Dievnams

Rīgas Vecajai Svētās Ģertrūdes baznīcai ir gara vēsture, vēl ilgāka tā ir Ģertrūdes draudzei. Lūk, ieskats laika posmā no senas vēstures līdz mūsdienām.

Draudzes vēsture laikā līdz līdzšinējās baznīcēkas celtniecībai 18. gs.

Baznīcas uzcelšanas gads nav precīzi zināms, bet hronikās tā pirmo reizi minēta 15. gadsimta sākumā. Notiekot dažādiem kariem un mainoties varām, Ģertrūdes baznīca ir ļoti cietusi – vairāk kā 600 gadu laikā tā nopostīta un pēc tam atjaunota septiņas reizes. Baznīca atradās ārpus Rīgas pilsētas mūra, priekšpilsētā.

Viduslaikos ceļotāju patroneses svētās Ģertrūdes (626-659) vārdu deva baznīcām, kas atradās ārpus pilsētas nocietinājuma vaļņiem. 15. gadsimta pēdējā ceturksnī Sv. Ģertrūdes baznīca minēta saistībā ar arhibīskapa un ordeņa cīņu par virskundzību Rīgas pilsētā, kad arhibīskaps mēģināja ietekmēt Rīgas rāti, izsludinot pilsētai katoliskās baznīcas lāstu un minēto paziņojumu piesitot pie Sv. Ģertrūdes baznīcas durvīm. 1477. gada beigās no Romas pāvesta pienāca ziņa, ka pilsēta atbrīvota no lāsta, un 1478. gadā svētās eļļas trauku vispirms nolika uz Sv. Ģertrūdes baznīcas altāra, bet vēlāk ar svinīgu procesiju ienesa pilsētā. Svarīgā notikuma simbolisks atveids ietverts zīmogā, ko joprojām lieto Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes draudze.

Mārtiņa Lutera reformas 16. gs. sākumā strauji izplatījās arī ārpus Vācijas. Par reformas sākumu Livonijā tiek uzskatīts 1522. gads, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par jaunās ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Sv. Jēkaba baznīcā. Rīgā sākās nemieri, ko dēvē par „svētbilžu grautiņiem”, kā rezultātā arī Sv. Ģertrūdes baznīca tika sagrauta.

1589. gadā tika nolemts baznīcu atjaunot. Darbi tika pabeigti 1591. gadā, bet nākamajā gadā tika nobruģēts ceļš līdz Ģertrūdes baznīcai, jo tas bijis grūti izbraucams lietus laikā. Postošu ietekmi uz baznīcu atstāja daudzie iebrukumi Rīgā. Diemžēl ilgi baznīcas celtne nepastāvēja, jo jau 1605. gadā, Kārļa IX karaspēkam aplencot Rīgu, zviedru karaspēka vadonis grāfs Mansfelds nodedzināja baznīcu. Tomēr baznīca drīz tika atjaunota. 1656. gadā cara Alekseja Michailoviča karaspēks aplenca Rīgu, pati baznīca palika neskarta, taču zvani un ērģeles tika aizvestas.

1700. gadā sākās Ziemeļu karš un baznīca atkal tika nopostīta. 1743. gadā pilsētas dome atvēlēja Sv. Ģertrūdes draudzei līdzekļus baznīcas celšanai. Kad noturēt dievkalpojumus baznīcā nebija iespējams, draudzes atrašanās vieta uz laiku tika mainīta. Draudze ieguva Smilšu (tagadējā Brīvības) ielā namdara Kocha namu un ierīkoja to dievkalpojumiem. Mācītājs F.G. Hilde to iesvētīja 1744. gada 4. martā, savukārt 1745. gadā aptiekārs Jānis P.Foss baznīcai dāvināja kanceli. 1753. gadā dome atļāva Ģertrūdes un Jura draudzei savu lūgšanu namu oficiāli saukt par Svētās Ģertrūdes baznīcu.

No 1753. līdz 1754. gadam baznīcu pamatīgi pārbūvē – ēka tika pilnīgi pārbūvēta un ieguva arī torni. 1753. gadā uzlikta torņa bumba un pie Rīgas zvanu lējēja Ind. Birmaņa pasūtīti divi zvani. Rīgas tēlnieks Kurlavskis darināja altārim tabernākulu un apzeltītu krucifiksu, bet kurlais Jelgavas ērģeļu būvētājs J. Joachims – ērģeles, kuru prospektu izstrādāja Rīgas galdnieku meistars K.G.Apelbaums. 1755. gadā dzirnavnieku meistars Jānis Lichtverks dāvināja baznīcai torņa pulksteni, ko darinājis pulksteņmeistars Vichmans.

No 1767. līdz 1769. gadam Ģertrūdes baznīcas mācītāja adjukts bija Johans Gotfrīds Herders (1744-1803), kurš pazīstams kā ievērojams Veimāras dzejnieks un zinātnieks. 1769. gada 17. maijā šajā baznīcā viņš teica savu atvadīšanās svētrunu, kas iekļauta arī Herdera kopotajos rakstos.

1778. gadā draudze nolēma celt jaunu baznīcu Brīvības ielas sākumā, kur agrāk atradusies mūra baznīca. Jaunā baznīca tika celta no koka. Pamatakmens likts 1779. gada 8. aprīlī, bet to iesvētīja 1781. gada 29. augustā. Tiek pieņemts, ka metu darinājis arhitekts Hāberlands, jo plāna dievnama uzbūve ir ļoti līdzīga tā paša autora veidotajai Valkas Jāņa baznīcai.

1812. gadā pēc kara gubernatora fon Esena pavēles tika nodedzinātas visas Rīgas priekšpilsētas, arī Ģertrūdes baznīca.

1812. gadā tagadējo Brīvības un Dzirnavu ielu stūrī draudze uzceļ lūgšanu namu, ko iesvētīja 1817. gada 24. maijā. 1814. gadā Aleksandra (tagad Brīvības 27) ielā uzcelta mācītāja māja namdara meistara Gotfrīda Grēna vadībā. Šai gadā Adams Krēgers dāvina lūgšanu namam zvanu, kas sver 246 kg. 1817. gadā baznīcas inspektoram izdevās savākt līdzekļus torņa celšanai, celtnes krāsošanai un uzlabošanai.

 Dr. art. Daina Lāce

Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas būvvēsture 19. gadsimtā
(celtnes projekts: 1863, būvniecība un iekārtas izgatavošana: 1864–1869)

Rīgas Svētās Ģertrūdes baznīcai ir gara vēsture. Rakstītas ziņas no 15. gadsimta sākuma liecina, ka jau kopš viduslaikiem ārpus Rīgas pilsētas aizsardzības nocietinājumu sienām atradusies Svētās Ģertrūdes vārdā nosaukta baznīca. Tā kara darbības rezultātā vairākkārt cietusi un pat gājusi bojā, kad, tuvojoties ienaidniekam, Rīgas priekšpilsētas nodedzināja. Līdzīgu likteni piedzīvoja arī 18. gadsimta pēdējā ceturksnī no koka uzceltā Sv. Ģertrūdes baznīca, kuru 1792. gadā uzzīmēja novadpētnieks Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze, 1742–1823).[1.] Tā pastāvēja līdz 1812. gada 11.–12. jūlija nakts priekšpilsētu ugunsgrēkam. Dažus gadus vēlāk tagadējās Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī uzcēla (1814–1817) nelielu koka lūgšanu namu ar jumta torni virs draudzes telpas rietumu daļas.[2.] Minēto ēku Svētās Ģertrūdes draudze izmantoja līdz pat 1868. gada vasarai, kad pēc Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko (Johann Daniel Felsko, 1813–1902) projekta celtajā baznīcā jau varēja noturēt dievkalpojumus.

Pirmoreiz Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcas projektu un tāmi Felsko izstrādāja 1846. gadā, celtniecības izmaksas aprēķinot par 24 122,15 sudraba rubļiem. Toreiz ēku paredzēja būvēt no koka, jo mūra ēkas priekšpilsētās aizliedza celt pilsētas būvnoteikumi. 1849. gada 12. aprīlī rātskungs Ārends fon Berkholcs (Arend von Berkholz, 1808–1888) rakstīja Sv. Ģertrūdes baznīcas administrācijai, informējot par cariskās Krievijas valdības atteikumu saskaņot jaunbūves projektu, jo esošā lūgšanu nama izbūve nodrošinātu tādu pašu rezultātu.[3.] Pēc Jāņa Krastiņa rīcībā esošās informācijas, atkārtoti Sv. Ģertrūdes baznīcas projektus mēģināja saskaņot 1852. un 1853. gadā, tomēr dažādu iemeslu un ieganstu dēļ Sanktpēterburgā atteica projekta saskaņošanu un celtniecības darbi netika veikti.[4.]

Kad Rīgas pilsētu vairs neuzskatīja par militāru cietoksni un priekšpilsētās jau bija atļauts celt mūra namus, sākās reāli tagadējās Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas celtniecības priekšdarbi. Jaunās mūra baznīcas projektu atkal pasūtīja Rīgas pilsētas arhitektam Johanam Danielam Felsko. Jau 1862. gada martā Rīgas Tehniskā biedrība apsprieda Felsko izstrādāto Sv. Ģertrūdes baznīcas askētisko neogotisko projektu, kur pamatplānam, atbilstoši uzstādītajiem noteikumiem, bija krusta forma.[5.] Nākamā gada septembrī Felsko pašrocīgi datēja vientorņa Sv. Ģertrūdes baznīcas projektu, ko 1863. gada 19. decembrī apstiprināja Iekšlietu ministrijā Sanktpēterburgā.[6.] Saglabātais 1863. gada projekts uzskatāmi ilustrē arhitekta sākotnējo ieceri, kas celtniecības laikā tika nedaudz koriģēta. Sv. Ģertrūdes baznīcu cēla par pilsētas trijpusējās pārvaldes (Rīgas rātes, Tirgotāju un Amatnieku ģilžu) līdzekļiem. Tā tika uztverta kā pilsētas dievnams (tāpat kā Sv. Pētera baznīca viduslaikos), kurā investēja ievērojamus finanšu resursus.

Darbi būvlaukumā sākās 1864. gada pavasarī. Mūrniekmeistars Vilhelms Krīgers (Wilhelm Krüger) mazāksolīšanā bija ieguvis tiesības celt baznīcu.[7.] 1864. gada 27. jūnijā notika Sv. Ģertrūdes baznīcas pamatakmens likšanas svinības (Grundsteinlegung).[8.] Grunts struktūras dēļ neparedzēti aizkavējās pamatu nostiprināšanas darbi. Lai svinīgi atzīmētu baznīcas pamatu izbūves nobeigumu 1865. gada 28. maijā notika vēl viens pasākums, kuru vācu presē tolaik dēvēja par pamatakmens iesvētīšanu un piemiņas akmens (Gedenkstein) iedziļināšanu.[9.]

No šī brīža celtniecības darbi noritēja straujos tempos – jau tā paša (1865) gada 11. oktobrī svinēja spāru svētkus, un 1866. gada 10. augustā torņa smailē nostiprināja krusta puķi. Baznīcas eksterjers no sarkanajiem ķieģeļiem ar betona lējuma fialēm bija pilnībā pabeigts un fotogrāfs Alfons Bērmans (Alfonss Behrmann) steidza iemūžināt celtnes kopskatu, lai attēlu pievienotu tekstam, kas „Rigascher Almanach für 1868” popularizēja pirmo Rīgas priekšpilsētās no sarkanajiem ķieģeļiem uzcelto dievnamu.[10.] Baznīcas ēka bija uzbūvēta, bet finansiālās problēmas tad tikai sākās, jo, būvējot pamatus, tika iztērēts vairāk līdzekļu, nekā bija paredzēts. Tādējādi tika pārsniegta sākotnējā tāme – 121 734 rubļi –, kurā bija iekļauti arī interjera izveides izdevumi. Tā kā dievnamu pēc vispārēja atzinuma vajadzēja iekārtot atbilstoši tā ārējam veidolam, Rīgas pilsoņi saziedoja vēl aptuveni vienpadsmit tūkstošus rubļu. 1868. gada vidū baznīcas iekārtošanas un izgreznošanas darbi bija jau tik tālu, ka tajā varēja noturēt dievkalpojumus. Baznīcu iesvētīja 1869. gada 2. martā [11.], un tā viena lepni nesa Svētās Ģertrūdes vārdu. 1906. gadā pēc Vilhelma Strīka (Wilhelm Stryk, 1864–1928) projekta pie lielā pumpja uzcēla Svētās Ģertrūdes filiālbaznīcas ēku, un Felsko projektētā celtne tad kļuva par Veco Svētās Ģertrūdes baznīcu.

Atsauces:

  1. Broce, J.K. Zīmējumi un apraksti. – 2. sēj. – 74.–76. lpp.
  2. Die alte Gertrud-Kirche // Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundaschau – 1906. – Nr. 11. – November. – S. 77–78: Ill.
  3. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (turpmāk: LVVA), 749. fonds, 1./2. apraksts, 125. lieta, 11. lapa.
  4. Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga: Zinātne, 1988. – 90., 92. lpp.
  5. Project zur Gertrud-Kirche in Riga // Notizblatt des Technischen Vereins in Riga. – 1862. – Nr. 4. – 21. März (2. April). – S. 20.
  6. LVVA, 1429. f., 3. apr., 17. l., 1. lp.; 104. l., 10.–15. lp.
  7. Denkschrifft. Gedenkstein. [Grundsteinweihung der Gertrud Kirche] // Rigasche Stadtblätter. – 1865. – Nr. 23. – 3. Juni. – S. 171–174.
  8. Miscellen [Grundsteinlegung zur neuen Gertrud Kirche] // Rigasche Stadtblätter. – 1864. – Nr. 34. – 20. August. – S. 274.
  9. [Cirīts M.] Par jaunas Ģertrūdes baznīcas gruntsakmeņa likšanu Rīgā. Paraksts: Cr. // Mājas Viesis. – 1865. – Nr. 26. – 28. jūnijs.
  10. [Asmus, Napoleon] Die St. Gertrud-Kirche in Riga. – Paraksts: N. A. // Rigascher Almanach für 1868. – Riga: Häcker, 1867. – S. III–VII, Abb.
  11. No Rīgas // Mājas Viesis. – 1869. – Nr. 10. – 10. (22.) martā. – 73. lpp.

Tekstu par Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas būvvēsturi sagatavoja
Dr. art Daina Lāce 2012. gada 6. janvārī.

Rīgas Sv. Ģertrūdes Vācu draudzes dzīve 20. gs. sākumā

1907. gadā Vecās Ģertrūdes baznīcas pagraba telpas tika izmantotas bērnu patversmes un draudzes bibliotēkas vajadzībām, kā arī tur notika Bībeles stundas, koru mēģinājumi un jauniešu aktivitātes.

Vecās Sv. Ģertrūdes baznīca tika intensīvi izmantota daudzu Rīgas skolu dievkalpojumu noturēšanai, kā arī koncertu rīkošanai. Visus 1930-tos gadus Doma draudze lieto Vecās Ģertrūdes baznīcu savu dievkalpojumu noturēšanai. Līdz 1939. gadam baznīcas saimniecisko un finansiālo dzīvi pārvalda baznīcas vācu administrācija. Vasarā dievkalpojumus apmeklēja līdz 200 cilvēkiem, bet ziemas mēnešos – līdz 460. Bībeles stundas apmeklēja apmēram 170 draudzes locekļu. Regulāri iznāca laikraksts St. Gertrud-Bote, visām Latvijas vācu draudzēm pieejams mēneša laikraksts Ev.-luth. Kirchenblatt. 1934. gadā tika pamatīgi restaurēta Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas apkures sistēma. 1938. gadā vācu draudzē ir 4800 locekļu, tās gada ieņēmumi bija 48800 Ls, bet izdevumi – 48000 Ls.

Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas draudzes dzīve padomju laikā

Neskatoties uz Padomju laika grūtībām un spiedienam, draudze turpināja eksistēt. 1948. gadā, apvienojoties trim draudzēm – Akadēmiskajai (pr. M. Gaumigs), augšāmcelšanās (pr. O. Gerliņš) un Kristus draudzei (pr. K. Vārpa), tiek izveidota Vecās Svētās Ģertrūdes draudze, kuras mācītājs bija Pāvils Pečaks. 1948. gada 22. jūnijs ir oficiālā Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes izveidošanas diena, kad to reģistrēja pie Latvijas PSR Ministru Padomes Reliģiskā kulta lietu padomes pilnvarotā P. Pizāna.

1949. gadā no lūgšanu nama Lāčplēša ielā 32 uz veco Ģertrūdes baznīcu pārnāk Atdzimšanas draudze ar 740 locekļiem un mācītāju Arvīdu Perlbahu. Vecās Sv. Ģertrūdes draudze no valsts pārņem savā valdījumā baznīcas ēku un sāk maksāt īpašuma apdrošināšanas nodokļus. 1951. gadā Ģertūdes iela tiek pārdēvēta par Kārļa Marksa ielu.

1953. gadā mācītājam P. Pečakam atņemta reģistrācijas atļauja, bez kuras tas nedrīkstēja kāpt kancelē, pretējā gadījumā draudēja izsūtījums, mācītājs bija ļoti satriekts par šo lēmumu. No 1953. līdz 1954. gadam Vecajā Ģertrūdes baznīcā kalpo diakone Johanna Ose un mācītājs Jānis Kundziņš.
No 1955. līdz 1957. gadam baznīcā kalpo vikārmācītājs Romāns Šmits, kura laikā uzsākts baznīcas jumta remonts, taču pēc publikācijām „Asajā slotā”, viņš tiek atstādināts no kalpošanas. 1957. gadā draudzē kalpo daudzi mācītāji, jo nav pastāvīga mācītāja. Šajā laikā draudzes locekļu skaits samazinās līdz 300 cilvēkiem. Draudze 1958. gadā cīnījās par E. Jundzi kā draudzes mācītāju, bet varas iestādes viņam atteica Rīgas pierakstu.

No 1958. līdz 1977. gadam draudzē kalpo mācītājs, Latgales prāvesta v.i. Jānis Baumanis. 1958. gadā sāk kalpot arī palīgmācītājs Visvaldis Perlbahs, kuru atstādināja 1963. gadā safabricētu apmelojumu dēļ.

1959. gadā pabeigta baznīcas jumta ziemeļu puses rekonstrukcija, novākti kara laikā uzceltie baznīcas apakšējo telpu logu apmūrējumi, kā arī restaurētas 3 logu vitrāžas. Darbojas koris 35 cilvēku sastāvā.

Padomju varas gados dažādos veidos tika mēģināts ierobežot draudzes darbību un pat iznīcināt to – gan atņemot pagraba telpas, gan mēģinot apvienot ar Jauno Ģertrūdes baznīcu, gan vairākkārt paaugstinot baznīcas apdrošināšanas maksājumus, kā rezultātā draudze atradās sabrukuma priekšā. 1972. gadā baznīcā notiek zādzība, kuru varas iestādes neizmeklē.

1978. gada sākumā, kad draudzē sāk kalpot mācītājs Romāns Skuja, kurš kalpo arī šobrīd, Vecajā Ģertrūdes baznīcā ir 200 draudzes locekļu, kuri iesaistās baznīcas saglabāšanā un uzturēšanā.
1981. gada vidū draudze sāk cīņu par pagraba telpu atgūšanu, kurā palīdzēja Rīgas arhitektūras pieminekļu inspekcija. Dievkalpojumi šajā laikā tika noturēti retāk kā reizi nedēļā.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā Vecās Sv. Ģertrūdes baznīca piedzīvoja lielu draudzes locekļu skaita pieaugumu.

Buklets “Rīgas pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko (1813–1902)”

Buklets, kurā vizuāli krāšņi attēloti Ģertrūdes baznīcas arhitekta, (un vēsturiski – arī visas Rīgas pilsētas galvenā arhitekta) veikumi. Buklets lejupielādei (un papildu informācija par to) pieejama šeit.

Comments are closed.