Bībeles lasījumi – 9. septembris

Šīs dienas lasījumi:
Salamana Pamācības /Sal. pam. 22:7-16/
Vēstules /2. Kor. 11:1-15/
Vecā Derība /Jes. 20:1-23:18/



SALAMANA PAMĀCĪBAS

/Sal. pam. 22:7-16/

Bagātais valda pār nabagiem, un, kas aizņemas, kļūst par aizdevēja kalpu.
Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā no savas blēdības rīkstes.
Maigas labsirdības pilna acs tiek svētīta, jo cilvēks ar tādu aci dod no savas maizes arī nabagiem.
Izdzen ņirgātājos, tad izzudīs nesaskaņas, apklusīs rāšanās un otra nicināšana.
Kam ir šķīsta sirds, tas mīl To Kungu, un, kura lūpas mīlīgi runā, tam ķēniņš ir draugs.
Tā Kunga acis apsargā labu padomu, bet nelieša vārdus Viņš izdeldē.
Sliņķis saka:”Ārā ir lauva, es varētu tikt uz ielas saplosīts!”
Netiklu sieviešu mute ir dziļa bedre; ko Tas Kungs ienīst, tas tajā iekrīt.
Muļķīgas blēņas mīt bērna sirdī, bet audzinātāja rīkste aizdzīs tās tālu prom no viņa.
Kas dara netaisnību nabagajam, lai ar to vairotu savu mantu, un dod bagātajam, tas nokļūs trūkumā.


VĒSTULES

/2. Kor. 11:1-15/

Kaut jūs mani mazliet panestu manā neprātā. Bet jūs jau mani panesat.
Jo es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu.
Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū.
Bet, ja kāds nāk un sludina citu Jēzu, ne to, ko mēs esam sludinājuši, jeb ja jūs dabūjat citu garu, ne to, ko jūs esat saņēmuši, jeb citu evaņģēliju, ne to, ko esat pieņēmuši, tad jūs to labprāt ciešat.
Es domāju, ka es nekādā ziņā neesmu mazāks par dižapustuļiem.
Lai arī esmu nepraša runā, tomēr ne atziņā, to esam jums visiem visās lietās pierādījuši.
Vai tad esmu grēkojis, pats sevi pazemodams, lai jūs augsti celtu, ka sludināju jums evaņģēliju bez atlīdzības?
Citas draudzes es aplaupīju, no tām algu ņemdams par jūsu apkalpošanu; un kad, pie jums būdams, atrados trūkumā, tomēr nevienu neesmu apgrūtinājis.
Manu trūkumu novērsa tie brāļi, kas atnāca no Maķedonijas; visās lietās es tā turējos, ka jūs neapgrūtinātu, un arī turpmāk neapgrūtināšu.
Tik tiešām, ka Kristus patiesība ir manī, šī slava man nevar tikt liegta Ahajas robežās.
Kādēļ? Vai tad es jūs nemīlu? To Dievs zina.
Bet, ko es daru, to arī turpmāk vēl darīšu, lai atņemtu iespēju lielīties tiem, kas to meklē, lai tanīs lietās, ar kurām tie lielās, tie izrādītos tādi paši kā mēs.
Jo tie ir viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Kristus apustuļiem.
Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli.
Tad arī nav nekas sevišķs, ka viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem; to gals būs tāds kā viņu darbi.


VECĀ DERĪBA

/Jes. 20:1-6/

Tanī gadā, kad Asīrijas ķēniņš Sargons sūtīja Tartanu uz Ašdodu, ko viņš aplenca un ieņēma,
tanī laikā Tas Kungs runāja caur Jesaju, Amoca dēlu, sacīdams: “Ej, novelc maisu no saviem gurniem un kurpes no savām kājām!” Viņš paklausīja un staigāja bez virsdrēbēm un basām kājām.
Tad Tas Kungs sacīja: “Kā Mans kalps Jesaja staigāja trīs gadus bez virsdrēbēm un basām kājām Ēģiptei un Etiopijai par zīmi un brīdinājumu,
tā Asīrijas ķēniņš aizvedīs sagūstītos ēģiptiešus un cietumam lemtos etiopiešus, jaunus un vecus, bez virsdrēbēm un basām kājām, ar atsegtu sēžamvietu, par apsmieklu Ēģiptei.”
Tad ļaudis Jūdā uztrauksies un būs stipri apmulsuši etiopiešu dēļ, uz kuriem tie lika savas cerības, un ēģiptiešu dēļ, ar kuriem tie lepojās.
Tad piejūras iedzīvotāji sacīs tanī dienā: “Redzi, tāda ir mūsu cerība, uz ko mēs paļāvāmies, lai rastu palīgu pret Asīrijas ķēniņu! Kā mēs lai glābjamies?”

/Jes. 21:1-17/

Spriedums par Jūras tuksnesi. Par Babilonu. Kā aukas plosās dienvidos, tā nāks briesmas no tuksneša, no briesmīgas zemes.
Man bija darīta zināma barga parādība: laupītājs laupa, postītājs posta! Nāc, Ēlāma! Uzsāc aplenkumu, Mēdija! Visām vaimanām par to es darīšu galu!
Tādēļ dreb mani gurni, mani sagrābušas sāpes kā dzemdētājas sievas sāpes; es esmu apmulsis, ka nevaru dzirdēt, es esmu apjucis, ka nevaru redzēt.
Mans prāts mani atstāj, izbailes mulsina mani, iemīļotā vakara stunda man kļuvusi par biedēkli!
Sataisa galdu, izliek sargus, ēd un dzer. Celieties, valdnieki, ieziediet vairogus!
Jo tā Tas Kungs man teica: “Ej, noliec sargu! Lai viņš ziņo, ko viņš redz!
Un, kad viņš redz ratus un jātniekus, ēzeļu un kamieļu rindas, tad lai viņš uzmanīgi vēro!”
Un viņš sauca lauvas balsī: “Kungs, es stāvu sarga vietā cauru dienu un esmu nomodā visu nakti!”
Redzi, tur nāk vīri ar ratiem un jātnieki pāros un sauc: “Kritusi, kritusi ir Bābele, un visi tās dievekļu tēli ir satriekti un nogāzti zemē!”
Ak tu mana izmocītā, it kā ilgus gadus uz cieta klona kultā tauta! Ko es dzirdēju no Tā Kunga, Israēla Dieva, to es jums pasludināju!
Spriedums par Dumu (Edomu). Man sauc no Seīras: “Sargs, cik gara vēl nakts? Sargs, cik gara vēl nakts?”
Sargs atbild: “Rīts nāk, bet vēl ir nakts! Ja gribat vairāk zināt, tad nāciet atkal un jautājiet!”
Spriedums par Arābiju. Arābijas mežos palieciet pa nakti, jūs, Dedanas ceļinieki!
Pasniedziet izslāpušiem ūdeni, jūs, Temas iedzīvotāji! Dodiet bēgļiem vajadzīgo maizi!
Jo tie bēg no zobena, no atvēzta zobena, no uzvilkta stopa un no kara briesmām.
Jo tā man Tas Kungs teica: “Gada laikā, kāds ir algādža posms, beigsies visa Kedara godība.
To nebūs daudz, kas vēl atliks no Kedara brašajiem dēliem strēlniekiem, jo Tas Kungs, Israēla Dievs, to ir runājis.”

/Jes. 22:1-25/

Spriedums par parādību ieleju. Kas tad ir noticis, ka jūs visi kāpjat uz jumta?
Tu trokšņainā, kustības dārdu, ļaužu nemiera pilnā, līksmā pilsēta, tavi nokautie taču nav nedz no zobena, nedz arī cīņā krituši.
Nē, bet visi tavi kara virsnieki bez izņēmuma ir aizbēguši, tie visi ļāvušies sagūstīt sevi, ienaidniekam nenoraidot uz viņiem no saviem stopiem nevienu bultu, visi tavi sapulcinātie karapulki ir pēc tam saņemti gūstā, kaut viņi jau agrāk bija aizbēguši.
Tādēļ es saku: “Novērsieties no manis! Man gauži jāraud! Nepūlieties mani iepriecināt šai tik smagā manu tautiešu posta brīdī, kad tik daudzi no viņiem dabūjuši galu!”
Jo satraukuma, nomāktības un apjukuma diena nāk no Tā Kunga Cebaota parādību ielejā – diena, kas satriec mūrus un liek atskanēt kalnā vaimanu saucieniem.
Ēlāms, apjozis bultu maksti, nāk ar ratiem, vīriem un jātniekiem, un arī Kirs ir pacēlis vairogu.
Tā pildījās tavas jaukās ielejas ar kara ratiem, un jātnieki pulcējās vārtu priekšā.
Tad viņš noraisīja pārklāto aizsegu no Jūdas acīm, bet tās raudzījās tanī laikā pēc ieroču krājumiem meža namā,
un jūs skatījāt Dāvida pilsētas mūros plaisas, to bija daudz, un jūs krājāt lejas dīķa ūdeni.
Jūs skaitījāt Jeruzālemes namus un noplēsāt ēkas, lai stiprinātu mūri.
Jūs izrakāt ūdens krātuvi vecā dīķa ūdeņiem starp abiem mūriem. Bet jūs neprasījāt, kas to tā izkārtojis, un nerūpējāties par to, kas jau sen tā bija lēmis.
Gan Dievs, Tas Kungs Cebaots, jūs stingri aicināja tanī laikā raudāt un sērot, nodzīt matus un apvilkt sēru drēbes,
bet redzi, valdīja prieks un līksmība, notika vēršu un avju kaušana, gaļas ēšana un vīna dzeršana: “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst!”
Tādēļ Tas Kungs Cebaots vairākkārt ir darījis zināmu manām ausīm: “Tiešām, šis noziegums jums netiks piedots, kamēr jūs mirsit!” To sacījis Dievs, Tas Kungs Cebaots.
Tā sacīja Dievs, Tas Kungs Cebaots: “Ej pie šī pārvaldnieka, pie Sebnas, kas iecelts par pils priekšnieku, un saki tam:
kas tevi šeit saista, ka tu esi sev izveidojis šeit kapa vietu un izcirtis kapu klintī, augšā sev izgrebdams miera mājokli?”
Bet zini: Tas Kungs tevi ar sparu aizsviedīs tālu projām, Viņš tevi, tu varoni, sagrābs ar varu.
Viņš tevi satīs kamolā un aizritinās kā rituli lielā, plašā zemē, tur tu nomirsi, un tur paliks tavi godības rati, tu, negods sava kunga namam!
Es tevi padzīšu no tavas vietas, un viņš tevi atcels no tava amata!
Un tad notiks tanī dienā, ka Es aicināšu Savu kalpu Ēljakīmu, Hilkijas dēlu.
Es viņu apģērbšu ar tavu amata tērpu un apjozīšu ar tavu jostu, un nodošu tavu amatu viņa rokā, lai viņš top par tēvu Jeruzālemes iedzīvotājiem un Jūdas namam.
Un Es likšu Dāvida nama atslēgu uz viņa pleciem, un viņš atvērs, un neviens neaizvērs, un viņš aizslēgs, un neviens neatslēgs.
Un Es iedzīšu viņu kā vadzi stiprā vietā, un viņš būs par goda krēslu savam tēva namam.
Bet, kad uz viņu balstīsies visa viņa dzimtas godība, dzimtas jaunās atvases un dzinumi, visi sīkie trauki, bļodas un krūzes, –
tanī dienā, saka Tas Kungs Cebaots, tas vadzis, kas bija iesists stiprā vietā, lūzīs un kritīs, un, kas uz tā balstījās, aizies bojā,” – tā sacīja Tas Kungs.

/Jes. 23:1-18/

Spriedums par Tiru. Vaimanājiet, Taršišas kuģi, jo jūsu pilsētā viss izpostīts, nav vairs neviena nama, tur iebraukt ostā vairs nav iespējams, neviens vairs turp nedodas. No kiteju zemes viņiem šī ziņa atnesta.
Stāviet mierā, jūs piejūras iedzīvotāji, Sidonas tirgoņi, jūras braucēji, kas citkārt tevi pildīja.
Tur sakrāja pa lieliem ūdeņiem pievesto Šihoras labību, Nīlas druvu ražu, tur nodibinājās tautu tirgus.
Kaunies, Sidona! Jo jūra, jūras pils, saka žēli: “Es esmu neauglīga bijusi, es neesmu dzemdējusi, nedz arī uzaudzinājusi jaunekļus un jaunavas!”
Kad ziņa nonāks Ēģiptē, tie izbīsies, to dzirdēdami par Tiru.
Brauciet uz Taršišu, vaimanājiet, jūs piejūras iedzīvotāji!
Vai tāda ir jūsu prieku pilnā pilsēta, kas cēlusies sensenos laikos, kuras iedzīvotāju kājas viņus aiznesa tālu projām, lai apmestos tur svešās zemēs.
Kas to lēmis ar goda un varas vainagu greznotajai Tirai, kuras tirgotāji bija īsti dižciltīgie, kuras lieltirgotāji bija visas zemes virsus cienījamākie ļaudis?
Tas Kungs Cebaots to ir lēmis, lai liktu kaunā katru pārmērīga greznuma pilnu augstprātību un pazemotu zemes lepnos.
Plūstiet pār savu zemi kā upe, jūs Taršišas iedzīvotāji, nav, kas jūs kavētu!
Viņš ir izstiepis Savu roku pār jūru, un bailes un trīsas pārņēma valstis. Tas Kungs ir vērsis pret Feniķiju Savu pavēli nopostīt tur esošos stipros cietokšņus.
Viņš ir sacījis: “Nelīksmojies vairs, tu apsmietā jaunava, Sidonas meita! Celies, dodies pie kitejiem uz Kipru, bet arī tur tev miera nebūs!
Skaties uz Kaldeju, šī ir tauta, kuras agrāk nebija, – Asīrija tās zemi bija nodomājusi tuksneša zvēriem, – tā uzceļ jaunus torņus, sagrauj līdzšinējās pilis drupu kaudzēs.
Vaimanājiet, Taršišas kuģi, jo jūsu atbalsta stiprumi izpostīti!”
Un notiks tai laikā, ka Tira iegrims aizmirstībā septiņdesmit gadus, it kā tas būtu viena ķēniņa valdīšanas laiks. Bet pēc šiem septiņdesmit gadiem Tirai klāsies, kā netikles dziesmā sacīts:
“Ņem cītaru un ej pa pilsētu, tu aizmirstā netikle! Spēlē un uzdziedi jautri, lai ļaudis tevi atkal pieminētu!”
Pēc septiņdesmit gadiem Tas Kungs uzlūkos Tiru labvēlīgi, tā atkal atjaunos savu ienesīgo tirdzniecību un stāsies sakaros ar visām tautām virs zemes.
Bet tās peļņa un ieguvums būs veltīti Tam Kungam. Tā tos nekrās un neglabās, bet tās tirdzniecības peļņa kalpos tiem, kas Tā Kunga vaiga priekšā dzīvo, viņu labākai pārtikai un glītam apģērbam.

Par šo Bībeles lasīšanas plānu
Citu dienu Svēto Rakstu lasījumi
Mācītāja Nikija Gambela komentārs šīs dienas rakstu vietām angļu valodā