Par desmito tiesu

Krists KalniņšSavās pārdomās un novērojumos par desmitās tiesas praksi Ģertrūdes draudzē dalās mācītājs Krists Kalniņš.

Jau vairāk kā gadu mūsu draudzē svinam Desmitās tiesas dievkalpojumu, un daudziem draudzes locekļiem tā ir pierasta ziedošanas prakse.

Esam gana daudz runājuši par to, kas ir desmitā tiesa, tādēļ neatkārtošu šoreiz to, kam būtu jābūt zināmam. Tomēr gribu atgādināt, manuprāt, dažas svarīgas lietas.

Pirmkārt,  ziedojums nav tikai nauda, kuru atdodam savai draudzei, lai tā varētu nomaksāt rēķinus, samaksāt algas, vai veikt kādas citas kalpošanas aktivitātes. Katru dievkalpojumu, tieši pirms Svētā Vakarēdiena, mācītājs, pienesot saliktos ziedojumus Dievam, saka: “Kungs no tā, kas ir Tavs, mēs Tev pienesam.”

Kas tad ir tas, ko apzināmies, ka tas pieder Kungam? Senākos laikos ļaudis pienesa Dievam desmito tiesu no labības, ganāmpulka, augļiem, citiem vārdiem sakot, no visa tā, ko cilvēks ar savu darbu bija sastrādājis. Man pašam tīk domāt, ka mana desmitā nav tikai naudas ziedojums, bet materiāla ziedojuma veidā pienests Dievam pateicības upuris, kurā atrodas arī mans laiks, kuru pavadu strādājot, mans darbs, manas zināšanas, dāvanas, talanti – jeb viss, kas man dots, lai es varu izdarīt savu darbu godprātīgi un saņemt par to dzīvei nepieciešamo nodrošinājumu. Mana desmitā tiesa ir pateicība Dievam par to, ka esmu vesels, ka man ir darbs, kurš man sniedz gandarījumu, ka Viņš man ir iemācījis dzīvot ar jūtīgu un atbildīgu sirdi pret tiem, kurus Dievs ir uzticējis manai gādībai.

Otrkārt, jāatceras, ka Dievs ir apsolījis īpašā veidā rūpēties par tiem, kuri ar labu un priecīgu sirdi paklausīs Viņam ar savu desmitās tiesas ziedojumu. Es pats to dēvēju par Dieva svētību pār materiālo pasauli. Dievs saka, lai mēs Viņu pārbaudām, vai Viņa apsolījumi ir patiesi. Kad uzsākām draudzē desmitās tiesas ziedojumu dievkalpojumu, tad daudzi iesāka ar lielu apņēmību. Tomēr, mēnešiem ejot, izrādījās, ka tas, kas tika labi iesākts, kaut kur izsīkst un pazūd.

Es pats ziedoju desmito tiesu, kopš esmu Ģertrūdes draudzē, tātad, jau vairāk kā trīs gadus. Un es ļoti labi zinu, cik kārdinoša ir doma brīdī, kad jāziedo desmita tiesa, to neizdarīt. Kādi tik argumenti nenāk prātā, ar ko tik velns nemāca mūs atrunāties no tā, lai nebūtu jāziedo. Bet Jēzus saka, ka sātans ir zaglis. Tas nozīmē, ka viņš, pierunājot mūs neziedot to, ko Dievs no mums sagaida,  rīkojas nevis mūsu interesēs, bet savējās. Velns tādā veidā padara mūsu sirdis nepateicīgas Dievam, vai vēl ļaunāk – skopas un skaudīgas, kas aizver tās katram labam darbam. Ar savu ziedošanu es esmu pārliecinājies, ka Dievs ir uzticams! Un šo Viņa svētību varam piedzīvot tikai tad, ja arī mēs esam uzticami viņam nevis vienu vai divus mēnešus, bet paliekam uzticīgi gan ticībā, gan ziedošanā mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada. Es varētu stāstīt jums liecību pēc liecības, kā Dievs ir rūpējies par mani un manu ģimeni, lai arī pašos skarbākajos brīžos, es nezaudētu drosmi paļauties un uzticēties arī vismazākajās lietās, kas ir mani darba augļi, manas finanses.

Un treškārt, kā draudze mēs varam būt Dievam un viens otram pateicīgi, ka jau trīs gadus pēc kārtas esam ziedojuši vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tas mums ļāvis paveikt to, par ko citas Rīgas draudzes, nemaz nerunājot par lauku draudzēm, varētu tikai sapņot. Tomēr man gribas ticēt, ka Dievs  mums ir paredzējis vēl daudz lielākas lietas, kuras turpinās prasīt no mums gan drosmi, gan ticības  paļāvību, un, protams, arī mūsu spēju būt vairāk kā nesavtīgiem mūsu ziedojumos. Kam daudz ir dots, no tā daudz arī tiek prasīts. Tāda ir Dieva svētības formula. Un es ticu, ka mēs, Ģertrūdes draudze, varēsim būt par svētību ne tikai viens otram, ne tikai Rīgas pilsētai un pat ne tikai Latvijai, bet mūsu roku darbs spēs dāvāt svētību cilvēkiem, kuri atrodās tālu, tālu pasaulē.

Kungs Kristu! Lieto mūs un mūsu darba augļus tā, lai caur tiem tiek pagodināts Tavs Svētais Vārds visā pasaulē!

Krists Kalniņš, mācītājs


 

Uzziņa: Desmitās tiesas dievkalpojumu mūsu draudzē svinam katra mēneša trešajā svētdienā, kad ziedojumi netiek vākti parastajā kārtībā, bet, nākot pie sakramenta, ikviens savu ziedojumu ņem līdzi un ziedo pie altāra.

  • Andreas Hill

    Brāļi, lūdzu izvērtējiet šo praksi! Tā ir bīstama un nav ne Jaunajai derībai atbilstoša, ne taisnīga!

    Desmitā tiesa Vecās derības laikos bija obligāti pienesama nodeva teokrātiskas valsts uzturēšanai. Jānes tā bija _tikai_ zemes īpašniekiem Apsolītajā zemē un lopkopjiem. Un tā nekad nebija nauda, bet lauksaimniecības produkti. Tos pienesa levītiem – vienai no 12 ciltīm. Levīti dzīvoja pārējo vidū, bet Dievs bija noteicis, ka tiem nav savas zemes. Viņi līdzinājās mūslaiku ierēdniecībai (1. Laiku 23.- 26. nod). Tikai 1/100 gāja priesteriem.
    Desmitās bija trīs: levītu uzturēšanai, ikgadējiem svētkiem, nabagiem. Kopā – vismaz 20…23%.

    Desmito tiesu nebija jānes pārējiem: kalpiem, tirgotājiem, zvejniekiem, vergiem, amatniekiem, nabagiem… , jo Mozus bauslība to vienkārši neprasīja.

    Kristus bauslību ir piepildījis un tā vietā licis pilnīgāku derību. Vecās prasības mums nav jāpilda. Lasiet Pāvilu. Lasiet Ebrejiem. Maleahiju lasiet visu, nevis pāris pantus – tas nav rakstīts mums, un nav rakstīts pat to laiku vienkāršajiem ticīgajiem, bet levītu priesteriem – pildīt noliktavas pie Tempļa bija viņu uzdevums (tas no tās 1/100). (Nehemija 10. un 13.). To visu nekādi nevar pārlikt uz mums, kā vien mācīties valsts pārvaldi.

    Jaunajā derībā ir tikai 3 vietas, kur runa ir par desmito tiesu. Un neviena nesaka to mēģināt imitēt mums (tas pat nav iespējams). Divas ir paralēlās vietas Mt 23 un Lk 11, kur Kristus nosoda Farizejus par liekulīgu un sakropļotu Mozus pavēļu ievērošanu (tai brīdī spēkā vēl ir Vecā derība). Vēstule ebrejiem 7. runā par jaunu priesteri – Kristu Jēzu, vecās priesterības un bauslības nederīgumu un nekādi neliek mums kaut kam maksāt 10%.

    Padomājiet paši, cik tas ir taisnīgi – prasīt desmito no pensionāra, kam jau tā ir par maz, lai vilktu dzīvību. No studenta – attiecībā pret viņa vecākiem. No nabadzīgajiem, kuri meklē Kristu. No parādu nomāktajiem. No slimajiem. No daudzbērnu ģimenēm, kur tētis raujas pa vairākiem darbiem… Vecās derības desmitā savukārt bija taisnīga, jo prasīja no tiem, kuriem Dievs bija devis Svēto zemi.

    Kristus ir daudz mācījis par došanu. Pāvils raksta: “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.”

    Novēlu Jums pārskatīt šo praksi un akli nesekot katram mācības vējam, bet visu pārbaudīt un labo paturēt.

  • Raimonds Jankovskis

    Paldies!

  • Pingback: Desmitās tiesas dievkalpojums | Gertrude.lv()