābs.
Tas Kungs atklās ēģiptiešiem Savu vaigu, un Ēģipte tanī dienā atzīs To Kungu un kalpos Viņam ar kaujamiem un ēdamiem upuriem, viņi raidīs pie Tā Kunga solījumus un tos arī pildīs.
Kad Tas Kungs ēģiptiešus būs sitis un atkal dziedinājis, tie atgriezīsies pie Tā Kunga, un Viņš tiem būs žēlīgs un tos glābs.
Tanī dienā cilvēku izveidots ceļš vedīs no Ēģiptes uz Asīriju, un asīrieši staigās uz Ēģipti un ēģiptieši uz Asīriju, un ēģiptieši kopā ar asīriešiem kalpos Tam Kungam.
Tanī dienā Israēls būs kā trešais kopā ar Ēģipti un Asīriju visai zemei par svētību.
Tas Kungs Cebaots tos svētīs, sacīdams: “Svētīta lai ir Ēģipte un Asīrija – Mana tauta, Manu roku darbs, un Israēls – Mans mantojums!”

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā