Par desmito tiesu

Krists KalniņšSavās pārdomās un novērojumos par desmitās tiesas praksi Ģertrūdes draudzē dalās mācītājs Krists Kalniņš.

Jau vairāk kā gadu mūsu draudzē svinam Desmitās tiesas dievkalpojumu, un daudziem draudzes locekļiem tā ir pierasta ziedošanas prakse.

Esam gana daudz runājuši par to, kas ir desmitā tiesa, tādēļ neatkārtošu šoreiz to, kam būtu jābūt zināmam. Tomēr gribu atgādināt, manuprāt, dažas svarīgas lietas.

Pirmkārt,  ziedojums nav tikai nauda, kuru atdodam savai draudzei, lai tā varētu nomaksāt rēķinus, samaksāt algas, vai veikt kādas citas kalpošanas aktivitātes. Katru dievkalpojumu, tieši pirms Svētā Vakarēdiena, mācītājs, pienesot saliktos ziedojumus Dievam, saka: “Kungs no tā, kas ir Tavs, mēs Tev pienesam.”

Kas tad ir tas, ko apzināmies, ka tas pieder Kungam? Senākos laikos ļaudis pienesa Dievam desmito tiesu no labības, ganāmpulka, augļiem, citiem vārdiem sakot, no visa tā, ko cilvēks ar savu darbu bija sastrādājis. Man pašam tīk domāt, ka mana desmitā nav tikai naudas ziedojums, bet materiāla ziedojuma veidā pienests Dievam pateicības upuris, kurā atrodas arī mans laiks, kuru pavadu strādājot, mans darbs, manas zināšanas, dāvanas, talanti – jeb viss, kas man dots, lai es varu izdarīt savu darbu godprātīgi un saņemt par to dzīvei nepieciešamo nodrošinājumu. Mana desmitā tiesa ir pateicība Dievam par to, ka esmu vesels, ka man ir darbs, kurš man sniedz gandarījumu, ka Viņš man ir iemācījis dzīvot ar jūtīgu un atbildīgu sirdi pret tiem, kurus Dievs ir uzticējis manai gādībai.

Otrkārt, jāatceras, ka Dievs ir apsolījis īpašā veidā rūpēties par tiem, kuri ar labu un priecīgu sirdi paklausīs Viņam ar savu desmitās tiesas ziedojumu. Es pats to dēvēju par Dieva svētību pār materiālo pasauli. Dievs saka, lai mēs Viņu pārbaudām, vai Viņa apsolījumi ir patiesi. Kad uzsākām draudzē desmitās tiesas ziedojumu dievkalpojumu, tad daudzi iesāka ar lielu apņēmību. Tomēr, mēnešiem ejot, izrādījās, ka tas, kas tika labi iesākts, kaut kur izsīkst un pazūd.

Es pats ziedoju desmito tiesu, kopš esmu Ģertrūdes draudzē, tātad, jau vairāk kā trīs gadus. Un es ļoti labi zinu, cik kārdinoša ir doma brīdī, kad jāziedo desmita tiesa, to neizdarīt. Kādi tik argumenti nenāk prātā, ar ko tik velns nemāca mūs atrunāties no tā, lai nebūtu jāziedo. Bet Jēzus saka, ka sātans ir zaglis. Tas nozīmē, ka viņš, pierunājot mūs neziedot to, ko Dievs no mums sagaida,  rīkojas nevis mūsu interesēs, bet savējās. Velns tādā veidā padara mūsu sirdis nepateicīgas Dievam, vai vēl ļaunāk – skopas un skaudīgas, kas aizver tās katram labam darbam. Ar savu ziedošanu es esmu pārliecinājies, ka Dievs ir uzticams! Un šo Viņa svētību varam piedzīvot tikai tad, ja arī mēs esam uzticami viņam nevis vienu vai divus mēnešus, bet paliekam uzticīgi gan ticībā, gan ziedošanā mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada. Es varētu stāstīt jums liecību pēc liecības, kā Dievs ir rūpējies par mani un manu ģimeni, lai arī pašos skarbākajos brīžos, es nezaudētu drosmi paļauties un uzticēties arī vismazākajās lietās, kas ir mani darba augļi, manas finanses.

Un treškārt, kā draudze mēs varam būt Dievam un viens otram pateicīgi, ka jau trīs gadus pēc kārtas esam ziedojuši vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tas mums ļāvis paveikt to, par ko citas Rīgas draudzes, nemaz nerunājot par lauku draudzēm, varētu tikai sapņot. Tomēr man gribas ticēt, ka Dievs  mums ir paredzējis vēl daudz lielākas lietas, kuras turpinās prasīt no mums gan drosmi, gan ticības  paļāvību, un, protams, arī mūsu spēju būt vairāk kā nesavtīgiem mūsu ziedojumos. Kam daudz ir dots, no tā daudz arī tiek prasīts. Tāda ir Dieva svētības formula. Un es ticu, ka mēs, Ģertrūdes draudze, varēsim būt par svētību ne tikai viens otram, ne tikai Rīgas pilsētai un pat ne tikai Latvijai, bet mūsu roku darbs spēs dāvāt svētību cilvēkiem, kuri atrodās tālu, tālu pasaulē.

Kungs Kristu! Lieto mūs un mūsu darba augļus tā, lai caur tiem tiek pagodināts Tavs Svētais Vārds visā pasaulē!

Krists Kalniņš, mācītājs


 

Uzziņa: Desmitās tiesas dievkalpojumu mūsu draudzē svinam katra mēneša trešajā svētdienā, kad ziedojumi netiek vākti parastajā kārtībā, bet, nākot pie sakramenta, ikviens savu ziedojumu ņem līdzi un ziedo pie altāra.